Režīma sabrukums. Atmoda

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

SKATS NO KONGRESA LOŽAS
ANDRIS JAKUBĀNS

Tik tikko bija sācies Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongress, kad kāds no delegātiem satraukti jautāja, kas īsti ir tie, kuri sēž ložā pa kreisi, viņi izskatoties stipri aizdomīgi. Sēdes vadītāja atbildēja, ka tur sēž kongresa satīriskās sienas avīzes redkolēģija.

Patiešām varu liecināt, ka viņa teica taisnību. Tur sēdēja «Dadža» redaktora vietnieks Andrejs Skailis ar māksliniekiem Uģi Mežavilku,

Ēriku Ošu, Romānu Vitkovski un šo rindiņu autoru. No augšas viss bija labi redzams, šai ziņā ar mums spēja konkurēt tikai televīzijas skatītāji, kas varēja kongresu redzēt ne vien kopumā, bet arī tuvplānos. Mēs veidojām paši savus tuvplānus karikatūrās.

Tas viss notika oktobra pirmajā nedēļā, kad mūsu dzīvokļus vēl nekurināja, temperatūra no rītiem tuvojās nullei, bet politiskā temperatūra bija nepieredzēti augsta.

Nedēļas sākumā bezgala daudzi bija satraukti par to, kurš tieši būs Komunistiskās partijas pirmais sekretārs. Telegrāfistes, pieņemdamas telegrammas, teica, ka visām telegrammām viena adrese - CK, arī saturs viens un tas pats.

Ceturtdien notika Augstākās Padomes sesija. Atkal uztraukumi par jauno prezidentu un premjerministru. Latviešu valoda kļuva par mūsu suverēnās republikas valsts valodu, tika akceptēti nacionālie simboli; latvieši, tāpat kā indiāņi, nu varēja oficiāli priecāties par tikai sev piederošām krāsainajām spalvām.

Piektdien Mežaparkā notika grandiozs mītiņš «Par tiesisku valsti Latvijā», kuru organizēja Tautas fronte, ar skanīgām dziesmām un vēl

skanīgākām runām. Dziesmu svētku estrāde un Mežaparks bija par mazu. Vairāk nekā simttūkstošgalvainajā pūlī varēja dzirdēt: «Resnie, nekustieties, kustēties drīkst tikai tievie, lai nenotiktu kāda nelaime!»

Sestdien un svētdien mūsu Politiskās izglītības nams bija par mazu, lai tajā ietilptu visi delegāti. Delegāti sēdēja pat uz skatuves. Tā bija tā retā reize, kad prezidijā sēdēja tauta, kad tika pieņemta patiesa tautas programma.

Tautas fronte bija organizēta, lai apvienotu pilnīgi visas grupas un pēkšņi saorganizējušos spēkus, lai visi vienotos kopīgā cīņā par pārkārtošanos.

Delegātu sastāvs bija tik raibs un pretrunīgs, cik vien raiba un pretrunīga ir pašlaik mūsu sabiedrība, un viens no visaizdomīgākajiem nepārtraukti gribēja zināt, cik delegātu vidū ir Drošības komitejas pārstāvju, cik vispār zālē ir Drošības komitejas darbinieku. Mēģināju šo delegātu mierināt, ka šim notikumam seko pilnīgi visi Drošības komitejas darbinieki, jo pilnīgi visu pārraida pa televīziju, visa republika skatās kongresu, govis stāv neslauktas, neviens nevāra neko pusdienās un vakariņās, jo nevar atrauties no televizora. «Tas ir šausmīgi!» delegāts atbildēja.

No satīriķu ložas skaidri bija redzams, ka pilnīgi visos mūsos vēl ir dzīvs staļinisms un brežņevisms. Kaut arī vārdos tas viss tika noliegts, pēc katra veiksmīgāka vārda delegāti cēlās kājās, ilgstoši aplaudēja. Tas viss bezgala atgādināja brežņevisma laiku kongresus. Tikai retais no delegātiem, ticis tribīnē, mēģināja runāt par kādu problēmu dialoga formā, tātad lietišķi un konkrēti, vairāk gan skanēja satraukti monologi, nemaz nerēķinoties ar citu viedokļiem, tos nemēģinot apstrīdēt, tikai retoriski un kategoriski noliedzot, tikpat daiļrunīgi aicinot. Vai tad staļinisma ziedu laikos nenotika tāpat? Saturs cits, bet kategorisms tas pats.

Un ne velti Romāns Vitkovskis, klausīdamies šajās runās, zīmēja tribīnēs vīrus, kuriem uz krūtīm ietetovēts Josifs Visarionovičs ar visām ūsām.

Kongresa gaisotne bija tik emocionāla, ka brīžam šķita, neviens vairs neatrodas uz zemes, bet katrs lidinās pa savām debesīm. Daudzi jutās nevis kā delegāti, bet gan kā skatītāji, kuriem ir pilnīgi vienalga, ko saka, ka tikai saka kaut ko kaismīgu. Delegāti cēlās kājās un ar ovācijām sveica valdību, tikpat lielas ovācijas bija, kad valdību kritizēja.

Mēs savā ložā bijām vienīgie, kuri pārtrauca kājās celšanos un aplaudēšanu. Romāns Vitkovskis cepa karikatūru pēc karikatūras, visā kongresa laikā viņš uzzīmēja pāri par simt niknu zīmējumu, šo rindiņu autors stiprināja tās uz sienas cerībā, ka delegāti varbūt, savu pārsajūsmību ieraudzīdami, par sevi pasmaidīs, bet viss bija velti. Pats redzēju, kā skatījās uz karikatūrām, smaidīja par citiem, nevis par sevi, un jāatzīst pilnīgi atklāti, ka mūsu brigāde nespēja pārvarēt to sajūsmu, kas valdīja zālē. Šajā trakajā mītiņu vasarā mēs, sajūsmas eiforiju ieguvuši, vairs nespējam no tās tikt vaļā.

Rakstu šīs rindas nedēļu pēc kongresa, «Zvaigznes» lasītāji tās ieraudzīs decembra beigās, kad jau varbūt būs zināms, vai Latvijas Tautas fronte ir kļuvusi par patiesi reālu spēku vai arī tā paliks sajūsmā uzpūsts gaisa baloniņš, kas ziemas aukstumā nekur nevarēs aizlidot.

Tūlīt pēc šī kongresa Jānis Peters «Cīņā» rakstīja, ka būtu labi, ja būtu piedalījušies arī karikatūru zīmētāji. Tātad viņš karikatūras neredzēja tāpat kā daudzi citi.

Satīriķiem nu atliek sevi mierināt ar Raiņa domu - «kad neder sajūsma kā ierocis, lai nāk tad satīra un kritiķis». Sajūsma vēl pagaidām ir mūsu ierocis, satīriķu un kritiķu laiks vēl nav pienācis. Mums atliek lepoties vienīgi ar to, ka mums šajā kongresā bija sava loža. Neskan nemaz slikti - mums šajā kongresā bija sava loža. Kaut nedaudz, bet tomēr kaut kas no demokrātijas.

Ak jā, kāda Ņujorkas avīze gan pēc kongresa rakstīja, ka šis kongress esot bijis ļoti demokrātisks, jo gandrīz par katru no runātājiem esot bijis redzams satīrisks zīmējums.

Nu to uzzina arī «Zvaigznes» lasītāji.

15.12.1988

  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa  Home