Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Barikāžu mācības sev un citiem
Tālavs Jundzis

Kā vērtējams 1991.gada janvāra barikāžu laiks pasaules vēsturiskās pieredzes kontekstā?

Šī pieredze ir unikāla. Tā ir arī ļoti nozīmīga no vēsturiskās perspektīvas viedokļa. Kaut vai tikai pāris pēdējo gadu notikumi - 2003.gada rožu revolūcija Gruzijā un oranžā revolūcija 2004.gadā Ukrainā. Spilgta liecība tam, ka demokrātiju iespējams izcīnīt tieši ar nevardarbīgu pretošanos totalitārismam vai tā tendencēm.

Ar gara spēku pret karaspēku?

Tieši tā. Bet mūsu 1991.gada janvāra barikāžu pieredze tika pārņemta jau krietni agrāk. Nupat Latvijas Zinātņu akadēmijas un 1991.gada barikāžu dalībnieku fonda rīkotajā zinātniskajā konferencē par nevardarbīgo pretošanos krievu politologs Aleksandrs Sungurovs, kurš janvāra barikāžu laikā bija Rīgā ar Ļeņingradas padomes deputātu delegāciju, atcerējās - 1991. gada augustā viņš Maskavā mācījis latviešu nevardarbīgās pretošanās metodes Baltā nama aizstāvjiem. Savukārt čečenu, kurdu, palestīniešu pieredze rāda, ka pat ar lieliem, asiņainiem upuriem demokrātiju tā arī neizdodas sasniegt. Es pat teiktu, kur līst asinis, tur vairs nav neviena, kas ieklausītos pretējās puses argumentos. Tādēļ jo nozīmīgāks arī pasaules vēstures kontekstā ir Latvijas revolucionāro pārmaiņu laiks - 1991.gada janvāris, kā arī mēneši pirms un pēc tam.

Šāds skatījums prasa atcerēties visus, gan pelnīti, gan, iespējams, apzināti aizmirstos tā laika faktus. Piemēram, to, ka formāli jūs, Latvijas Augstākās padomes deputāti, dziesmotās revolūcijas un barikāžu laikā bijāt ievēlēti vēl pēc Latvijas PSR vēlēšanu likuma, atbilstoši PSRS un tās konstitūcijā deklarētajām pilsoņu tiesībām. Bet šī padomju konstitūcija - uz papīra - taču bija visnotaļ demokrātiska?

Tur jau tā lieta. Bet šis dokuments bija domāts padomju impērijas ārējai propagandai. Ikdienas dzīvē neviens uz šo konstitūciju neatsaucās. Strādājot padomju laikā prokuratūrā, es kādreiz ieminējos, ka mēs tajā vai citā gadījumā varētu atsaukties uz konstitūciju, bet tas bija kā Indijas svētā govs, ko nedrīkst aiztikt. Un tikai tagad sāku domāt, ka tā bija ļoti strikta Maskavas politika: lai nekur, bet it īpaši tiesībsargājošajās iestādēs, neatsauktos uz PSRS konstitūciju. Šī konstitūcija bija it kā nolikta uz tāda svēta plauktiņa, lai vajadzības gadījumā varētu parādīt, ka tāda ir. Bet lai tikai kāds, nedod Dievs, to nesāktu reāli pielietot.

Kad "svešie" kļuva par savējiem?

Nacionālpatriotiska gaisotne Latvijā strāvoja jau pāris gadus pirms barikāžu laika un pat pirms Tautas frontes uzvaras Augstākās padomes vēlēšanās.

Jā, vēsturiskās precizitātes vārdā jāatceras arī, ka jau 1989.gada jūlijā Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma "Suverenitātes deklarāciju", kas arī bija ļoti revolucionāra, īpaši tā laika apstākļiem. Šie deputāti, kas bija ievēlēti vēl dažus gadus pirms mums, pieņēma arī "Likumu par valsts valodu".

Šobrīd tas šķiet bezmaz vai neticami, jo lielākā daļa no tiem deputātiem taču bija kompartijas biedri. Kā izskaidrot viņu rīcību?

Lielākā daļa, varbūt kādi 80 vai vairāk procenti, tiešām bija kompartijas biedri. Bet tas tikai rāda, ka šīs partijas biedra karte vēl neliecināja par cilvēka patieso pārliecību. Kad radās izvēles iespējas, godīgie cilvēki izšķīrās balsot par tautas interesēm un patiesu demokrātiju.

Latvijas Komunistiskās partijas kongresā 1990. gada pavasarī, neilgi pirms Neatkarības deklarācijas pieņemšanas parlamentā, daudzi kongresa delegāti, nespējot pieņemt šī saieta reakcionāro gaisotni, atstāja zāli, kur palika uniformās tērptas okupācijas armijas militārpersonas.

Būtu patiešām nozīmīgi izvērtēt tā laika Komunistiskās partijas biedru motivāciju un morālās izvēles kritērijus. Jo viņu situācija patiešām nebija vienkārša un viegla. Neteikšu, ka mums, Augstākās padomes deputātiem, 1990.gada 4.maijā, pieņemot Latvijas Neatkarības deklarāciju, bija daudz vieglāk. Bet mums bija skaidrs, uz ko ejam, mēs to bijām solījuši saviem vēlētājiem. Taču šie deputāti pirms mums, vēl pēc vecās rutīnas ievēlēti, tomēr pieņēma arī lēmumu - vēl 1989.gada rudenī - par Latvijas valsts karoga atjaunošanu. Protams, tur bija arī tādi deputāti kā prokurors Jānis Dzenītis, kurš ar putām uz lūpām bija pret šādiem lēmumiem, taču vairākums tomēr nobalsoja atbilstoši latviešu tautas interesēm. Diemžēl šiem cilvēkiem mēs tā arī neesam pateikuši paldies.

Zīmīga liekas arī jūsu, tolaik Latvijas PSR prokuratūras darbinieka, iekļaušanās dziesmotajā revolūcijā. Kad jūs 1988.gadā radošo savienību plēnuma laikā kāpāt tribīnē, zāle saspringa: fakts, ka runā šīs oficiālās padomju iestādes darbinieks, ļāva domāt visādi, arī par vissliktāko variantu. Bet, kad Tālava Jundža domas skanēja unisonā ar tautas kopējo noskaņu, visi atviegloti uzelpoja un ilgi aplaudēja.

Ar tautu kopā esmu juties vienmēr. Bet man jūsu atgādinājums savukārt atsauca prātā vēl kādu būtisku aspektu: kad otrā dienā plēnums sāka pieņemt veselu virkni rezolūciju, visu laiku radās juridiski jautājumi, es konstatēju, ka tur nav neviena cita jurista. Būtībā es plēnumā izrādījos pats galvenais jurists. Un man šajā plēmumā radās iespēja kā juristam aizstāvēt mūsu tautas tiesības, veidojot precīzus juridiskus formulējumus.

Neatkarības smalkais juridiskais slīpējums

Cik kvalitatīva no juridiskā viedokļa tagad, pēc 16 gadiem, ir Latvijas Neatkarības deklarācija?

Šis dokuments ir perfekts arī no mūsdienu viedokļa. Un neapšaubāmi no trīs Baltijas valstu analoģiskiem dokumentiem, kas tika pieņemti 1990.gada pavasarī, mūsu dokuments tiešām ir nostrādāts vispilnīgāk. Tas ir juridiski absolūti pamatots, pēc visām starptautisko publisko tiesību teorijām, operējot arī ar vēstures un politiskajiem faktiem. Par šo dokumentu mums patiešām nav jākaunas pasaules un vēstures priekšā.

Ar gara spēku pret karaspēku. Šie vārdi ārkārtīgi precīzi izsaka atmodas un dziesmotās revolūcijas stratēģiju un taktiku. Taču parasti ar šo gara spēku vispirms domājam nevardarbīgu pretošanos - dziedāšanu militāro draudu priekšā un citus emocionālus aspektus. Taču vai gara spēks nebija arī mūsu suverenitātes pieprasījuma nevainojamais juridiskais pamatojums?

Šis aicinājums patiesībā bija unikāla mūsu brīvības atgūšanas koncepcija. Jo nozīmīgāka tāpēc, ka bija jau tajā laikā arī "īsti Latvijas patrioti", kuri uzskatīja, ka "ar vārdiem nav ko spēlēties", ka mums aiz muguras jau ir nacionālo partizānu cīņu pieredze, un kas grasījās ņemt rokās medību bises un ieročus, kādus nu varētu dabūt. Viņi grasījās stāties pret 60 tūkstošus lielo okupantu armiju Baltijā un divus miljonus lielo armiju visā Padomju Savienībā. Gatavi mirt mocekļu nāvē. Bet kam vajadzīga mocekļu nāve?! Mazai tautai, kādi esam mēs, latvieši, vienīgā iespēja reāli atgūt neatkarību bija šī cīņa ar gara spēku pret karaspēku. Un, ja mēs būtu sākuši "šaudīšanos", tad būtu tieši tas, ko padomju režīmam visvairāk vajadzēja. Lai pateiktu pasaulei: redziet, kādi tie latvieši patiesībā ir - šauj uz cilvēkiem. Un mums nekas cits neatliek, kā ieviest Latvijā PSRS prezidenta pārvaldi.

Čekas priekšnieks starp dzirnakmeņiem

Kāds ir jūsu vērtējums par janvāra notikumu kulmināciju - omoniešu uzbrukumu Iekšlietu ministrijai 20. janvārī?

Esmu pārliecināts, ka tas bija izprovocēts. Naktī pēc šaudīšanas no parlamenta Aizsardzības un iekšlietu komisijas zvanīju Valsts drošības komitejas priekšsēdētājam Edmundam Johansonam un teicu: "Dariet taču kaut ko to omoniešu savaldīšanai! Jums taču arī ir jārūpējas par drošību ielās!" Un viņš man deva ļoti zīmīgu atbildi: "Jā, mēs to visu varam nokārtot! Piezvanīsim Baltijas kara apgabala komandierim, ģenerālim Fjodoram Kuzminam! Viņš dos komandu armijai, un katrā ielu krustojumā noliks armijas posteni." Man acumirklī bija skaidrs, ka to nedrīkst pieļaut. Un es teicu: "Johansona kungs, bet kas un kad gan tos vīrus pēc tam aizvāks no ielām?!"

Šķiet, Edmunds Johansons respektēja Latvijas parlamenta Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētāja un Aizsardzības štāba priekšnieka vietnieka viedokli?

Jā, viņš bija pietiekami lojāls pret mums. Bet šis Drošības komitejas priekšnieka tūlītējais priekšlikums bija ļoti zīmīgs. Pēc tam viņš būtu varējis atsaukties, ka vēlme ieviest kārtību nākusi no pašas Augstākās padomes.

Vai jums nešķiet, ka arī šīs reiz it kā ietekmīgās personas pozīcija Latvijas liktenim izšķirošajā laikā nav pietiekami izvērtēta?

Man kā parlamenta komisijas priekšsēdētājam ne reizi vien nācās gan runāt ar Edmundu Johansonu, gan uzklausīt viņu Augstākās padomes Aizsardzības un iekšlietu komisijas vai visa parlamenta sēdēs, un viņš vienmēr bija apmulsis un pat nobijies. Bija jūtams, ka viņš ir it kā starp diviem dzirnakmeņiem - starp Maskavas prasībām un atbildību likumīgi ievēlētās Latvijas tautas varas priekšā.

Bet kopumā viņš tiešām bija lojāls, cik nu tas bija viņa spējās. Un arī šis apstāklis mums palīdzēja izvairīties no lielas asinsizliešanas.

Latvijas Vēstnesis  Intervēja Jānis Ūdris

  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa  Home