Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Jelgavas puiku drosmīgais solis
Gaitis Grūtups, Zemgales Ziņas

Nu jau vairākus gadus 18. novembra svētku salūts Jelgavas centrā izgaismo karā nopostītās Svētās Trīsvienības baznīcas torni. Iespējams, kādam no daudzajiem salūta skatītājiem, vecajiem jelgavniekiem, tādā brīdī nāk atmiņā 1952. gada 12. oktobra svētdiena, kad šajā tornī pēkšņi plīvoja Latvijas valsts karogs… Drūmākajā staļinisma laikā tas, protams, bija ārkārtējs notikums. Okupācijas varas kalpi meklēja šos drosminiekus, kas izrādījās trīs Jelgavas puikas. Sarunā ar vienu no viņiem – mūsdienās darbīgu un dzīvespriecīgu pensionāru Egonu Užkureli – arī tapa šis atmiņu stāsts.

«Mūsu četru bērnu ģimene nāk no Dobeles, kur es piedzimu 1937. gadā, bet brālis Laimonis – 1941. gadā (vēl bez dēliem ģimenē bija divas meitas). Vecākiem piepilsētā piederēja neliela zemnieku saimniecība. Toreizējos apstākļos tai draudēja iesaistīšana kolhozā, tādēļ 1949. gadā mūsu ģimene nolēma pārcelties uz Jelgavu. Tēvs, pēc amata šoferis, meklēja darbu, kur varēja saņemt arī dzīvokli. Beidzot viņš to dabūja… «čekā», kur tolaik vajadzēja kādu, kas vadātu vietējo priekšnieku. Dzīvokli saņēmām Pārlielupē, Garozas ielā 3 (uz Garozas ielas un tagadējā Brīvības bulvāra stūra) vācu gūstekņu būvētā mājā. Tur dzīvoja «čekas» virsnieki, cietumsargi. Nevienas citas latviešu ģimenes, izņemot mūsējās, tur nebija.

To, ka dzīve okupētajā Latvijā neiet, kā pienākas, mēs, pusaudži, jutām. Par to runāja kaimiņi Dobelē, vecaistēvs ar vecomāti laukos. Jelgavā dzīvojot, ar tēvu gan aprunāties tikpat kā neiznāca – viņu mājās redzēja ļoti maz, jo ļoti bieži viņš bija prom izbraukumos. Spilgtā atmiņā bija 1949. gada marta represijas, kad Dobeles vidusskolā tika aizvests mans klases audzinātājs Kamols, skolotāja Daudzule un varēja dzirdēt, kā izpostītajās lauku mājas bļāva atstātie lopi.
Reiz, cukurfabrikas pļavās ganot govis (tolaik paši turējām gotiņu, un līdzīgas ģimenes Pārlielupē bija ne viena vien), mēs ar jaunāko brāli Laimoni satikām Jāni Ģēģeri. Viņš bija par mani gadu vecāks. Ģēģeru ģimene dzīvoja turpat pie Lielupes tilta, arī labajā krastā (tagad šīs mājas vairs nav). Kārtojot rēķinus ar pēc kara iebraukušajiem krievu puišeļiem, Jānis vienmēr mums ar brāli nāca palīgā. Strīdi un kaušanās gadījās, piemēram, lai noskaidrotu, kuram būs priekšroka slidot pa Vecupītes ledu. Parasti rudeņos šī vieta aizsala vēl pirms Lielupes, un visiem slidotgribētājiem tur nebija kur apgriezties. Tā, sadraudzējoties ar Jāni, radās mūsu pretestības grupa, kas puiciski tika nosaukta MSŠ – «Mūsu slepenais štābs». Puikām svarīga lieta bija izbūvēt savu bunkuru. Tas tapa pie Lielupes krūmos labi nomaskētā vietā. Tā kā daudzreiz darboties iznāca naktīs (mātei teicām, ka ejam makšķerēt), tad bunkurā no Jāņa Ģēģera mājas pat ievilkām elektrību. Tur ar primitīvu mašīnu, izmantojot kaut kur sadabūtu svina klišeju, no želantīna un glicerīna pagatavotu krāsu, zēni drukāja skrejlapas: «Krievi, vācieties mājās!», pat «Nāvi krieviem!» To saturs, kā tagad atzīstu, nebija īsti pareizs, taču tolaik šādas lietas ar skolotājiem vai citiem izglītotākiem padomdevējiem izrunāt nevarēja. Skrejlapas naktīs kaisījām uz ielām, un tā pamazām radās doma, ka vajadzētu pagatavot Latvijas valsts karogu. Tam vajadzēja būt lielam, no attāluma labi redzamam. Citu izejmateriālu mūsu rīcībā nebija, vienīgi palags un ūdenskrāsas. Taču, kad darbs bija galā, nebija šaubu, ka karogs ir atpazīstams. Bet kur to izkārt? Galu galā izvēle krita uz Svētās Trīsvienības baznīcas torni. Tā kā Lauksaimniecības universitātes kopmītnes pie karā sagrautās baznīcas drupām tolaik vēl uzbūvētas nebija, tornis stāvēja nedaudz nomaļus, taču, protams, no Lielās ielas ļoti labi redzamā vietā. Torņa iekšpusē bija šauras koka kāpnes, iespējams, ka tās kara laikā bija būvējuši krievu vai vācu sapieri. Nolēmām, ka karogu izkārsim naktī. Svētdien, 12. oktobrī, Pārlielupē vietā, kur tagad stāv estrāde (tolaik to sauca par Vecā ceļa un Jaunās ostas rajonu), notika motokross un bija gaidāms, ka pa Lielo ielu gar torni ies daudz cilvēku.

Jau sestdienas rītā ar āmuru un cirtni, atbīdot sagrautā mūra gabalus, izkalām caurumu aizmūrētajās torņa durvīs. Vienpadsmitgadīgo brāli Laimoni līdzi neņēmām, viņš arī nebija redzējis, kā karogs tika taisīts. Sestdienas vakarā jau tuvāk pusnaktij, paņēmuši karogu un lielu čemodānu ar ķieģeļiem, turpat pie bunkura iekāpām laivā (lai pēdas nesaož suņi) un, apairējot ap Pasta salu, nokļuvām kreisajā krastā. Ielienot tumšajā torņa apakšstāvā, spīdinot bateriju, uzdūrāmies kaut kādiem miroņa kauliem. Kļuva diezgan baisi, sevišķi jau Laimonim. Viņam sākumā bija uzdots būt par sargu torņa apakšā, bet nu izrādījās, ka palikt vienatnē viņš baidījās, tādēļ kāpa vien augšā.
Tikuši pašā augšā uz sapieru būvētās platformas, uzvilkām karogu koka mastā (nezinu, kādēļ tas tur bija pielikts). Ar ķieģeļiem piekrauto čemodānu nolikām masta apakšā, piestiprinājām tur zīmi, ka karogs ir mīnēts, un kāpām lejā. Aizlikām ar ķieģeļiem izlauzto caurumu torņa pakājē, šķiet, neviena nemanīti aizlavījāmies līdz Driksas krastam, tad īrāmies mājās un likāmies gulēt.

Nākamais rīts bija diezgan miglains, un mūsu izkārto darinājumu cilvēki uzreiz nepamanīja. Taču, kolīdz saulīte pacēlās augstāk, daudzajiem Lielās ielas gājējiem vairs nebija šaubu – tornī plīvo Latvijas valsts karogs. Cilvēku ap torni sanāca varbūt pat vairāki simti. Miliči ar suņiem nelaida tuvāk klāt. Tā kā pie karoga bija uzraksts, ka tas ir mīnēts, čekisti baidījās to vienkārši noņemt, bet ārdīja audumu pa mazam gabaliņam.

Pēc palaga un ūdenskrāsām varēja jau saprast, ka karogs nav pieaugušo, bet gan bērnu pagatavots. Vainīgos meklēja pa skolām. Pēc apmēram desmit dienām mūs nodeva kāds zēns, kuram bijām parādījuši savu bunkuru un kurš bija manījis, ka tāds karogs tika gatavots. Pēc kāda strīdiņa viņš skolas koridorā nobļāvās: «Es zinu, kurš izkāra karogu!» Ar to pietika, lai viņu sāktu «čekā» pratināt. Runāja, ka pratinātāji šim iedevuši piecus rubļus, devuši arī pistoli (bez magazīnas), lai tikai visu izstāstot. Zināms, pistole tūlīt pēc ziņu iegūšanas tika paņemta atpakaļ.

Mani arestēja vienu dienu pirms piecpadsmitās dzimšanas dienas – 1952. gada 20. oktobrī. Izkratīja visu mūsu dzīvokli, ieslodzīja pagrabā «čekas» mājā (tur tagad atrodas pilsētas Dome). Pēc trim dienām mūs ar Jāni pārveda uz Rīgu, «čekas» māju Stabu ielā. Vārdos pret mani izturējās it kā pieklājīgi, taču pratināšana necilvēcīgi notika vienīgi naktīs. Tā drīz vien es savos izdomājumos sapinos un biju spiests atzīties. Laimoni čekisti neaiztika, taču Jānim, kas bija par mani gadu vecāks, uzvēla lielāko vainu. Visvairāk tolaik uztraucos par vecākiem – ka tik viņus mūsu nodarījuma dēļ neizsūta uz Sibīriju. Tomēr tik ļauni neklājās. Tēvu gan atlaida no darba, bet viņš laimīgi tūlīt iekārtojās cukurfabrikā.

Mūsu lietu 1953. gada 10. janvārī izskatīja LPSR Augstākā tiesa. Sēde bija slēgta, notika krievu valodā bez tulkošanas. Man piesprieda 5, bet Jānim – 15 gadus. 1953. gada pavasarī sakarā ar Staļina nāvi tika pasludināta amnestija, tādējādi lielos sodus samazinot uz pusi, bet es jau tūlīt tiku brīvībā. Kas tālāk notika ar Jāni, es diemžēl nezinu. Iespējams, viņš kaut kur palicis Krievijā.

Vēlāk cilvēki runāja, ka par mūsu izkārto karogu bija ziņojusi «Amerikas Balss» un «Brīvā Eiropa», protams, neminot mūsu vārdus un uzvārdus.»

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home