Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 

Genocīda noziegumu izpēte - vēsturnieku vai juristu darbs?
Dans Titavs, NIP birojs, speciāli Dienai

Starptautiskā konferencē Viļņā trīs Baltijas valstu, Krievijas, Polijas un Ukrainas komunistiskās pagātnes pētnieki dalījās pieredzē, kā šajās valstīs analizē pretošanos padomju režīmam un kādas ir tās tiesiskās sekas. Dalībnieki atzina, ka sabiedrības interese par šiem jautājumiem ir daudz mazāka nekā postsociālisma valstu neatkarības atgūšanas jeb atmodas laikā. Kara un pēckara laika genocīda noziegumu vaininieki ir vai nu miruši, vai ļoti veci, tāpēc daļa sabiedrības uzskata, ka nav vērts tērēt līdzekļus un spēkus, lai viņus meklētu un tiesātu.

Paraugs pagātnes skaidrošanā — ebreji

Antans Terļackis, bijušais Lietuvas disidents, uzskata: Kamēr komunistiskie bandīti ir dzīvi, viņi ir jātiesā. Par ko tad valsts maksā visādiem pētniecības centriem?

Latvijas Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) vadītājs Indulis Zālīte, atzīstot lielas sabiedrības daļas vienaldzību pret šīm problēmām, uzskata, ka nepieciešams vēstures juridiskais izvērtējums. Mēs esam kā mēslu savācēji, bet bez mums sabiedrība nevar attīrīties un sakārtoties. Mūsu tautām jāmeklē spēki sevī, nevis kādos aizstāvjos no malas. Citas valstis vienmēr centīsies mūs izmantot.

Viņam piekrīt Lietuvas genocīda un iedzīvotāju rezistences pētniecības centra direktore Daļa Kuodīte. Diez vai tiks atrasti un notiesāti visi noziedznieki, bet jābūt precedentam, lai visi zina, kas notika un kāds sods par to pienākas. Kā ebreji — viņi caur pagātnes patiesības atspoguļošanu, vainīgo meklēšanu un sodīšanu ir saliedējuši savu tautu. Tas vajadzīgs nākotnes skaidrībai, jo neviens nezina, kā būs turpmāk, Baltijā vienmēr sēžam kā uz pulvermucas.

Likumā atzīts — atbrīvošanās karš notika līdz 1953.gadam

Visās postsociālisma valstīs tiek pētīti totalitāro režīmu noziegumi pret tautām. Lietuvas likumā par bijušo partizānu juridisko statusu teikts, ka Lietuvā no 1944. līdz 1953.gadam notika atbrīvošanās karš. Pamatojoties uz padomju režīma noziedzīgo raksturu, tiesībsargātāji mēģina saukt pie kriminālatbildības tos, kas piedalījušies represijās pret brīvības cīnītājiem. Tomēr pagaidām Lietuvā un Igaunijā neviens nav notiesāts par genocīdu. Lietuvā notikusi tiesas prāva trim iznīcinātāju vienības pārstāvjiem, kas 1945.gadā piedalījās kādas ģimenes iznīcināšanā. Lai arī apsūdzības materiāli gatavoti piecus gadus, par iznākumu gandarījuma neesot nevienam. Pierādīts, kurš no trim vīriem šāva, kurš dedzināja un kurš stāvēja sardzē, tomēr patlaban viņi visi ir brīvībā, gaidot kārtējo apelāciju. Kā uzskata D.Kuodīte, pagaidām šī lieta nav atrisināta. Vecīši dabūja pāris gadu, viņus laikam pažēloja vecuma dēļ, bet tā nedrīkst — iznīcināta tika vesela ģimene. Ņemot vērā noziedznieku vecumu, var domāt, kā atvieglot soda izciešanu, bet spriedumam tomēr jābūt adekvātam nodarījumam. Apelāciju par tiesas spriedumu iesniedza gan apsūdzēto, gan cietušo pārstāvji, un drīzumā notiks nākamā tiesa.

Novika prāva — vienīgais precedents Baltijā

Igaunijas drošības policija atklājusi, ka Igaunijā dzīvo vismaz 807 cilvēki, kas piedalījušies represijās pret Igaunijas iedzīvotājiem. Pagaidām tikai divas lietas nodotas tiesai. Viktors Nitso, Igaunijas parlamenta deputāts, ir skeptiski noskaņots par iespējām arī Igaunijā kādu notiesāt par noziegumiem pret cilvēci. Izrādījās, ka šie cilvēki ir ļoti veci. Viņi saņēmuši izziņas no ārstiem, ka ir tik slimi, ka nevar piedalīties tiesas procesā. Tagad parlamentā iesniegti likuma labojumi, kas ļautu par noziegumiem pret cilvēci tiesāt arī tad, ja cilvēks ir slims un tiesā viņu pārstāv pilnvarotā persona. Bet tā ir delikāta lieta, jo īstas politiskās gribas no valdības puses nav, arī parlamentā nebūs tik vienkārši pieņemt šādus likuma labojumus. Patlaban tiesvedība ir atlikta. Lielā vecuma dēļ ir maz cerību, ka apsūdzēto veselība uzlabosies un tiesa pasludinās spriedumu. Pēc speciālistu domām, par noziegumiem pret cilvēci Igaunijā tikai kādas 100 lietas varēs nodot tiesai, pārējām nebūs pietiekami daudz pierādījumu.

Pagaidām tikai Latvijā izdevies panākt bijušā Iekšlietu tautas komisāra Alfona Novika tiesāšanu, piespriežot viņam mūža ieslodzījumu. Kā zināms, neilgi pēc sprieduma pasludināšanas viņš cietumā nomira.

Ukrainas partizāni joprojam ir kara noziedznieki

Pilnīgi citāds vēstures izvērtējums noticis Ukrainā. Viļņas konferencē tika atzīts, ka Rietumukrainā 1944.—1953.gadā no NKVD karaspēka cieta daudz vairāk brīvības cīnītāju nekā Baltijas valstīs. Šajā laikā Rietumukrainā bija pat neatkarības cīnītāju organizēta armija. Šī cīņa vairāk pazīstama kā benderoviešu kustība. Tomēr līdz pat šim laikam pretošanās kustības dalībnieki nav reabilitēti un oficiāli joprojām tiek saukti par noziedzniekiem. Pēckara notikumu juridiskās izvērtēšanas vispār nav, tos pēta tikai daži vēsturnieki. Ukrainas Zinātņu akadēmijas arheogrāfijas institūta zinātniskais līdzstrādnieks Aleksandrs Vovks: Parlamenta lielākā daļa noskaņota komunistiski, tāpēc joprojām Ukrainas brīvības cīnītāji skaitās noziedznieki. Nav pieņemts politisks lēmums šajā jautājumā. Mēs tagad strādājam tikai kā vēsturnieki, apkopojam materiālus. Es ceru, ka nākotnē, līdzīgi kā Baltijas valstīs, arī mēs izveidosim genocīda noziegumu izpētes centru un varēsim juridiski izvērtēt to laiku.

Atšķirības nacionālo partizānu novērtējumā Ukrainā un arī Polijā var izskaidrot ar šo tautu skaitlisko un teritorijas lielumu. Tā uzskata profesors Jans Pienta, Polijas Kara arhīva komisijas vadītājs. Svarīgāk par kāda vecīša notiesāšanu ir atklāt taisnību par abu — gan komunistiskā, gan nacistiskā — režīma noziegumiem. Polijā, piemēram, cilvēki, kas dzīvo Osvencimas apkārtnē un ir redzējuši vāciešu zvērības, komunistus tiešām uztvēra kā atbrīvotājus. Līdzīgi vērtējumi ir arī Ukrainā, kur ukraiņi valsts austrumos vairāk cieta no nacistu, bet Rietumukrainā — no sarkanā terora. Jāpiebilst, ka Rietumukrainā dzīvo skaitliski mazākā ukraiņu tautas daļa, tāpēc pagaidām nav iespējams politisks komunistiskā terora novērtējums, un bez tā nav iespējams arī juridiski sodīt cilvēkus, kas cīnījās pret Ukrainas neatkarību.

Lietuvā genocīda pētniecībai tērē miljonu dolāru

Dažāds ir noziegumu pret cilvēci pētnieku statuss Baltijas valstīs. Latvijā TSDC pakļauts Satversmes aizsardzības birojam. Tā darbiniekiem ir izziņas tiesības, līdz ar to arī tiesības vākt pierādījumus apsūdzības celšanai personām, kas saucamas pie kriminālatbildības genocīda noziegumu izdarīšanā. Lietuvas genocīda un iedzīvotāju rezistences pētniecības centrs pakļauts tieši Seimam, un, izmantojot latviešu pieredzi, arī viņi gatavojas veidot izmeklētāju grupas, kas varētu sniegt juridisku palīdzību genocīda izmeklēšanas lietās Lietuvas Drošības dienestam.

Igaunijā ar pētniecības darbu nodarbojās Valsts arhīva līdzstrādnieki, bet ar izmeklēšanu — drošības policija. Kā uzskata I.Zālīte, jābūt atsevišķai struktūrvienībai, kam ir izziņas tiesības genocīda noziegumu izmeklēšanā. Policijai degpunktā vienmēr būs mūsdienu bandīti, un senu noziegumu izmeklēšanai var neatlikt laika, līdzekļu un cilvēku.

 Atšķirīga ir valsts attieksme pret šādu jautājumu pētīšanas nepieciešamību. Ja to mēra naudas izteiksmē, Lietuvas genocīda noziegumu izpētes centra gada budžets ir aptuveni viens miljons dolāru, tajā strādā 100 darbinieku. Viļņā, bijušajā VDK ēkā, izvietots muzejs, kurā var iepazīties ar PSRS represīvo orgānu darbības metodēm, apjomu un ietekmi uz mūsdienu dzīvi. Latvijas TSDC gada budžets ir aptuveni desmitreiz mazāks.

Poļi noziegumu pēdas meklē Krievijas arhīvos

 Viena no lielākām problēmām genocīda noziedznieku saukšanai pie atbildības ir dokumentu trūkums. Polijai izdevies noslēgt līgumu ar Krieviju, kas ļauj Polijas speciālistiem strādāt Krievijas arhīvos. Piecu gadu laikā Polijai izdevies iegūt aptuveni miljonu dokumentu, kas atspoguļo poļu karagūstekņu likteni un VDK lomu viņu represēšanā. Latvijas—Krievijas starpvaldību komisijas darba kārtībā ir jautājums par Latvijā sastādīto dokumentu atgūšanas iespējām, tomēr, kā NIP biroju informēja Latvijas Ārlietu ministrijā, darba grupa, kas ir atbildīga par šo jautājumu, vēl nav sanākusi ne uz vienu sēdi.

 © DIENA 1997. gada 21. oktobris. 

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home