Viss jau bija iepriekš izlemts un aprēķināts

Jānis Riekstiņš, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents — “Latvijas Vēstnesim”  

Laika gaitā ir sakrājies ne mazums dažādu dokumentu par masveida represijām un staļinisma lēno, negribīgo un nekonsekvento demontāžu gan Latvijas, gan arī citu valstu arhīvos. Daudzi no tiem jau publicēti dokumentu krājumos vai periodiskajā presē.

Arī pērngad Krievijas vēstures žurnāla “Rodina” (“Dzimtene”) pielikumā “Istočņik” (“Avots”) dienasgaismu (1996, Nr.1, 137., 138., 139.lpp.) ieraudzīja kāds PSRS Valsts drošības komitejas 1988. gadā sagatavotais dokuments, tā sauktā īpašā mape, kas uzskatāmi parāda četrdesmitajos un piecdesmitajos gados notikušo represiju apjomu un tālaika varas iestāžu attieksmi pret šajās soda akcijās cietušo reabilitāciju.
“Izsūtīšana bija ārkārtējs pasākums”  

Dokuments Nr.16441-č__1988.gada 23.augustā
__Pilnīgi slepeni

PSKP CK Politbiroja komisijai par to materiālu papildu izpēti, kuri ir saistīti ar trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados un piecdesmito gadu sākumā notikušajām represijām*

Par četrdesmitajos un piecdesmitajos gados notikušo dažu pilsoņu kategoriju izsūtīšanu no PSRS rietumu rajoniem

Sakarā ar PSKP Centrālajā komitejā saņemtajiem Latvijas, Lietuvas un Igaunijas KP CK iesniegumiem par četrdesmitajos un piecdesmitajos gados notikušo dažu pilsoņu kategoriju administratīvo izsūtīšanu no šo republiku teritorijām atzīšanu par nepamatotu, Valsts drošības komiteja ir izpētījusi šā jautājuma arhīva materiālus. Kā redzams no esošajiem dokumentiem, minētajos gados izsūtīšana notika ne vien no Baltijas teritorijas, bet arī no vairākiem citiem valsts rajoniem.

1939.gada 5.decembrī PSRS Tautas komisāru padome pieņēma lēmumu par poļu armijas virsnieku, policistu, žandarmu, muižnieku, fabrikantu, bijušās buržuāziskās Polijas valsts aparāta lielo ierēdņu un viņu ģimeņu locekļu izsūtīšanu no Rietumukrainas un Rietumbaltkrievijas. Izsūtīšanas pasākumi tika veikti 1940.gada februārī.

1941.gada maijā un jūnijā VK(b)P CK un PSRS TKP pieņēma lēmumu par padomju Baltijas republiku, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas un Moldāvijas “iztīrīšanu” no “pretpadomju, kriminālajiem un sociāli bīstamajiem elementiem”. Arestēt un izsūtīt vajadzēja aktīvos kontrrevolucionāro partiju biedrus un pretpadomju nacionālistisko, baltgvardu orgsanizāciju dalībniekus, buržuāziskā valsts aparāta lielos ierēdņus; soda iestāžu līdzstrādniekus; Polijas, Lietuvas, Latvijas, Igaunijas un baltās armijas bijušos virsniekus, par kuriem bija kompromitējoši materiāli; lielos muižniekus, fabrikantus, tirgotājus un viņu ģimeņu locekļus; personas, kuras repatriējušās no Vācijas; vāciešus, kurus turēja aizdomās par sakariem ar ārvalstu izlūkdienestiem; kriminālos elementus, kuri turpināja noziedzīgu darbību.

Pēckara apstākļos, kad darbojās organizēta un bruņota nacionālistiskā pagrīde, kad notika ļoti daudz terora un diversiju aktu un pretinieka speciālo dienestu aģentūras iesūtīšana, saskaņā ar instanču lēmumiem tika arestēti un no PSRS rietumu rajoniem izsūtīti lielie muižnieki, baltgvardi, profašistisko organizāciju dalībnieki, no Anglijas repatriētie bijušie Andersa armijas karavīri, bandu atbalstītāji un vācu atbalstītāji, kulaki, aktīvie jehovisti un viņu ģimenes, kā arī nacionālistisko bandu vadoņu un aktīvo dalībnieku un Ukrainas atbrīvošanas armijas dalībnieku ģimeņu locekļi.

Augstāk uzskaitīto personu kategorijas, pamatojoties uz instanču lēmumiem, tika arestētas un nosūtītas uz nometnēm uz 5—8 gadiem ar vēlāku nosūtīšanu trimdā uz 20 gadiem, bet viņu ģimeņu locekļi tika izsūtīti uz Padomju Savienības attālām vietām uz 20 gadiem. Viņu īpašums tika konfiscēts.

Pavisam no PSRS rietumu apgabaliem pirms kara un pēckara periodā tika izsūtīti 618084 cilvēki, no tiem 49107 arestēti.

Tajā skaitā pa republikām:

— no Latvijas — 57546 cilvēki, 7682 arestēti (1941.gadā — 15171, 1949.gadā — 42322, 1951.gadā — 53);

— no Lietuvas — 108034 cilvēki, 11308 arestēti (1941.gadā — 15851, 1948.gadā — 39766, 1949.gadā — 29180, 1950.—1952.gadā — 22804);

— no Igaunijas — 30127 cilvēki, 4116 arestēti (1941.gadā — 9156, 1949.gadā — 20702, 1951.gadā — 269);

— no Ukrainas — 250376 cilvēki, 11121 arestēts (1940.gadā — 121966, 1941.gadā — 41645, 1947.gadā — 77751, 1951.gadā — 8984);

— no Baltkrievijas — 105275 cilvēki, 9401 arestēts (1940.gadā — 73521, 1941.gadā — 31754);

— no Moldāvijas — 66726 cilvēki, 5479 arestēti (1941.gadā — 29839, 1949.gadā — 34270, 1951.gadā — 2617).

Izsūtīšanas pasākumus veica Valsts drošības tautas komisariāta un Iekšlietu tautas komisariāta orgāni, piedaloties partijas aktīvam un vietējo darbaļaužu deputātu padomju pārstāvjiem.

Izsūtāmajiem tika atļauts ņemt līdzi naudu, vērtslietas, pārtikas produktus, sīko lauksaimniecības inventāru ar kopējo svaru 1,5 tūkstoši kilogramu uz vienu ģimeni.

Izsūtīšanai pakļautās personas nosūtīja uz dzīvesvietām Kazahijas, Baškīrijas, Burjatijas, Jakutijas un Komi APSR teritorijā, Krasnojarskas novadā, Arhangeļskas, Irkutskas, Novosibirskas, Omskas un vairāku citu apgabalu rajonos milicijas orgānu administratīvajā uzraudzībā.

Par katru arestēto un uz nometni nosūtīto, kā arī par katru izsūtīto ģimeni tika iekārtota uzskaites lieta. Slēdzienu par izsūtīšanu apstiprināja attiecīgās republikas Iekšlietu tautas komisariāta vadība un sankcionēja prokurors. Lietu izskatīšana un lēmumu pieņemšana par tām tika uzdota PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Sevišķajai apspriedei.

Kulakus un viņu ģimenes izsūtīja, pamatojoties uz tiesu sarakstiem, kurus apstiprināja savienoto republiku ministru padomes.

Bez tam kara laikā ar Valsts aizsardzības komitejas lēmumiem uz valsts attāliem rajoniem tika izsūtīti: padomju vācieši — 815 tūkstoši cilvēku, kalmiki — 93139 cilvēki, Krimas tatāri — 190 tūkstoši cilvēku, čečeni — 387229 cilvēki, inguši — 91250 cilvēki, balkāri — 37103 cilvēki, karačajevieši — 70095 cilcēki, turki – meshetini — vairāk nekā 90 tūkstoši cilvēku.

Tādējādi no 1940.gada līdz 1952.gadam kopumā visā valstī tika izsūtīti apmēram 2 miljoni 300 tūkstoši cilvēku.

Pēc PSKP XX kongresa ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrētiem ierobežojumi visām izsūtītajām personām tika noņemti un tās no administratīvās uzraudzības tika atbrīvotas. Turklāt ierobežojumu atcelšanai nevajadzēja sekot konfiscētā īpašuma vērtības kompensācijai.

Sakarā ar ierobežojumu atcelšanu ievērojama izsūtīto personu daļa atgriezās savās agrākajās dzīvesvietās.

“Specnometināto” centralizētā uzskaite ir koncentrēta PSRS Iekšlietu ministrijas Galvenajā informācijas centrā, bet viņu uzskaites lietas glabājas to iekšlietu orgānu arhīvos, kuri veica administratīvo uzraudzību. Šis uzskaites veids, pārbaudot padomju pilsoņus tajos gadījumos, kad tiek skartas viņu tiesības un intereses, netiek izmantots.

Kā liecina arhīvu materiālu analīze, izsūtīšanas pasākumi no valsts rietumu rajoniem bija ārkārtējs līdzeklis, un to noteica izveidojusies ārējā un iekšējā politiskā situācija, naidīgo izlūkdienestu aģentūras darbība un ievērojams daudzums to personu, kuras uzstājās pret padomju varu, izdarot pat teroristiskus aktus pret partijas un padomju aktīvu, bet pēckara periodā arī nacionālistisko bandu formējumu bruņotās akcijas. No 1941. līdz 1950.gadam Baltijas republikās bandu formējumi izdarīja 3426 bruņotus uzbrukumus. Tika nogalināti 5155 padomju aktīvisti. Valsts drošības orgāni likvidēja 878 bruņotas bandas.

Taču izsūtīšanas pasākumu īstenošanas procesā bija arī sociālistiskās likumības pārkāpumu fakti — vairāku pilsoņu nepamatoti aresti, vispārēja pieeja viņu sociālās bīstamības novērtēšanā. Sešdesmitajos — astoņdesmitajos gados pēc pilsoņu lūguma daļa arestēto un izsūtīto personu lietu ir pārskatīta un personas pilnīgi reabilitētas.

Ņemot vērā teikto, PSRS Valsts drošības komiteja uzskata, ka jautājumu par atsevisķu personu administratīvās izsūtīšanas pamatotību ir mērķtiecīgi izskatīt individuāli, pamatojoties uz iesniegumiem, kā tas patlaban tiek darīts Baltijas republikās.

Kas attiecas uz Latvijas, Lietuvas un Igaunijas komunistisko partiju centrālo komiteju lūgumu par Savienības instanču lēmumu nepamatotību par izsūtīšanu četrdesmitajos — piecdesmitajos gados, tad visu izsūtīto kategoriju vienlaicīga reabilitācija būtu neattaisnota, jo ievērojams to personu daudzums, kurš tika pakļauts izsūtīšanai, aktīvi cīnījās pret padomju varu.

Reizē ar to visu personu pilnīga reabilitācija, kuras bija izsūtītas administratīvā kārtā, prasa naudas kompensāciju par konfiscēto īpašumu vairāku miljonu rubļu apjomā. Konfiscētā īpašuma uzskaites nav.

Komitejas priekšsēdētājs
V.Čebrikovs  

* Šis ziņojums ir rakstīts uz PSRS VDK veidlapas. Uz pirmās lappuses ir šāda rezolūcija: “Iepazīstināt PB (Politbiroja — J.R.) locekļus un Komisijas locekļus. M. Gorbačovs” un A.Jakovļeva, L.Zaikova, N.Sļuņkova, V.Medvedeva, V.Ņikonova, N.Rižkova, J.Ligačova, B.Pugo, G.Smirnova, A.Lukjanova, G.Razumovska, E.Ševardnadzes un V.Krjučkova paraksti.

"LV"

uz "Noziegumi pret cilvēci" galveno lapu