Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Jēkabpils rajona politiski represētie pulcējās pie piemiņas akmens
Pēteris Drivinieks

Komunistiskā terora upuru piemiņas dienā notika mītiņi Daugavas stacijā un Jēkabpilī.

Te pie politiski represēto piemiņas akmens pulcējās apmēram 200 cilvēku. Daugavas stacijā pasākumā piedalījās Sēlpils pagasta pašvaldības pārstāvji un pamatskolas skolēni.

Rajona padomes pirmās personas piedalījās abos mītiņos. Jēkabpilī maz bija gados jaunu cilvēku un skolēnu.

Klātesošie dalījās atmiņās un pārdomās. Tajās jaušama vilšanās par šodienas dzīves norisēm.

"Melnas dienas ir visa mana dzīve. Esmu dzimis dažas dienas pēc Latvijas neatkarības zaudēšanas, un viss mans mūžs ir viena gara represija. Desmit gadus pēc neatkarības atgūšanas redzam, ka daudz kas nav, kā vajadzētu, kā bija cerēts. Pakļaujoties spiedienam, mēs nespējām iztaisnot muguru un nostāties uz kājām," uzrunājot klātesošos, sacīja Jēkabpils politiski represēto kluba valdes priekšsēdētājs Oļģerts Liepiņš.

"Ar katru gadu mūsu rindas paliek retākas. Jaunatne nav pasīva, taču tā nezina tautas vēsturi. Skolās to nemāca. Dažādas ir vēstures grāmatas, un ir skolotāji, kas nezina, vai pēdējais bija pasaules vai tēvijas karš," laikrakstam "Jēkabpils Ziņas" stāsta Jānis Boļšaks.

"Šajā dienā aizveda manu tēvu, Latvijas armijas virsnieku. To nevar aizmirst. Varbūt iespējams piedot... bet to šodien neviens neprasa," saka mītiņa dalībniece Marga Ķiršberga.

Kopumā runas beidzās optimistiskā tonī. Runātāji paši atzīst, ka čīkstēšana ir visiem apnikusi.

Dzirkstele,
2001. gada 26. marts

Jēkabpilī atklāj izstādi kā piemiņu, atgādinājumu un brīdinājumu
Agita Pleiko

"14.jūnijs ir liela kļūda, skatoties gan politiskā, gan cilvēciskā aspektā," vakar izstādes "Padomju varas okupācijas politika Jēkabpils rajonā" atklāšanā Jēkabpils pilsētas bibliotēkā teica represētais Aleksandrs Pauniņš.

Vēsturi nedrīkst aizmirst! - bija kopīgs klātesošo atzinums. Diemžēl nav tāda papīra, kas spētu paciest pieredzētā sāpes un šausmas, kad bezspēcībā jānoskatās, kā sievietes dzemdē lopu vagonā, bet vecos izmet stepē "vilkiem par barību". Tie ir reāli fakti, kas sāp sirmajiem latviešiem, jo tās ir viņu atmiņas, bet ar katru gadu izbālē, ne vienmēr liekot aizdomāties jauniešiem skolas solos.

Lai izstādi varētu aplūkot arī skolēni, bibliotēkas telpās tā atradīsies līdz septembra beigām. Zonālā valsts arhīva materiāli papildināti ar Jēkabpils pilsētas bibliotēkas grāmatām.

Aplūkotas sešas tēmas: padomju varas ideoloģija, attiecības ar baznīcu, represijas pēckara laikā, lauksaimniecības "sociālā" pārveidošana pēckara gados, komunistiskās varas ietekme uz kultūru, PSRS militāristu nodarītie zaudējumi apkārtējai videi. Minimāli izmantotas fotogrāfijas no Latvijas Valsts kino un foto dokumentu arhīva fondiem.

"Jēkabpils Zonālajā valsts arhīvā glabājas dokumenti kopš 1945.gada," skaidro arhīva darbinieks Pēteris Klišs. "Pirms četriem gadiem līdzīgā ekspozīcijā aptvērām laika posmu no 1944.līdz 1949.gadam. Šodien loks paplašināts līdz pat 1991.gadam."

Sāktas kustināt, atdzīvojās ne tikai atmiņas par izsūtīšanas dienu - 14.jūniju. Filtrācijas nometņu šausmas, kad no ierindas nošaušanai varēja paņemt jebkuru, atmiņas par Albertu Strautu, kas, ticis virtuvē, "pēc grafika" ik dienas atdeva maizi kādam latvietim, leģiona izveidošana kā izsūtījumu turpinājums un vēl, un vēl ... "Visu nekad nevar izstāstīt," domā A. Pauniņš. "Tās ir sekas tam nesaprotamajam, kas Latvijā aizsākās šai vasaras dienā."

Visskumjāk viņš juties, kad Sibīrijā satikušies ar 25.martā izsūtītajiem latviešiem. "Tobrīd mēs spilgti apzinājāmies mūsu tautas neapskaužamo likteni - tikt iznīcinātiem."

Dzirkstele,
2001. gada 14. jūnijs

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home