Izstāde "Latvijas Ārlietu ministrijas darbinieki deportācijās un represijās pēc 1940. gada okupācijas"
No 2001. gada 14. jūnija līdz 21. jūnijam Rīgas domē, K. Valdemāra ielā 3, bijušajā Ārlietu ministrijas ēkā
No 27. jūnija līdz 31. augustam Kara muzejā, Smilšu ielā 20, Rīgā

CIEŠANĀM NOLEMTIE
Pēc 1940. gada okupācijas sākās Latvijas diplomātu un ārlietu darbinieku politiskās represijas

1940. gada jūnijā okupētajā Latvijā tika iedarbināts un, pakāpeniski pieņemoties spēkā, sāka griezties represiju moku rats. Tas negāja secen daudziem Latvijas diplomātiem un ārlietu darbiniekiem. Viņu darbs Dzimtenes labā tika novērtēts kā kontrrevolucionārs noziegums, par ko pienācās sods pēc okupētājvalsts kriminālkodeksa pantiem un iedibinātajā kārtībā. Piecdesmit viena ciešanām nolemtā dzīvesstāsts mums ir zināms.

Par viņiem nodarīto lai runā skaitļi.

Kopumā represēti:

No tiem:
apcietināti

administratīvi izsūtīti – 5;
sodīti ar tiesas spriedumu vai ārpustiesas lēmumu:

miruši:

- līdz notiesāšanai – 20,

- izciešot sodu – 7,

atgriezušies Latvijā pēc soda izciešanas vai administratīvā izsūtījuma – 11;

turpmākais liktenis nezināms – 1. 

Baismā bilance nav noslēgta. Jāturpina darbs, apzinot visus ārlietu resorā strādājušos, kas pēc 1940. g. jūnija okupācijas tika apcietināti, izvesti no Latvijas, ieslodzīti soda nometnēs, nometināti svešumā. Viņu vārdi jāieraksta represēto sarakstā, paturot svētā piemiņā.
Tas ir mūsu, atjaunotās neatkarīgās Latvijas ārlietu darbinieku, pienākums.

Hermanis ALBATS Ministrijas pārvaldnieks, ģenerālsekretārs (24.08.1879-09.02.1942)

Pauls ALBERTS I šķ. Sekretārs

(02.09.1901-12.07.1941)

Teodors ANŠEVICS Departamenta direktors

(16.12.1900-23.01.1942)

Antons BALODIS Ministrs

(15.01.1880-01.01.1942)

Georgs BISENIEKS Sūtnis

(19.12.1885-27.07.1941)

Arvīds BREDERMANIS I šķ. Sekretārs

(10.10.1900-22.02.1970)

Bernhards BUĶIS Vicekonsuls

(19.06.1881-14.06.1942)

Hugo CELMIŅŠ Ministrs

(30.10.1877-30.07.1941)

Kārlis DUCMANIS Sūtnis

(10.11.1881-20.08.1943)

Ēriks FELDMANIS (GRODSALA )Sūtnis

(12.09.1884-04.08.1945)

Markus GAILĪTIS Diplomātiskais pārstāvis

(27.06.1882-14.07.1942)

Pauls GAILĪTIS Departamenta direktors

(29.05.1896-15.07.1943)

Ernests GIRGENSONS Padomnieks, I šķ.sekretārs

(03.08.1891-1974)

Jēkabs GROSKOPFS II šķ.sekretārs

(28.01.1877-28.06.1944)

Jānis GRIŠĀNS Nodaļas vadītājs

(05.10.1891-27.09.1945)

Jēkabs GROTS Nodaļas vadītājs

(15.05.1888-17.06.1942)

Oto HASMANIS Konsuls

(20.08.1873-14.08.1941)

Aleksandrs JĀKABSONS Konsuls

(22.05.1871-01.09.1941)

Visvaldis JANKAVS I šķ.sekretārs

(07.11.1895-pēc 22.04.1942)

Mārtiņš JESKE I šķ.sekretārs

(12.11.1883-24.11.1941)

Vilis KALNIŅŠ II šķ.sekretārs

(28.08.1900-11.10.1941)

Andrejs KAMPE Departamenta direktors

(17.11.1905-15.03.1942)

Aleksandrs KĻAVIŅŠ I šķ.sekretārs

(14.03.1897-20.12.1941)

Fricis KOCIŅŠ Sūtnis

(10.05.1895-28.07.1941)

Eduards KRASTSĢenerālkonsuls

(02.06.1879-07.11.1941)

Bruno KRIEVIŅŠ I šķ.sekretārs

(08. 04.1894-16.02.1944)

Alfreds KRIŠJĀNIS Nodaļas vadītājs

(09.08.1893-12.07.1942)

Jānis KŪLMANIS I šķ. sekretārs, vicekonsuls

(19.09.1875-10.04.1942)

Atis ĶENIŅŠ Diplomātiskais.pārstāvis

(28.07.1874-09.03.1961)

Elfrīda LAUVA II šķ. Sekretāre

(29.02.1896-15.03.1988)

Arturs ĻŪĻE Ģenerālkonsuls

(06.01.1882-19.12.1941)

Vilhelms MUNTERS Ministrs

(25.07.1898-11.01.1967)

Mārtiņš NUKŠA Sūtnis, Ģenerālsekretārs

(29.09.1878-17.05.1942)

Jānis OZOLIŅŠ Vicekonsuls

(16.07.1883-22.06.1941)

Kārlis OZOLS Sūtnis

(08.05.1882-pēc 23.06.1941)

Hermanis PUNGA Konsuls. nodaļas vadītājs

(16.04.1877-12.04.1941)

Aleksandrs RUSMANIS I šķ.sekretārs

(16.11.1890-28.01.1963)

Pēteris RUŠENS Konsuls, I šķ. Sekretārs

(17.12.1881-pēc 1946. gada aprīļa)

Ludvigs SĒJA Ministrs

(02.06.1885-15.02.1962)

Jānis SESKIS Sūtnis

(16.05.1877-pēc 23.06.1941)

Arturs STEGMANIS Departamenta direktors

(05.10.1902-15.01.1986)

Kārlis STUDENTS I šķ.sekretārs, konsuls

(27.03.1885-08.03.1964)

Aleksandrs ŠULMANIS Nodaļas vadītājs

(04.08.1886-11.02.1941)

Arnolds TOMSONS Nodaļas vadītājs

(21.08.1895-02.03.1942)

Mirdza TOMSONE Kancelejas ierēdne

(17.08.1908)

Kārlis ULMANIS Ministrs

(04.09.1877-20.09.1942)

Augusts VAIDZĪBA Nodaļas vadītājs

(07.02.1888-03.09.1941)

Teodors VEIHERTS II šķ.sekretārs

(19.05.1894-31.03.1942)

Matilde VESMANE II šķ.sekretāre

(12.01.1888-01.04.1950)

Fridrihs VESMANIS Sūtnis

(15.04.1875-07.12.1941)

Jānis VESMANIS Sūtnis

(03.05.1878-13.06.1942)

           SKAIDROJUMI 

Represīvās institūcijas Latvijā. Tūlīt pēc Latvijas okupācijas 1940. g. politisko represiju veikšanai izmantoja Latvijas Republikas politiskās policijas struktūras – Drošības policijas departamentu un tās sastāvā esošo Politisko pārvaldi. No 1940. g. augusta šo funkciju pildīja LPSR Iekšlietu tautas komisariāts. 1941. g. martā no Iekšlietu tautas komisariāta atdalīja Valsts drošības tautas komisariātu, kam tika nodotas politiskās funkcijas. 1946. g. martā to pārdēvēja par Valsts drošības ministriju, 1953. g. aprīlī atkal pievienoja Iekšlietu ministrijai. 1954. g. aprīlī izveidoja LPSR Ministru Padomes Valsts drošības komiteju. 1991. g. 23. augustā Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma lēmumu "Par PSRS valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā".

Sevišķā apspriede – īpaša ārpustiesas institūcija, ko izveidoja 1934. g. jūlijā Vissavienības iekšlietu tautas komisāra (vēlāk- valsts drošības tautas komisāra, valsts drošības ministra) pakļautībā. Sevišķā apspriede pieņēma lēmumus par kontrrevolucionāriem noziegumiem bez apsūdzētā piedalīšanās. Bija gadījumi, kad lēmums par soda mēru tika pieņemts arī pēc apsūdzētā nāves. Sevišķā apspriede darbojās līdz 1953. g. septembrim.

KPFSR Kriminālkodekss 1926. g. redakcijā LPSR bija spēkā no 1940.g. novembra. Padomju jurisprudencē nepastāvēja termins "politiskie noziegumi". Visi politiska rakstura noziegumi bija kriminālnoziegumi.

 Atsevišķu kontrrevolucionāro noziegumu pantu īss izklāsts:

58 .1a            Tēvijas nodevība, t.i., spiegošana, valsts noslēpuma izpaušana, pāriešana ienaidnieka pusē, bēgšana uz ārzemēm;

58. 4             palīdzības sniegšana tai starptautiskās buržuāzijas daļai, kas tiecas gāzt komunistisko sistēmu;

58. 6             spiegošana, t.i., ziņu vākšana ar nolūku tās nodot ārvalstīm, kontrrevolucionārām organizācijām.(I daļa). Saimniecisku ziņu nodošana (II daļa);

58. 10            propaganda un aģitācija, kura aicina gāzt, graut vai vājināt padomju varu (I daļa); tas pats masu nemieros, kara apstākļos, apvidos, kur izsludināts kara stāvoklis (II daļa);

58. 11            organizējoša darbība, kas vērsta uz kontrrevolucionāro noziegumu sagatavošanu vai izdarīšanu;

58. 13            aktīva darbība vai cīņa pret strādnieku šķiru un revolucionāro kustību.

 Rīgas 1. cietums – Centrālcietums, LPSR Iekšlietu tautas komisariāta galvenais cietums. Pēc Latvijas okupācijas 1940.g. IeTK pakļautībā esošajiem cietumiem, tāpat kā PSRS, piešķīra numuru. Valsts drošības institūciju cietumus sauca par iekšējiem cietumiem.

Čkalovas apgabals – Orenburgas apgabala nosaukums no 1938.-1957.gadam.

Kirova – Vjatka, pilsēta, pārdēvēta par Kirovu 1934.gadā.

Molotova – Permas pilsētas nosaukums no 1940.-1957.gadam.

Ordžonikidzes novads – Stavropoles novada nosaukums no 1937.-1943.gadam. Ordžonikidzes pilsēta (līdz 1932.g.Vladikaukāza) bija Ziemeļosetijas APSR galvaspilsēta un ,tātad, neatradās Ordžonikidzes novadā.

Pēterburga – no 1914.g. Petrograda, no 1924.g. Ļeņingrada.

Vorošilovska – Stavropoles pilsētas nosaukums no 1935.- 1943.gadam.

Zāras apgabals – no 1919.g. 15 gadus atradās Tautu Savienības komisijas pārziņā, pēc plebiscīta 1935.g. kļuva par Vācijas daļu.

Ārlietu ministra rīcībā diplomātiski konsulārā dienesta ierēdnis varēja tikt ieskaitīts uz 6 mēnešiem, ja viņu atbrīvoja vai atstādināja uz laiku no amata pienākumu pildīšanas ārvalstīs. (Izdienas tiesības un daļēji pamatalga tika saglabāta).

Ārlietu ministrijas pārziņā diplomātiski konsulārā dienesta ierēdnis varēja tikt atskaitīts pēc 6 mēnešu termiņa notecēšanas ārlietu ministra rīcībā ne ilgāk par laiku, ko ierēdnis pavadījis aktīvajā dienestā ministrijā, un ne vairāk par 5 gadiem. (Tika saglabātas izdienas tiesības).


Izstādes sagatavošanā izmantoti:

Izstādi sagatavoja  Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Dokumentācijas pārvaldības departaments: Olga Krastiņa, Silvija Križevica, Sarmīte Šāvēja, Eva Vijupe.

Izstādi iekārtoja Aigars Lenkevičs un Ērika Māldere.

 Ministrija izsaka pateicību Latvijas valsts arhīviem par atbalstu izstādes sagatavošanā.

Rīgas Domes telpās tiks atklāta izstāde "Latvijas Ārlietu ministrijas darbinieki deportācijās un represijās pēc 1940. gada okupācijas"
13.06.2001. 

Š. g. 14. jūnijā plkst. 11:00 Rīgas Domē, K. Valdemāra ielā 3, bijušajā Ārlietu ministrijas ēkā tiks atklāta izstāde "Latvijas Ārlietu ministrijas darbinieki deportācijās un represijās pēc 1940. gada okupācijas". Izstādi atklās ārlietu ministrs Indulis Bērziņš, klātesošos uzrunās Rīgas Domes priekšsēdētāja vietniece Inese Vaidere un Vēsturnieku komisijas priekšsēdētājs profesors Andris Caune.

Izstāde ir veltīta Latvijas diplomātiem, kuri pēc 1940. gada 17. jūnija, pamatojoties uz okupētājvalsts PSRS likumdošanas aktiem, tika arestēti, izsūtīti, nošauti. Izstādē Ārlietu ministrijas arhīvs vēlas parādīt represēto ārlietu dienesta darbinieku likteņus, skatot viņu dzīves gājumu līdz arestam vai izsūtīšanai un, pretstatā tam, PSRS represīvo iestāžu sagatavotos pamatojumus apcietināšanai, apsūdzības rakstus, sevišķās apspriedes lēmumus, izziņas par nāvi un citus dokumentus. Ekspozīciju papildinās fotogrāfijas pirms un pēc aresta. Izstādē būs izlasāma 51 ārlietu dienesta darbinieka īsa biogrāfija.

Okupācijas varas represijas tika vērstas pret visiem brīvvalsts politiskajiem un sabiedriskajiem darbiniekiem. Vairāki ievērojami Latvijas politiskie darbinieki savā laikā bija ārlietu dienestā, šajā izstādē viņi tiek parādīti saistībā ar ārlietu dienestu, piemēram, bijušais Ministru prezidents un ārlietu ministrs Hugo Celmiņš (nošauts 1941. gada 30. jūlijā Maskavā), Valsts prezidents un ārlietu ministrs Kārlis Ulmanis (miris 1942. gada 20. septembrī ieslodzījumā).

Vairāk kā puse no visiem represētajiem ārlietu darbiniekiem tika izsūtīti 1941. gada 14. jūnijā. Vairāki (apmēram sestā daļa) arestēti jau pirms 14. jūnija deportācijas, daži pēc kara beigām, viens izsūtīts 1949. gada 25. martā. Nāvessods nošaujot izpildīts 11 ārlietu dienesta darbiniekiem. Lielākā daļa deportēti 14. jūnijā, daudzi miruši jau 1941. gada beigās un 1942. gadā. Tikai sestā daļa ir nodzīvojusi ilgāk par četrdesmitajiem gadiem. Galvenās izsūtījumu vietas Soļikamska, Usoļjes soda nometnes Molotovas apgabalā, Vjatkas soda nometnes Kirovas apgabalā.

Izstādi papildinās plašs skaidrojošais materiāls. No š. g. 27. jūnija izstāde būs skatāma Kara muzejā.

atpakaļ uz Noziegumi pret cilvēci