Šajās dienās Latvijā pēc 10 gadu prombūtnes Rīgā no Maskavas ieradās izsūtītais Ventas Līces (Grāvītes) brālis Ilmārs Sničerevs (Grāvītis). Neraugoties uz to, ka abi audzināti pretējās nometnēs, cilvēciskās attiecības viņu starpā tas nav spējis ietekmēt.

Satikt 1941. gada 14. jūnijā represēto Ventu Līci (Grāvīti) Neatkarīgajai palīdz režisore Dzintra Geka, kura šīs latviešu tautas traģēdijas liecības iemūžina kino. V. Līce labprāt piekrīt dalīties savās atmiņās, Neatkarīgo savā privātmājā Inčukalnā sagaidot ar gardu plātsmaizi un kafiju. Atceroties izvešanu un traģiskos notikumus aiz Polārā loka Agapitovas salā, no kuras dzīvs atgriezies tikai retais, Ventas kundzes balss brīžiem aizlūst un acīs sariešas asaras.

«Mamma, pēc amata bioloģijas skolotāja, bija pārcēlusies strādāt uz Līvāniem, bet tēvs – pasta darbinieks, kamēr nebija atradis darbu Līvānos, vēl dzīvoja Daugavpilī. Tai sestdienā tēvam vajadzēja pārbraukt mājās, bet viņš nepārbrauca. Un mamma tūlīt brauca uz Daugavpili viņu meklēt. Daugavpils dzīvokļa kaimiņš pateica, ka tēvs ir arestēts, un drīz vien arestēja arī mammu. Mamma bija pateikusi, ka Līvānos atrodas viņas bērni, tāpēc viņu atveda uz Līvāniem, kur mūs ar brāli pieskatīja vecmammiņas māsa,» vecāsmātes māsas stāstīto atceras V. Līce.

Mamma Olga Grāvīte izsūtīšanas dienā esot ņēmusi līdzi arī tēva drēbes, jo ticējusi, ka tēvu satiks. «Tad mūs aizveda uz Daugavpili, iesēdināja ešelonā un aizveda. Atmiņā palicis tāds fragmentiņš – apkārt ir kastes, uz tām sēž brālis un šūpo kājas, mamma stāv lejā un lūdz lai brālis kāpj lejā. Otra atmiņa ir jau no Agapitovas salas Jeņisejas upes krastā. Ir septembris, atbraukušie sāk taisīt zemļankas, no Jeņisejas upes tiek vilkti ārā baļķi,» stāsta V. Līce. Viņa atzīst, ka daudz no atmiņām veido izsūtījumā iepazītās draudzenes stāstītais.

«Atceros, ka mums vairs segu nebija – visas lietas bija izmainītas pret pārtiku, tāpēc gulējām ierušinājušies sūnās. Mūsu mamma nomira ar plaušu karsoni, mēnesi pēc tam, kad mūs turp aizveda,» acīs sariešoties asarām, saka V. Līce.

Cilvēki Agapitovas salā pārtikuši no ogām, sēnēm. Kāds vietējais, kurš uz salu bijis izsūtīts jau iepriekš, ieteicis atbraucējiem ēst krastā augošos ūdens sīpolus. Ziemā, kad upe aizsalusi, izsūtītie gājuši uz ciemu mainīt atlikušās mantas pret maizi.

No Agapitovas salā izmitinātajiem nomiruši ļoti daudzi, bet dzīvi palikušie bērni nodoti Igarkas bērnunamā, kur nokļuva arī Ventas kundze ar savu vecāko brāli.

«No bērnunama atceros eglīti, istabiņu, kurā gulējām, gultiņās pa divām meitenītēm. Atceros arī to, ka man uzradās audžuvecāki un mēs ar brāli tikām nošķirti. Mūs, vairākas meitenes, veda rādīt vietējai ģimenei, kurai bērnu nebija, un laikam es viņiem visvairāk iepatikos, un viņi mani paņēma,» stāstīja V. Līce.

No tā brīža viņa atceroties visu – gan to, ka, būdama sešus gadus veca, gājusi bērnudārzā, kā ciemos nācis brālis, bet sarunāties abiem neesot ļauts. Audžuvecāki pārvākušies uz dzīvoklīti Maskavā, taču no turienes V. Līci liktenis drīz vien aizveda atpakaļ uz dzimteni.

«Interesants ir stāsts, kā mūs atrada Latvijā palikušie radi. Mana krustmāte no Līvāniem rakstīja katram, kurš bija atrakstījis no Sibīrijas. Viņai jautāja, vai neesat redzējuši sievieti ar diviem bērniem, minot mūsu vārdus un vecumu. Un tad viņai atrakstīja kāda sieviete, kura rakstīja, ka nav mūs satikusi un redzējusi, bet tikai dzirdējusi par mums,» Ventas kundze stāsta rādot rūpīgi saglabāto vēstulīti, kurā svešā sieviete raksta, ka viņu māte ir mirusi, bet bērni ievietoti Igarkas bērnunamā.

Pēc sarakstes ar Igarkas bērnunamu krustmāte atbraukusi uz Maskavu un mēģinājusi runāt ar audžuvecākiem, taču viņi negribējuši bērnu atdot un pat prasījuši samaksu. Tad taisnība tikusi meklēta tiesā, kura lēmusi par labu V. Līces krustmātei. «Un tad audžumāte izdarīja pēdējo – noģērba mani pliku, domādama, ka pliku bērnu nevarēs paņemt. Taču izrādījās, ka manējiem drēbītes bija līdzi, kurās momentā mani saģērba un aizveda. Maskavā uzkavējos ne ilgāk kā četras dienas un, būdama astoņus gadus veca, atgriezos Latvijā,» stāsta Ventas kundze.

Atgriezusies Latvijā, par izsūtījumā pavadīto laiku vismaz gadu viņa nevienam neko nav stāstījusi. «Kad man kaut ko prasīja, kā tur bija, es atbildēju ar trim vārdiem – ņeznaju, ņepomņu, zabila. Tikai tad, kad sapratu, ka mani neviens vairs nemeklēs un prom neņems, lēnām sāku stāstīt,» atceras V. Līce.

Viņa runājusi tikai krieviski un, sākot iet latviešu skolā, nav sapratusi ne vārda, tāpēc dabūjusi iesauku Krieviete un ar šādu palamu dzīvojusi līdz sestajai klasei.

Citādi veidojies V. Līces brāļa liktenis – viņam vairākkārt bijusi doma atgriezties Latvijā, taču liktenis iegrozījies tā, ka viņš tomēr palicis dzīvot Maskavā, sākotnēji – pie tantes un onkuļa, vēlāk arī izveidojis ģimeni.

«Onkulis, pie kura dzīvoja brālis, strādāja partijas komitejā, līdz ar to brālis tika audzināts atbilstošā garā. Savukārt man Latvijā noskaņojums bija pavisam citāds – vecāmāte gaidīja, kad Čērčils nāks un Latvijā viss atkal būs pa vecam, krievi būs projām. Taču personīgajās attiecībās ar brāli mums šī dažādā audzināšana nav traucējusi – mēs par politiku nekad neesam runājuši,» sacīja V. Līce.

Kādā no brāļa ciemošanās reizēm Latvijā nolēmuši noskaidrot, par kādiem grēkiem viņu ģimene tika izputināta. «Mūsu vecāku lietā būtībā nekā nebija – tēvs tika izsūtīts tāpēc, ka bija aizsargs, bet mātei bija uzrakstīts – sevišķi bīstama – un pasvītrots, bet tas, visticamāk, tāpēc, ka māte bija šerpa raksturā,» Neatkarīgajai stāstīja Ventas kundze.

Par komunistiskā genocīda tēmu izstudēta visa iespējamā literatūra, apmeklētas konferences, izglītoti skolēni. Ventas kundze gājusi mātes pēdās un kļuvusi par bioloģijas skolotāju.

Reiz bioloģijas stundā krievvalodīgo klasē kāda skolniece piecēlusies kājās un teikusi: «Skolotāj, es zinu, ka bijāt izsūtīta, izstāstiet, kā tas notika.» Un V. Līce arī stāstījusi. «Pati strādāju skolā, un, manuprāt, skolās par 14. jūniju runā par maz. Skolotāji no mūsu skolas bērnus uz Okupācijas muzeju nav veduši – tas mani pārsteidz. Es pati savu klasi aizvedu, bet bērni netic, ka izsūtītie ir dzīvojuši tik necilvēcīgos apstākļos,» sacīja Ventas kundze. Runājot par 14. jūnija sajūtām, viņa saka, ka šajā datumā nekad mājās nepaliek: «Eju cilvēkos, braucu uz Rīgu, uz Brāļu kapiem, jo tā ir vieglāk.»

NRA, 2003.g. 14. jūnijā