Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Ko darīt ar čekas maisiem? 
Iveta Mediņa, «Rīgas Balss»

2004.gada 3. jūnijā beidzas likumā «Par bijušās Valsts Drošības komitejas (VDK) dokumentu saglabāšanu un izmantošanu, personu sadarbības ar VDK konstatēšanu» noteiktais desmit gadu ierobežojumu termiņš. Politiķiem palikuši daži mēneši, lai izlemtu, ko darīt ar LPSR Valsts drošības komitejas kartotēku jeb tā saucamajiem čekas maisiem. Diskutē 8. Saeimas deputāti Juris Dobelis (TB/LNNK), Aleksandrs Bartaševičs (TSP), Arvīds Ulme (ZZS) un vēsturniece Ilga Kreituse.

Rīgas Balss: — Kas tad īsti ir šie maisi? Šķitums vai īstenība?

I. Kreituse: — Nosaukums radās, kad krita vecais režīms un jaunā Augstākā padome (AP) pārņēma varu. Toreiz dokumentus pārņēma ļoti specifiskā veidā, bāžot maisos. Maisos bāza gan Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) centrālkomitejas dokumentus, gan VDK arhīvus. Tikai atšķirībā no citām iestādēm VDK dokumentus «nejauši» izbēra uz trepēm un pēc tam atkal saslaucīja kopā. Tā radās teiciens: ja Latvijā zog, tad zog miljonus, ja ņem dokumentus — tad maisiem. RB: — Arvīds Ulme, «pēdējais čekists», kā viņš pats sevi ironiski dēvē, vēl gluži nesen ticis izvilkts no VDK rēgu maisiem un dabūjis tiesāties par savu reputāciju. A. Ulme: — Es pats AP biju tas, kurš pieņēma likumu par VDK dokumentu saglabāšanu un izmantošanu. Man pat visļaunākajos murgos nerādījās, ka es varētu būt viens no tiem, par kuru vēlāk spriedīs: ir čekas aģents vai nav. Jau sen zināju, ka man tāda kartīte tajos maisos ir. Es vispār būtu izbrīnījies, ja tās tur nebūtu.

RB: — Izbrīnījies…?

A. U.: — Es to čeku apmeklēju nepārtraukti.

RB: — Ko jūs tur meklējāt?

A. U.: — Es vadīju Pieminekļu aizsardzības talku centru, vēlāk Vides aizsardzības klubu, pirmās demonstrācijas Latvijā un plus vēl mana radošā sadarbība ar Haraldu Sīmani. Dabiski, ka man bija jāgriežas čekā.

RB: — Vai tad jūs tur neizsauca?

A. U.: — Izsauca, jā. Bet tajā specprokuratūrā tu vispār nevari saprast, ko viņi tur runā. Man bija pilnīgi acis uz kātiņiem.

RB: — Jūs ierosinājāt šo «kantorīti» — Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūru — likvidēt, jo tā 10 gadu laikā neko labu valstij neesot izdarījusi, tikai tērējot naudu.

A. U.: — Desmit gadi pagājuši, prokuratūra tos maisus ir redzējusi un analizējusi. Taču viņi man šodien saka: mūs neinteresē, vai tu esi ziņojis un ko tu esi ziņojis. Čekā biji — biji. Tātad esi sadarbojies. A tālākais neinteresē. Un tā aiziet pa visu presi, ka Ulme čekists. Ir taču SAB, kas varētu pieaicināt bijušos VDK ģenerāļus un secināt, ka tie maisi nav atstāti nejauši.

A. Bartaševičs: — Protams, ne nejauši. Ar noteiktu nolūku, lai izmantotu vēlāk.

RB: — Ilga Kreituse kādā intervijā ir teikusi: «Manuprāt, šodien maz kas ir palicis pāri no īstajiem čekas maisiem. Tajos palikuši tie, kas traucē šobrīd pie varas esošajiem. Viņi sākuši šo diskusiju, zinot, ka paši ir iztīrījušies ārā.» Ko nozīmē «paši iztīrījušies ārā»?

I. K.: — Nosaukšu vienu piemēru. Mans kolēģis no Latvijas Universitātes, kurš patiešām strādājis VDK struktūrā (viņš nekad to īpaši arī nav slēpis), lūdza apstiprinājumu no Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (SDC). Tur atbildēja, ka viņa vārda šajā kartotēkā nav. Kolēģis bija ļoti pārsteigts un pēc tam teica: tagad man vēl kāds liks, lai es ticu šiem maisiem?

RB: — 90. gadu sākumā avīzes daudz rakstīja par nelikumīgu informācijas noplūdi no Totalitāro režīmu izmeklēšanas komisijas. Atbildīgas amatpersonas jau pirms 5. Saeimas oficiālās sanākšanas sniegušas ziņas par to, vai atrastas VDK kartītes par tā vai cita saraksta deputātu kandidātiem. Informāciju esot saņēmušas LNNK, kristīgie demokrāti un «tēvzemieši». Tika izteiktas aizdomas, ka LNNK izvākusi no VDK kartotēkas savu biedru kartītes. Kā tad tur īsti bija ar to kartotēkas revidēšanu — ir vai nav tiesa?

J. Dobelis: — Nekāda LNNK uzbrukšana čekas maisiem nekad nav notikusi. To nu es jums skaidri pasaku.

RB: — Kā parasti — žurnālisti rakstīja blēņas.

J. D.: — Lai katrs žurnālists pats atbild par sevi.

RB: — Un kā tad ar tiem konkrētajiem uzvārdiem, kuri tika minēti presē? Viens no cilvēkiem, kurš toreiz esot nokopējis kartotēku, darbojas arī 8. Saeimā.

J. D.: — Es kā LNNK vadības pārstāvis nekad neesmu piedalījies organizācijas rīkotā čekas maisu izkontrolēšanā. Mani pārliecina konkrēti fakti, nevis tukša muldēšana.

I. K.: — Dobeļa kungs, nav godīgi teikt: ja es pats to nedarīju, tad visa partija ir tīra. Ir zināms, ka šajā procesā piedalījās arī jūsu organizācijas bijušie biedri. Tas, ka šīs kartītes toreiz ceļoja no rokas rokā, nav noslēpums. Atgādināšu kādu konkrētu gadījumu, par kuru, manuprāt, bija jāiestājas kriminālatbildībai. 5. Saeimas sākumā viens deputāts nolika savu mandātu tāpēc, ka pirms Mandātu komisijas sēdes kāds cilvēks no Kristīgo demokrātu savienības viņam parādīja šo VDK kartīti. Arī tagad šis deputāts sēž Saeimā. Jā, es nemaz nebaidos nosaukt viņa vārdu (lai sūdz kaut tiesā) — tas ir Paulis Kļaviņš, kurš toreiz strādāja TSDC.

RB: — Savulaik «Ņezavisimaja Gazeta» rakstīja: «Ļaunas mēles apgalvo, ka 90. gados katrs, kurš vēlējās, TSDC varēja nopirkt sev kartīti par pusotru vai diviem tūkstošiem dolāru.» Kreituses kundze, tad, kad jūsu dzīvesbiedrs bija ieskaitīts «čekas piecīšos», — vai Aivars Kreituss saņēma šādu piedāvājumu?

I. K.: — Aivars Kreituss saņēma informāciju, ka par viņu ir kartīte un ka tā var tikt izmantota noteiktā politiskā situācijā. Viņš patiešām saņēma mutisku piedāvājumu (tāpēc tagad nevaru nosaukt konkrētu uzvārdu) nopirkt šo kartīti par 1500 dolāriem. Kreituss, uzskatīdams, ka viņš kā zinātnieks nekādi nav noziedzies pret Latvijas tautu, šim cilvēkam atteica. Tā ka — šāds fakts ir bijis.

RB: — Ko šis cilvēks pārstāvēja?

I. K.: — Diemžēl LNNK.

RB: — Vai viņš tagad ir Saeimā?

I. K.: — Nav.

RB: — Pieņemot likumu, Saeima bija paredzējusi, ka, 10 gadu termiņam beidzoties, sadarbības faktus vairs nedrīkstēs izmantot tiesiskajās attiecībās. Taču apvienība TB/LNNK ierosina termiņu pagarināt līdz 2014. gadam. Jūs taču saprotat, ka tādējādi šis neskaidrības periods atkal ievilksies, turpinot dažādas provokācijas un intrigas.

J. D.: — Nav nekādas neskaidrības. Mana svēta pārliecība ir tāda: ja tu esi bijis VDK štata darbinieks, nu nav tev vietas valsts vadībā. Interesanti gan, tie, kas cīnījās par Latvijas neatkarības atjaunošanu, tiek pastumti malā, bet tie, kas barojušies pie siles, būdami komunisti un čekisti, arī tagad turpinās baroties?

RB: — Tautas saskaņas partijas (TSP) frakcija aicina nepagarināt iepriekš noteikto 10 gadu termiņu. Kādi ir jūsu argumenti?

A. B.: — TSP pat būtu gatava balsot par to, lai pagarinātu juridiskā fakta konstatēšanas termiņu, ja likumā netiktu atstāti ierobežojumi. Šajā gadījumā atkal ir runa par kolektīvo atbildību. Visi, kuru biogrāfijās konstatēta sadarbošanās vai strādāšana VDK štatā, nevar būt ne Saeimas, ne pašvaldību deputāti. Viņi nevar ieņemt arī vairākus ierēdņu amatus. Daudzos starptautiskos dokumentos ir teikts, ka šāda kolektīvā atbildība nav pieļaujama, bet katra cilvēka izdarītais ir jāskata individuāli, tiesā. Visi, kas šīs kolektīvās atbildības dēļ ir cietuši (piemēram, Georgs Andrejevs), ir cietuši nepamatoti.

I. K.: — Pamatproblēma ir pavisam cita. Tad, kad es izdzirdēju, ka sākas diskusijas par čekas maisiem, nodomāju: ko, vai tad kārtējā valdības krīze? Maisi vienmēr uzpeld tad, kad valdībā sākas kaut kādas problēmas. Vai arī tad, ja tās parādās saistībā ar kādiem starptautiskiem sarežģījumiem, bet vara negrib, lai tauta jaucas iekšā. Atgādināšu, ka 1994. gadā «čekas piecīšu» lieta parādījās tad, kad aktualizējās jautājums par Krievijas armijas izvešanu no Latvijas. Latvijā ir maksimāli darīts viss, lai šis jautājums būtu politisko spēļu objekts. Pa šiem gadiem sen varēja noskaidrot: runājam par kolaboracionismu vai ne, uz ko tiek attiecināts šis jēdziens. Mēs to viļājam kā karstu kartupeli.

Jūs pieminējāt Georgu Andrejevu. Jā, ir zinātnieku grupa, kuriem nemaz nebija iespējams citādi strādāt. Vienu zinātniskā darba kopiju nodeva Zinātniskajai padomei, otru savāca iestādē esošais 1. daļas darbinieks (nemaz nebija pašam jānes uz «stūra māju»). Desmit gadu laikā tā arī nav veikta itin nekāda klasifikācija. Tiek jaukti VDK štata darbinieki ar ziņotājiem. Šajos maisos taču nav neviena VDK virsnieka.

A. U.: — Vienreiz jāizbeidz ar šiem «čeku maisiem» ākstīties. Latvija laikam ir pēdējā valsts, kur mēs šito darām.

A. B.: — Mēs cenšamies izgudrot to, kas jau citur ir izdomāts. Eiropas Padomes (EP) Parlamentārā asambleja sen pieņēmusi dokumentu, kurā runāts par lustrācijas procesiem, kas saistīti ar komunisma totalitārās sistēmas mantojuma likvidēšanu. EP Cilvēktiesību juridiskā komiteja ir pieņēmusi dokumentu par to, kā garantēt šajā jomā demokrātiju. Tur teikts, ka diskvalifikācija lustrācijas ietvaros nedrīkst pārsniegt piecu gadu limitu. Tādēļ vēlams šos procesus pabeigt līdz 1999. gada 31. decembrim. Kāpēc Latvija nevadās pēc šiem dokumentiem, ja jau uzskata sevi par demokrātisku Eiropas valsti? Arī mūsu parlamentārieši balsoja par šo dokumentu.

J. D.: — Pamatjautājums ir skaidrs: vienalga, kas tu tur esi bijis — štata darbinieks, ziņotājs vai komunists —, tu neesi tāds kā visi citi. Lustrācijas likums mēģinātu parādīt, kādi esam bijuši, kādi izskatāmies šodien.

A. B.: — Labi, ja jūs gribat sabiedrības analīzi, dosim šo iespēju tautai. Publicēsim maisu saturu. Lai tad arī tauta pati (nevis speciālā prokuratūra) izšķir, vai cilvēks, kas strādājis VDK, ir cienīgs vai nav būt par deputātu un ierēdni.

J. D.: — Man vienalga. Var arī publicēt. Es runāju par to, ka pirms šīs tukšās izrunāšanās ir nepieciešama nopietna analīze. Tā kā esmu bijis pretošanās kustības dalībnieks (nu, bez šaušanas gan, jā), ļoti labi atceros mūsu kultūras darbinieku un vēsturnieku rakstītos gara darbus. Viņi iztapīgi kalpoja padomju režīmam. Protams, nevajag šīs lietas jaukt kopā, taču es neatbalstu svītras novilkšanu attiecībā pret pagātni.

A. B.: — Desmit gadu analīzei bija par maz, ja?

J. D.: — Pareizi, pareizi, Aleksandr! Visvieglāk jau pateikt: jūs tur esat tie vainīgie.

I. K.: — Es biju partijā veselu gadu un nemaz to nenožēloju. Iestājos LKP, lai beidzot iekļūtu arhīvu specfondā. Tur nelaida iekšā, ja nebiji kompartijas biedrs. Iepriekš mani partijā neņēma kā represētā meitu.

Ulmes kungs, mēs esam kolēģi! Mani arī pirmajā kursā izsauca uz to pašu «stūra māju». Es mācījos tādā specifiskā fakultātē — vēsturniekos-filozofos. Mūs pamatīgi «ņēma priekšā». Es ar to ne lepojos, ne īpaši noliedzu.

RB: — Tā sauktais «čekistu likums» tiek kritizēts par dubultmorāli, jo totalitāri represīvā sistēma nav vērtēta pēc būtības. Ja jau VDK idejiskie kuratori ir ieņēmuši visaugstākos amatus valstī, vai patiešām nebūtu godīgāk šos čekas maisus iznīcināt?

J. D.: — Tā nu ir noticis, ka Latvijas tauta visus tos augstākos komunistus nemaz tik briesmīgi nav nicinājusi, bet pat ir cēlusi augstos amatos ar vēlēšanu starpniecību. Arī slaveni rakstnieki ir bijuši kompartijas biedri. Neviens viņus par to negāna. Tāpēc jau šī godīgā analīze ir nepieciešama.

A. B.: — Maisu iznīcināšana ir jautājums par to, cik ilgi vēl cietīsim Krievijas specdienestu ietekmi Latvijā. Ja gribam to pārtraukt, tad maisi ir jāiznīcina. Neko labu līdz šim tie nevienam nav devuši.

J. D.: — Es esmu PRET dokumentu iznīcināšanu.

I. K.: — Nu ir tas mirklis, Dobeļa kungs, kad jāsaka: es jums pilnībā piekrītu! Tas visai bieži mūsu dialogā nenotiek. Jā, nevajag iznīcināt neko. Piemēram, «Mein kampf» ir darbs, kas vērsts pret cilvēci, tomēr tas nav sadedzināts sārtā Nirnbergā. Kārtība arhīvu sistēmā jau ir sen izstrādāta. Tiek noteikts dokumentu glabāšanas un pieejamības aizlieguma termiņš. Vienam 25 gadi, citiem — 50 vai vairāk. Slepenie dokumenti pieejami tikai ar prokuratūras un tiesas atļauju īpašos gadījumos. Tie «noguļas», kamēr norimst kaislības. Taču tam visam ir jābūt iestrādātam likumā.

Bet zināt, kurā brīdi sākās problēmas? Tad, kad nacionālo kustību līderi apsēdās līdzās augstām kompartijas amatpersonām. Atcerieties skatu — Anatolijs Gorbunovs un Andrejs Krastiņš AP strādā roku rokā. Kā viņi var nosodīt viens otru? Te jau ir tā latviešu specifiskā kompromisu māksla, kad jākļūst par lielu procesu vadītājiem. Šajā brīdī sākas morāli ētiskā atbildība.

RB: — Pieņemot likumu, daļa politiķu toreiz uzstāja, ka ierobežojumi nav atceļami nekad, pamatojot to ar valsts drošības interesēm. Tomēr pa šo laiku ir izveidoti Latvijas drošības dienesti, un gribas ticēt, ka tie patiešām kontrolē situāciju valstī. Vai demokrātija nav pietiekami stabila, lai atteiktos no ierobežojumiem?

A. B.: — Politiķiem tagad godīgi jāatbild uz jautājumu — kāpēc šie ierobežojumi bija vajadzīgi? Lai revanšētos tiem cilvēkiem, kuri toreiz sēdināja cietumos, vai arī, lai nosargātu valsts neatkarību? Ja patiešām rūpējamies par demokrātiju, tad pienācis laiks ierobežojumus atcelt.

A. U.: — Manuprāt, tagad šie ierobežojumi ir galīgi nevajadzīgi.

I. K.: — Tie jāpatur spēkā tikai bijušajiem VDK štata darbiniekiem, nevis kaut kādiem maišelniekiem.

A. B.: — Kā tad ar EP dokumentiem, kas attiecas uz lustrāciju? Tajos attiecībā uz vēlētiem amatiem ierobežojumi netiek pieļauti.

I. K.: — Aleksandr, kādreiz arī ticības jautājumos strīdējās, kas ir primārs — pāvesta bulla vai Bībele. Paldies Dievam, Eiropas padome nav Bībele.

RB: — Nav noslēpums, ka bijušie čekisti, paši nebūdami Saeimā, aktīvi darbojušies un pārvaldījuši svarīgas finanšu un biznesa jomas valstī.

J. D.: — Diez vai atklāti, sēdēdami Saeimā, viņi skaidri balsotu un skaidri izteiktos. Es tam neticu.

RB: — Faktiski viņi jau ir diktējuši politiku. Tikai bieži vien tā arī palicis neatbildēts jautājums: kāpēc Saeima (vienā vai otrā gadījumā) tik dīvaini ir nobalsojusi. Tie īstie pogu spiedēji varbūt bijuši ārpus Saeimas.

A. B.: — Vai kāds var pateikt, cik būtu Saeimā deputātu — bijušo VDK darbinieku —, ja nepastāvētu vēlēšanu ierobežojumi? Pēc maniem aprēķiniem, tikai divi trīs.

I. K.: — NEKAD!!! Jūs dabūtu vismaz 20 procentus. Ticiet man. Tie 20 procenti arī šodien Saeimā regulē daudzu deputātu darbību. Taču tie nav jūsējie, Aleksandr. (Nebūt ne tie, kas skaļi runā par Krieviju.) Taču mums šodien viss ir sajucis kopā. Ja lēmējinstitūcija ir neuzpērkama un godīga, tad nav bīstams neviens čekists — ekonomists. Viņu netīrā nauda nevar ietekmēt politiku. Demokrātisku valsti nevada biznesmeņi.

J. D.: — Es pateikšu skaidri un gaiši: esmu bijis AP, esmu Saeimā. Mani NEKAD neviens ekonomisks grupējums NAV ietekmējis.

I. K.: — Dobeļa kungs, jums jau tikai traks varētu dot naudu. Neviens taču nezina, ko varētu dabūt no jums pretī.

RB: — Rezumējot — ko darīt ar VDK atstāto mantojumu? Publicēt? Varbūt norakt?

A. B.: — Vai nu «norakt» (saglabājot), vai arī vienkārši publicēt.

RB: — Kā tad! VIENKĀRŠI publicēt…

A. U.: — Jābeidz ar tiem čekas maisiem manipulēt. Jānoliek dziļi arhīvā.

J. D.: — Pirmkārt — neko neiznīcināt. Otrkārt — pieņemt lustrācijas likumu. Treškārt — panākt asu komunistiskā režīma nosodīšanu gan Latvijā, gan pasaulē.

I. K.: — Jā, iznīcināt šo kartotēku nedrīkst. Arī publicēt ne. Citādi būs daudzas traģēdijas. Lustrācijai jābūt ar rezultātu. Tā nav tikai cilvēku pieteikšanās vien. Nedrīkst būt tā, ka tam, kas izdarījis noziegumu, par to neiestājas atbildība. Tikai tāpēc vien, ka viņš pateicis: jā, es septiņreiz nodevu, septiņreiz savus kaimiņus «nostučīju», bet es esmu lustrējies un tāpēc tīrs un nevainīgs. Pavisam vienkārši, kungi. Mozus savējos vadāja 40 gadu pa tuksnesi, lai nomirtu tā paaudze, kas dzimusi verdzībā, jo verdzībā dzimušais nevar brīvi domāt. Atstāsim nu to lustrāciju vai caurskatīšanu tai paaudzei, kurai vairs nebūs nekādu saistību ar iepriekšējo režīmu. Jo kā tad jūs citādi noteiksiet, kuri būs tie pareizi tīrie, kas tagad skatīs cauri tos nepareizi netīros?

Rīgas Balss, 23. janvāris, 2004

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home