Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 

Jaunas tiesas prāvas par genocīdu Latvijā

Ieva Upleja, LTV, NIP birojs, speciāli Dienai

Ģenerālprokuratūras Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas nodaļa (TRNIN) turpmāk savu darbu koncentrēs uz tām Latvijas iedzīvotāju represēšanas epizodēm padomju laikā, kuru veicēji un līdzdalībnieki vēl ir dzīvo vidū. Tā pagājušajā nedēļā masu saziņas līdzekļiem pavēstīja ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš. Tam piekrīt arī šīs nodaļas virsprokurors Uldis Pauls Strēlis: Tagad mēs pārskatām visus dokumentus, kuros minēti represētāju uzvārdi, un, ja konstatējam, ka kāda no šīm personām ir dzīva, tad gatavojam visu, lai sauktu viņus pie atbildības. Noziegumu ir tik daudz, ka mirušo lietas nav lietderīgi izmeklēt, kaut arī daudzas mirušas personas būtu saucamas pie kriminālatbildības. Un likums paredz izmeklēt visus noziegumus. Par to liecina arī nesenā apsūdzības celšana diviem bijušajiem padomju drošībniekiem — Krievijas pilsonim Iļjam Mašonkinam un Latvijas pilsonim Mihailam Farbtuham. Līdz šim joprojām vienīgais notiesātais par padomju laika genocīdu Latvijā ir nu jau mirušais Alfons Noviks. Gaidāmi arī jaunu represētāju saraksti.

Taču drīzumā tiesas darbi sāksies pret diviem minētajiem eksčekistiem, turklāt TRNIN gatavos arī jaunu sarakstu ar cilvēkiem, kas būtu tiesājami par genocīdu pret Latvijas iedzīvotājiem padomju režīmā, ja vien nebūtu miruši. Vairākas šādas pabeigtas krimināllietas patlaban ir prokuratūrā.

Jau 1997 .gada pavasarī TRNIN sadarbībā ar NIP biroju Dienā publicēja pirmo sarakstu, kurā bija minēti padomju genocīdā vainojamo uzvārdi. Tie visi bija mirušie LPSR represīvo orgānu — NKVD, VDM un VDK bijušie darbinieki un aģenti kaujinieki. Mirušu cilvēku nav iespējams tiesāt, tādēļ vienīgais veids, kā prokuratūrai informēt sabiedrību par izmeklētām lietām, kas būtu sūtāmas uz tiesu, ja vien par genocīda noziegumiem aizdomās turamais nebūtu miris, ir šādu sarakstu veidošana. Taču tagad paši prokuratūras darbinieki ir atzinuši, ka lietderīgāk ir izmeklēt vēl dzīvo padomju režīma darboņu noziegumu epizodes. Prokuratūra tagad strādā arī vēl citās lietās, taču aizdomās turamo vārdi netiek izpausti, lai viņi neaizbēgtu uz Krieviju, kā tas bijis ne reizi vien, vai neizdarītu pašnāvību, kā tas bijis jau divos gadījumos. Represētāji savu rīcību nenožēlo.

Aizturētais I. Mašonkins ir ticies ar Krievijas vēstniecības konsulu prokurora klātbūtnē un uzrakstījis vēstuli saviem radiniekiem.

Krievijas solītais I.Mašonkina aizstāvis būtu Aleksandrs Ogurcovs, viņš aizstāvēs arī otru apsūdzēto — M. Farbtuhu. Gan I. Mašonkina, gan M. Farbtuha lietā tiek izmeklēts vairāku epizožu kopums, kas veido nozieguma sastāvu. Šajos gadījumos tās ir Latvijas iedzīvotāju masveida represijas un deportācijas 1940.—1941. gadā. Katra nozieguma epizode ir viena konkrēta represēta ģimene. Bijušo NKVD virsnieku sagatavotie dokumenti un parakstītie lēmumi bija pamats cilvēku apcietināšanai, lai viņus vēlāk iznīcinātu vai izsūtītu uz Sibīriju, kur daudzi gāja bojā. Tas viss notika bez tiesas sprieduma. Genocīdā apsūdzētie līdz šim vienmēr centušies izvairīties no izmeklēšanas un noliegt savu vainu — neko neesot parakstījuši, nekādus lēmumus neesot pieņēmuši, toreiz bija tādi likumi, kas lika aizstāvēt padomju varu. Kā secina prokurori, kas izmeklē šīs lietas, — nekādas nožēlas, nevienā gadījumā. Represēti tika arī zīdaiņi.

Kā redzams M.Farbtuha lietas materiālos, kurš tolaik bijis Daugavpils pilsētas NKVD 2. daļas priekšnieka vietnieks, viņš būtu vainojams vismaz 31 Daugavpils ģimenes represēšanā. Pārsvarā tika apcietināti latviešu tautības cilvēki, bijušie Daugavpils pilsētas policisti, tiesneši, prokurori, ierēdņi, izmeklētāji, arī robežsargi un aizsargu organizācijas biedri. U. P. Strēlis teica: Tā bija toreiz labākā, izglītotākā latviešu tautas daļa. Tā bija mūsu tautas genofonda postīšana. Liela daļa vīriešu tika ātri vien nošauti, bet sievietes un mazgadīgie bērni mira bada nāvē Sibīrijā un Tālajos Austrumos.

Kā redzams cita Daugavpils čekista, M.Farbtuha priekšnieka Solomona Murina lietā, arī viņš par padomju iekārtai bīstamiem uzskatījis mazgadīgus bērnus, piemēram , bijušā policista Kursīša ģimene un 1940. gadā dzimusī meitiņa nokļuvusi Sibīrijā, tāpat robežsarga Ūdra ģimene — sieva Erna, dēli Ilgvars (4 gadi) un Jānis (5 gadi) un meita Gunta (nepilns gadiņš) nokļuva Tālajos Austrumos, izdzīvoja tikai vecākais dēls Jānis. Nesaudzēja arī apcietināto vai nogalināto Latvijas valsts ierēdņu un tiesībsargātāju vecākus, vagonos tika sadzīti arī 60 un 80 gadus veci cilvēki.

M.Farbtuhs ir Latvijas pilsonis, taču 1916. gadā dzimušais vīrs ir 1. grupas invalīds, tāpēc nav arestēts, bet ar apsūdzību iepazīstas savās mājās, un viņa lietas nodošana tiesai vēl nav skaidra, taču virsprokurors U.P.Strēlis uzskata, ka viņš būtu tiesājams, jo arī daudzi nacistiskie noziedznieki savu sodu saņēma gan lielā vecumā, gan slimi būdami.

Genocīdā apsūdzētais tiesāts jau Latvijas laikā M.Farbtuha līdzgaitnieks Daugavpils NKVD Slepenās politiskās nodaļas priekšnieks 1940.—1941.gadā Solomons Murins bija viens no tiem, kuram vajadzēja sēsties uz apsūdzēto sola jau pirms kāda laika, taču viņš neilgi pēc iepazīšanās ar apsūdzības rakstu savā dzīvesvietā Madonā pagājušā gada oktobrī pakāries. Tagad prokurors Elmārs Margēvičs uzskata, ka vajadzējis jau laikus šo cilvēku apcietināt. Arī viņš neko nav nožēlojis un pat atteicies parakstīt apsūdzības rakstu. Viņa biogrāfija interesanta ar to, ka neatkarīgās Latvijas laikā S.Murins bijis aktīvs komunistiskās pagrīdes darbonis un par graujošu darbību pret Latvijas valsti viņam Kara tiesā piespriests nāvessods. Vēlāk Latvijas valdība tomēr viņu apžēlojusi un nāvessods aizstāts ar 15 gadiem cietumā. 1940. gadā pēc padomju okupācijas S. Murins atbrīvots. Tad arī sācis savu karjeru padomju represīvajos orgānos. Lai gan viņa lietā arī tika izmeklētas tikai 1940.—1941. gada masu deportāciju un citu represiju epizodes, TRNIN prokurori pieļauj, ka izvērtējamas darbības varētu būt bijušas arī vēlāk, strādājot VDTK Rēzeknes apriņķa priekšnieka vietnieka amatā, tad esot Maltas rajona daļas priekšnieka un arī Madonas rajona VDM priekšnieka vietnieka krēslos.

Par noziegumiem, kas veikti pret cilvēci, vai genocīdu iespējamais sods kriminālkodeksā ir no trim līdz 15 gadiem cietumsoda vai mūža ieslodzījums. Latvijas likumdošana neparedz nāvessodu par genocīdu pret tās iedzīvotājiem. Visu pēckara represijās iesaistīto padomju drošībnieku lietas izmeklē seši prokurori un patlaban tuvu beigām esot vairāk nekā desmit lietas, taču konkrētu skaitu TRNIN nodaļas virsprokurors U.P.Strēlis pagaidām nevēloties atklāt.

1998. gada 26. marts. © DIENA  

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home