Kopš Latvijas okupācijas 1940, gada jūnijā speciālos dokumentos, presē, kā arī dažādās sanāksmēs arvien biežāk un noteiktāk sāka atskanēt aicinājumi par nesaudzīgu 'kaitniecības apkarošanu'. Jau 1940. gada 23. jūnija radiorunā “tautas valdības” iekšlietu ministrs V.Lācis paziņoja: "Svarīgākais uzdevums, kāds jāveic iekšlietu ministrijai, ir pilnīgi un noteikti iztīrīt valsts aparātu no reakcionāriem elementiem un tautas ienaidniekiem"¹ . Lai personas, kuras dažādu politisko iemeslu dēļ bija "iztīrītas" no saviem agrākajiem amatiem, vairs nevarētu atrast darbu kādā citā iestādē vai uzņēmumā, darba tautas komisārs 1940. gada 30. septembrī izdeva šādu pavēli: "Aizliedzu strādniekus un kalpotājus pieņemt valsts, pašvaldības un privātos uzņēmumos un iestādēs bez agrākās darba vietas atsauksmes.”²

1940. gada jūlija sākumā Ministru kabinets pieņēma īpašu likumu par kaitniecības apkarošanu un tieslietu ministrs J. Pabērzs šajā sakara paskaidroja; «Ir novērots, ka sakarā ar notikušajām pārmaiņām valsts vairākās vietās izpaudušies kaitniecības, respektīvi — sabotāžas akti, kas skar tautas mantu un kaitē tautas un valsts interesēm... iekšlietu ministrija aizrāda, ka valdība šādu rīcību nepielaidīs un vainīgās personas, kuras pienāks kaitniecībā vai sabotāžā, tiks bargi sodītas. Šajā nolūkā izdots likums par kaitniecības apkarošanu, kas stājas spēkā ar publicēšanas dienu.”¹

J.Pabērza paskaidrojumā tika nosaukti ļoti bargi soda mēri, kādus vajadzēja piemērot šiem kaitniekiem. un sabotieriem. Savukārt LKP CK sekretārs Ž.Spure plašā rakstā “Jāatmasko kaitētāji un kūdītāji” bargi draudēja: “LKP kopā ar apzinīgiem strādniekiem izvilks dienas gaismā kaitētājus un iznīdēs visas nebūšanas, kas var kaitēt tautas saimniecībai...  Komunistu partija aicina visus apzinīgos strādniekus cīnīties ar visāda veida kaitētajiem, jo tie ir jaunā laika ienaidnieki. Partija kopā ar strādnieku organizācijām panāks savu prasību izpildīšanu un demokrātiskas Latvijas ienaidnieku prieki būs īsi.”⁴

Vietējiem varasvīriem direktīvu, ka tad rīkoties ar visiem šiem “tautas ienaidniekiem’”, 1940. gada 21. jūlijā, uzrunājot manifestantus Rīgā, deva Staļina emisārs Latvijā A.Višinskis. Viņš teica: “Padomju tautai ir jaunais Mesija, kas nes vecajā pasaulē komunistiskās taisnības, komunisma vārdu, komunistiskās patiesības vārdu. Bet šo vārdu vajag prast aizsargāt, vajag prast atkarot, vajag prast ar to cīnīties..., neapstājoties pie tā, lai dotu satriecošu sitienu ienaidniekam, kas iedrošināsies apdraudēt mūsu tautas ieguvumu.”⁵

Bet kāda tad šajā laikā bija LKP CK pirmā sekretāra J.Kalnbērziņa — Zaķa nostāja šajā, daudzu cilvēku likteņos tik būtiskajā jautājumā? Aicinājuma "Jāpaceļ šķiras modrība" viņš noradīja: "Runājot par šķiras modrību, jāsaka: ir jāizkliedē katra ilūzija, ka padomju varas ienaidnieki nesnauž, tie centīsies dažādā veidā vest cīņu pret padomju varu, pret sociālistisko celtniecību, pret zemes taisnīgu sadalīšanu. Maskējušies, slepeni stāvot neapzinīgiem tautas locekļiem aiz muguras, tie centīsies sabotēt ražošanu, graut darba disciplīnu, graut strādnieku organizācijas no iekšienes. Šis ienaidnieks centīsies aģitēt, lai iznīcina sugas lopus, lai nenovāc ražu, lai neapsēj laukus, centīsies turēt savus privātos īpašumus, neapstādamies pat pie terora un diversiju aktiem... Tādēļ ir jāpaceļ šķiras modrība. Tāpēc ir jāizkliedē katra ilūzija, ka padomju varai Latvijas teritorija nav ienaidnieku."⁶

Pēc šādiem pareģojumiem un secinājumiem plašas represijas pret Latvijas Republikas bijušajiem vadītājiem, armijas virsniekiem, dažādu bijušo partiju un organizāciju locekļiem aizsakās jau 1940. gada vasarā. Jau tolaik apcietināja, ieslodzīja vietējos cietumos vai aizveda uz PSRS soda vietām daudzus Latvijas pilsoņus.

1940. gada novembrī PSRS Augstākā Padome pieņēma dekrētu par Krievijas PPSR likumdošanas stāšanos spēkā arī Latvijas teritorijā, kurā bija norādīts:

l. Apmierināt Lietuvas, Latvijas un Igaunijas Padomju Sociālistisko republiku lūgumu un uz laiku, līdz Vissavienības kodeksu izdošanai, atļaut pielietot šo republiku teritorijā šādus KPFSR kodeksus — kriminālo, krimināli — procesuālo, civilo, civilprocesuālo, likumu kodeksu par darbu un likumu kodeksu par laulību, ģimeni un aizbildniecību.

2. Noteikt, ka spriedumi un lēmumi krimināllietās un civillietās, kurus pieņēmušas Lietuvas, Latvijas un Igaunijas tiesas līdz padomju varas nodibināšanai tajās un kuri nav izpildīti, nav pakļauti izpildīšanai. Šīs lietas Lietuvas, Latvijas un Igaunijas Padomju Sociālistiskās republikas tiesu orgāniem ir jāpārskata saskaņā ar to teritorijā uz laiku darbojošiem KPFSR kodeksiem.

3. Saukšana pie kriminālatbildības par noziegumiem, kuri izdarīti Lietuvas, Latvijas un Igaunijas teritorija līdz padomju varas nodibināšanai tajās, kā arī to lietu izmeklēšanas pabeigšana, kurus ierosinājuši atbilstošie Lietuvas, Latvijas un Igaunijas orgāni līdz padomju varas nodibināšanai tajās, ir jāizdara atbilstoši KPPSR kodeksiem.⁷

Šis dokuments pavēra iespēju pēc KPFSR likumiem sodīt Latvijas pilsoņus par darbību pirms 1940. gada jūnija, jo tam bija atpakaļejošs spēks. Taču jāatceras, ka Latvijas un Krievijas 1920. gada 11. augusta miera līguma XX pants stingri noteica:

"Pēc šī līguma ratifikācijas Krievijas valdība atsvabina Latvijas pilsoņus un Latvijas pilsonības optantus, bet Latvijas valdība — Krievijas pilsoņus un Krievijas optantus, kā militāras, tā civilas kārtas, no sodiem par visām politiskām un disciplinārām lietām. Bet, ja spriedumi šais lietās vēl nav taisīti, tad viņu iztiesāšana izbeidzama.^"8

Taču ne partijas un padomju darbinieki, ne staļinisko represīvo iestāžu vadītāji ne ar kādiem kādreiz parakstītiem starptautiskiem līgumiem nemaz nerēķinājās. Tas pašas milzīgi plašās tautas ienaidnieku' meklēšanas akcijas un masveida represijas, kuras pirms neilga laika bija izvērstas PSR Savienībā, 1940. gadā sāka pielietot arī pret Latvijas pilsoņiem.

VK(b)P CK un PSRS TKP pilnvarotais Latvija V.Derevjanskis 1941. gada 27. februāra ziņojuma PSRS TKP priekšsēdētāja vietniekam A.Mikojanam un VK(b)P CK sekretāram A.Andrejevam par tiesu lietam Latvija norādīja: "Pamatojoties uz PSRS Augstākās Padomes prezidija 1940. gada 6. novembra dekrētu, tautas tiesām ir jāpārskata visas ieslodzīto lietas. Ir jāatzīmē, ka tautas tiesas, pārskatot vecās lietas, ir sakrājušas no jauna ienākušās lietas un uz 1941. gada 1. februārī mums ir šāda tiesu lietu kustības aina:

Lūdzu dot norādījumu tieslietu tautas komisariātam, lai tas sniegtu praktisku palīdzību tiesās iekrājušos civillietu un krimināllietu izskatīšanā, ka arī veco lietu pārskatīšanai Šajā laika ka. ar "veco", tā ar "jauno" lietu izskatīšanu jo aktīvi nodarbojas arī kara tribunāli un t.s. sevišķas apspriedes. Tāpat kā PSR Savienībā, tā arī Latvijā prokuratūra, kurai vajadzēja nodrošināt uzraudzību par likumības stingru ievērošanu, patiesībā bija kļuvusi par staļinisko represīvo orgānu paklausīgu ieroci.

Ar PSRS Augstākas Padomes prezidija dekrētu 1941. gada februārī PSRS Iekšlietu tautas komisariāts tika sadalīts divās iestādēs — Iekšlietu tautas komisariāta un Valsts drošības tautas komisariāta. Par iekšlietu komisāru iecēla L.Beriju, par valsts drošības komisāru — V.Merkulovu. Latvijā savukārt par iekšlietu komisāru kļuva A.Noviks, bet par valsts drošības komisāru — S.Šustins. Abi minētie komisariāti ar padomju un partijas iestāžu aktīvu atbalstu šajā laika uzsaka gatavot plašu nozieguma akciju pret Latvijas pilsoņiem.

Pēc neuzticamo personu sarakstu sastādīšanas tika izstrādātas arī instrukcijas par mantas atņemšanu. "Instrukcijā par bijušo īpašnieku, tautas ienaidnieku un citu nestrādājošo elementu vērtību aprakstīšanas kartību« bija norādīts: "Aprakstīšanai ir paredzētas visas vērtības un mantas, kuras ir liekas mājas sadzīves lietošanā un konkrēti: izstrādājumi no cēlmetāliem — platīna, zelta, sudraba, ka arī valūta, pulksteņi, portsigari, monētu kolekcijas, skulptūras un skulptūru rotājumi, servīzes, kristāls, dārgakmeņi, rokassprādzes, gredzeni, krelles, drēbes, mēbeles, mūzikas instrumenti, dažādas mašīnas, motori, produkti — vairāk par viena mēneša krājumu, grāmatas, utt.

Piezīme: Aprakstīšanai nav paredzēti:

1) 2 pāri vasaras apavu no ādas, katram ģimenes loceklim.
2) 2 pāri ziemas apavu no ādas, katram ģimenes loceklim.
3) 1 pāris botes vai galošas.
4) 4 vasaras kleitas, 2 ziemas kleitas katrai sievietei.
5) 3 vasaras uzvalki, 2 ziemas uzvalki katram vīrietim.
6) 1 vasaras mētelis, 1 ziemas mētelis, katram ģimenes loceklim.
7) 2 vasaras, 2 ziemas cepures, katram ģimenes loceklim.
8) Veļa — 6 maiņas, katram ģimenes loceklim.
9) Gulta ar matraci vai tahta, dīvāns katram ģimenes loceklim.
10) Pa 3 segām (2 vasaras, 1 ziemas) katram ģimenes loceklim.
11) Pa 6 palagiem, pa 4 spilvendrānām, pa 1 spilvenam, pa 4 dvieļiem katram ģimenes loceklim.
12) 1 pusdienu galds, 1 parastais galds, 2 galdauti katram galdam uz 4 ģimenes locekļiem un 2 krēsli katram ģimenes loceklim.
13) Lāde vai skapis drēbju glabāšanai, drēbju pakaramais, bufete vai skapis traukiem.
14) Pa 4 šķīvjiem, 2 krūzītēm, 2 bļodām, 2 karotēm, 2 nažiem, 2 dakšiņām, 2 tējkarotēm katram ģimenes loceklim.
15) Paši nepieciešamākie virtuves piederumi.
16) Instrumenti, grāmatas, speciālie apavi un apģērbs, kurš nepieciešams profesionālam nodarbībām.
17) Laulību gredzens katram precētam, radioaparāts līdz 2 spuldzēm... 1 pulkstenis katram ģimenes loceklim.
18) Produkti līdz 1 mēneša krājumiem.
19) Dažādas lupatas, kārbas, kastes, sīkumi, kuriem nav īpašas vērtības.

Aprakstīšanas kārtība:

uz katriem 10—12 dzīvokļiem, kuros ir jāizdara mantas apraksts, tiek izveidota komisija triju cilvēku sastāva:

a) komisijas priekšsēdētājs, kuru apstiprina rajonu, pilsētu vai pagastu izpildkomitejas;
b) komisiju locekļi — no fabriku un rūpnīcu valsts uzņēmumiem, kurus nozīmē pilsētas vai apriņķa izpildkomitejas.

Piezīme: komisijai darbam ir jāpieaicina 2 liecinieki no tās mājas iedzīvotāju vidus, kur ir jāizdara vērtību un īpašuma apraksts.

Komisijas pienākumi.

Izveidota komisija priekšsēdētāja persona saņem to personu sarakstu un adreses, kuram ir jāizdara īpašuma un vērtību apraksts un apliecības no pilsētu un apriņķu izpildkomitejām, kuru paraksta priekšsēdētājs un sekretārs ar tiesībām izdarīt aprakstu un sastādīt aktu.

Komisija pilnā sastāvā ar 2 pieaicinātajiem lieciniekiem apliecībā noradītajā dienā un laikā īpašnieka vai viņa ģimenes locekļu klātbūtnē izdara visa īpašuma un mantas aprakstu, izņemot to īpašumu, kurš norādīts 1. punkta piezīmē, ierakstot aktā:

a) Akts (forma Nr. 1) — izstrādājumi no cēlmetāliem, valūta un dārgakmeņi;
b) akts (forma Nr. 2) — kristāls, trauki, skulptūras, gleznas, paklāji;
c) akts (forma Nr. 3) — apģērbi, audumi;
d) akts (forma Nr. 4) — mēbeles, mūzikas instrumenti u.c. Aktus sastāda 3 eksemplāros caur koppapīru un tos paraksta visi komisijas locekļi un liecinieki.

Piezīme: 1) Komisijai ir rūpīgi jāapskata viss dzīvoklis un jāieraksta aktā visas vērtības, nerēķinoties ar īpašnieka paziņojumu par to, ka tās vai citas mantas viņam nepiederot.

2) Gadījumā, ja īpašnieki pretojas vai negrib ļaut komisijai veikt visu darba apjomu, lai noteiktu vērtības, priekšsēdētājam ir jāizsauc milicijas pārstāvis, jānodrošina kārtība, jānosaka vērtības un jāsastāda akti.

3) Gadījumā, ja tiek atrasti ieroči, nepieciešams izsaukt milicijas pārstāvi, sastādīt aktu un ieročus izņemt. Tie pret parakstu jānodod milicijas pārstāvim.

Apraksta termiņi:

a) 1941. gada 3. aprīlī šajā jautājumā ar LK(b)P ar apriņķu komiteju sekretāriem sasaukt instruktīvas sanāksmes;
b) 1941. gada 4. aprīlī sasaukt instruktīvas sanāksmes Rīgas pilsētas LK(b)P sekretāriem un rajonu izpildkomiteju sekretāriem;
c) katra rajona un pagasta pēc vajadzības no pārbaudītiem partijas biedriem izveidot komisijas un trijniekus, lai precizētu bijušo īpašnieku, tautas ienaidnieku, augļotāju un citu nestrādājošo elementu adreses, dzīves vietas un sastādītu viņu adreses.

Visu sameklēšanas, precizēšanas un sarakstu sastādīšanas sagatavošanas darbu visas pilsētas un apdzīvotajos punktos pabeigt līdz 1941. gada 1. aprīlim.

Piezīmei
“par apraksta izdarīšanas dienu tiks paziņots īpaši."

Šajā laika pa visiem Rīgas pilsētas rajoniem un Latvijas apriņķiem ātri vien sastādīja šai nepieredzēti plašajai ekspropriācijas akcijai vajadzīgos sarakstus, iepretī daudzu tur iekļauto cilvēku vārdiem pierakstot papildus ziņas — “laba dzīvokļa iekārta”, “greznas mēbeles” utt. Par daudziem “kaitīgajiem elementiem” bija noradīts: “cietumā”, «bez darba», «strādā par sētnieku« utt.

Daudz dokumentu neapstrīdami apliecina, ka neatkarīgi no tā, vai okupācijas vara Latvija būtu sastapusi pretestību vai ne, jau iepriekš bija paredzēta daudzu Latvijas pilsoņu apcietināšana un aizvešana uz spaidu darbu nometnēm un izsūtījuma apgabaliem. Tā, piemēram, PSRS iekšlietu komisariāts jau laikus sagatavoja pavēli Nr. 00 1223 «Par pretpadomju elementu deportācijas procedūru Lietuvā, Latvijā un Igaunijā", bet 1941. gada 14. maija VK(b)P CK un PSRS TKP pieņēma lēmumu «Par sociāli svešu elementu izsūtīšanu no Baltijas republikām, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas un Moldāvijas". Pamatojoties uz to, valsts drošības komisariāta darbinieki sastādīja izsūtīšanai paredzēto Latvijas pilsoņu sarakstus un izveidoja īpašas operatīvas grupas. Bauskas apriņķī izsūtīšanai paredzēto •kulaku' saraksta bija noradīti tikai kulaku. ģimeņu galvas, bet Liepājas apriņķī šajā melnajā sarakstā tika uzrādīti visi «kulaku' ģimenes locekļi, noradīti izsūtīto savākšanas punkti un operatīvo grupu priekšnieki. Savlaicīgi tika sagatavotas arī atbilstošas “instrukcijas” par izsūtīto mantas realizāciju. Dokumentā, kurš saucās 'Pasākumi izsūtīto īpašuma realizācijas organizācijai', norādīts:

"Lai organizētu un kontrolētu to izsūtīto personu īpašuma realizāciju, kuras dzīvoja Latvijas PSR, pie LK(b)P Centrālās Komitejas izveidot speciālu komisiju šādā sastāvā:

1. E.Krūmiņš — LK(b)P CK padomju tirdzniecības daļas vadītājs, komisijas priekšsēdētājs.
2. R.Ķīsis — LPSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētaja vietnieks.
3. J.Cinis — valsts drošības tautas komisāra vietnieks.
4. Kopoļevs — iekšlietu tautas komisariāta pārstāvis.
5. A.Deglavs — Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs.
6. A.Tabaks — finansu tautas komisārs.
7. P.Paegle — tirdzniecības tautas komisārs.

Ieteikt partijas pilsētu, apriņķu un rajonu sekretāriem, apriņķu un rajonu izpildkomiteju priekšsēdētājiem no partijas—padomju aktīva vides izraudzīties pilnvarotos, nodrošināt viņus ar pilnvarošanas dokumentiem no izpildkomitejām un uzdot viņiem kopā ar namu pārvaldēm, sētniekiem un uzticības personām, kuram izsūtītais ir uzticējis sava īpašuma realizāciju, ne vēlāk par 1941. gada 17. jūniju izdarīt dzīvokļu un īpašuma pārbaudi un ņemt uzskaitē visu to izsūtīto īpašumu, kurš paredzēts izņemšanai par labu valstij un nodrošināt to apsardzi un saglābšanu līdz realizācijai.

Izņemšanai par labu valstij ir paredzēts šāda nestrādājošo izsūtīto elementu īpašums:

1. Transporta līdzekļi: automašīnas, motocikli, velosipēdi, ekipāžas, karietes utt. un, ja ir — arī zirgi, kā arī liellopi
2. Spēcīgi radiouztvērēji.
3. Vērtīgi mūzikas instrumenti, klavieres, bajāni, pūšamie instrumenti utt.
4. Visi pavairošanas aparāti, rakstāmmašīnas, rotatori utt.
5. Vēsturiski mākslinieciskas vērtības, mēbeles, gleznas, visi apbalvojumi un citas lietas.
6. Vērtslietas; sudrabs, zelts, platīns, kā izstrādājumos, tā stieņos (lējumos), valūta, dārgakmeņi, kristāls utt.
7. Dažāda veida ieroči un kaujas piederumi...
8. Medicīniskie un laboratorijas instrumenti un piederumi.
9. Visa bibliotēka.
11. Fotoaparāti un viņu piederumi.

Izņemta īpašumi novērtēšanai un realizācijai Rīgas pilsētas izpildkomiteja, ka arī rajonu un apriņķu izpildkomitejas izveidot īpašas komisijas šādā sastāvā: izpildkomitejas priekšsēdētājs (komisijas priekšsēdētājs), partijas organizācijas pārstāvis, iekšlietu komisariāta pārstāvis, finansu daļas pārstāvis, valsts—kontroles organizācijas pārstāvis. Atkarībā no darba apjoma komisijas tāda pat sastāva var izveidoties pie izpildkomitejām, ka arī vairākas iecirkņu komisijas. Komisijas pēc vajadzības pieaicina speciālistus vērību novērtēšanai.

Komisija īpašuma izņemšanai par labu valstij sastāda mantas aprakstu ar novērtējumu 4 eksemplāros...

Uzdot LPSR TKP priekšsēdētaja vietniekam Ķīsim dot noradījumu pilsētu izpildkomiteju un apriņķu izpildkomiteju priekšsēdētājiem par to, lai visi izsūtīto dzīvokļi nekavējoties tiktu ņemti uzskaitē, lai netiktu pieļauta dzīvokļu patvaļīga ieņemšana, bet lai šie dzīvokļi ar pilsētu un apriņķa izpildkomiteju lēmumu tiktu piešķirti strādniekiem, atbildīgiem darbiniekiem un darba inteliģentiem.»¹¹

Šajā laikā tika sastādīta arī Instrukcija izsūtīto īpašuma un saimniecību uzskaitei un izmantošanai", kura bija attiecināta uz izsūtīto zemnieku — t.s. «kulaku mantu. Tajā norādīts:

l. Katra apriņķi ir jāorganizē komisijas izsūtīto īpašuma un saimniecību uzskaitei un izmantošanai no 5 cilvēkiem, kuri pārstāvētu partijas apriņķu komitejas, apriņķa izpildkomitejas (apriņķa izpildkomiteju zemes daļas), iekšlietu tautas komisariātu, valsts drošības tautas komisariātu un apriņķu izpildkomiteju finansu daļas. Šīm komisijām tiek uzdota visu darbu vadība izsūtīto Īpašuma un saimniecību uzskaite un izmantošana apriņķa robežās, kā arī pagastu komisiju vadība, kuras nodibinātas speciāli šim nolūkam.

2. Katrā pagastā pagasta izpildkomitejai ir jāorganizē komisijas, kas sastāvētu no pagasta izpildkomitejas pārstāvja, partijas organizācijas pārstāvja un milicijas pārstāvja. Komisijai ir jāsastāda sīks un pilnīgs izsūtīto Īpašuma apraksts. Aprakstu sastāda komisija, piedaloties un klāt esot personai, kurai izsūtītais uzticējis sava Īpašuma realizāciju. Gadījumā, kad izsūtītais pats nevienu nav pilnvarojis realizēt savu īpašumu,

Šo personu nozīmē pagasta izpildkomiteja no aktīvistu vidus finansu nodaļas pārstāvja klātbūtnē un tam piedaloties. īpašuma aktu—aprakstu sastāda 3 eksemplāros un to paraksta visas četras personas (3 komisijas locekļi un 1 izsūtītā pilnvarotā persona vai arī persona, kura to aizstāj). Viens akta eksemplārs glabājas pagasta izpildkomitejā, viens — komisijā un viens — pie uzticības personas.

3. Pamatojoties uz augstāk noradīto aktu, komisija kopā ar uzticības personu sastāda 3 īpašuma sarakstus:

1. saraksts — personīgais sadzīves īpašums (mēbeles, apģērbs, virtuves trauki un citi personīgas lietošanas priekšmeti, produkti un citi sadzīves materiāli).
2. saraksts — dārglietas, dārgmetāli (zelts, sudrabs un platīns), dārgakmeņi, kristāls, vērtīgas gleznas un citi augstvērtīgi īpašuma priekšmeti, mūzikas instrumenti.
3. saraksts — ražošanas īpašums un inventārs, ēkas, darba un produktīvie lopi, ražošanas inventārs un mašīnas, sēklas materiāls, citi ražošanas materiāli, zeme un sējumi.

4. Personīgās sadzīves īpašumu (pēc 1. saraksta), ka likums, pārdod uzticības persona tieši vai komisijas veikala. Komisijas uzdevums ir stingri kontrolēt, lai pārdošanas procesā nebūtu ļaunprātību un spekulācijas un lai to summu, kas tiks saņemta pēc īpašuma pārdošanas, uzticības persona nosūtītu izsūtītajam pēc tās adreses, ko norāda valsts drošības tautas komisariāts.¹⁴ Pēc 1. saraksta pārdodamā īpašuma pirkšanas tiesības piešķirt pirmām kārtām valsts iestādēm un organizācijām. Tie dārglietu priekšmeti, kuri ierakstīti 2. sarakstā, pret parakstu nododami apriņķu izpildkomiteju finansu daļās.

Ražošanas īpašums un inventārs, ka arī ražošanas materiāli un sējumi (priekšmeti, kuri iekļauti 3. sarakstā) tiek uzskatīti par nacionalizētiem un nekādai pārdošanai netiek pakļauti, tie paliek saimniecība un nonāk turpmākajā izmantošanā atkarībā no tā, kam turpmāk uzticēta saimniecības vadība.

5. Jautājums par izsūtītā saimniecības turpmāko izmantošanu ir jāizlemj, vadoties no valsts un darbaļaužu interesēm.

a) Tajos gadījumos, kad izsūtīto saimniecības pēc savas atrašanās vietas un stāvokļa var būt piemērotas, lai uz to bāzes organizētu padomju saimniecības vai to filiāles — apriņķu izpildkomitejām ir jāiesniedz LPSR padomju saimniecību trestam atbilstoši priekšlikumi. Ja saimniecību pēc tās atrašanās vietas un stāvokļa ir lietderīgi nodot tuvu atrodošām valsts padomju izmēģinājumu saimniecībām vai mācību saimniecībām — apriņķu izpildkomitejām kopā ar šo saimniecību direktoriem ir jāiesniedz priekšlikumi LPSR zemkopības tautas komisariātam.

b) Parējās saimniecības tiek nodotas lauksaimniecības arteļiem vai zemes kopapstrādāšanas sabiedrībām (ar arteļu un sabiedrību locekļu piekrišanu), pie kam — šajā gadījumā nekāds arteļiem vai zemes kopapstrādāšanas sabiedrībām nodotais īpašums, zeme un sējumi, nekādā ziņa sadalīts netiek. Saimniecība tiek nodota lauksaimniecības arteļa nedalāmajā fondā bez maksas un pēc apraksta un nonāk arteļa bilancē ka īpašums, kurš saņemts no valsts. Zemes kopapstrādāšanas sabiedrībām saimniecības tiek nodotas pēc novērtējuma, pie kam saimniecības vērtība tiek noformēta ka ilgtermiņa kredīts sabiedrībai...

6. Ražošanas īpašumu pārpalikumi, darba lopu pārpalikumi, kuri nav nepiedvešami šai saimniecībai, pēc komisijas ieteikuma tiek nodoti mašīnu un zirgu iznomāšanas. punktam vai mašīnu un traktoru stacijai.

7. Līdz tam laikam, kamēr jautājums par saimniecību tālāko izmantošanu netiks izlemts galīgi, pagastu izpildkomitejām ir jānodrošina normāla saimniekošana. Atbildība par pagaidu saimniekošanu (lopu kopšana, govju slaukšana, piena nodošana utt.) jāuzdod uzticības personai, kurai jāpalīdz pagasta izpildkomitejai nodrošināt normālu saimniekošanu.¹⁵

Lūk, cik sīki un pamatīgi Latvijas pilsoņu noziedzīgā deportācija bija pamatota arī no mantiska stāvokļa viedokļa. Paredzēts bija viss — ko atņemt, kam nodot, ka izmantot. Tikpat sīki un rūpīgi tika izplānota daudzu tūkstošu Latvijas iedzīvotāju varmācīgā deportācija — aizvešana uz Sibīriju.

1941. gada 10. jūnija notika LK(b)P Jelgavas apriņķa komitejas s6de, kura piedalījās apriņķa komitejas pirmais sekretārs K.Plāters, Burkevics, Aire, Zoltners, Zars, kā arī vairāki citi. Viņi noklausījās K.Platera ziņojumu «Par padomju, kooperatīvo un citu iestāžu iztīrīšanu no pretpadomju elementiem", pēc tam lielā vienprātībā izteicās, ka 'nepieciešams izdarīt padomju aparāta iztīrīšanu no bijušajiem aizsargiem un citiem pretpadomju elementiem' un nolēma: .ieteikt visiem uzņēmumu un iestāžu vadātajiem atbrīvot no darba bijušos aizsargus, zemnieku savienības biedrus un citus līdz š.g. 15. jūnijam, atstājot darbā tikai speciālistus — ārstus, feldšerus, agronomus, skolotājus un citus speciālistus, bez kuriem iztikt nevar.¹⁶ Tikmēr Jelgavas apriņķa valsts drošības komisariāta daļas darbinieki sastādīja izsūtīšanai paredzēto pilsoņu sarakstu. Pavisam no šī apriņķa bija paredzēts izsūtīt 272
ģimenes. Par pašu deportācijas norisi partijas Jelgavas apriņķa komiteja savā informācijas ziņojuma LK(b)P Centrālajai komitejai 1941. gada 18. jūnijā rakstīja:

«Šajās dienās izvesta operācija šķiriski naidīgu elementu izņemšanai Jelgavas pilsēta un Jelgavas apriņķī tika sagatavota un izvesta nepareizi. Izņemšanai paredzētie aizsargi zināja par gaidāmo operāciju, ka rezultāta daudzi no viņiem noslēpās vēl līdz tam brīdim, kamēr neatnāca viņiem pakaļ ar orderi.

Šī nepareizā rīcība izpaudās sekojoši; Jelgavas apriņķa valsts drošības tautas komisariāta un iekšlietu tautas komisariāta darbinieki (priekšnieks Bunga) radīja iedzīvotājos šķietamību, ka operācija notiks 22—23 stundas pirms tās izvešanas:

a) 1941. gada 13. jūnijā pulksten 11 dienā apriņķa izpildkomitejas priekšsēdētājam tika dots nepareizs rīkojums par telefonogrammas izsūtīšanu pagastu izpildkomitejām par ierašanos Jelgavas pilsētā 13. jūnija pulksten 21.00 visiem partorgiem, komsorgiem un pagastu Izpildkomiteju priekšsēdētājiem un par aktīvistu dežūrām ar zirgiem pie pagastu izpildkomitejām;

b) pie arodbiedrību nama Jelgavas pilsēta, kur bija jāierodas no pagastiem izsauktajiem, ap pulksten 17 bija sabraukušas apmēram 40 kravas un vieglās automašīnas un nolikta sardze. Pilsētas iedzīvotāji, ejot garām, negribot apstājās un iztulkoja to pēc sava prāta. Daži runāja, ka sācies karš ar Vāciju, ka no Latvijas teritorijas vedot ievainotos ešelonus utt.;

c) instruktāžai bija jānotiek pulksten 21, bet tā sākās 24 sakarā ar Vasiļjeva, kuram bija jānotur instruktāža, nesavlaicīgo ierašanos. Instruktāža tika pabeigta pulksten 5 no rīta 14. jūnijā, pie kam deva nepareizu nostādni, ka operāciju var veikt visu dienu. Tā rezultātā mājās aprakstīja katru sīkumu, kas operāciju ievilka līdz vakaram. Partijas pilsētas un apriņķa komiteju darbinieki no operācijas vadības izvairījās un viņi pat nezināja, kas īsti notiek.

Bēnes pagastā uz vietas komisija ieradās tikai 14. jūnija pulksten 17.00. Pērkones pagastā paņemtas 4 aizsargu sievas ar bērniem, bet viņu vīri paslēpās jau 13. jūnija vakarā. Labāks stāvoklis nebija arī citos pagastos.¹⁷

LK(b)P Daugavpils pilsētas komitejas sekretārs Treimatus par deportācijas norisi rakstīja;

“Izņemšanas darbā bija iesaistīti partijas, komjaunatnes un bezpartejiskais aktīvs, pavisam 204 cilvēki. Pati labākā VK(b)P biedru un kandidātu daļa, skaita 32 cilvēki, bija nosūtīta darba veikšanai uz laukiem. Pilsētas aktīvs uz apspriedi tika sasaukts pulksten 19.00. Šajā apspriedē tika izskaidrots lēmums par pilsētas attīrīšanu no kontrrevolucionāriem elementiem un veikta rūpīga instruktāža par aktīvistu uzdevumiem šajā operācijā. Aktīvs paziņojumu par pilsētas attīrīšanu uzņēma ar lielu pacēlumu un nebija neviena gadījuma, kad kāds būtu izradījis gļēvulību vai centies kaut kāda objektīva iemesla dēļ neņemt dalību operācijā... Operācijas izvešanai pilsētā bija iedoti 100 cilvēki, Ļeņingradas milicijas skolas kursanti, kuri ieradās tikai 14. jūnijā pulksten 2.00, kā rezultātā operācija pilsētā tika uzsākta ar lielu nokavēšanos, tas ir, pulksten 5 un tika pabeigta 20.00. Jāatzīmē, ka kursantu absolūtais vairākums operatīvā darbā dalību ņēma pirmo reizi. Tas nevarēja neatsaukties uz darba kvalitāti. Kopumā operācija pilsētā notika organizēti. Kā aktīvas, tā art pasīvas pretošanās gadījumu nebija...

Ešeloni atgāja pēc norīkojuma 16. jūnijā pulksten 2.00 un 5.00.

Aktīvs kopumā šajā operācijā sevi parādīja kā spējīgu veikt visus viņam uzticētos pienākumus un nepieļāva kaut kādas lielas kļūdas... Patlaban notiek darbs, lai galīgi uzskaitītu vērtības, un cīņa ar iespējamo spekulāciju, kamdēļ pilsētas izpildkomiteja izveidota komisija, kura realizēs vērtības, no kā ienākumi ir jānodod valstij. Vienlaicīgi pilsētā ir organizēts uzpirkšanas veikals, caur kuru tiks ieteikts realizēt mantas.'¹⁸

1941. gada 13. jūnija LK(b)P Tukuma apriņķa komiteja apsprieda jautājumu «Par sociāli svešu elementu uzskaites operācijas izvešanu un partijas aktīva uzdevumiem” un nolēma:

l. Informāciju pieņemt zināšanai un izpildei.
2. Lai izpildītu operāciju par sociāli svešiem elementiem, mobilizēt palīgā apriņķa drošības daļai un iekšlietu daļai partijas aktīvistus, skaitā 35 cilvēkus un strādnieku gvardi
3. Operācijas beigās partijas apriņķa komitejā izdarīt rezultātu apkopošanu...'"

Kā tad 1941. gada 14. jūnija deportācijas akcija šajā apriņķī noritēja? Atbildi uz to visizsmeļošāk sniedz LK(b)P CK un LPSR TKP pilnvarotā Beloglazova un LPSR iekšlietu tautas komisariāta pilnvarotā Vasenkova 1941. gada 19. jūnija ziņojums J.Kalnbērziņam “Par LK(b)P CK un LPSR TKP speciālā uzdevuma izpildi Tukuma apriņķī” Tajā norādīts:

1. 1941. gada 9. jūnijā notika paplašināta partijas apriņķa komitejas sēde jautājumā par LK(b)P CK un LPSR TKP speciālā lēmuma izpildi, kurā piedalījās arī partijas aktīvs un valsts drošības tautas komisariāta un iekšlietu tautas komisariāta pārstāvji Tika pieņemts lēmums:

"Komandēt partijas vadošo daļu ar partijas aktīvu uz visiem pagastiem ar detalizētu viņu praktiskās darbības plānu, lai izpildītu LPSR TKP un CK speciālo uzdevumu". Šajā darbā bija aizņemti 17 pilsētas komunisti un pagastu partijas—padomju aktīvs.

2. 1941. gada 13. jūnija tika noturēta otra paplašināta apriņķa komitejas sēde par operācijas izvešanu, lai attīrītu apriņķi no sociāli bīstamiem elementiem un partijas—padomju aktīva uzdevumiem. Šīs operācijas izvešanai bija mobilizēti un piedalījās: no partijas—padomju aktīva — 85 cilvēki, no strādnieku gvardes — 37. Pēc apriņķa komitejas sēdes pulksten 10 vakarā tika sasaukts viss operācijas dalībnieku sastāvs, kopa ar iekšlietu tautas komisariāta un valsts drošības tautas komisariāta personālsastāvu un sarkanarmiešiem, kuri ieradās apriņķī. Šajā sanāksmē visi dalībnieki tika sīki iepazīstināti ar LPSR TKP un CK uzdevumu un noinstruēti operatīvas izpildu detaļās un tehnikā. Pēc tam visi dalībnieki izbrauca uz vietām, lai izpildītu operatīvā uzdevuma plānu.

1941. gada 16. jūnijā tika sasaukta partijas apriņķa komitejas sēde par šādiem jautājumiem:

- Apriņķa komitejas atbildīgo pilnvaroto atskaites par speciāla uzdevuma izpildi pagastos.
- Sagādes tautas komisariāta pilnvarotā informācija par LK(b)P CK un LPSR TKP lēmuma izpildi par lauksaimniecības produktu sagādi apriņķī. Visos jautājumos tika pieņemti praktiski lēmumi.

Šā ziņojuma sadaļā operācijas sagatavošanā un izpildē, lai izņemtu pretpadomju elementus, tā autori norādīja:

"Operācijas sagatavošanu, organizāciju un izpildi, ka arī operatīva plāna sastādīšanu vadīja apriņķa piecinieks šādā sastāvā: priekšnieks Leimanis, LPSR valsts drošības tautas komisariāta pilnvarotais Koltins, iekšlietu tautas komisariāta pilnvarotais Vasenkovs, partijas apriņķa komitejas pilnvarotais biedrs Mazļēds un LK(b)P CK un LPSR TKP pilnvarotais Beloglazovs. Operatīvais piecnieks operāciju izveda pēc iepriekš izstrādāta plāna, kurs bija saskaņots un piemērots apriņķa apstākļiem".

Bija izveidotas operatīvas grupas pa 4—5 cilvēkiem katrā, nozīmēti grupu vecākie un noinstruēti. Viņiem tika izsniegtas visas arestam paredzētās lietas un doti papildnorādījumi operatīvajam grupām par aresta īpatnībām katra atsevišķa gadījumā.

Pati operācija tika uzsākta 1941. gada pulksten 12 nakti no 13. uz 14. jūniju, vienlaicīgi pilsētā un pagastos. Vajadzēja izņemt ģimenes galvas —148 cilvēku.

Izņemtas tika —131
Ģimenes locekļi —318
Aizbēga vai paslēpās no aresta —11
Aizbrauca uz Rīgu, uz Jelgavu, nebija uz vietas — 5 cilvēki
Slimi — 1 cilvēks.

Operācija galvenos vilcienos bija pabeigta pilsētā 6 no rīta, bet apriņķa pagastos atsevišķos gadījumos tā ievilkās līdz 6—8 vakarā (1941. gada 14. jūnijā).

Pats ešelons (vagoni) ar izvestajiem bija aizturēts un Tukums-2 stacijā nostāvēja apmēram 2 diennaktis.

Paveiktās operācijas negatīvās puses.

1. Katrai operatīvajai grupai bija uzdevums arestēt 4—5 ģimenes, kuras bija izvietotas dažādos attālumos viena no otras, kas radīja dažādas grūtības darba paātrināšanai un konspirācijas saglabāšanai.

2. Zināma partijas—padomju aktīva daļa un daļa milicijas darbinieku netika galā ar noformēšanas tehniku, sastādot kratīšanas protokolus un aprakstot īpašumu. Tas izsauca atkārtotu darbu, cilvēku sūtīšanu no aktīva uz pagastiem, lai sīki un precīzi noformētu īpašuma aprakstus un novietotu apsardzi.

3. No Rīgas apriņķiem palīgā atsūtīta strādnieku gvarde — 25 cilvēki uz vietas ieradās 3 stundas vēlāk par operācijas sākumu, kā rezultātā viņi netika pilnīgi izmantoti operatīvā darbā.

Valsts drošības tautas komisariāta operatīvo grupu vecākie arī ieradās no Rīgas tikai 1—2 stundas pirms operācijas sākuma, kamdēļ nepaguva labi iepazīties ar materiāliem un stāvokli uz vietām...

'Valsts drošības tautas komisariāta apriņķa daļa un iekšlietu tautas komisariāta apriņķa daļa no 1800 uzskaitītiem aizsargiem, bijušajiem policistiem un citiem pretpadomju elementiem izņemšanu noformēja tikai 131. Šo orgānu darba vājums izskaidrojams ar vadības pieredzes trūkumu, štatu nenokomplektēšanu un pieredzējušu operatīvo darbinieku trūkumu.²¹

Tādā pašā veidā 1941. gada 14. jūnija deportācijas akcija noritēja arī citos Latvijas apriņķos. Kāda tā laika slepenajā dokumentā bija atzīmētas 54 iekraušanas akcijas un 661 vagons. Liepājā izsūtamiem bija paredzēti 40 vagoni, Jelgava—31, Ventspilī—26, Tukumā II—23, Gulbenē—17, Krustpilī—17, Daugavpilī—24, Rēzeknē 11—16, Ludzā—14, Madonā—14, Valkā—12, Skrundā—14, Saldū—11, Kalvenē—8, Durbē— 3, Priekulē—6, Vaiņodē—4, Dobelē—5, Aucē— 7, Auros—2, Meitenē—3, Ugālē—4, Dundagā— 9, Stendē—11, Džūkstē—2, Rūjienā—2, Alojā— 4, Pabažos—2, Suntažos—4, Valmierā—5, Cēsīs—10, Siguldā—7, Piebalgā—7, Balvos—6, Žīguros—6, Abrenē—6, Lielvārdē—3, Skrīveros—2, Garozā—1, Vecumniekos—12, Daudzevā—9, Krāslavā—3, Indrā—3, Līvānos—3, Nīcgalē—3, Eglainē—6, Grīvā—5, Varakļānos— 9, Zilupē—8, Aglonā—3, Višķos—2, Iecavā.—18, Babītē—3 un Rīgā—185.

Pavisam 1941. gada 14. jūnijā no Latvijas uz Sibīriju tika varmācīgi aizvesti 14 693 cilvēki, bet apcietināti 6041. Deportēto vidū bija 5154 sievietes un 3225 bērni. Šī noziedzīgā akcija visnežēlīgāk skāra zemniecību. Pēc nepilnīgām ziņām, šajā dienā aizveda 2188 lauksaimniekus un 1474 lauksaimnieces, 27 agronomus un 149 parējos lauksaimniecībā nodarbinātos. Izsūtīja bijušos aizsargus un viņu ģimenes, "kulakus", Latvijas armijas virsniekus, agrāko politisko partiju aktīvākos biedrus, studentu, korporāciju biedrus, ka arī citu nacionālo apvienību biedrus. «Pretpadomju elementu kārtā ieskaitīja starptautisko organizāciju — skautu, gaidu, PEN kluba, kā arī citu organizāciju biedrus.

Jau deportācijas akcijas sākumā vīriešus nošķīra no ģimenēm un nosūtīja uz spaidu darbu, patiesībā — nāves nometnēm, bet sievietes un bērnus — uz t.s. «specnometinajuma" vietām Sibīrijā, Galējos Ziemeļos, Tālajos Austrumos un citās vietās.

1940.—1941. gada arestēto un dažādās nāves nometnēs ieslodzīto Latvijas pilsoņu lietas "iztiesāja" 1942.—1943. gadā. Spriedumu motīvi bija vienveidīgi un trafareti — “cēlies no kulakiem”, “sastāvējis aizsargos”, "cīnījies pret boļševikiem”, “dienējis policijā”, “izmantojis algotu darba spēku» utt. Daudzus ieslodzītos pēc sprieduma pasludināšanas nošāva, citiem piesprieda ilgus nebrīves gadus, kur daudzi no viņiem aizgāja bojā bada, slimību un necilvēcīgi smagā darba dēļ. Daļa 1941. gada 14. jūnijā aizvesto bērnu dzimtenē atgriezās 1946.—1947. gada, bet daudzus no viņiem četrdesmito gadu beigās un piecdesmito gadu sākumā uz bijušajām “specnometinajuma” vietām aizsūtīja vēlreiz. Dzīvi palikušie vīrieši un sievietes Latvija varēja atgriezties tikai piecdesmito gadu vidū.

Pavisam 1940. un 1941. gada represijās Latvija zaudēja apmēram 35 tūkstošus cilvēku. Taču 1941. gada 14. jūnija deportācijas akcijai bija iecerēts ne mazāk briesmīgs turpinājums. Tā, piemēram, šajā laikā Rīgas paraugtipogrāfija Maskavas ielā 11 nodrukāja 26 000 apcietināšanas orderus²² , bet iestādēs, uzņēmumos un dažādās organizācijās arī pēc 14.jūnija turpinājās «neuzticamo elementu' meklēšana. Tukuma apriņķī līdz 1941. gada 22. jūnijam no apriņķa izpildkomitejas kā •neuzticīgas' padzina 27 cilvēkus, bet no pagastu Izpildkomitejām — 28 un no citam padomju iestādēm — vēl 71, pavisam 126 cilvēkus. LPSR TKP pilnvarotais Atlikuma apriņķī Beloglazova ziņojuma J.Kalnbērziņam noradīja: «Lielais vairums no atbrīvotajiem ir nomainīti ar darbiniekiem no partijas—padomju aktīvistu vidus. Saskaņā ar operatīvajām ziņām un atrastajiem aizsargiem, muižniekiem un citiem neuzticamiem elementiem, padomju aparāta tīrīšana turpinas."²³ Arī LK(b)P Cēsu apriņķa komiteja 1941. gada 17. jūnija uzdeva patērētāju biedrību savienībai un Cēsu patērētāju biedrībai "iztīrīt atbildīgos posteņus no pretpadomju elementiem»²⁴ . Līdzīga aina bija novērojama it visur.

Kad Otrā pasaules kara darbība sasniedza Latvijas teritoriju, daudzus apcietinātos Latvijas pilsoņus aizveda uz PSRS nāves nometnēm, bet daļu nošāva Rīgas centrālcietumā, pie Baltezera, ka arī daudzas citas vietas. Vācu okupācijas laika šie mocekļu kapi tika atrakti un katrs varēja pārliecināties par pastrādātajām ļaundarībām.

Bet citādās domās par šīm neģēlībām bija LK(b)P CK pirmais sekretārs J.Kalnbērziņš. Plašā izziņā “Par propagandas darbu okupētajā Latvijā” viņš norāda:

“Visas fašistiskās propagandas Latvijā vadmotīvs ir t.s. boļševiku zvērības». Pēc Padomju Latvijas sagrābšanas vācu okupanti pastiprināti meklēja tādu "zvērību” lietišķos pierādījumus. No kapiem tika izrakti līķi, kurus nezin kas un kad bija nogalinājis (droši vien tie ir vienkārši nomiruši cilvēki) un parādīja tos iedzīvotājiem kā «boļševiku terora upurus». Raksturīgi, ka ārsti, kas šos līķus apskatīja, savos aktos atzīmēja, ka tur trūkstot jebkādu spīdzināšanas pazīmju... Neraugoties uz to, līķi, kuri tika sakropļoti ar lāpstām, kapus atrokot, tika nofotografēti un to uzņēmumi ievietoti laikrakstos ar kliedzošiem virsrakstiem par čekas pagrabu upuriem... Līdz pat pēdējam laikam ārkārtīgi plaši tiek izmantoti dažu tūkstošu aktīvo fašistu un lielburžuāzijas izsūtīšanas fakts no Padomju Latvijas kara priekšvakarā.."²⁵

Lūk, tāds bija Latvijas komunistiskas partijas pirmā vīra skaidrojums par latviešu tautai nodarītajiem zaudējumiem, par pašu pastrādātajām ļaundarībām. Un tāds tas oficiālajā padomju propagandā diemžēl palika daudzus gadus.

Taču vēstures dokumenti neapstrīdami apliecina, ka 1940.—1941. gada ārpus tiesas masu represijas pret latviešu tautu ir bijušas savlaicīgi iecerētas, rūpīgi un mērķtiecīgi izplānotas. Un naivi būtu domāt, ka J.Kalnbērziņš, tāpat kā citi tā laika varasvīri nekā nebūtu zinājuši par tiem noziegumiem, kurus pastrādāja S.Šustina un A.Novika vadīto represīvo iestāžu darbinieki.

Tā tas bija šajā baigajā gadā un tā tas turpinājās arī pēc Otrā pasaules kara, kad genocīda politika pret latviešu tautu tika izvērsta ar jaunu, vēl lielāku spēku un daudz plašāku vērienu.

1 Sociālistiskās revolūcijas uzvara Latvijā 1940. gadā. Rīgā, 1963, 70. lpp.
2 Ziņotājs, 1940, 1. okt.
3 Jaunākās Ziņas, 1940, 13. jūl.
5 Turpat, 23.jūl.
6 Turpat, 8. aug.
7 LPSR Augstākās Padomes prezidija Ziņotājs. 1940, 26. nov.
8 Dokumenti stāsta. Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas. R, 1988, 271. Lpp.
9 Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas Partijas vēstures institūta arhīvs (turpm. sk. LKP CK PVI PA) 114.f.,1. apr., 52. l., 27.. 28. lapa.
10 Cīņa. 1941, 8. janv.
11 LKP CK PVI PA. 114. a. 1. apr., 4.l., 3. lapa.
12 LKP CK PVI PA, 121., 9. apr., 38. l., 2., 3. lapa.
13 LKP CK PVI PA, 101. a., 1. apr., 52. I.. 126.. 127., 128. lapa.
15 LKP CK PVI PA, 121. f, 1. apr., 38. l., 5; 6. lapa.
16 Turpat, 1. l., 23. lapa.
17 Turpat, 101. f.. 1. spr. 3. i.l; 18. lapa
18 LKP CK PVI PA, 101. f; 1. apt., 31. I., 19; 21. lapa.
19 Turpat. 127. f.. 1. apr.,.2. L, 12. lapa.
20 Turpat. 9. lapa.
21 LKP CK PVI PA. 101. f., 1. apr., 31. L, 38., 39: 40., 41.. 43: 44. lapa.
22 Turpat, 15. 1; 108. lapa.
23 Turpat, 31. l., 35. lapa.
24 Turpat, 2. apr., 78. I., 105. lapa.
25LKP CK PVI PA 101, f., 4. spr., 21. 22.lapa

uz: Noziegumi pret cilvēci Latvijā