Otrais pasaules karš

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 

Pārrēķināšanās cena: kā vīlās japāņu ģenerāļi
INESIS FELDMANIS

Turpinām publikāciju sēriju "Nejaušības vēsturē", kurā rakstām par Otrā pasaules kara norisēm caur karojošo valstu politiskās un militārās vadības aplamo lēmumu un kļūdu prizmu. "Mājas Viesa" 2005. gada 2. septembra, 25. novembra un 2006. gada 13. janvāra, 24. februāra un 31. marta numuros jau varējāt lasīt Ineša Feldmaņa rakstus par Hitlera, Staļina, ASV, Lielbritānijas un Itālijas politiķu un ģenerāļu kļūdainajiem lēmumiem. Šoreiz – par Japānas vadības militārajām un politiskajām kļūdām un liktenīgo pārrēķināšanos.

Japāņu tauta ir ļoti dārgi samaksājusi par savu valdošo aprindu avantūristisko un neapdomīgo politiku. 1945. gada 6. un 9. augustā amerikāņi nometa atombumbas "Mazulis" (Little Boy) un "Resnulis" (Fat Man) uz divām japāņu pilsētām – Hirosimu un Nagasaki, nodarot tolaik prātam neaptveramus postījumus. Izvērtējot avotu liecības par situāciju Hirosimā, japāņu vēsturnieks Takusiro Hattori secina: "Tik briesmīgu skatu cilvēces vēsture vēl nebija pazinusi." Arī upuru skaits bija milzīgs – pieskaitot tos, kuri vēlāk nomira no staru slimības, dzīvību kopā zaudēja vairāk nekā 330 tūkstoši cilvēku.

Šobrīd gan arvien vairāk vēsturnieku visā pasaulē izsaka dziļu neizpratni par toreizējā ASV prezidenta Harija Trumena lēmumu izmantot jauno ieroci, lai paātrinātu Japānas kapitulāciju, un apšauba gan tā pamatotību, gan iespēju šo rīcību attaisnot. Kodolieroču lietošanu pret Japānu daudzi neuzskata par militāri spīdošu gājienu, kas būtu pietuvinājis kara beigas, bet gan par noziegumu pret cilvēci, jo cieta lielākoties civiliedzīvotāji. Vairāki kara vēstures pētnieki ir pārliecināti, ka japāņi pēc PSRS iesaistīšanās karā vienalga, mēnesi agrāk vai vēlāk, būtu kapitulējuši, bet atombumbu nomešana bija vairāk ASV atriebība par Pērlhārboru, tās spēka, pārākuma un pretenziju demonstrējums un reizē arī – brīdinājums krieviem.

Uz kļūdainām atziņām bāzētais uzbrukuma karš

Tokijas izraudzītā stratēģija cīņā pret ASV bija samērā vienkārša un skaidra. Japāņi plānoja zibenskaru, vēloties maksimāli ātri iekarot iespējami plašākas teritorijas. Ja amerikāņi grasītos japāņus no iekarotajiem apgabaliem padzīt, tad japāņiem būtu viņiem jānodara tik lieli zaudējumi, lai viņi būtu spiesti atteikties no cīņas un piekristu jaunajam status quo. Pēc Japānas augstākās politiskās un militārās vadības domām, "izlutinātā un gļēvā amerikāņu tauta" nekad neuzņemsies tik lielus izdevumus un neriskēs ar tik daudzām dzīvībām, cik būtu nepieciešams, lai atkarotu japāņu iekarotās teritorijas, no kurām viņiem tik un tā būtu jāatsakās vai arī jāatdod tās citām koloniālajām lielvalstīm.

Lai gan kara pirmajos piecos mēnešos Japāna bija guvusi ļoti lielus panākumus – amerikāņu un to sabiedroto bruņotie spēki bija spiesti atstāt Honkongu, Birmu, Malaju, Filipīnas, Nīderlandes Indiju (Indonēzija) un citas teritorijas, viņu stratēģiskā pamatkoncepcija izrādījās visai kļūdaina. Jau uzbrukums Pērlhārborai tā bija kāpinājis savās nacionālajās jūtās dziļi aizskarto amerikāņu cīņas un upurēšanās gatavību, ka neizsakāmi izbrīnīja un nepatīkami pārsteidza japāņus. Viņi ar to nebija rēķinājušies. Japāņi bija sākuši pret ASV uzbrukuma karu, vadoties no vairākām principiāli kļūdainām atziņām un vērtējumiem.

Katastrofa pie Midveja salām

Nopietnas kļūdas japāņi pieļāva arī militāro operāciju plānošanā un īstenošanā. Raksturīgs piemērs – 1942. gada jūnija sākuma kauja pie Midveja salām Klusajā okeānā (tur atradās amerikāņu militārā bāze). Japāņi plānoja ieņemt abas atola salas un izveidot tur savu gaisa kara bāzi. Viņi bija pārliecināti, ka amerikāņi to nepieļaus un nesamierināsies ar salu zaudēšanu, jo tad būtu apdraudēta visa ASV rietumu piekraste, un sūtīs uz turieni savu aviācijas bāzes kuģu floti. Japāņi nešaubījās par uzvaru, jo viņu flote tobrīd bija spēcīgāka un varenāka.

Vienlaikus japāņu militārā vadība, acīmredzami pārvērtējot savus spēkus, plānoja īstenot arī otru operāciju – ieņemt Aleutu salas Klusā okeāna ziemeļaustrumos, kas izrādījās liktenīga stratēģiska kļūda. Tā vietā, lai koncentrētu visus spēkus Midveja salu rajonā, flotes virspavēlnieks admirālis Isoroku Jamamoto (viņa flagkuģis "Jamato" bija kaujas spējīgākais un varenākais līnijkuģis visā pasaulē) sadalīja savu armādu, nosūtot divus aviācijas bāzes kuģus, piecus kreiserus un vairākus cita tipa kuģus uz Aleutu salām. Šie kuģi būtu ļoti noderējuši japāņiem kaujā pie Midveja salām, kas militārā ziņā neapšaubāmi bija daudz svarīgāks mērķis.

Japāņi nespēja nodrošināt arī plānotās operācijas slepenību un pārsteigt amerikāņus nesagatavotus. ASV izlūkdienests, kam bija izdevies uzlauzt japāņu kodēšanas sistēmu, varēja atšifrēt ienaidnieka radiotelegrammas. Kļuva zināms, ka japāņi plāno uzbrukt objektam, kas apzīmēts kā "AF". Lai noskaidrotu, kas īsti ir "AF", amerikāņi ķērās pie vienkāršas kara viltības. Visu iespējamo uzbrukuma objektu pārvaldes dienesti saņēma slepenu un šifrētu vēstījumu, kas saturēja uzaicinājumu atklātā radiotelegrammā ziņot par izjustajām grūtībām. No Midveja salām pārraidīja ziņu, ka sabojājušās jūras ūdens destilēšanas ierīces. Nākamajā dienā pārtvēra japāņu radiotelegrammu, kurā bija teikts, ka objektā "AF" ir grūtības ar saldūdeni…

Tieši pirms uzbrukuma un tā laikā, nebūdams precīzi informēts, vairākus neveiksmīgus lēmumus pieņēma arī japāņu viceadmirālis Čuiči Nagumo, kurš komandēja flotes avangarda grupu (tās sastāvā bija četri aviācijas bāzes kuģi "Akagi", "Kaga", "Hiryu" un "Soryu", divi ātrie līnijkuģi, divi smagie kreiseri un divpadsmit mīnu kuģi). 1942. gada 4. jūnija rītā, kad japāņu karakuģi bija pietuvojušies Midveja salām no ziemeļiem līdz 240 jūdzēm, viņš pavēlēja lidmašīnām sākt pirmo uzbrukumu atolā izvietotajiem amerikāņu militārajiem objektiem (aerodromiem, krasta baterijām). Vicadmirālis gan precīzi nezināja, kur tieši atrodas pretinieka flote un kāds ir tās sastāvs. Tomēr tas viņu netraucēja būt pārliecinātam, ka pēc salu iekarošanas pietiks laika sagatavoties kaujai ar amerikāņu eskadru, jo tā taču vēl atrodas 1100 jūdžu attālajā Pērlhārborā.

Patiesībā trīs ASV aviācijas bāzes kuģi, kā arī vairāki kreiseri un mīnu kuģi bija daudz tuvāk – aptuveni 300 jūdžu attālumā no Midveja salām. Amerikāņu lidmašīnas no bāzu kuģiem pakāpeniski iesaistījās kaujā, sākumā gan visai neveiksmīgi, bet viens no to uzbrukumiem bija japāņiem pilnīgi negaidīts. Tas notika brīdī (ap pulksten 10.20), kad visi japāņu kuģi vēl bija neskarti, un Nagumo jau likās, ka tiks gūta spīdoša uzvara. Amerikāņu pikējošie bumbvedēji no liela augstuma pēkšņi uzbruka trim japāņu aviācijas bāzes kuģiem, kuru klāji tobrīd bija pārpildīti ar startam sagatavotām, ar degvielu un munīciju piepildītām lidmašīnām. Pēc neilga laika visi trīs bāzes kuģi jau dega kā lāpas un vairs nevarēja piedalīties kaujā. Piecās minūtēs japāņu pilnīgi drošā uzvara viņu pārliekās pašpārliecinātības dēļ bija pārvērtusies katastrofā.

Japānai līdz ar to uz visu turpmāko kara laiku bija zudusi iespēja efektīvi cīnīties lielā attālumā no sauszemes, ārpus krasta aviācijas darbības rādiusa. Amerikāņi turpretī bija ieguvuši stratēģisko iniciatīvu, un iezīmējās pagrieziens karā, kas norisinājās Klusā okeāna baseinā. ASV Klusā okeāna flotes pavēlnieks admirālis Česters Nimics, novērtējot amerikāņu izcīnītos panākumus, gan bija visai atturīgs un pieticīgs: "Revanšs par Pērlhārboru gūts tikai daļēji."

Neveiksme cīņā pret "Aisbergu"

Jau kopš 1944. gada sākuma ASV augstākajās militārajās aprindās nobrieda uzskats, ka Japānu varēs uzvarēt, tikai okupējot tās galvenās salas. Tāpēc vispirms vajadzēja iekarot kādu lielāku salu Japānas pamatteritorijas tuvumā, kur varētu iekārtot lidmašīnu un kuģu bāzes. Amerikāņi izvēlējās Okinavu, kas atradās relatīvi tuvu Kjusju – vienai no četrām galvenajām japāņu salām. Kauja par Okinavu (operācija "Aisbergs") iesākās 1945. gada 1. aprīlī. Savu kļūdu dēļ japāņi uzreiz piedzīvoja vilšanos un neveiksmi. Viņiem neizdevās ne aizkavēt, ne arī apgrūtināt amerikāņu izcelšanos krastā. Salas aizsardzības plāns paredzēja, ka amerikāņu desanta kuģiem uzbruks un daļu no tiem iznīcinās pašnāvnieku vadīti eksplodējoši kuteri, kuri bija izvietoti un nomaskēti vairākās kaimiņos esošajās mazajās salās. Japāņu militārie vadītāji neiedomājās, ka pretinieks varētu kuterus atklāt, un tāpēc tos apsargāja pavisam neliels garnizons. Taču amerikāņi nedēļu pirms izcelšanās Okinavā šīs mazās salas ieņēma un iznīcināja apmēram 250 kuterus.

Japāņi aizstāvēja Okinavu ļoti varonīgi un brīžiem sarīkoja amerikāņiem īstu asinspirti. Tomēr viņi pārāk bieži deva priekšroku uzbrukuma, nevis aizsardzības taktikai, kas cīņā ar labāk apbruņoto pretinieku noveda pie lieliem dzīvā spēka zaudējumiem. Amerikāņiem pēc gandrīz trīs mēnešus ilgajām kaujām izdevās gūt virsroku. Tomēr viņus pamatīgi bija nobiedējusi japāņu karavīru un civiliedzīvotāju gatavība upurēties un nelokāmā apņēmība aizstāvēt savu zemi līdz pēdējai iespējai.

Otrā pasaules kara gados krita 1 940 000 japāņu karavīru un gāja bojā 690 tūkstoši civiliedzīvotāju;

kaujā pie Midveja salām japāņi zaudēja četrus aviācijas bāzes kuģus, kreiseri, 253 lidmašīnas un 3500 kritušos, bet amerikāņi – aviācijas bāzes kuģi, mīnu kuģi, 150 lidmašīnas un 300 kritušos;

1945. gada pavasarī Japānas teritoriālajos ūdeņos atradās 1500 pretinieku kuģi;

aizstāvot Okinavu, japāņi zaudēja 16 līnijkuģus, 7830 lidmašīnas un 113 tūkstošus kritušo;

kaujā par Okinavu gāja bojā 1900 japāņu lidotāji – pašnāvnieki (kamikadzes).

Majas Viesis 22.09.2006

  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa   Home