Latvijas cilvēku izvedēji 1949. gada 25. martā
The People Deporters on March 25, 1949 from Latvia (Summary)

Heinrihs Strods

Ja nacistu okupantu galvenais cilvēku iznīcināšanas veids pēc rasu principa bija iznīcināšana uz vietas (nošaušana, gāzu kameras u.c.), tad komunistu okupantu galvenais cilvēku iznīcināšanas veids pēc šķiru principa bija izvešana uz Sibīriju gandrīz drošā nāvē. Kā latvieši kādreiz teica - uz pasīliju. No nacistu varmācībām visvairāk cieta jūdi, čigāni u.c. Tāpēc viņu iznīcinātājus jau nacistu okupācijas laikā sauca par žīdu šāvējiem un pēckara gados sodīja ar nāvi. Bargi sodīja arī tos, kuri apsargāja nošaujamos. Ja nacisti Eiropā iznīcināja sešus, tad komunisti aptuveni 60 miljonus cilvēku, kaut arī neviens no viņiem nav atzinies un sodīts. Par komunistu okupantiem - cilvēku iznīcinātājiem līdz šim minēta tikai daļa čekistu. Viņi šo darbu organizēja un vadīja, bet izpildīja arī citi, daļu no tiem var saukt par cilvēku izvedējiem. Par pēdējiem līdz šim nav rakstīts, nav pat noteiktas terminoloģijas. Taču viņus pagaidām var dēvēt par cilvēku izvedējiem.

Kas viņi bija? Cik viņu bija? Vai tikai Krievijas sarkanarmijas un čekas karaspēka karavīri, vai arī latvieši? Par to stāsta Krievijas valsts kara vēstures arhīva (bijušā Padomju Armijas centrālā arhīva Maskavā) materiāli, kuri par 1949. gada 25. marta izvešanām apkopoti pilnīgi slepenā lietā par operāciju "Krasta banga"1.

Cilvēku izvedēju skaidrošanai minētajā lietā neiznīcinātas palikušas vispirms divas kartes, kurās apkopoti minētās operācijas materiāli. Pirmajā kartē (apm. 70 x 100 cm) attēlota Latvija ar dzelzceļa stacijām un tajās sakoncentrēto speciāli cilvēku izvešanai sagatavoto lopu vagonu skaits. Karte ar lielām sarkanām bultām norādītas stacijas, kā arī tas, no kādiem Latvijas rajoniem cilvēki uz šim stacijām jāved un "jāielādē"2. Karti apstiprinājis PSRS VDM iekšējā karaspēka priekšnieks ģenerālmajors P. Burmaks. Daudz pilnīgāka ir visu triju Baltijas valstu "Atskaites karte operācijas "Krasta banga" jautājumā Igaunijas PSR, Latvijas PSR un Lietuvas PSR. 1949. gadā. Pilnīgi slepeni"3. Karti tāpat apstiprinājis ar savu parakstu un zīmogu PSRS VDM iekšējā karaspēka galvenās pārvaldes komandieris ģenerālmajors P.Burmaks. Blakus Baltijas valstu rajoniem un skaitļiem par "veikto darbu" šajā kartē sniegti arī kopsavilkumi par katrā Baltijas valsti veikto cilvēku izvešanu un arī kopsavilkumi par katrā valstī izvestajiem cilvēkiem. Tā no visām Baltijas valstīm operācijā "Krasta banga" 1949. gada 25. martā izvestas 29 873 ģimenes ar 92 204 cilvēkiem. No Latvijas 1949. gada 25. martā izvestas 13 504 ģimenes ar 42 322 cilvēkiem. Tātad no Latvijas izvesti attiecīgi 45,2% ģimeņu un 45,9% no Baltijas izvesto cilvēku. Tas nozīmē, ka operācijā "Krasta banga" tuvu uz pusi notikusi Latvijas teritorijā. Kopā Baltijas valstīs organizētas 118 "iekraušanas stacijas" (Latvijā - 55 (46,6%)). Baltijas valstu stacijās bijuši sagatavoti 4437 vagoni (Latvijā -1974 (44,5%)). Izvešanai bija mobilizētas 8822 smagās automašīnas (Latvijā - 3316 (37,6%)). Jāsaka, ka automašīnas nespēja "apkalpot" visas vietas, un vietumis šo darbu veica ar zirgu pajūgiem ragavās. Izvedamie cilvēki Baltijas valstis "iekrauti" 76 dzelzceļa ešelonos (Latvijā - 33 (43,4%)) un izvesti uz Sibīriju.

1. tabula
Cilvēku izvedēju skaits Baltijas valstīs 1949. gada 25. martā4

Izvedēju grupas Skaits %
1. Čekisti operpilnvarotie 8215 10,78
2. VDM karavīri 21 206 27,82
3. Iznicinātāji (istrebiteļi) 18 387 24,13
4. Komunistu partijas un padomju aktīvisti 28404 37,27
Kopā: 76212 100

1. tabulā redzams, ka izvešanas darbu Baltijā   veikuši 76 212 cilvēki. No tiem 18 387 bijuši iznīcinātāji. Lielākā daļa cilvēku izvedēju - 28 404 - bijuši komunistu partijas un padomju aktīva darbinieki. Pārējie 21 206 bija PSRS VDM iekšējā karaspēka karavīri un 8215 profesionāli čekisti - operpilnvarotie, kas izvešanas "darbu" vadījuši pēc rajonu un republikas operatīvā štāba norādījumiem. Izvešanā Baltijā darbojušās 812 slepenas raidstacijas. Profesionālie čekisti Baltijā sastādīja 10,78%, bet partijas un padomju aktīvistu, kuri piedalījās izvešanā, bija trīs ar pusi reiz vairāk, un tie veidoja 37,27% no cilvēku izvedēju skaita. 24,13%, tātad katrs ceturtais izvedējs, bija "iznīcinātājs". Tā kā arī operpilnvarotie bija galvenokārt vietējie, tad vietējo cilvēku izvedēju skaits bija 55 006 cilvēki, kas deva 72,17% - turpat trīs ceturtdaļas no visiem cilvēku izvedējiem trijās Baltijas valstīs. Čekas iekšējā karaspēka karavīri, kuri izpildīja savu komandieru pavēles, apmēram bija tikai katrs ceturtais izvedējs.

2. tabulā, kas norakstīta no eksplikācijas, pilnīgi slepenajā PSRS VDM atskaites kartē minēti 24 Latvijas rajoni un pilsēta - Rīga. Nav minētas toreizējās republikas pakļautības pilsētas - Daugavpils, Liepāja, Jelgava, kur arī cilvēki tika izvesti. Tāpēc šī eksplikācijas tabula nav pilnīga un atspoguļo 91,39% izvesto cilvēku, 94,69% izvesto ģimeņu. Daļā cilvēku arī rajonos un rajonu pilsētās, ja arī viņiem izdevās izvairīties no izvešanām 1949. gada 25. janvārī, tika arestēti vēlāk - līdz augustam, kad operācija "Krasta banga" pārtrauca darbu. Šie fakti acīmredzot 25. marta kartē nav atspoguļoti.

2. tabulā redzam, ka Latvijas rajonos un Rīgas pilsētā tiešajā izvešanas darbā piedalījās 3278 smagās automašīnas,'' kuras pa lielākai daļai vadīja bruņoti šoferi. Vislielākais mašīnu skaits bija koncentrēts Rīgā - 430 mašīnas, kur nebija iespējams iegūt zirgu transportu. Vismazāk smago mašīnu tika izmantotas Rēzeknes - 29, Ludzas - 54, Viļakas - 63, Krāslavas - 41, Viļānu - 65 rajonos, kur nacionālo partizāņu kustība bija spēcīgāka un acīmredzot mazāk uzkrītoši un drošāk bija cilvēkus izvest ar zirgiem. Ar vienu mašīnu Latvijas rajonos izvesti uz pagastu centriem vidēji pa 1,3 ģimenēm Rīgas rajonā, līdz 12,4 ģimenēm Rēzeknes rajonā un 10,9 ģimenēm Madonas rajonā. Taču caurmērā uz vienu smago mašīnu Latvijā bija 3-4-7 ģimenes. Izvesto cilvēku skaits uz vienu smago mašīnu Rīgas rajonā bija nedaudz vairāk par 20 cilvēkiem. Vislielākais cilvēku skaits - gandrīz 41 cilvēks - bija Rēzeknes rajonā. Madonas rajonā ar vienu smago mašīnu izvesti gandrīz 32, bet Liepājā - gandrīz 23 cilvēki. Tā šajos rajonos armijas un tautsaimniecībā mobilizētās smagās mašīnas tika izmantotas visintensīvāk. Izvešanu veica operatīvā grupa. Katrā operatīvajā grupā pēc instrukcijas bija jābūt 10 cilvēkiem. Taču noteikums par operatīvo grupu 10 cilvēku sastāvā tika pilnībā izpildīts Jelgavas un Rīgas rajonā. Citos rajonos šajās grupās bija vidēji 5-6 cilvēki. Limbažu, Rēzeknes, Viļakas, Ilūkstes u.c. rajonos operatīvajā grupā bija vidēji četri, Talsu un Madonas rajonā un Rīgas pilsētā - trīs cilvēki. Grupas priekšgalā bija bruņots VDM operpilnvarotājs. Minētajā kartē uzskaitītajos 24 Latvijas rajonos un vienā pilsētā 25. martā darbojās 3005 opergrupas. Katrā opergrupā bija viens - divi (Madonas, Tukuma, Rēzeknes, Ludzas) līdz pieci - septiņi (Jelgavas, Rīgas rajonā) bruņoti karavīri. Pēc instrukcijas katrā opergrupā bija jābūt diviem karavīriem. iespējams, ka karavīru skaits bija mazāks un dala karaspēka jau bija nozīmēta patrulēšanai, kā arī paaugstinātā kaujas gatavībā kazarmās tika turēts lielāks VDM karavīru skaits. Turpretī tajos rajonos, kur partizāņu kustība bija spēcīgāka (Madonas, Tukuma, Rēzeknes, Ludzas) opergrupām tika "piedots" caurmērā mazāk VDM karavīru. Kopā Latvijā, kā redzam 2. tabulā, "strādājuši" 7456 VDM karavīri katrā rajonā no 100 (Krāslavas rajonā)līdz 688-792 (Rīgas pilsētā un Liepājas rajonā). Izvešanas direktīvās bija paredzēts, ka blakus VDM operpilnvarotajiem un VDM karavīriem opergrupā ietilpa divi - trīs iznīcinātāji. Blakus bruņotai izvešanas operācijai "iznīcinātājiem" bija jāveic arī opergrupu ceļvežu pienākumus, jo iznīcinātāji parasti nāca no pagasta vai pilsētas vietējiem iedzīvotajiem. 2. tabulā redzam, ka Latvijā 1949. gada 25. marta izsūtīšanas darbojas 6931 iznīcinātāji, t.i., nedaudz mazāk kā VDM karavīri (7456). Iznīcinātāji piedalījušies visu rajonu un pilsētu cilvēku izvešanās, izņemot Rīgas pilsētu, kurā nodarbojās algots "iznīcinātāju" bataljons. Ja pieņem, ka Latvijā algoto "iznīcinātāju" bataljoni bija visos rajonos (izņemot Rīgas pilsētu?), kopā apmēram 2000 cilvēku, tad apmēram līdz 4000-5000 uzticamāko "iznīcinātāju" tika iesaistīti izvešanā no "ārpusštata". Kopā katrā operatīvajā grupā Latvijas rajonos cilvēku izvešanā piedalījušies no apmēram viena (Talsu, Krāslavas, Ogres, Ludzas u.c. rajonos) līdz pat sešiem iznīcinātājiem (Jelgavas rajons).

2. tabula
Latvijas cilvēku izvešana 1949. gada 25. martā

N p/k Rajons Smagās mašīnas Izvedamās ģimenes Izvedamie cilvēki Operatīvās grupas Karavīri Iznicinātāji
1. Ventspils 181 633 2043 136 311 203
2. Talsu 149 740 2223 175 361 208
3. Aizputes 78 448 1349 87 200 303
4. Kuldīgas 160 693 2247 146 355 350
5. Liepājas 110 791 2512 171 792 350
6. Tukuma 99 529 1639 128 263 360
7. Jelgavas 230 738 2097 86 464 500
8. Rīgas pilsēta 430 534 1570 280 688 -
9. Bauskas 116 538 1320 134 295 290
10. Ogres 121 423 1269 100 218 313
11. Rīgas 219 305 464 48 342 149
12. Limbažu 110 483 518 133 257 268
13. Valkas 144 625 2018 138 321 357
14. Valmieras 120 668 2125 151 343 308
15. Cēsu 151 664 2097 160 345 477
16. Madonas 60 656 1912 150 120 325
17. Alūksnes 104 473 1488 112 268 238
18. Jēkabpils 125 565 1671 153 305 400
19. Ilūkstes 161 484 1595 106 244 301
20. Daugavpils 158 404 1430 83 241 223
21. Krāslavas 41 217 782 49 108 185
22. Viļānu 65 211 783 60 130 145
23. Rēzeknes 29 362 1186 78 155 215
24. Ludzas 54 183 629 55 119 183
25. Viļakas 63 421 1527 86 212 180
Kopā: 3278 12788 38679 3005 7456 6931

Bez iznīcinātājiem Latvijas iedzīvotāju izvešanā aktīvi piedalījās Latvijas komunistiskās partijas, komjaunatnes un padomju aktīvs. Pēc noteikumiem katrā operatīvajā grupā bija jābūt četriem - pieciem komunistiskās partijas, komjaunatnes un padomju aktīvistiem. Pirms izvešanām 1949. gada 24. martā vēlu vakarā katrā lauku un pilsētu rajona un pagastu centrā notika "iznicinātāju", kompartijas, komjaunatnes un padomju aktīvistu instruktīvas, slepenas apspriedes, kurās izvešanas un kompartijas vadība sniedza pēdējos konkrētos norādījumus par izvešanas īstenošanu un sadalīja izvedējiem pienākumus. Piemēram, Rīgas pilsētas Kirova rajonā šāda izvedēju sanāksme notika 1949. gada 24. martā Partijas izglītības namā Skolas ielā Nr. 6. No LVU kompartijas komitejas nozīmētajām uzticamības personām komunists docents Leits vēlāk saņēma kompartijas sodu, jo instruktīvajā sanāksmē nepiedalījās (esot bijis piedzēries) un nebija izpildījis "partijas uzdevumu" - piedalīties cilvēku izvešanā.

Dala kompartijas biedru atteicās piedalīties cilvēku izvešanā. Vairāki desmiti LK(b)P biedri par to tika sodīti, bet apmērām desmit par "kompartijas uzdevuma" nepildīšanu un partijas disciplīnas pārkāpšanu tika izslēgti no kompartijas.6

Izvedēju opergrupu sastāvā bija arī komjaunieši. Taču būtu nepareizi iedomāties, ka LLKJS biedri darbojās tikai kā cilvēku izvedēji. 1950. gada 16. janvāri LĻKJS sekretārs Rallis slepeni rakstīja LPSR VDM ministra vietniekam J. Vēveram, ka sakarā ar norunu Rallis nosūta viņam to komjauniešu sarakstu, kuri 1949. gada 25. martā izsūtīti uz Sibīriju atsevišķi vai kopā ar vecākiem un kuri tāpēc izslēdzami no LĻKJS. Sarakstā kopā ar papildsarakstu uzrādīti 152 izvestie komjaunieši. Katram komjaunietim norādīts vārds, uzvārds, tēva vārds, dzimšanas gads, tautība, uzņemšanas gads LLKJS, kā arī izsūtīšanas iemesls. Šis iespaidīgais saraksts uzrakstīts uz 14 mašīnraksta lappusēm krievu valodā. Rallis lūdza J. Vēveram pazinot LLKJS CK izsūtīto komjauniešu jaunās adreses Sibīrijā, lai atbilstošās komjaunatnes komitejas varētu izslēgt šos komjauniešus no LĻKJS un atņemt viņiem komjaunatnes biedra karti.7 Taču šī prasība netika izpildīta. LĻKJS CK 1950. gada 18. maijā saņēma 166 komjauniešu sarakstu ar šādu rezolūciju: "b. Krūmiņ, (LLKJS CK) Uz biedra Titova norādījumu nepieciešams izslēgt visus šajā sarakstā minētos."8

Lielākā daļa aktīvistu bija bruņoti. Trūkstošos ieročus viņu apbruņojumā - 2500 automātus un vairākus simtus šauteņu - ieveda no Krievijas. Kopējais komunistiskās partijas, komjaunatnes un padomju aktīvistu skaits, kas piedalījās cilvēku izvešanā Latvijā 25. martā, bija ap 12 000." Viņi parasti bija vietējie iedzīvotāji, labi zināja ceļus uz izvedamo mājām, ielas un adreses. Tātad viņi, pirmkārt, izpildīja opergrupu ceļvežu pienākumus. Komunistiskās partijas, komjaunatnes un padomju aktīvisti pārņēma izvesto kustamo mantu, nozīmēja kaimiņus lopu apkopšanai, piesavinājās izvesto cilvēku labākās mantas (tikai dažkārt sastādot aktus, ka mantas konfiscētas), palika apsargāt izvesto mājas. Latvijas komunistiskās partijas, komjaunatnes un padomju aktīvisti dežūrēja arī visās komunistiskās partijas, komjaunatnes komitejās, vāca no pagastiem datus par izvešanas "plašo izpildi" un katru stundu ziņoja par "pacelšanas" un "iekraušanas" rezultātiem uz LPSR VDM štābu Rīgā. Pieprasot telefona savienojumu ar šifru "Priboj", to deva nekavējoši, bet ar šifru "Svodka" - pēc brīža.

Minētajā arhīvā par laiku no 1945. gada 25. marta līdz 30. martam saglabājušās telegrammas no stundām par to, cik cilvēku "pacelts", cik "iekrauts" un cik "aiztransportēts". Arī komunistu okupācijas cilvēku iznicināšanas tehnika, tāpat kā nacistu tehnika Osvencimā un citur, bija sasniegusi augstu organizācijas līmeni. Šo dežurantu skaits izpildkomitejās un partijas komitejās, kuri apkopoja datus rajonos un pilsētās, kopskaitā nav zināms. Taču tas varēja sasniegt vairākus tūkstošus cilvēku. Izvešanas organizatori ietilpa rajonu un pilsētu izvešanas operatīvo štābu sastāvā, kuri bija pakļauti Latvijas PSR MVD izvešanas galvenajam štābam Rīgā. Štābs bija pakļauts Baltijas republiku cilvēku izvešanas štābam, kurš atradās Rīgā un kuru komandēja PSRS VDM iekšējā karaspēka ģenerālleitnants Golovko.

Cik tad kopā Latvijā darbojās cilvēku izvedēju? Skaitot kopā bruņotos armijas smago mašīnu šoferus, operpilnvarotos, VDM karavīrus un iznīcinātājus, redzam, ka 1949. gada 25. martā darbojās 16 670 karavīru. Kopā ar komunistiskās partijas aktīvu un rajonu un pilsētu štābu vadītājiem, viņu vietniekiem un dežurantiem cilvēku izvedēju skaits varēja sasniegt 30 000 cilvēku. Katrā Latvijas rajonā un pilsētā atradās 2-7% no visu cilvēku izvedēju skaita. Sevišķi liels izvedēju skaits bija Liepājas rajonā, kur bija koncentrēti 1423 bruņoti šoferi, operpilnvarotie, VDM karavīri un iznīcinātāji, Rīgā - attiecīgi 1398, Jelgavas rajonā - 1280, Cēsu rajonā -1133, Kuldīgas rajonā - 1011.

Cilvēku izvedēji par savu 1949. gada 25. marta "varoņdarbu" nepalika bez apbalvojumiem. 1949. gada 25. martā sanāca LK(b)P CK biroja slepenā sēde, kurā piedalījās arī operācijas "Priboj" Baltijas valstis komandieris ģenerālleitnants Golovko. Biroja sēdē, kur apsprieda jautājumu "Par operācijas rezultātiem kulaku un viņu ģimenes locekļu, bandītu ģimeņu un nacionālistu izvešanā no republikas", ziņoja genocīda galvenie darboņi: VDM ģenerālmajors A. Noviks un VDM ģenerālleitnants Golovko.10 Noklausījies un apspriedis ziņojumus par "varoņdarbu", LK(b)P CK birojs nolēma: "Atzīt: LPSR VDM ar PSRS VDM palīdzību sekmīgi sagatavojusi un īstenojusi kulaku un viņu ģimeņu, bandītu ģimeņu un nacionālistu izsūtīšanu. PSRS un LPSR valdības lēmumi šajā jautājumā izpildīti. Atzīmēt, ka cilvēku izvešanas darbā aktīvi piedalījās republikas partijas organizācija, komjaunatnes un padomju aktīvs". Par labu darbu simtiem VDM karavīru piešķīra atvaļinājumus, izteica pateicību un ļāva nofotografēties pie pulka karoga. Par šo "varoņdarbu" desmitiem piešķīra Ļeņina, Sarkanās zvaigznes un citus ordeņus un medaļas.11 Simtiem cilvēku, kas piedalījās izvešanā, piešķīra LPSR AP Prezidija goda rakstus, LĻKJS CK goda rakstus, kā arī vērtīgas dāvanas. Sevišķi labi bija strādājusi VDM divīzija (komandieris ģenerālmajors P. Ļeontjevs) un VDM 48. konvoju divīzija (komandieris ģenerālmajors J.A. Kemerovs) ar štābiem Rīgā.

Kā redzam no LPSR iekšlietu ministra A. Eglīša ziņojuma PSRS iekšlietu ministram ģenerālpulkvedim Kruglovam, lai izpildītu PSRS iekšlietu ministrijas pavēli Nr. 00225 (1949. g.), iedzīvotāju sīku izvešanas plānu ministrija izstrādāja kopā ar PSRS Iem pilnvaroto, ģenerālmajoru biedru Ratušniju. Te tika izstrādāti vairāki atsevišķi plāni.

1. Plāns nepieciešamās kārtības organizēšanai operācijas norises laikā pilsētās un laukos.
2. Plāns izvedamo iekraušanas un ešelonu formēšanas segšanai.
3. Plāns kopējiem pasākumiem ar robežapsardzības komandantūrām par kopēju valsts robežas slēgšanu.
4. Plāns grupām ešelonu pavadīšanai un virsnieku izvēle ešelonu formēšanai un izsūtāmo iekraušanai.
5. Plāns ešelonu nodrošināšanai ar naudas un citiem līdzekļiem.
6. Autotransporta mobilizācijas plāns VDM un Iem vajadzībām konvoju pārvietošanai pie ešeloniem un opergrupu pārvietošanai u.c.

Sakarā ar šo plānu 1949. gada 18. martā notika visu apriņķu IeM nodaļu vadītāju instruktīva apspriede. 19. martā notika apspriede ar virsniekiem, kuri bija nozīmēti par iekraušanas punktu un ešelonu formēšanas priekšniekiem. Viss organizatoriskais darbs pamatos bija pabeigts 1949. gada 20. martā.

Nobeigumā dažas pārdomas. Skaidrs, ka abas - nacistiskā un komunistiskā diktatūra un okupācija plānoja un īstenoja Latvijas tautas iznīcināšanu - genocīdu, kaut arī atšķirīgās formās. Kā nacistiskā, tā komunistiskā okupācija īstenoja gan tautas iznīcināšanu uz vietas, gan izsūtīšanu ārpus Latvijas. (Nacisti izvešanu vairāk paredzēja, nekā paspēja īstenot,12 bet komunisti īstenoja pilnībā. Nacisti nespēja ievest Latvijā plānotos 164 000 vāciešu viņiem paredzētajās muižās, bet komunisti savās "hruščovkās" to pārpildīja pieckārtīgi, galvenokārt ar krieviem. Otrkārt, ja nacisma genocīds ir starptautiski nosodīts un vaininieki notiesāti, tad komunistu genocīds vēl nav starptautiski nosodīts un vaininieki nav tiesāti (ap 60 miljoni gājuši bojā). Nav arī sagaidāms, ka Latvijas komunistu nomenklatūras demokrātija, kas aktīvi sadarbojas ar komunistu nomenklatūras kapitālismu, veiks komunistu realizētā genocīda nosodīšanu vai tiesāšanu (vārna vārnai acī neknābj). Bet otrajai Nirnbergai jābūt ne tikai Maskavā, bet arī Rīgā - agri vai vēlu. Uz tiesas sola jābūt ne tikai Novikam, bet arī aktīviem cilvēku izvedējiem, kaut arī paiet 50 gadi, jo noilguma noziegumiem pret cilvēcību nav.13

Atsauces un skaidrojumi

9 Sākotnēji Latvijā 1949. gada tika plānots šāds cilvēku izvedēju skaits:

1. Operatīvais sastāvs 3741 12,5%

2. VDM karavīri 720524,1%

3. Iznīcinātāji 7474 25,0%

4. Komunistiskās partijas, komjaunatnes un padomju aktīvisti 11416 38,4% Kopā: 29886100% (KKVA, 38650. f., 1. apr., 408. l., 4. lp.) '"LVACLKPCKarhīvs), 101.ssf., 1. ssapr.,6. ss L, 3. lapa.

12 H. Strods. Zem melnbrūnā zobena. - R., 1994. Jāizved bija 800 000 rasiski mazvērtīgo latviešu uz Ļeņingradas apgabalu.

13 Atmiņas, attēlus un dokumentus (kopijas) lūdzu sūtīt LU Latvijas vēstures katedrai Rīgā, Brīvības bulv. 32, IV stāvā, 51. istabā.

Latvijas Vēsture. 1999 Nr.1(33)

Summary

The People Deporters on March 25, 1949 from Latvia

50 years ago on March 25, 1949, fulfilling the secret decision made by USSR Council of Ministers on January 29,1949, the USSR State Security Department and the troops of Ministry of Home Affairs realized the greatest people deportation in the history of Baltic States. The people were deported to Siberia by means of operation known under the name "Priboj" (Surf). This article is based upon the materials found in the Central archive of ex-USSR Soviet Army in Moscow. The author of the article analyses the number and structure of people deporters in Latvia. The deportations were carried out by the Inner forces of the USSR State Security Department (7456 men) and crack troops of the Destroy Battalion of Latvia State Security Department (6931 men). Apart from this there were about 12 000 members of Communist Party and Young Communist League participating in the deportations. So the local collaborationists made up about 63 per cent of the deporters. About 4000 professional officers of the State Security Department conducted the armed forces (3005 deporter groups). The people were taken to 55 railway stations. 42 322 persons were put into 3316 lorries and in 33 troop trains. Among these deported persons - "enemies of class" and of the occupation power - about 72,6 per cent were women and children. The deported were taken to the region of Krasnoyarsk, Novosibirsk, Omsk and Amur. The officers of USSR State Security Department received many awards and medals "for the excellent execution of a special state task".

to: Crimes Against Humanity