|
RADOŠĀ INTELIĢENCE - (Atspoguļojums VDK dokumentos, 70., 80.gadi.) Radošās inteliģences vieta padomju sabiedrībā Terminu inteliģence ieviesa krievu rakstnieks F.Boborikins 19.gadsimta 60.gados un tas jēdzieniski noformēja garīgā un fiziskā darba dalīšanu Krievijā. Proletariāta diktatūras apstākļos 40.gados valdīja uzskats, ka PSRS inteliģence ir valsts aparāta kadri, ar kuru palīdzību strādnieku šķira īsteno savu iekš - un ārpolitiku. Šis definējums uzsver inteliģences ciešo saikni ar valsts politiku un atkarību no tās. Attiecībā pret radošo inteliģenci tas nozīmēja oficiālā līmeņa garīgās elites kultivēšanu, kurai jābūt lojālai pret valdošo partiju padomju vienpartijas politiskajā sistēmā. Taču inteliģences kritiskais prāts attiecībā pret propagandu, kas efektīvi iedarbojās uz vairākumu, padomju sabiedrībā to nostādīja īpašā stāvoklī. Tas izpaudās kā pastāvīga neuzticēšanās inteliģencei, tās atklāta un slepena kontrole un tīrīšana. Īpaša uzmanība tika pievērsta radošo profesiju jauno kadru audzināšanai, pielietojot masveida smadzeņu skalošanas metodes un stingrus politizētas atlases kritērijus. Attiecībā pret nepaklausīgajiem tika pielietoti verbālie un fiziskie draudi, kas varēja tikt realizēti, piemērojot LPSR Kriminālkodeksa attiecīgās normas par pretpadomju aģitāciju un propagandu (65.pants), par apzināti melīgu izdomājumu izplatīšanu, kas ceļ neslavu padomju valsts un sabiedriskajai iekārtai (183.1.pants) vai arī radot slēpti vai atklāti motivētus ierobežojumus to karjerā, radošajā darbā, sociālajā jomā u.c. Padomju savienībā ar kompartijas un VDK spēkiem bija radīta sistēma, kurai vajadzēja formēt iekārtai noderīgu radošo inteliģenci. Radošā inteliģence VDK skatījumā No vienas puses, savas kritiskās domāšanas dēļ, radošā inteliģence bija dogmatiskajai padomju propagandas ietekmei vismazāk pakļāvīgā padomju sabiedrības daļa. Bīstams faktors no politiskā viedokļa šajā apstāklī bija tas, ka radošajai inteliģencei bija raksturīga sava, patstāvīga spēja ietekmēt masu apziņu. Paužot no valdošās ideoloģijas atšķirīgus spriedumus un atziņas, tā varēja negatīvi ietekmēt oficiālo sabiedrības uzskatu sistēmu. No otras puses, valsts drošības orgāniem vilinoši bija izmantot radošās inteliģences ietekmi sabiedrībā padomju propagandas nolūkos kā iekšzemē, tā ārzemēs un emigrācijas aprindās. Šim mērķim valstij bija nepieciešama tāda inteliģence, kurai uzticējās sabiedrība un kura bija lojāla padomju iekārtai. Faktiski tas nozīmēja, ka tika formēts īpašs inteliģences slānis, kurš par iespējām nonākt oficiālās garīgās elites aprindās bija gatavs ziedot daļu garīgās brīvības, pastāvīgi publiski apliecināt lojalitāti padomju režīmam un slepeni sadarboties ar VDK. Piekrītot sadarboties ar drošības komiteju, kultūras darbinieks ieguva vairākas priekšrocības izrauties no PSRS un ceļot uz ārzemēm, sarīkot tur darbu izstādes u.tml. Sadarbojoties ar VDK, bija vienkāršāk risināt arī savstarpējās konkurences jautājumus. VDK darbinieki liecina, ka daudz cilvēku no radošās inteliģences un kultūras darbinieku vides piekrituši sadarboties ar orgāniem, godkāres dzīti. Šāda rakstura problēma attiecināma arī uz zinātniski tehniskās inteliģences pārstāvjiem, kuri tika iesaistīti VDK zinātniski tehniskās izlūkošanas darbā. Nākošā pakāpe inteliģences pārstāvja karjerā varēja būt iekļūšana politiskajā elitē (LKP CK , LPSR Augstākā padome), kur viņam oficiāli tika ļauts pārstāvēt attiecīgu inteliģences grupu un baudīt stāvoklim atbilstošas priekšrocības. Šajā gadījumā, kā jau minēts, VDK ietekme pār cilvēku praktiski zuda. Kontrole Inteliģences kontrole tika realizēta divos līmeņos. Valsts drošības komiteja varēja kontrolēt to inteliģences daļu, kas neietilpa politiskajā elitē - partijas nomenklatūrā vai nebija atbildīgi padomju darbinieki. Kā efektīvu līdzekli inteliģences ietekmēšanai VDK izmantoja t.s. profilakses pasākumus. Par noskaņojumiem sabiedrībā, tai skaitā radošās inteliģences aprindās, LPSR VDK slepenā sarakstē regulāri informēja LKP Centrālkomiteju. VDK bija aizliegts vervēt aģentūru no politiskās elites aprindām un aģentūras darbs kompartijas rindās bija stipri ierobežots. PSRS VDK nolikumā par VDK aģentūras aparātu un uzticamības personām teikts, ka 3.5. (..) Nepieciešamības gadījumos konkrētu operatīvo uzdevumu risināšanai atļauts vervēt aģentus no PSKP biedru un biedru kandidātu vidus. (..) 3.12. Par rezidentiem vervē galvenokārt PSKP biedrus (..). 3.15. PSKP un VĻKJS biedrus, kas ievēlēti partijas un komjaunatnes komitejās (birojos), partijas un komjaunatnes pirmorganizāciju sekretārus, partijas, komjaunatnes aparātu atbildīgos un tehniskos darbiniekus, PSRS Bruņoto Spēku politiskos orgānus, PSRS Augstākās Padomes, savienoto un autonomo republiku un vietējo Tautas deputātu padomju deputātus, arodbiedrību orgānu, tiesas un prokuratūras darbiniekus izmantot par aģentiem, rezidentiem, konspiratīvo un satikšanās dzīvokļu turētājiem nav atļauts. Ja kāds no savervētajiem VDK aģentiem nonāca partijas nomenklatūras līmenī vai kļuva par atbildīgu padomju darbinieku, šis cilvēks no aģentūras aparāta bija jāizslēdz un visa savāktā informācija par viņu jāiznīcina. Tāpat VDK bija oficiāli aizliegts vākt un uzkrāt informāciju par partijas nomenklatūras un atbildīgajiem padomju darbiniekiem. Ja informācija bija savākta pirms cilvēka nonākšanas attiecīgajā amatā, tā obligāti bija jāiznīcina. Gadījumos, kad VDK nonāca negatīvi signāli par kādu cilvēku, kas, informāciju pārbaudot, izrādījās partijas vai padomju darbinieks, arī šīs ziņas bija jāiznīcina. 80.gadu beigās, pēc VDK darbinieku liecībām, šī iemesla dēļ nereti nācies pārtraukt operatīvās darbības pasākumus pret noziedzīgām grupām, jo tās izrādījušās saistītas ar cilvēkiem no valdošajām aprindām. VDK bija atļauts izmantot partijas un padomju darbiniekus kā informācijas avotus uz uzticamības pamata. Dokumentos tie tika dēvēti par uzticamības personām un šifrēti, norādot uzvārda, vārda un tēva vārda pirmos burtus. Partijas nomenklatūras un augstāka līmeņa padomju darbinieku kontrole, savukārt, īstenojās caur partijas ziņotāju tīklu. Šāda pastāvošā kārtība vismaz republikas līmenī kompartiju faktiski izslēdza no VDK kontroles zonas. Padomju drošības orgānu uzmanības centrā vienmēr bijusi inteliģences noskaņojuma kontrole. Kā jebkura impērija, PSRS bija īpaši jūtīga pret nacionālisma, sevišķi tā grupveida un organizētām izpausmēm un pret tādas informācijas izplatīšanu, kas diskreditē padomju valsts un sabiedrisko iekārtu. Vienlaikus tika veikta inteliģences sakaru kontrole, lai to norobežotu no pretpadomju un nacionālistiskas ietekmes kā PSRS iekšienē, tā ārzemēs. Uzraudzības pasākumos tika iesaistīta arī tā vide, kurā inteliģence apgrozījās teātru skatuves strādnieki, frizieri, grimētāji u.c. PSRS VDK 1967. gadā tika izveidota 5. pārvalde, kuras viens no uzdevumiem bija arī radošās inteliģences uzraudzība. LPSR VDK šo funkciju pildīja 5.daļas 2. nodaļa. Jāatzīmē, ka nodaļas kompetencē bija 80. gadu beigās jaunizveidotās Latvijas Tautas Frontes kontrole. Analizējot LPSR VDK darbu 1983.gadā, PSRS VDK kolēģija, cita starpā, savā lēmumā atzīmēja: (..) Savlaicīgi reaģēt uz nacionālistiskām izpausmēm un procesiem. Aktīvāk veikt apsteidzošus profilaktiskos pasākumus, atšķeļot no nacionālistiem personas, sevišķi no politiski nenobriedušās un morāli nestabilās jaunatnes un radošās inteliģences vides, kuru tie ietekmē pretpadomju garā. Izvēlētajos piemēros no LPSR VDK pretizlūkošanas elektroniskās datu bāzes atspoguļoti raksturīgākie kontroles aspekti, kas tika risināti ar aģentūras palīdzību. Aģentu ziņojumu referāti tulkoti no krievu valodas, tulkojumos iespēju robežās saglabāta stilistika un šiem tekstiem raksturīgais žargons. Jāatzīmē, ka nepieciešamības gadījumos informācijas iegūšanai tika izmantoti arī tehniskie līdzekļi telefona sarunu noklausīšanās, telpu un citu pulcēšanās vietu audiovizuālā kontrole, taču operatīvās lietas, kuras satur atskaites par šiem pasākumiem, Latvijā nav saglabājušies. Piemēri no VDK aģentu ziņojumiem
Radošā inteliģence kā VDK propagandas instruments Ievērojot baltiešu īpašo attieksmi pret kultūru, VDK prognozēja, ka kultūras sakari jeb kanāli varētu būt efektīvs līdzeklis emigrācijas ietekmēšanai PSRS interesēs. Atbilstoši šo sakaru profilam VDK darbā ar emigrāciju iesaistīja Latvijas kultūras un zinātnes darbiniekus. 1964.gadā LPSR VDK paspārnē tika nodibināta Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs jeb Kultūras sakaru komiteja (turpmāk KSK), kuras darbība detalizēti aprakstīta I.Lešinska darbos Kalpības gadi un Kultūras sakari vai etniskā spiegošana., Komitejas darbā tika iesaistīta t.s. sabiedriskā bāze literatūras, mākslas, mūzikas, zinātnes un tehnikas darbinieki, kuri piedalījās KSK rīkotajos pasākumos ar emigrācijas pārstāvjiem. Liela daļa šo sabiedriskās bāzes aktīvistu bija VDK informatori un viņiem tika doti uzdevumi emigrantu apstrādāšanai. KSK sabiedriskās bāzes pārstāvji piedalījās tās rīkotajos ārzemju braucienos. Ar perspektīvākajiem emigrācijas pārstāvjiem (no VDK viedokļa) tika veikts plānveida individuāls darbs, kuru vadīja VDK darbinieki. Sākot ar 1972.gadu LPSR VDK panāca, ka izbraukumiem uz ārzemēm PSRS VDK atļāva veidot specializētās tūristu grupas. To sastāvā VDK virsnieka vadībā (zem citas profesijas piesega) ceļojumā pie tautiešiem uz ārzemēm devās KSK sekciju locekļi, tai skaitā ievērojami skatuves mākslinieki un mūziķi. Pirmie eksperimenti parādīja, ka šādu grupu veidošana ir efektīva un ka emigrācija ir gatava tās uzņemt. Ar 1975.gadu KSK darbība tika pastiprināta, atvēlot tās priekšsēdētāja vietnieka vietu VDK štata darbiniekam, kurš, protams, savu patieso profesiju plašākai sabiedrībai neatklāja. Līdz ar to tika nostiprināta VDK tiešā vadība Kultūras sakaru komitejā un atbilstoši tika formulēti KSK uzdevumi: Viens no republikas VDK uzdevumiem ir veikt Rietumos esošo latviešu emigrācijas centru dezorganizēšanu un patriotisko darbu tajā emigrācijas daļā, kura ir lojāla vai attiecas neitrāli pret padomju varu republikā. Veicot pasākumus minēto uzdevumu izpildei, VDK aktīvi sadarbojas ar Latvijas Komiteju kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs. Vienmēr īpašu uzmanību VDK pievērsa darbam ar emigrācijas jaunatni, cīņai par tās dvēselēm, kas vainagojās ar panākumiem 1975.gadā, kad KSK Beļģijā organizēja LPSR kultūras semināru. Tas izdevās saskaņā ar iepriekš izstrādāto plānu. Seminārā uzstājās Dzimtenes Balss redaktora vietnieks L. Zakss-Salputra; J. Peters un P. Zirnītis runāja par latviešu padomju dzeju; I. Seleckis par padomju Latvijas kino. Kā minēts KSK atskaitē par darbu 1975.gadā, emigrācijas prese bija atzīmējusi, ka 5 no 14 kongresā uzstājušamies emigrācijas pārstāvjiem izteikuši marksistiski ļeņinisku pārliecību (G. Pone, A. Urdze, V. Āboltiņš, O. Rozītis, M. Būmanis). Par galvenajiem Beļģijas semināra panākumiem KSK uzskatīja: 1. Mūsu ideoloģijas
[ietekmes] palielināšanos latviešu emigrācijas aktīvās jaunatnes ievērojamā
daļā, radot interesi studēt sociāli ekonomiskos un kultūras procesus PSRS uz LPSR
piemēra pamata. LPSR VDK priekšsēdētāja L.Avdjukeviča 1976.gada slepenajā ziņojumā LKP Centrālkomitejai norādīts, ka šis gads attiecībā pret emigrāciju raksturojies ar virkni uzbrūkoša rakstura pasākumiem kā republikas teritorijā, tā arī ārzemēs, kuros bijuši iesaistīti Latvijā pazīstami kultūras darbinieki: Aktivizēta darbība emigrācijas organizāciju un centru dezorganizēšanā. Šim nolūkam tika izmantoti īpaši sagatavotu propagandistu izbraukumi uz emigrantu mītnes zemēm. Veikti pasākumi pret emigrācijas centriem ASV (dzejnieka Jāņa Petera un dramaturga Jāņa Anerauda izbraukums), VFR (profesora Arvīda Griguļa un mākslinieka Laimdota Mūrnieka izbraukums), Austrālijā (Draudzības biedrības priekšsēdētāja Ž.Ž.Zakenfelda, filozofa J.J.Vēja un komponista Raimonda Paula izbraukums). Augtākminēto pasākumu veikšana kopā ar citu darbu padziļināja šķelšanos emigrācijā. Ziņojumā atzīmēti pasākumi, kas veikti darbā ar emigrācijas jaunatni: Šim nolūkam izmantojām 1976.gada vasarā Latvijas Kultūras sakaru komitejas organizētos kursus emigrācijas jaunatnei Rīgā. Pasākumi, kas tika veikti ar kursu dalībniekiem, deva pozitīvus rezultātus un noveda pie vēl lielākām nesaskaņām emigrācijā. Mēs aktīvi izmantojām Padomju Latvijas kultūras semināru emigrācijas jauniešiem, kuru organizēja Kultūras sakaru komiteja Turku pilsētā (Somijā) 1976.gada decembrī. Uz Turku izbrauca labi sagatavotu propagandistu grupa 15 cilvēku sastāvā, t.sk. rakstnieks Bels, mākslinieks Postažs, žurnālisti Pumpa un Tivums. Grupu vadīja Dzimtenes Balss redaktors [Edvīns ] Berķis (VDK virsnieks - I.Z.). 70.gadu 2.pusē KSK sāka praktizēt KSK aktīvistu izbraukumus uz ārzemēm pēc individuāliem ielūgumiem no turienes. Secinājumi Proletariāta diktatūras apstākļos inteliģence atradās duālā stāvoklī. No vienas puses, bez inteliģences proletariāts nespēja vadīt valsti un tas noteica tās pragmātisko nepieciešamību pastāvēt kā sabiedrības slānim. No otras puses izglītības un kritiskās domāšanas dēļ inteliģenci nebija iespējams ierobežot marksisma ļeņinisma dogmu ietvaros. Šis apstāklis inteliģenci nostādīja neērta, pat traucējoša faktora lomā. No VDK viedokļa inteliģence bija augsne, kas ļoti efektīvi uztver un analizē informāciju, tāpēc bija jāveic īpaši pasākumi tās norobežošanai no saskarsmes ar jebkuru informāciju un ideoloģiju, kas bija pretrunā ar PSRS ideoloģiskajām nostādnēm. To var definēt kā informācijas dozēšanas un atlases principu attiecībā pret inteliģenci. Atbilstoši tam VDK šo vidi kontrolēja un ar dažādu pasākumu palīdzību, kā arī aktīvi ietekmēja (profilakses pasākumi). Jāatzīmē, ka VDK kontrolei nepakļāvās tā inteliģences daļa, kas sastādīja LPSR politisko eliti un kuras uzraudzību realizēja partijas orgāni. Tā kā inteliģencei ir sava patstāvīga, apolitiski pamatota ietekme uz sabiedrību, padomju vara no tās centās izveidot padomju propagandas ieroci. Valsts drošības komiteja inteliģenci izmantoja latviešu emigrācijas centru un organizāciju šķelšanā un cīņā par emigrācijas jaunās paaudzes prātiem, kā arī iesaistīja zinātniski tehniskās izlūkošanas uzdevumu risināšanā. Daudzos gadījumos sadarbības ar VDK dziļākā motivācija bija godkāre, kuru veiksmīgi izmantoja operatīvais darbinieks. 31.08.1998.g. Indulis Zālīte |