Režīma sabrukums. Atmoda

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

NACIONĀLĀ NEATKARĪBA UN NĀCIJU TIESĪBAS
IMANTA KALNIŅA RUNA LNNK ĀRKĀRTĒJĀ KONGRESĀ

Mūsu kustības nosaukumā ir vārdi - nacionālā neatkarība.

Ko nozīmē nacionālā neatkarība? Nacionālā neatkarība nozīmē nāciju neierobežotas tiesības pašām noteikt savas pastāvēšanas un attīstības valstiskās, tiesiskās un ekonomikas formas.

Pašām noteikt. Neierobežotas tiesības pašām noteikt. Nāciju pašnoteikšanās tiesības kā vispāratzīta un neapstrīdama starptautisko attiecību norma. Kā nāciju savstarpējo draudzīgo attiecību pamats un vispārēja miera pasaulē garantija.

Mēs uzskatām, ka Baltijas valstu, to skaitā Latvijas republikas, iekļaušana PSRS sastāvā ir notikusi nevis nāciju brīvas pašnoteikšanās, bet lielvalstu vienošanās un, iepriekš izplānotas, rūpīgi sagatavotas akcijas rezultātā.

Mēs uzskatām, ka 1940. gada PSRS akcijas pret Latvijas republiku, proti, 16. jūnija ultimatīvā nota, tai sekojošā PSRS karaspēka ievešana, tai sekojošā valsts iekārtas nomaiņa un Latvijas republikas iekļaušana PSRS sastāvā, atklāti ignorējot 1920. gada 11. augusta Padomju Krievijas un Latvijas republikas Miera līgumu un 1939. gada 5. oktobra Padomju Savienības un Latvijas republikas Savstarpējās palīdzības līgumu, ir kvalificējamas kā rupjš starptautisko un nāciju pašnoteikšanās tiesību pārkāpums.

Mēs uzskatām, ka latviešu nācija, nobalsojot par 1922. gada Satversmi, likumīgi un brīvi ir izteikusi savu gribu pastāvēt un realizēt savu varu neatkarīgas, demokrātiskas valsts apstākļos.

Mēs uzskatām, ka līdz pat šai dienai šis ir vienīgais likumīgais tautas gribas izpausmes akts un ka arī šodienas apstākļos jautājums par to, kādā valstiskā formā pastāvēt un kā realizēt visas tautas reālu varu ir vienīgi latviešu nācijas kompetences jautājums.

Ko mēs gribam?

Mēs gribam, lai valsts, kuras sastāvā mēs esam tikuši iekļauti pret mūsu gribu, atklāti atzītu šīs iekļaušanas nelikumību, pasludinātu to par toreizējās agresijas impēriskās ārpolitikas izpausmi un atzītu Latvijas republiku ka patstāvīgu un suverēnu valsti.

Mēs uzskatām, ka Baltijas valstu, to skaitā Latvijas republikas, kā patstāvīgu un suverēnu valstu atzīšana no PSRS puses ir obligāts priekšnoteikums visu pārējo jautājumu sekmīgai risināšanai, it īpaši to jautājumu, kas saistīti ar ieinteresēto valstu turpmāko savstarpējo attiecību veidošanu.

Mēs uzskatām, ka mūsdienu apstākļos, kad, pateicoties Padomju Savienībā uzsāktajiem demokratizācijas procesiem, ir kļuvis iespējams objektīvi novērtēt tos vēsturiskos apstākļus, kas 1940. gadā noveda pie triju neatkarīgu, starptautiski atzītu Baltijas valstu -- Igaunijas, Latvijas un Lietuvas - aneksijas, jebkurš atkārtots mēģinājums piešķirt šai aneksijai likumīgu raksturu un iztēlot tās sekas kā neatgriezeniski saistošas ir tās pašas agresīvās impēriskās ārpolitikas tiešs turpinājums, kas minētajā 1940. gadā, rupji pārkāpjot starptautisko un nāciju pašnoteikšanās tiesību normas, realizēja šo aneksiju.

Mēs uzskatām, ka mūsdienu apstākļos, kad visas pasaules valstis un tautas, to skaitā arī Padomju Savienība, savu viedokli visu nāciju līdztiesības un pašnoteikšanās tiesību jautājumos ir izteikušas un dokumentāli apstiprinājušas tādos starptautiskos aktos kā ANO Statūti, Vispārējā cilvēku tiesību deklarācija, Deklarācija par neatkarības piešķiršanu koloniālām valstīm un tautām, Helsinku apspriedes par drošību un sadarbību Eiropā dokumenti un Vīnes tikšanās 1989. gada Nobeiguma akts, ka mūsdienu apstākļos, kad dialogs starp Austrumiem un Rietumiem ir reāls un produktīvs, jautājums par triju Baltijas valstu - Igaunijas, Latvijas un Lietuvas - valstiskās suverenitātes atjaunošanu ir kļuvis par visu pasaules valstu un tautu sirdsapziņas jautājumu.

Mēs esam pārliecināti, ka pasaules sabiedriskā, doma un iniciatīva no PSRS valdības puses ir spējīgas likvidēt jebkurus šķēršļus šā jautājuma uzņemšanai darba kārtībā. Tajā pašā laikā mēs apzināmies, ka Padomju Savienībā vēl joprojām ievērojams ir to spēku iespaids, kas impērijas intereses stāda augstāk par nāciju pašnoteikšanās interesēm. Šādos apstākļos ir neizbēgami, ka tautu brīvības centieni iegūst klasiskas nacionālās atbrīvošanās kustības pazīmes - cenšanos likvidēt nacionāli koloniālo jūgu, iegūt nacionālo neatkarību un realizēt tiesības uz pašnoteikšanos, ar mērķi radīt neatkarīgu nacionālu valsti. Šīs pazīmes ir raksturīgas arī visiem tiem Latvijā notiekošajiem procesiem, kas tautas apziņā asociējas ar vārdu ATMODA.

Kas ir raksturīgs Latvijas atmodai? 

Latvijas, tāpat kā pārējo Baltijas valstu, īpatnējo situāciju nosalka tās divdomīgais politiskais statuss.

Viens viedoklis Latviju uzskata par gluži tādu pašu Padomju Republiku kā visas pārējās, proti, ka tā ir iekļāvušies Padomju Savienībā nāciju brīvas pašnoteikšanās rezultātā un ka problēmu šeit nekādu nav. Šo viedokli pārstāv galvenokārt tās ļaužu grupas, kas Latvijā ir ieradušās no citiem PSRS apgabaliem.

Otrs viedoklis uzskata, ka Latvijas Republikas pārtapšanā par ierindas Padomju Republiku nāciju brīvas pašnoteikšanās princips nav ticis ievērots. Šis ir latviešu tautas lielākās daļas viedoklis.

Šo divu viedokļu pastāvēšana arī nosaka Latvijā dzīvojošo citu tautību iedzīvotāju attieksmes veidošanos jautājumā par latviešu nācijas valstiskās un nacionālās suverenitātes atjaunošanu.

Šo divu viedokļu konfrontācijas arī ir par iemeslu konfliktam, kam starp citu ir permanents raksturs un, kas atkarībā no sabiedriskās aktivitātes līmeņa izpaužas vairāk vai mazāk atklātā formā.

Kur slēpjas konflikta būtība?

Konflikta būtība ir apstāklī, ka konfrontējas divas valstiskuma izpratnes:

1) valsts kā nācijas eksistences nodrošinājums;
2) valsts kā impērijas eksistences nodrošinājums.

Šīs divas dažādās izpratnes pašreizējā PSRS valstiskuma kontekstā atrodas antagoniskā pretrunā un darbojas savstarpēji izslēdzoši. Šī pretruna realizējas pa visu vertikāli, sākot ar teoriju un beidzot ar sadzīvi.

«Latvieši, konsolidējoties par nāciju, savu gadsimtiem ilgo cīņu par nacionālo neatkarību vainagoja ar neatkarības, demokrātiskas nacionālās valsts proklamēšanu. Nācijai, kas kaut reizi savā attīstībā sasniegusi savu nacionālo ideālu piepildījumu suverēnā nacionālā valstī, nekad vairs nebūs pieņemama nekāda, kaut vismaigākās atkarības forma.

Krievijas kā impērijas valstiskuma pamats un galvenā funkcija kopš laiku laikiem ir bijusi citu tautu un teritoriju pakļaušana un pārvaldīšana. Tas nevarēja neietekmēt Krievijas tautu psiholoģiju, to pasaules izjūtu un lomas pasaulē apzināšanos. Citādi nebūtu bijusi, iespējama tik efektīga, impērijas intereses aizstāvoša apkalpojošā mehānisma atražošana un modernizēšana.

Tātad konflikts potenciāli pastāv arī psiholoģiskajā līmenī.

Padomju Savienības līdera M. Gorbačova uzsāktais pārbūves kurss ir radījis cerības, ka konsekventa šī kursa īstenošana ietver sevī arī latviešu nācijas nacionālā valstiskuma atjaunošanu.

Tas ir radījis arī latviešu nācijas aktivitātes pieaugumu un kā atbildes reakciju arī zināmu satraukumu zināmā tautību iedzīvotāju daļā. 

Kur ir problēma?

Problēma ir tajā apstāklī, ka ir jāizdara izvēle. Izvēle nebūs grūta cilvēkiem ar dziļu nacionālā valstiskuma apziņu (tradīcijām), īpaši to tautu pārstāvjiem, kas pašas gadsimtiem ilgi ir cīnījušās par savu nacionālo neatkarību. Toties divtik grūta tā būs tiem, kuru nacionālās, piederības apziņa ir zudusi vai tikusi aizvietota subjektīvu vai objektīvu iemeslu dēļ ar privileģētu impērijas idejas nesēju un aizstāvju apziņu.

Tā nav izvēle runāt vienā vai otrā valodā. Tā ir izvēle, vai nu solidarizēties ar latviešu tautu viņas taisnīgajā cīņā par nacionālo neatkarību, vai būt par ieroci to spēku rokās, kuru mērķis ir uzsākto kolonizācijas procesu padarīt par neatgriezenisku.

Mēs uzskatām, ka, palīdzot atdzimt latviešu tautai, katrs veicina arī savas tautas nacionālo atdzimšanu, mēs ceram uz šo palīdzību.

Kas mums ir svarīgi?

Mums ir svarīgi apzināties, ka nacionālās atbrīvošanās cīņas ceļš ir visas tautas kopīgi ejams ceļš un ka nevienam nav tiesību pretendēt uz īpašu vietu šajā gaitā.

Mums ir svarīgi vienmēr paturēt prātā, ka privilēģijas noteikt, kurš ir vai nav cienīgs būt šī ceļa gājējs, tāpat kā pretenzijas uz patiesību pēdējā instancē, vienmēr ir bijušas vienīgi apspiedēju un varmāku privilēģijas un pretenzijas.

Mums ir svarīgi iemācīties atšķirt mūsu sabiedrotos no mūsu pretiniekiem. Mēs nedrīkstam likt vienlīdzības zīmi starp Latvijā dzīvojošiem citu tautību iedzīvotajiem un to amorālo varu, kas latviešu tautai atņēma gan valsti, gan zemi, gan brīvību.

Mums ir svarīgi, lai cilvēki, kas pie mums meklējuši un, atraduši maizi un patvērumu, nesāktu noticēt tiem, kuru vienīgais nolūks ir ne par kādu cenu nepieļaut citu tautību iedzīvotāju solidarizēšanos ar latviešu tautu tās taisnīgajā un svētajā cīņā par nacionālo neatkarību.

Mums ir svarīgi nekad neaizmirst, ka jebkurš cilvēks, neatkarīgi no viņa sabiedriskā stāvokļa vai ieņemamā amata, neatkarīgi no viņa partijas vai nacionālās piederības, neatkarīgi no viņa pasaules uzskata vai reliģiskās pārliecības var būt mūsu sabiedrotais. Ja vien viņš nenāk ar kolonizatora pātagu rokā.

Mums ir svarīgi reizi par visam reizēm saprast, ka vienīgais mūsu spēka avots un uzvaras garantija ir mūsu vienotība.

Mums ir svarīgi saglabāt šo vienotību gan šķietamu grūtību priekšā, gan vaigu vaigā ar reālām briesmām.

Uz ceļa, kuru mēs esam izvēlējušies, ir lijušas visu tautu asinis un asaras. Uz brīvības, brālības un vienlīdzības ceļa. Uz ticības, cerības un mīlestības ceļa.

3.06.1989

  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa  Home