Kā viņi to spēja? R. Kristsone
Esmu viena no tiem, kuri 1941. gada 14. jūnijā izglābās. Pēc mums neatbrauca. No Engures pagasta nevienu neizveda. Smagās mašīnas esot līdz rītam nostāvējušas pie pagastmājas un tukšā aizbraukušas. Tas izrādījās vienīgais gadījums Tukuma apriņķī un visā Kurzemē. Turpat dažus kilometrus no mūsu Rideļu 4 kl. pamatskolas paņēma Zentenes pagasta Skābūžu māju saimniekus ar diviem pirmsskolas vecuma zēniem, bet no Dzirciema pagasta Dreimaņiem Kreicbergu ģimeni. Kļuva zināms, ka it kā pēc pāris nedēļām bū šot otrā tūre. Atceros, kā māte lēni un domīgi kravāja lielā grozā mūsu siltās drēbes. Atceros arī, kā sažņaudzās sirds, ja iznāca braukt gar šīm tukšajām mājām. Tāda kā vainas apziņa par to, ka esmu šeit Latvijā...
Bet sākās viss agrāk marta beigās. Tuvojās sējas laiks. Katrā pagastā organizēja pa vienam ZMIP (zirgu mašīnu iznomāšanas punkts) priekš jaunajiem zemniekiem. Manam tēvam bija lauksaimniecības mašīnas, divi zirgi, bet, pats galvenais, mums bija kur palikt, jo ziemās vienmēr dzīvojām skolā. Jādomā, tādēļ no vairākām līdzīgām saimniecībām izvēlējās mūsējo nacionalizēja Līkajokus. Ļāva ņemt līdzi drēbes un uzturu trim mēnešiem.
Kad tēvs atlaba no sirdslēkmes, viņš aizbrauca dzīvot pie Ķemeronkuļa un sāka pārkvalificēties. Ķemeronkulis strādāja Rīgā, Vagonu rūpnīcā un stāstīja, kāds jocīgs darbs viņam esot. Pārtaisot preču vagonus ierīkojot guļamās lažas, restotus lodziņus un caurumu grīdā. Nez kur tik daudz cietumnieku ņemšot...
Vienmēr esmu zinājusi, ka par mūsu un ne tikai mūsu ģimenes izglābšanos 1941. gadā jāpateicas toreizējam Engures pagasta vecākajam Jānim Gronskim. Pārdomājot to visu tagad, rodas vairāki jautājumi. Pirmkārt kā viņš to spēja, un otrkārt vai daudz Latvijā bija tādu, kas to spēja? Ir lasīts par Kauliņu Lielvārdē (1949. gads), bet ne vārda par Gronski Engurē (1941. gads) un varbūt vēl kādiem tikpat pašaizliedzīgiem vadītājiem Latvijā. To tā atstāt nevar. Varbūt citi vairs neko neatceras, bet es atceros. Tātad jārīkojas man.
Diemžēl uz pirmo jautājumu kā viņš to spēja atrast atbildi nav viegli. Īstu patiesību varbūt pateiktu mans tēvs, taču viņš par to tolaik pat ģimenē netika runājis. Varu šajā sakarā izteikt tikai savu versiju, kas loģiski izriet no visa tālāk notikušā un man zināmā, tā LLU profesors Imants Gronskis.
Kad 1940. gadā ienāca krievi, kaimiņi, to vidū arī mežzinis Jānis Kronītis, tēvu pierunāja uzņemties pagasta vecākā pienākumus, kaut gan viņš no politikas centās atturēties. Savu lomu nospēlēja arī Vilis Lācis, kurš tolaik pie Kronīšiem bieži viesojās un kura kundze ar dēliem gandrīz visu 1940. gada vasaru te pavadīja.
Kad sākās kulaku taisīšanas kampaņa, tēvs bija ļoti nervozs... Lai šo nelaimi novērstu, tēvs ne vienu reizi vien brauca uz Rīgu pie Kronīša, bet caur viņu arī pie Lāča, lai pagastu aizstāvētu. Viņš priekš tiem laikiem bija pietiekami labs diplomāts, un nebija grūti Lācim pierādīt, ka Engures pagasts ir nabagu zvejnieku pagasts. Iespējams, ka pietika ar telefona zvanu Mazjēcim vai kādam citam tā laika dižvīram Tukumā no Lāča kancelejas, lai šo sarakstu lietu ja ne atliktu, tad vismaz novilcinātu...
Katrā ziņā apstāklis, ka no Engures pagasta 1941. gadā nevienu neizveda, ir nenormāls un to kā tādu bija novērtējis jau vācu gestapo inspektors Tukuma cietumā. Par to vairākkārt un smagi tēvam nācās izskaidroties vēl 1945./1946. gadā čekā, jo, lūk, nenormālība bija arī tā, ka padomju laika pagastvecis vācu laikā nav ticis nošauts.
Pēc kara Jānis Gronskis vairs nebija pierunājams šo amatu turpināt. Viņš bija sirdsapziņas cilvēks, kurš savu līdzcilvēku labā darīja, cik spēja, un vēl vairāk. Miris 1972. gadā 78 gadu vecumā Jelgavā. Apglabāts Rideļu kapos.
Taciņu otrā jautājuma cik šādu pagastu bija Latvijā risināšanai man parādīja Okupācijas muzeja līdzstrādniece Taiga Koknēviča. Bija jāsalīdzina žurnāla Latvijas Arhīvi izdotie represēto saraksti (biezumbiezas grāmatas apriņķu un pagastu griezumā) ar visu pagastu sarakstiem.
Atklājās diezgan interesanta aina. Izsūtīto cilvēku skaits no laukiem un pilsētām (mazpilsētiņas ieskaitot) ir puse uz pusi, bet sadalījums pa pagastiem ārkārtīgi dažāds. Izrādās, ka represijas 1941. gada jūnijā gājušas secen vidēji katram desmitajam pagastam Latvijā (50 no 519). Starp tiem ir arī tādi nabagi kā Ozolnieki, Palsmane, Madliena. Iznāk, ka bez Engures varianta ir bijis arī vēl kāds cits paņēmiens izsūtīšanu pirmā viļņa novēršanai laukos. Pa vienam pagastam izdevies pasargāt bez Tukuma vēl divos apriņķos Ilūkstes un Rēzeknes, divus pagastus Cēsu apriņķī. Jelgava ar pasargātiem četriem pagastiem atbilst minētajam vidējam līmenim, bet Madonā (5), Rīgā (8) un Valkā (6) ir pat drusku labāk.
Fenomens ir Valmieras apriņķis. Tajā no 50 pagastiem izsūtīšana nav skārusi 22 gandrīz katru otro. Nezinu, vai šis fakts ir atspoguļots Valmieras muzejā, vai tur var izlasīt, kā sauc cilvēkus, kuri spēja novērst nelaimi daudzu vidzemnieku sētām. Kā tas panākts, kā viņi to spēja? Nedrīkst tā vienkārši nopriecāties un aizmirst.
Ir arī otra puse. Desmit apriņķos no 19 nekādi izņēmumi nav pieļauti. Mašīnas ar zaldātiem ciemojušās visos pagastos. Latgales pusē tādi ir Abrene, Ludza, Daugavpils toreiz ļoti apdzīvots apvidus, tādēļ izsūtīto skaits procentuāli te tomēr ir uz pusi mazāks nekā vidēji Latvijas apriņķos.
Nežēlīgi cietusi Kurzeme, kā arī Bauskas un Jēkabpils apriņķi Zemgalē. Te ņemts pēc kārtas un daudz. Vistrakāk plosījušies Ventspils a priņķī, kur šajā datumā izsūtīts procentuāli divreiz vairāk cilvēku nekā, piemēram, Jelgavas, Madonas un Rīgas apriņķos. Iemesls nav jūras un robežas tuvums, jo Liepājā cietušo cilvēku daudzums ir zem Latvijas vidējā un par 1/3 mazāks nekā Ventspilī.
Otrajā vietā nežēlības ziņā ir Aizputes apriņķis. Gan pēc kopskaita, gan jo sevišķi tādēļ, ka te nav neviena pagasta, no kura būtu paņemts mazāk par 10 cilvēkiem. Bet visā Latvijā tādu pagastu ir veseli 160 (30%).
Secinājums no visa tā ir smags un uzprasās pats. Nav iespējams, ka no augšas tiktu novadīta tik atšķirīga masveida represiju politika, sak jūs darāt tā, bet jūs atkal šitā! Šajā reizē galvenā bijusi vietējo darbinieku aktivitāte vai nu vienā, vai otrā virzienā. Var gan būt, ka pasargāšana izdevās tikai tādēļ, ka drīz bija gaidāms otrais vilnis kurš nenotika vācu iebrukuma dēļ. Tas noskaidrots, izlasot kompartijas aktīva sanāksmju protokolus par izsūtīšanas rezultātiem, kuri daļēji esot saglabājušies.
Gribu nosaukt tos 26 pagastus Latvijā (pēc tagadējā administratīvā iedalījuma), no kuriem (kā liecina izmantotie avoti) 1941. gada 14. jūnijā nav izvests neviens cilvēks. Tie ir: Engure, Ozolnieku, Ukru, Kaplavas, Raiskuma, Iršu, Sausnējas, Bebru , Ķeipenes, Lēdmanes, Madlienas, Taurupes, Grundzāles, Ilzenes, Palsmanes, Andrupenes, Dikļu, Jeru, Katvaru, Kauguru, Ķoņu, Liepupes, Vaidavas, Valmieras, Vecates, Viļķenes pagasti. Pārējie 24 ir pārdēvēti vai reorganizēti, tādēļ tos šeit neminu. Žēl, ka nevaru nosaukt arī to cilvēku pagastu vadītāju vārdus, kuri bargajā 1941. gadā prata pretoties ļaunumam. Viņi to ir pelnījuši, jo statistiski vērtējot Latvijā caur to tika izglābti vairāk nekā 700 cilvēki.
Un tie otrie? Ventspils, Aizputes, Bauskas, Kuldīgas, Jēkabpils u. c. apriņķu un pagastu centīgie vadītāji. Kā sauc viņus?
Šo rakstot, domāju par Zigrīdu Lejiņu savu kursa biedreni Finansu tehnikumā 1946. 1949. gadā. Neliela auguma, lielām pelēkām acīm un tumšiem, viļņainiem matiem. Kā izcili apdāvināts bērns viņa jau sešu gadu vecumā sākusi skolas gaitas (pārējie 8 gados). Divpadsmit gados, kad viņu izveda no Daugavpils, toreizējā sešklasīgā pamatskola bija pabeigta. Sibīrijā viņa strādāja mežā , dziļā sniegā. 1946. gadā atgriezās Latvijā, dzīvoja kādā Tallinas ielas pagrabā būcenī ar plīti vidū, bet vakaros strādāja par statistiķi 1. pilsētas slimnīcā. Diploms ar izcilību deva iespēju iestāties Ļeņingradas Finansu institūta klātienē. Tur apprecējās ar igauni, mainīja uzvārdu un... tik un tā viņu sameklēja un 1951. g. oktobrī aizsūtīja atpakaļ uz Sibīriju. Tur viņa 1954. gada Jāņos divdesmit piecu gadu vecumā mira ar sirds reimatismu. Viņa nevienam nebija darījusi nekā ļauna.
Gribētos zināt, kā sauc darboni, kurš Zigrīdu tik cītīgi un neatlaidīgi meklēja, lai atkārtoti represētu. Latvijas Arhīvu izdotajos sarakstos redzams, ka daudzi represētie jaunieši 1946. 1947. gadā bēguši (oficiālais apzīmējums) uz Latviju. Pēc 4 5 gadiem sākti sūtīt atpakaļ. Bet ne visi. Jo vienmēr ir izvēle arī amatpersonām pretoties ļaunumam vai ne.
© LAUKU AVĪZE. 1998. gada 13. jūnijs. Pārpublicējot un citējot norāde obligāta