Skats pa «stûra mâjas» logu

Skats pa «stūra mājas» logu
VIESTURS SPRŪDE

Aizvadītā gada nogalē iznākusī pēdējā Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) vadītāja Edmunda Johansona grāmata "Čekas ģenerāļa piezīmes" dažādos masu informācijas līdzekļos, no dažādu cilvēku puses izraisījusi gan jūsmīgas, gan diametrāli pretējas atsauksmes. Pieminot 1991. gada barikāžu dienas, ar grāmatas izdevēja – "1991. gada barikāžu dalībnieku atbalsta fonda" atļauju publicējam fragmentus no "Čekas ģenerāļa piezīmēm". Tie stāsta par barikāžu laiku un brutālo omoniešu rīcību, 20. janvārī uzbrūkot Iekšlietu ministrijas ēkai.

"Mēs rūpīgi vērojām barikāžu procesu. Šajā vidē mums bija pietiekoši daudz savu cilvēku. Ik rītu uz rakstāmgalda mani gaidīja dažādi operatīvie materiāli. Par situāciju informēju Gorbunovu un Godmani. Barikādes noritēja miermīlīgi, un tām netraucēja nedz politiski spēki, nedz arī kriminālie elementi. Janvāra vidū operatīvā situācija sāka stabilizēties, nekas neliecināja, ka varētu notikt neparedzēti notikumi. Pamazām sāku pārliecināt Godmaņa kungu, ka barikādes savu ir panākušas un dzīve ieiet normālās sliedēs. (..) Godmanis to saprata un piekrita, ka barikāžu periods savu ir paveicis un ļaudis var justies mierīgāk. Šīs sarunas acīmredzot kļuva zināmas citiem spēkiem, kas bija ieinteresēti, lai Latvijā valdītu haoss un spriedze. Šie spēki meklēja veidu, kā izprovocēt nemierus, grautiņus, vispārējas tautas bailes no represijām. Visticamāk, viņi nolēma, ka haosa radīšana būtu lieliska iespēja parādīt jaunās valdības nespēju kontrolēt situāciju. Manuprāt, tieši tādēļ janvāra beigās notika jauna provokācija – bruņots uzbrukums Iekšlietu ministrijai. (..) Notikumu norises loģika liecināja, ka incidents plānots ar mērķi saasināt operatīvo un politisko situāciju Latvijā, radot milzīgu sabiedrības rezonansi un sašutumu, tādējādi piespiežot PSRS prezidentu tikt galā ar nemierniekiem.

Rubika zvans

Atminos mākoņaino svētdienas vakaru. Atrados savā dzīvoklī. Šķirstīju dokumentus un ar vienu ausi klausījos mūziku. Ap septiņiem vakarā manu mietpilsonisko brīvdienu idilli pāršķēla Rubika zvans. Viņš aizelsies sacīja, ka notikusi provokācija pret OMON darbiniekiem un it kā aizturētas trīs civilpersonas, tie esot Tautas frontes kaujinieki.(..)

Un vispār viņš man zvanot, lai lūgtu atļauju visus trīs aizturētos ievietot mūsu izolatorā. Teicu, ka tādā steigā un tādos apstākļos lēmumus pieņemt nevaru un ka man pašam jāredz materiāli, Latvijas PSR prokurora sankcijas, bet, kamēr dokumentus neredzēšu, šo jautājumu nelemšu. Jau noliekot klausuli, man kļuva skaidrs, ka sākusies kārtējā provokācija. Rubiks mani lūdza ierasties Centrālās komitejas ēkā, solot parādīt visus dokumentus un iepazīstināt ar videoierakstiem. Izsaucu savu mašīnu un braucu uz Centrālkomiteju. Man par pārsteigumu, tur bija ieradusies visa partijas Centrālā komitejas vadība un arī prokurors.

Plašos skaidrojumos neviens neielaidās, visi kaut ko ņurdēja un deva parakstīt dokumentus. Es tos neparakstīju. (..) Rubiks nervozēja un steidzināja mani pieņemt lēmumu, teica, ka laiks negaida. Mani visu laiku māca aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā. Tā mēs tur stīvējāmies, līdz pēkšņi ap deviņiem vakarā sākās Iekšlietu ministrijas apšaude. No sarunu konteksta apjautu, ka starp mums atrodas tādi, kuri jau iepriekš zinājuši, ka vakarā sāksies šaušana. Tomēr lielākā daļa no klātesošajiem tā īsti nesaprata, kas notiek un kāpēc tas notiek. Es nekādas sankcijas nedevu – izsaucu mašīnu un steidzos atpakaļ uz drošības komiteju. (..) Mazliet vēlāk aģenti, kuri atradās notikuma tuvumā, zvanīja uz komiteju un stāstīja, kas tur notiek. Nelaime tā, ka nabaga aģenti varēja tikai aprakstīt notikumu norisi, taču neviens no viņiem nespēja izskaidrot, kāpēc tas viss notiek. (..)

"Pazudušais" Gorbunovs

Pēc neilga brīža pārrunājām situāciju ar Godmani un nācām pie slēdziena, ka mums apšaudes rajonu vajag ielenkt, lai neļautu tikt klāt cilvēkiem, kas varētu veicināt nemieru apjomus un vairot upuru skaitu. Sarunājām, ka es zvanīšu Baltijas kara apgabala virspavēlniekam Kuzminam un lūgšu, lai armija palīdz ielenkt Bastejkalnu un Iekšlietu ministrijas apkārtni. Izmantojot valdības specsakarus, piezvanīju viņam uz mājām, taču viņš atteica, ka republikas iekšējās lietās nejauksies, tas esot vietējās varas kompetencē, lai Godmanis pats domājot, ko darīt. Tas mums šķita visai neizprotami, jo situācija veidojās ļoti nopietna, neviens nezināja, ar ko viss var beigties. (..)

Pēc brīža zvanīja iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis. Viņš tobrīd atradās Maskavā mūsu pārstāvniecībā Čapligina ielā. "Edmund, kas tur notiek? Dari kaut ko un glāb manu vietnieku (OMON sagrābtajā IeM ēkā esošo Zenonu Indrikovu), lai viņš paliek dzīvs," satraucies dārdināja Vaznis. Es atbildēju, ka darīsim, ko varēsim. Brīžiem nesapratu, kādu lomu īsti pildu – esmu VDK priekšsēdētājs vai vidutājs starp republikas vadību un PSRS ministriem. Maskavas vadītāji tiešā veidā ar republikas vadītājiem nesarunājās. Viss šis vakars un nakts pagāja tālruņa zvanos. Zvanīja gan vietējie, gan Maskavas telefoni. (..)

Sarunas ar Maskavu sāka nest augļus. OMON atstāja Iekšlietu ministriju. Ap divpadsmitiem naktī man zvanīja no dežūrdaļas un ziņoja, ka ieradies Anatolijs Gorbunovs. Pilnīgi apstulbu. Ko naktī VDK mājā meklē Augstākās Padomes priekšsēdētājs? (..) Izrādās, konflikta brīdī Gorbunovs viesnīcā "Rīdzene" tērzējis ar Polijas delegāciju. Arī viņš par notiekošo neko nav zinājis, tikai dzirdējis, ka visapkārt kliedz, sprāgst, šauj un tā tālāk. Iedomājies, ka sākas kontrrevolūcija. Kā viņš man sacīja, vienīgais, ko sapratis, ka aši jāņem kājas pār pleciem un paklusām jādiebj cauri parkam uz čekas māju. Savu apsardzes virsnieku atstājis "Rīdzenē", nevienam nezinot, izšmaucis ārā un cauri parkam skrējis uz stūra māju, pie sevis prātojot, ka vienīgā vieta, kur ir sakari ar Maskavu un ārpasauli, ir VDK. Ja arestēs, tad tāpat arestēs, bet ja ne, tad vismaz būs kaut kāda skaidrība. Maskava, izrādās, tai brīdī ne ar vienu citu, izņemot VDK, nerunāja. (..) Tieši tai brīdī Augstākajā Padomē sākās histērija – Gorbunovs pazudis no "Rīdzenes". Deputātu versijas – nošauts vai arestēts. Gorbunovs savu pazušanu no konspiratīvā viedokļa bija noorganizējis teicami.

Zvanīja Jānis Dinēvičs (AP Latvijas Tautas frontes frakcijas vadītājs) un vaicāja, kur Gorbunovs. (..) Atbildēju Dinēvičam, ka Gorbunovs patiešām ir VDK un nav arī arestēts. Dinēvičs kļuva manāmi priecīgāks un ieminējās, ka arī viņš vēloties mums piebiedroties. Nepagāja ne pāris minūtes, kad trijatā sēdējām manā kabinetā, dzērām čekas sarūpēto kafiju un spriedām, kā tālāk rīkoties. (..) Beigās sarunājām, ka dosimies pie Godmaņa uz Ministru Padomi. Ritēja jau pirmā nakts stunda. (..)

Sadzīvot ar VDK

Valdības mājā gaitenī dežurēja bruņoti zemessargi, visapkārt valdīja nervozitāte. Sākās sēde. Visi sasveicinājās un, protams, gaidīja, ka es varēšu kaut ko paskaidrot. Bet es varēju pastāstīt tikai to, ko man ziņoja aģenti. (..) OMON bija atgriezies savā dislokācijas vietā un ar Maskavu tika panākta vienošanās, ka viņus no turienes ārā vairs nelaidīs. (..)

Pret gaismu dodoties mājās, domās pārcilāju notikumus. Šī nakts pilnībā apliecināja, ka Latvijai ar Maskavu jeb centru ir zuduši stabili sakari un iespējas normāli koordinēt rīcību, pat neraugoties uz to, ka republika joprojām skaitījās PSRS sastāvā un visus stratēģiskos lēmumus pieņēma Maskava. (..) Nākamajā dienā barikādes turpinājās ar jaunu sparu, jo omonieši ar savu brutalitāti bija radījuši spēcīgu emocionālo impulsu. Vēl pēc dienas mani kopā ar Rīgas policijas priekšnieku Bugaju izsauca uz AP ziņot par operatīvo situāciju Rīgā un sniegt priekšlikumus. Mēs apliecinājām, ka kontrolējam situāciju un, lai nepieļautu pašdarbību un bruņotu vardarbību, iesaistīsim visus mums pieejamos spēkus. (..) Tā kā komitejā valdīja arī negatīvi un pat naidīgi uzskati, skaidroju, ka man svarīgi, lai cilvēki par VDK neķengātos. Tas tikai vēl vairāk saasinātu situāciju. Parlamentā piekrita manai nostājai. Man solīja, ka komitejai ļaus darboties tiktāl, ciktāl tas nebūs pretrunā ar Latvijas Republikas neatkarību."

20.janv., 2007

VDK ģenerāļa grāmata — bez devītā viļņa
Dace Balode

Decembra vidū nāca klajā grāmata Čekas ģenerāļa piezīmes, ko sarakstījis pēdējais Latvijas PSR VDK priekšsēdētājs Edmunds Johansons. Gan pati grāmata, gan saruna ar tās autoru raisa nopietnas pārdomas par to, kāpēc savulaik čeka varēja būt tik visvarena un cik bīstamas ir bailes un kolaboracionisms.
Johansons nav nekāds Gordijevskis* — nav uzrakstījis neko tādu, lai tagad vajadzētu mukt uz ārzemēm un slēpties. Nē, viņš mierīgi turpina iet uz tagadējo darba vietu kaut kur Vecmīlgrāvī vai Mangaļsalā — "kādā komercstruktūrā", kā pats lūdz rakstīt, lai gan pagātne viņu tomēr nav pametusi. Pagātne nekad nevienu nepamet.

To, starp citu, atzīst arī pats bijušais čekas priekšnieks, tomēr sarunā labprātāk lieto citu apzīmējumu. "Tas paliks vēsturei..." viņš nosaka, kad spriežam — vajag vai nevajag cilvēkiem visu zināt par čeku un par to, kas rakstīts tās arhīvos. Ar "palikšanu vēsturei" šajā gadījumā Johansons domā to, ka daudzas viņam un viņa iestādes darbiniekiem zināmas lietas tā arī nekad nenāks gaismā. Lai arī čeka ir viena no visu laiku biedējošākajām iestādēm, kas jebkad pastāvējusi, un par to galvenokārt jāpateicas tās politiskajai virsvadībai — PSKP — , kas ļāva vai lika tai izaugt par monstru, tā tomēr ir specdienests, kas tik viegli savus noslēpumus nedāļā — ne pēc desmit, ne pēc daudziem desmitiem gadu.

Zvaigznes krīt un dziest...

Laiks tomēr dara savu. Johansona grāmatas prezentācijā (lietot apzīmējumu "atvēršanas svētki" īsti piemēroti nešķiet) viņš pats saka: "Kamēr psiholoģiski nebiju gatavs, nevarēju šo grāmatu uzrakstīt. Tagad, pēc vairākiem gadiem, sapratu, ka ir pienācis laiks. Arī sabiedrība nu ir krietni mierīgāka, un mana grāmata neizraisīs lielu viļņošanos."

Var, protams, apšaubīt viņa teikto un secināt, ka grāmata iznāk tieši tad, kad nu jau gandrīz nenovēršami tuvojas maisu atvēršanas brīdis, var teikt, ka tā tiešām ir diezgan virspusēja, ko nesen presē Johansonam pārmeta Sandra Kalniete (Diena, 10.01.2007.), un arī cilvēku vai notikumu interpretācija ir jāpieņem ar atrunu, ka katrs savos memuāros vispirms nodarbojas ar pozitīva paštēla "zīmēšanu". Taču grāmatas nobeigumā tomēr publicēti daži dokumenti, kurus pat tādi profesionāļi kā Rita Aksenoka — kādreiz prokurore, tagad Apžēlošanas dienesta vadītāja Valsts prezidenta kancelejā — sakās lasījusi ar interesi. Dažus dokumentus Johansons līdz ar grāmatas uzrakstīšanu tagad atdevis arī Barikāžu muzejam (ieskaitot čekas aģenta kartīti, kādu Nedēļas rīcībā cits bijušais VDK darbinieks gan nodeva jau pirms vairākiem mēnešiem).

Čekas ģenerāļa piezīmes spēj modināt arī nelielu smaidu un atsauc atmiņā baņķiera Valērija Kargina grāmatu Nauda un cilvēki. No tās gandrīz vai spiesta lieta bija izdarīt secinājumu, ka Parex un Kargins bijuši tie, kas savulaik nosargāja Latvijas latu. Bijušais čekas priekšnieks tik bieži piesauc savu uzticību likumam un vēlmi nepieļaut asinsizliešanu, ka gribot negribas jāsaka: Johansons laikam nosargāja Latvijā mieru. Bet var jau būt, ka daļēji arī nosargāja vai zināma apstākļu sakritība viņam to ļāva izdarīt. Kurš gan tagad pēc gadiem to pateiks?

Interesanti, ka grāmatas prezentācijā iznāk iepazīties ar kādu bijušo žurnālisti, tagad uzņēmēju, kuras vecāki — nacionāli noskaņoti cilvēki — kopš saviem jaunības laikiem pazinuši Johansonu. Nejauši satikušies laivu braucienā un iedraudzējušies. Viņi no vēlākā čekista nav novērsušies un vēl šodien uzskata, ka Johansons spējis sevī saglabāt gan cilvēciskumu, gan pat zināmu latviskumu. Vēlāk, sarunājoties ar Edmundu Johansonu, viņš, neminot vārdus, piesauc kādus savus nacionāli noskaņotus draugus, kuri viņu nav aizmirsuši pat tad, kad viņam diezgan reāli draudējis arests. Nu, ko — informācija sakrīt. Tādi draugi — tas jau ir maziņš alibi.

Grāmatas iznākšana toties nepavisam nebija svētki kādam citam senam Johansona "draugam" — kādreizējam līdzgaitniekam, vēlāk tautas mīlulim un labās frizūras īpašniekam Anatolijam Gorbunovam. "Piezīmēs" ne reizi vien minēts viņa vārds un skaidri jūtama Johansona ne visai glaimojošā attieksme pret vienu no saviem bijušajiem bosiem. Arī vienā no prezentācijā lasītajiem fragmentiem izskanēja tieši Gorbunova vārds: kā viņš 1991. gada 21. janvārī, sēdēdams viesnīcā Rīdzene, izdzirdējis šaušanu pie Iekšlietu ministrijas un, nevarēdams saprast, kas īsti notiek, slepus pat no sava miesassarga, diebis cauri parkam uz stūra māju — viņaprāt, vienīgo drošo vietu.

Kad sakarā ar grāmatas laišanu klajā tika dots vārds sveicējiem, viens no pirmajiem priekšā iznāca tieši prezentācijā klātesošais Gorbunovs un reizē ar pasājiem apsveikuma vārdiem ātri steidza atstāstīt savu notikuma versiju: Johansona kungs šo to vairs kārtīgi neatceroties, čekā viņš esot iegājis vienkārši pa ceļam uz mājām. Vēl indīgāk noskanēja Gorbunova replika, ko viņš pamanījās izteikt grāmatas autoram brīdī, kad bija izstāvējis rindu pēc autogrāfa: Johansonam laikam nu esot pienākusi zvaigžņu stunda. Jā, bet zvaigznes krīt un dziest, Gorbunova kungs...

Maisiem ir divi gali

Kad dažas dienas pēc grāmatas prezentācijas tiekamies ar Edmundu Johansonu, sarunas laikā nevar nepamanīt bijušā čekas ģenerāļa interesi par mazo pelēko nieciņu uz galda — žurnālistes līdzpaņemto diktofonu. Viņa skats pie tā kavējas ne reizi vien, un kādā brīdī pat ienāk prātā doma: vai viņš zina, ka tagad ir digitālie diktofoni? Taču tieši tajā brīdī ierunājamies par maisiem. Nepārsteidz, ka Johansons ir visai skeptisks par to atvēršanu, jo arī viņš zina maģiskos skaitļus — no 40 tūkstošiem aģentu kartīšu palikuši tikai četri tūkstoši. Lai gan grāmatas prezentācijā tādā kā improvizētā preses konferencē diezgan skaļi uzstājās kādreizējais deputāts Silārs un iebilda pret to, ka maisu saturs ir bezvērtīgs, jo eksistē taču žurnāli un vairāki dokumenti, pēc kuriem varētu atšifrēt aģentu īstos vārdus, Johansons par to tikai smejas. "Es negribēju sevišķi saasināt situāciju. Tur teica: maisi bija aizzīmogoti. Bet maisam jau ir divi gali." Vēl vairāk liek apdomāties viņa piezīme par to, ka "mēs taču bijām speciālisti. Ja jau varējām apskatīt diplomāta pasi, kas bija noslēpta aiz septiņiem zīmogiem... Neviens, protams, neatzīsies, tas aizies vēsturē... Bet es pats zinu daudzus cilvēkus pēc sejām, ka viņi bija... Neatceros, kurā brīdī, bet tā kartīte ir pazudusi. Un tas cilvēks šodien ir tīrs un mierīgs..." Nu, ko, var tikai secināt, ka čekas asu talants bijis noderīgs vēl ilgi pēc 1991. gada, un pieprasījums pēc šā talanta izmantojuma bijis krietni liels.

Johansons arī uzskata, ka šodien cilvēki daudz labāk zina savas tiesības un nevienu vairs nevar šantažēt ar draudiem vai faktu, ka tiks publiski pateikts: "viņš bija aģents". To var apstrīdēt tiesā, un sadarbību pierādīt būs gandrīz neiespējami. Pat ja atradīsies kāds, kurš liecinās, tad arī viena mutiska liecība vainu vēl nepierāda. Tas faktiski nozīmē nonsensu jebkurā gadījumā — atveram vai neatveram maisus.

Johansons ir lietas kursā arī par to, ka tieši šobrīd ierosināta lieta par kāda biznesmeņa—miljonāra un vienas partijas sponsora kādreizējo sadarbību ar "orgāniem". Ja to izdotos pierādīt, kāda cita partija — saukta arī par biznesa partiju — priecīgi berzētu rokas. Taču pierādīt neizdosies, domā kādreizējais "orgānu" profesionālis, "jo šis cilvēks tiesāsies, un tiesa sadarbību nevarēs pierādīt".

Par daudz vērtīgākiem dokumentiem bijušais čekas priekšnieks uzskata krimināllietas, kas joprojām atrodas Latvijas arhīvos, lai gan tas prasītu titānisku darbu, ko diez vai kāds gribēšot darīt. Jāatgādina, ka kopš "atkušņa" laika Padomju Savienībā politiskas lietas tika ierosinātas ārkārtīgi reti un jebkuru pretdarbību padomju varai parasti pārvērta "kriminālā". Krimināllietās (interese varētu būt par aptuveni 10 000 lietu) varot papētīt, kas bijuši liecinieki, ko viņi teikuši u.tml., tādējādi atšķetināt vienas vai otras personas patieso lomu lietas ierosināšanā un izmeklēšanā. Rita Aksenoka, lūgta komentēt šo viedokli, apliecina, ka krimināllietās tiešām var daudz kam izsekot un daudz ko no tām izprast, taču viņa uzskata, ka to spēj izdarīt vien pats kādreiz apsūdzētais. Tikai viņš spēj saskatīt, kur sakrīt kopā mozaīkas gabaliņi, un tad, lietā minēto uzvārdu salīdzinot ar aģenta īsto uzvārdu, var droši secināt, kurš bijis stučītājs. Cilvēkiem no malas, pat prokuroriem, pēc Aksenokas domām, tas neizdotos.

Vakar — bailes no kolaboracionisma, šodien — korumpētība?

Čekas ģenerāļa piezīmēs var atrast saistošu informāciju par čekas struktūru, tiešākas vai netiešākas norādes par attiecībām, kādas valdījušas starp pašiem čekistiem, starp VDK un Komunistisko partiju, starp VDK Latvijā un lielo čeku Maskavā. Zināms pārsteigums ir grāmatā minētais VDK darbinieku skaits Latvijā — nebija tomēr licies, ka "štats" ir tik liels —, bet visus jau patiesībā interesē aģenti vai konkrētāk — stukači (pat ar romantisma oreolu apvītie izlūki nespēj radīt tādu interesi).

Tas, ka grāmatā nebūs viskārotākās sensācijas — konkrētu vārdu —, jau tāpat bija skaidrs, taču ne reizi vien gribot negribot raisās jautājums par ziņotāju skaitu jeb proporciju mūsu tautā. Ir dzirdēti diezgan šokējoši skaitļi bijušajā Vācijas Demokrātiskajā Republikā, tāpat Čehoslovākijā, bet kā bija pie mums? Johansons uz šo jautājumu atbild ļoti izvairīgi, spriedelējot, ka aģentu sadarbības laiks bijis ļoti dažāds — viens to darījis gadiem ilgi, cits — dažas reizes un īsu brīdi. Bet tomēr? "Nu varu teikt, ka skaits nebija mazs..."

Johansons arī labi saprot, ka daudziem čeka riebjas. Paniskās vai pat paranoiskās bailes viņš skaidro ar čekas darbību Staļina laikā. Visticamāk gan, ka viņš nekad nav iedziļinājies šo baiļu saknēs — VDK darbinieku skatījumā tas ir bijis tikai instruments darbā ar "mierīgajiem iedzīvotājiem" un pildot izlūkošanas uzdevumus.

Pārsvarā tomēr savos izteicienos kādreizējais čekas ģenerālis joprojām ir uzmanīgs un lieliski pieprot kādu "knifu", ko varētu piedēvēt arī viņa "speciālajai izglītībai": gan prezentācijā, gan intervijā viņš spēj rindkopām precīzi atstāstīt to pašu, kas jau nodrukāts grāmatā (tekstu, protams, ir apstrādājis profesionāls redaktors vai žurnālists), bet, aicināts izdarīt konkrētākus secinājumus, bieži lieto izteicienu "cilvēki jau paliek tikai cilvēki". Kādi tieši, to lai mēģina secināt katrs pats.

Johansons ir pārliecināts, ka 80% PSKP biedru bija patiešām uzticīgi kompartijas kalpi, kas i necentās apšaubīt vadošās un vienīgās partijas kursa pareizību, lai gan mūsdienās aptuveni tāds pats skaits droši vien apgalvotu, ka kompartijā stājās vai nu "tāpat vien", vai tādēļ, lai revolucionāri "uzspridzinātu" šo organizāciju no iekšpuses. Nedz grāmatā, nedz sarunā Johansons neizsaka šaubas par to, ka čekā varētu būt strādājuši daudzi "izdevīgas karjeras" meklētāji, kuriem VDK un kompartijas ideāli patiesībā neko nenozīmēja, turklāt ikviens čekists pirms pieņemšanas darbā tika rūpīgi un ilgi pārbaudīts. Jāsecina, ka tur strādāja visai lojāli cilvēki, tāpat kā lielākā daļa PSKP biedru ir bijuši visai uzticami padomju varas patrioti.

Ja nu tomēr gan darbinieku, gan aģentu patiesā pārliecība ir bijusi citāda, bet tik dziļi noslēpta, ka par to nenojauš pat kādreizējais VDK vadītājs, tad jādomā, ka kolaboracionisms ir bijis dabisks stāvoklis tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku. Runāt vienu, bet domāt citu, strādāt tikai naudas vai cita izdevīguma dēļ — cik īsti cilvēku bija gatavi to darīt? Un vai tagad pēc nieka 15 gadiem tādu ir kļuvis daudz mazāk? Varbūt šeit slēpjas atbilde, kāpēc Latvijā korupcijas līmenis joprojām ir tik augsts, jo "cilvēki jau paliek tikai cilvēki". Tās ir pārdomas, kas nav aprakstītas darbā, bet kas rodas, lasot starp rindām.

Taču grāmata raisa arī patīkamas emocijas. Vispirms tāpēc, ka, spriežot pēc mediju telpā izskanējušās informācijas, šīs grāmatas iznākšana vairs nav nekāda pirmā lieluma ziņa, tātad par čekas jautājumu spriedze sabiedrībā vairs nav tik liela (atcerēsimies paša Johansona teikto). Otrs iemesls priekam ir tas, ka var uzskaitīt virkni augstus un atbildīgus amatus ieņemošu cilvēku, kuri nav un nevar būt saistīti ar VDK, jo viņi ir pārāk jauni, lai tā būtu. Savukārt absolūtai bezprincipialitātei pamazām stājas pretī labas algas, rietumnieciska izglītība un prasība pēc attīstības, kam korupcija un politiska stagnācija, kas nav sveša arī patlaban, agri vai vēlu būtu jāaizmēž vēsturē.n

* VDK bijušais nodaļas vadītājs Londonā Oļegs Gordijevskis, uz Lielbritāniju pārbēgušā un nesen nogalinātā Krievijas FDD virsnieka Aleksandra Ļitviņenko draugs.

26. janvāris (2007)

Ilmārs Latkovskis: Par čekas ģenerāļa piezīmēm

HansaMedia 27. janvāris 2007

Viņa grāmatas pirmo tirāžu no veikaliem izķēra dažu dienu laikā.

Čekas ģenerāļa, pēdējā LPSR Valsts Drošības komitejas priekšsēdētāja Edmunda Johansona "Čekas ģenerāļa piezīmes" ir līdz šim pamatīgākās atklāsmes par čekas darbību nesenajā pagātnē. Grāmatas ievadā autors uzreiz gan pasaka, lai lasītājs necer uz būtisku čekas noslēpumu atklājumiem. Taču viņam ir arī apņēmība runāt par dažām lietām – "kaut vai tādēļ, lai citi nerunātu niekus un neuzdotu sevi par lielajiem laikmeta varoņiem."

Dažiem bijušajiem čekas virsniekiem raksturīga smīkņāšana, ka, lūk, tieši viņi bijuši tie, kas bīdījuši visus procesus – Atmodu, barikādes, neatkarības kustību. Tautas patriotisko noskaņojumu viņi iztēlo par lētticīgu muļķību. Pretstatā tam Johansons tomēr ar cieņu atminas tautas pašaizliedzību Atmodas un barikāžu laikā. Bet pašas VDK iekšienē viņš atklāj apjukumu, kur augsti profesionālas inspirācijas un notikumu kontrole mijās ar cilvēciskām vājībām.

Johansons netaisās par varoni. Viņš godīgi atklāj, ka juku laikos pirms neatkarības pats bija ļoti piesardzīgs (varētu pat teikt – bailīgs) cilvēks, kurš nemitīgi laipojis starp savu priekšniecību Maskavā un topošo neatkarīgās Latvijas varu. Taču starp rindām var izlasīt, ka tādi paši laipotāji bijuši arī Latvijas "gaišie spēki". Janvāra barikāžu un augusta puča viskritiskākajos brīžos tie piemirsuši savu stingrās nacionālās stājas bravūru, un atkal bijuši pieglaimīgi čekai. Jo īpaši tas izpaudies rajonu vadības līmenī. Intervijā TV raidījumam "Viss notiek" Johansons to apzīmē gan kā dzīvības saglabāšanas instinktu, gan kā divkosību, kas izpaužoties līdz pat šai dienai.

Jūtams, ka čekas ģenerālim palikušas mieles no tautas attieksmes, kas VDK iztēlojās par lielo ļaundari, bet dažus bijušos komunistus, kas pārgāja nacionālajā nometnē, cēla slavas saulītē. Johansons raksta: "Pirmos sekretārus nosacīti varēja uzskatīt par Latvijas VDK politisko vadību. VDK darbības aspektus visos laikos noteica kompartijas funkcionāri, un izpildītājiem – VDK darbiniekiem – tos nācās rūpīgi ievērot. (..) Diemžēl mūsdienās daudzi "pārkrāsojušies" politiķi to ir paguvuši aizmirst."

Viens no jūtīgākajiem jautājumiem, kuram savās ģenerāļa piezīmēs pieskaras Johansons, ir norādes, ka čeka diezgan veiksmīgi ir strādājusi arī ar trimdas latviešiem. Cik veiksmīgi, to ģenerālis neatklāj. Viņš tikai norāda, ka daudzi trimdas latvieši notverti, kad slepus braukuši ārpus Rīgas. Tad, lai atpirktos no lielākām "ziepēm", lai saglabātu iespēju arī turpmāk satikties ar radiniekiem, čeka no šiem mēģinājusi izspiest kādu vajadzīgo informāciju. Cita līmeņa spēle ir bijusi zinātniski tehniskā spiegošana, taču par to čekas ģenerālis nav pārāk runīgs.

Varbūt temats par trimdas latviešu vervēšanu ir tikai provokatīvs mājiens? Vismaz tādā nozīmē, ka var uzjundīt jaunus asumus Latvijas un ārzemju latviešu attiecībās. Tā to var iztulkot, taču nedomāju, ka šajā gadījumā tas ir apzināts mērķis.

Daudzi to pašu notikumu aculiecinieki čekas ģenerāļa aprakstos atklās dažus kļūdainus faktus, tāpat jūtams, ka par dažu labu Atmodas laika parādību ir aprakstīta tikai leduskalna redzamā daļa, jo Johansons paliek uzticīgs klusēšanas zvērestam neizdot aģentūru.

Johansona grāmatā var atrast arī komiski interpretējamus citātus. Piemēram, jaunā čekista atklāsme pēc brauciena uz VFR par sociālisma sistēmas pārākumu pār kapitālismu: "Ja kāds tevi uzaicina uz restorānu, tad tas nenozīmē, ka tev restorāns tiek uzsaukts – katrs pats samaksā savu rēķinu. Arī tas bija viens no iemesliem, kādēļ manī saglabājās pārliecība par mūsu iekārtas iespējām."

Taču visi šie sīkumi nemaina lietas būtību. Nevar arī no Johansona grāmatas gribēt to, par ko bijušos čekistus piemeklē nelabs gals. Katrā ziņā Johansona "pieļaujamās" atklāsmes ir kas vairāk nekā līdzšinējās diskusijas par čekas maisiem. Priekšvārdu savai grāmatai Johansons nobeidz ar vārdiem:

"Tiem, kuriem riebj VDK, iesaku šo grāmatu nelasīt, jo tā uzdzīs vēl lielāku riebumu. Jums patiesi nepatiks stāsts par to, kā komitejas operatīvie darbinieki savulaik rīkojušies jūsu dzīvoklī. Tāpat jums nepatiks lasīt par to, kā tikāt izsekoti un kā tika noklausītas jūsu telefona sarunas un kontrolēta jūsu korespondence."

Es gan iesaku šo grāmatu izlasīt arī tiem, kuriem riebj VDK.

Čekas ģenerālis un atmoda
Sandra Kalniete, bij. Latvijas Tautas frontes valdes priekšsēdētāja vietniece

«Tik sarežģīti pat pēc Otrā pasaules kara nebija…» (83.lpp.)

Tiklīdz padzirdēju, ka pēdējais LPSR Valsts drošības komitejas priekšēdētājs Edmunds Johansons gatavojas publicēt savas atmiņas, tā ar lielu interesi tās sāku gaidīt. Mani vienmēr ir intriģējis, kā atmoda izskatījās no "viņu" puses — ar "viņiem" domāju kompartijas vadību un VDK — , cik ilgi "viņi" bija pārliecināti, ka notiekošais attīstās atbilstīgi pašu sacerētajam scenārijam, un kurā brīdī "viņi" saprata, ka katastrofa ir nenovēršama. Cerēju, ka Johansona grāmata būs mēģinājums vismaz iezīmēt, ja ne sniegt atbildes uz šiem jautājumiem. Vēl jo vairāk tādēļ, ka grāmatas apakšvirsraksts Atmoda un VDK it kā to sola.

Pēc Čekas ģenerāļa piezīmju izlasīšanas biju dziļi vīlusies. Nē, ne tādēļ, ka tajā izpaliek sensacionāli aģentu atmaskojumi vai slepeno operāciju izklāsti, bet gan tādēļ, ka grāmata ir tik virspusēji un pavirši uzrakstīta. Tik pavirši, ka gandrīz vai jājautā, kāpēc ģenerālim vispār gribējies rakstīt, jo savu daudznozīmīgo apņemšanos grāmatā dot "materiālu vēsturnieku strīdiem un jaunām versijām", autors nav izpildījis. Vien šis un tas ir ieskicēts, šis un tas šur un tur pieminēts, taču kopainas un dziļuma nav. Ne grāmata pietiekami analizē VDK notiekošo Padomju Latvijas pastāvēšanas pēdējos gados, ne arī izvērstāk raksturo VDK darbinieku sarežģīto attieksmi pret atmodu un PSRS sabrukumu, vai arī palīdz uzzināt, kāda iekšējā cīņa starp "konservatoriem" un "perstroikas atbalstītājiem" notika LKP un VDK rindās. Šādu virspusību nevar izskaidrot ar atrunu par padomju drošības dienesta ierēdņa profesionālo ētiku, kas VDK priekšsēdētājam uzliekot pienākumu glabāt profesionālo noslēpumu vēl trīsdesmit divus gadus.

Tas nav nekāds attaisnojums, jo ģenerālis ir bijis nepieļaujami paviršs arī pret to informācijas daļu, kas ir publiski pieejama. Kā lai notic autoram un viņa apgalvojumiem, ja viņš vai ik uz soļa paklūp pie kāda datuma vai sajauc notikumu secību un darbojošās personas. Katrs, kas rakstījis atmiņas, zina, ka laiks mēdz izdzēst otršķirīgo cilvēka apziņā un sakārtot pagātni pēc dziļi personīgiem kritērijiem. Tāpēc, cienot lasītāju, būtu vismaz jāaiziet uz bibliotēku un jāpārliecinās, vai notikumi pareizā secībā sakārtojušies paša atmiņā.

Johansons šādas pūles nav uzņēmies. Citādi viņš nerakstītu, ka pirmais publiskais mītiņš, kam LKP CK deva atļauju, notika 1988.gada 16.martā. Nebija tāda mītiņa. Atļauju Radošo savienību padome saņēma ziedu nolikšanai Brāļu kapos 25.martā, lai pieminētu 1949.gada masu deportāciju upurus. Tas mītiņš pie Kongresu nama, par kuru raksta Johansons, notika pāris mēnešus vēlāk 14.jūnijā, lai godinātu 1941.gada deportēto piemiņu. Savukārt "riteņbraukšanas svētki", ar kuriem LKP CK un VDK mēģināja nepieļaut, ka Helsinki 86 noliek ziedus pie Brīvības pieminekļa, gan notika 14.jūnijā, tikai 1987.gadā, un to neatspoguļoja ne radio, ne televīzija, ne prese.

Nebija tādas tradīcijas katru gadu sasaukt Radošo savienību plēnumu. Tas, kurā M.Vulfsons publiski pateica, ka Latvija 1940.gadā tika okupēta, bija pirmais. Varbūt tāpēc tas Johansonam "tik īpaši palicis atmiņā". Nevis PSRS Augstākā Padome, bet PSRS Tautas deputātu pirmais kongress izveidoja komisiju PSRS un Vācijas 1939.gada neuzbrukšanas līguma politisko un tiesisko seku novērtēšanai. B.Pugo neuzstājās Tautas frontes dibināšanas kongresā, jo jau bija pārcelts darbā uz Maskavu. Tāpat arī nepareizs ir apgalvojums, ka LTF "katra sabiedriskā organizācija izvirzīja savus pārstāvjus". Nē, LTF varēja iestāties tikai individuālie biedri. Kā citādi gan izdotos novērst to, ka LTF varētu nonākt LKP un komjaunatnes kontrolē. Grāmata mudž no šādām elementārām kļūdām. Ja jau demokrātisko kustību izpētes speciālā vienība, kā to raksta Johansons, darbojās viņa paša vadībā, tad vismaz vajadzētu zināt, kad kas ir noticis un kas tur ir piedalījies.

Arī tagad, 15 gadus pēc režīma sabrukuma, PSRS pēdējos gados notiekošo Johansons vērtē gauži plakani un shematiski. Viņš taču vadīja analītiski spējīgāko no padomju varas balstiem. Ir jābūt politiski naivam, lai apgalvotu: "Kolīdz no Konstitūcijas izslēdza sesto punktu par partijas vadošo lomu sabiedrībā, tā Savienībā un republikās sākās problēmas" (63.lpp.), "Ārzemju pārraides veicināja nacionālā pašlepnuma veidošanos un nostiprināja domu par nacionālo neatkarību" (74.lpp.), "Tautas frontes rašanās bija tikpat neizbēgama kā 1917.gada revolūcija" (81.lpp.) vai "Tā kā tautsaimniecības jomā nekas konkrēts nenotika, tad tauta uzskatīja, ka "perestroikas" galvenais uzdevums ir demokrātijas attīstība, cīņa par latviskumu, valstisko neatkarību un pat izstāšanos no PSRS" (69.lpp.). Šādas "analītiskās pērles", kas atrodamas vai katrā otrajā lappusē, apliecina, cik lielā mērā "neredzamās frontes" kareivji čekisti paši bija kļuvuši par sevis sargātās ideoloģijas un tās mītu upuriem, ja tektoniskos procesus, kas notika PSRS un Latvijā astoņdesmito gadu beigās, spēj aprakstīt vien avīžu ievadrakstu frāzēs.

Īpašu protestu manī izraisa Johansona atkārtotie apgalvojumi, tāpat kā dažādās citu VDK darbinieku intervijās dzirdētais, ka čekistu pārdomātā darbība paglābusi no vardarbības un asins izliešanas atmodas laikā, bet neķeršanās pie ieročiem augusta puča laikā novērsusi pat pilsoņu karu! Šis ir viens no mītiem, ko VDK bijušie kultivē ar lielu neatlaidību. Laikam tas palīdz tikt galā ar nostalģiju, bet varbūt tas tiek darīts, lai attaisnotu sevi.

Laikam tādēļ ģenerālis tik daudzreiz uzsver, ka vienmēr strādājis saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu. Cik ērts attaisnojums, kas patiesībā nav nekāds attaisnojums, jo runa ir par likumdošanu, kas bija radīta, lai stiprinātu un sargātu tautai naidīgu diktatūru. Šādi drošības dienesta ierēdņi un tiesneši attaisnojās pēc nacisma sagrāves Vācijā, pēc diktatūru krišanas Grieķijā, Portugālē, Spānijā, Čīlē, Kambodžā, jo tas noņem personīgo atbildību par paša izvēli. Vēl tagad ar šausmām atceros kādu agru vasaras rītu astoņdesmitajos gados, kad pie durvīm atskanēja zvans un mans vīrs tika izrauts no gultas un aizvests pratināt uz "stūra māju", kā tautā sauca VDK. Uz kāda likuma pamata aizturēts, kāpēc, kad un vai viņš atgriezīsies — neviens to man nepaskaidroja. Saskaņā ar padomju likumiem tas bija likumīgi. Pat ja bija pretrunā ar starptautiskajām ANO konvencijām par cilvēktiesībām, kuras PSRS bija ratificējusi. Vismaz šo pretrunu šodien Johansonam vajadzētu saprast un tik ļoti neuzsvērt VDK normālību. Varbūt tad ģenerālis savas grāmatas epilogā nerakstītu: "Esmu patiesi lepns par paveikto pēdējos VDK priekšsēdētāja amatā pavadītajos gados"..

Diena, 2007. gada 10. janvāris.

Katram maisam divi gali
Viktors AVOTIŅŠ

Latvijas PSR Valsts drošības komitejas darbība joprojām ir melnais plankums mūslaiku vēsturē.
Intervijā Neatkarīgajai – nesen iznākušās grāmatas Čekas ģenerāļa piezīmes autors, pēdējais Latvijas PSR Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs, tagad kādas privātfirmas konsultants drošības un kadru jautājumos Edmunds JOHANSONS.

– Vai nav pretruna – jūs uzrakstāt grāmatu, visai detalizēti skarat tajā VDK darbības posmu pirms likvidācijas, atsaucaties uz arhīvu pieejamību, bet ievadā apgalvojat – "Latvijas PSR Valsts drošības komitejas darbība joprojām ir melnais plankums mūslaiku vēsturē"?

– Lai izvērtētu Valsts drošības komitejas vēsturi un vietu sabiedrībā no dibināšanas līdz šai dienai, jābūt uz vietas visiem dokumentiem. Paņemt vienu dokumentu paketi un pārējos neredzēt – tas nozīmē neko objektīvi neizvērtēt. Šajā sakarā – LPSR VDK četrdesmito gadu arhīvu faktiski nav Latvijā. Tāpat ne viss glabājas šeit uz vietas par posmu pēc Lielā Tēvijas kara. Ar turpmākajiem posmiem ir tāpat. Iznāca tā, ka diplomātiskās pārrunas, kas bija sāktas 1991. gadā pēc puča, pārtrūka. Daudz ko no arhīviem Krievija bija gatava atgriezt. Ja ne atsevišķu mūsu politiķu neapdomīga rīcība, tas būtu noticis. Protams, tad par šīm lietām būtu starpvalstu sarunas – ko dot, ko nedot, dažāda dokumentu slepenība, arī vienošanās – publicēt šos dokumentus vai nepublicēt, vai tie paliek tikai kā vēsture vai kā... Tas ir nākamais jautājums. Jaunā laika periods... Tā darbinieki vēl dzīvi, tādēļ arī nav lietderīgi visu atklāt, jo to var dažādi iztulkot. Vienu daļu var atklāt, otra zināmu laiku paliek ēnas pusē. Visā pasaulē tas tā ir.

– Man manā naivumā liekas, ka šī bijušo laiku slepenošana nav nekas vairāk kā vecās astes politiska slēpšana, kas dažam labam neiederas jaunajos laikos. Režīma vairs nav, PSRS nav, VDK nav – kāda jēga turēt tam slepenības vāku virsū?

– Tāds tas specdienestu liktenis ir, ka ne visu var pateikt, jo tā tiešām ir politika. Jebkurš pasaules drošības dienests ir iejaukts politikā.

Bet jēga? Pirmkārt, mana kā priekšsēdētāja morālā atbildība pret visu to kolektīvu, kuru kādreiz vadīju, saglabājas. Man ļoti līdzsvaroti jāizsakās par jebkuru momentu, lai cilvēkus nepatiesi neapvainotu. Lai, pat negribot, neradītu viņiem kaut kādu negatīvu auru. Tā ir viena puse.

Otra puse... Redziet, Latvijas vēsture ir ļoti īpatnēja. Latvija bijusi vienā jūgā, otrā jūgā, trešā jūgā.... Vācu, krievu, tad Padomju Savienība... Cilvēki gribēja izdzīvot. Pat politiķi, vadītāji gāja uz kontaktiem ar to vai citu svešzemes varu. Lai izdzīvotu. Tagad sākt.... Aizgājušās paaudzēs ir cilvēki, to skaitā Latvijas autoritātes, arī cīnītāji par nacionālo neatkarību, kuri spiesti vai nespiesti (es saku, jāskatās vēlreiz arhīvs, jālasa pamatīgi) bija sasaistījušies ar to pašu drošības komiteju. Ja ne ar Latvijas, tad PSRS. Grāmatā minu kara ministru Balodi. Karu viņš pavadīja izsūtījumā, viņu nenošāva, pēc tam ļāva atgriezties atpakaļ Latvijā, viņš dzīvoja te līdz mūža galam, apbedīts Meža kapos. Kara ministrs – tā ir ļoti nopietna figūra. Ja tādu figūru režīms neaizskar – kāpēc tā? Kāpēc daudzus nevainīgākus cilvēkus iznīcināja bez tiesas, lielai daļai represēto neļāva dzīvot Latvijā, viņi bija spiesti dzīvot Lietuvas pusē, tāpat kā lietuvieši dzīvoja Latvijas pusē... Bet šeit – izņēmums.

Šādu izņēmumu, ja skatāmies vēsturē, nav mazums. Tagad ceļot visu to gaismā, neredzot pamatdokumentus, kārtīgi neizpētot un no visām pusēm neizsverot, mēs sagādātu latviešu tautai negatīvu pašsajūtu. Saistībā ar tiem cilvēkiem, kas daudz darījuši Latvijas labā, bet kaut kur paklupuši. Iznāk, ka tauta, ne jau visa tauta, bet attiecīgi politiķi ir, vienkāršā valodā sakot, sasmērējušies. Ja to tagad celtu gaismā – kam labums no tā? Paies vēl kādi gadi divdesmit, trīsdesmit, un taisnība parādīsies. Bet sabiedrībai jānomierinās. Tai jāspēj skatīties objektīvi. Nevis subjektīvi. Lai tas ir solīdi, lai mēs neapvainotu nevainīgos. Tie, kas tajā saulē, vairs aizstāvēties nevar. Patrotiskās jūtas – tās arī varam aizskart. Ļoti sāpīgs jautājums. Tāpēc labāk desmit reižu nomērīt nekā skaldīt uzreiz. Mēs tagad esam neatkarīga valsts, tai jābūt stabilai, pietiekami bagātai, sabiedrībai nobriedušai, tad tā uz šīm lietām skatīsies vēstures plaknē – ne tik asi. Kā tas notiek tagad, kad vēl rit politiskās cīņas.

– Kāpēc, jūsuprāt, sabiedrības uztverē VDK un nevis kompartija ir galvenais režīma represiju autors?

– Ideoloģiju noteica kompartija. Mūziku pasūtīja kompartija. Un arī maksāja par to mūziku partijas funkcionāri. Piemērs – tiek izdarīts kriminālnoziegums. Nošauj cilvēku. Atrod vainīgo, tiesā, tas dabū mūža ieslodzījumu. Pasūtītāju neatrod. Viss naids iet pret izpildītāju. Pasūtītājs bija kompartija. Tā noteica komitejas darba robežas.

– Lai visiem būtu skaidrs – kas Latvijā varēja jūs izrīkot?

– Jautājums ļoti interesants un grūts. Ja runājam par laiku līdz deviņdesmitajam gadam, kad Tautas fronte pārņēma varu, līdz Augstākās Padomes vēlēšanām, kad jau bija cita situācija... Tad komandieris politiskā, ideoloģiskā ziņā bija LKP Centrālā komiteja, tās pirmais sekretārs un birojs, kam mums bija par kādiem jautājumiem jāatskaitās. Ja VDK kolēģijā nebija vienotības, tas jautājums pārgāja uz CK biroju, kas tad pieņēma lēmumu par VDK darbību. Kas skar profesionālās, operatīvās darbības lietas – to noteica Maskava. Protams, Maskavai bija sava nostāja arī politikā, tomēr pēdējais vārds palika LKP CK pirmajam sekretāram. Ja viņš pateica: es nepiekrītu, tad Maskava negāja pretī pirmajam sekretāram vai CK birojam.

– Vai bija kādas CK ar pirkstu norādītas prasības, kā rīkoties attieksmē pret to vai citu konkrētu cilvēku?

– Tik primitīvi, domāju, nebija. Rajonu komiteju pirmie sekretāri, ja viņiem bija informācija par kaut kādām negācijām, varēja izsaukt vietējo VDK priekšnieku vai zvanīt republikas komitejas priekšsēdētājam: klausies, mani tas neapmierina, izpētiet, pēc tam man ziņojiet. Man grūti spriest par periodu pēc kara.... Ja runa ir par nomenklatūras darbiniekiem, CK pirmais sekretārs varēja dot norādījumu: ziniet, mani interesē, cik tas vai cits godīgs, vai tur nav izsaimniekošanas, vai viņš nav sapinies ar kādu noziedzīgu grupējumu utt. Pasūtījumi bija, komitejai tie bija jāizpilda un pēc tam viņam personīgi arī jāziņo. Kas skar krimināllietu ierosināšanu pret nomenklatūras darbiniekiem, tas, protams, bija jāsaskaņo ar CK pirmo sekretāru. Organizācija bija ļoti plaša, informācija komitejai par katru tika sniegta, bet tā nejaucās – darīt tā vai citādi.

– Grāmatā rakstāt, kā radās čekas maisi. Kā vērtējat manipulācijas ar tiem pēc tam?

– Grāmatas prezentācijā šis jautājums tika saasināts, sacīts, ka maisi aizplombēti, aizzīmogoti un klāt tiem nevarēja tikt. Es gribēju pateikt: bet maisam taču ir divi gali. Ja viens gals bija aizzīmogots, tad otrs nebija. Tos diedziņus attaisīt vaļā un pēc tam sašūt maisu atkal ciet – nav problēmas. Un, ja ir runa par speciālistiem, tad ne tādas lietas vien tehniski tikušas darītas. Tā ka kas šis tas ir pazudis. Tas ir sabiedrībai zināms. Un daži arī paši izpļāpājušies.

– Tas ir pilnīgi droši?

– Personīgi es par dažiem cilvēkiem zinu, ka viņiem bija tur jābūt. Komitejas darbinieku vainas dēļ daži nebija izņemti. Es tādu komandu nedevu. Ja es būtu devis tādu komandu, būtu daudzas nepatīkamas sekas. Bet darbiniekiem pašiem uz savu risku, ne masveidā, protams, es to ļāvu.

Bet ne tas mani uztrauc visvairāk. Vairāk mani uztrauc, ka tas šodien ir nepierādāms fakts. Tiesas process nonāktu strupceļā. Jo kartīte nav pierādījums, pat viena darbinieka teiktais – jā, es viņu savervēju, es ar viņu strādāju – nav pierādījums. Var pateikt – tas ir apmelojums. Tiesai pierādījumu nav. Tiesa būs pārslogota. Ir tiesības prasīt segt morālo zaudējumu, jo ir nepierādīts apvainojums sadarbībā. Ja nesedz, ir tiesības vērsties Eiropas tiesā. Tā ka tā vienkārši ir sabiedrības sašķelšana un nodokļu maksātāju naudas izšķiešana. Un nebūs jau rezultāta. Ja pēc tam būtu kaut kāds rezultāts kaut kādas idejas labā...

Un, ja arī kāds ļaunums bijis, tad nevis astoņdesmitajos gados, bet piecdesmitajos. Tad faktiski bija pilsoņu karš. Tur brālis par brāli stāstīja, kaimiņš par kaimiņu. Uz tā pamata bija izvešanas utt. Ja viņi samelojuši, apmelojuši, tad pie viņiem, pie viņu sirdsapziņas jāvēršas. Ne jau astoņdesmitajos gados, kad jaunā paaudze rīkojās, ievērojot likumus. Tādus likumus, kādus pieņēma pati Latvijas PSR Augstākā Padome.

Ja tiešām nopietni grib to jautājumu skatīties, ir jāiet no otra gala. Visas krimināllietas atrodas Latvijā. Paņemt tās krimināllietas, paskatīties, kas ir tie liecinieki... Ja liecinieki melojuši, tad, lūdzu, ar viņiem strādājiet. Ar Pēteri vai Miķeli, kuri bija negodīgi, apmeloja cilvēku, kā dēļ cilvēks cieta, bet apmelotājs šodien ir pat godā. Taču visu lietu izskatīšana prasa lielu darbu. Bet tas ir tiesā pierādāms. Tad viss būtu objektīvi.

– Ko jūs politiķu vietā darītu ar maisiem?

– Es neko nedarītu.

– Lai stāv?

– Lai stāv. Kamēr sabiedrība nenobriedīs, jāiet no otra gala – krimināllietas, represētie... Izsūtītāju lietas taču glabājas IeM arhīvos. Tur arī ir liecinieku liecības – uz kā pamata cilvēki izsūtīti. Dažreiz tur ir arī aģentu ziņojumi. Tos var šķetināt ārā. Bet, kamēr tas darbs nav izdarīts, lai stāv.

Otrkārt, jāņem vērā, ka Latvijā strādāja arī armijas sevišķās daļas, kuras, ja saliktu tās kopā, operatīvo darbinieku ziņā neatpalika no komitejas darbinieku skaitliskā sastāva. Katram šim operatīvajam darbiniekam arī bija kādi desmit aģentiņi. Par tiem mums nekā nav – izņemot domas un emocijas. Cik no tiem palika dzīvot Latvijā. Kas zina? Turklāt tie, kas sadarbojās ar militārpersonām, varbūt kopumā ir morāli negodīgāki par tiem, kuri sadarbojās ar VDK.

Redziet, ja būtu gājis tā, kā bija domāts starpvalstu protokolā, pēc tam nodomu projektos, Krievija civilizēti kādu daļu arhīvu atdos Latvijai, Latvija – Krievijai... Tad civilizēti arī par to kartotēku norunātu. Būtu loģiski. Bet aizcirtām durvis ciet. Kāpēc tagad atkal būt durakiem un radīt sabiedrībā nevajadzīgu spriedzi? Tā jau sabiedrība pietiekami sadalījusies.

– Vai Latvijas valsts, jūsuprāt, adekvāti izturējusies pret jūsu kolēģiem, komitejas štata darbiniekiem?

– Skaidrs, ka šodien attieksmē pret šiem darbiniekiem ir zināms negodīgums. Es saprotu, ka no politiskā viedokļa pēc neatkarības atgūšanas pirmos piecus gadus šis jautājums bija aktuāls. Jo neviens nezināja, kā komiteja uzvedīsies, kā uzvedīsies darbinieki, kā viņi strādās tālāk ar saviem aģentiem, vai viņi ir pret Latvijas neatkarību utt. Pagāja laiks, un visi saprata, ka nekādas briesmas no viņiem nedraud. Nav neviena krimināllieta, neviens process ierosināts. Ne par pašiem darbiniekiem, ne viņu aģentiem. Nekur presē nekas tāds nav parādījies. Katrs no viņiem ieņem savu nišu. Vai nu ekonomikā vai citur. Viena daļa, ap 40 cilvēku, aizgāja strādāt iekšlietu sistēmā. Drošības policijā viņi pat apmācīja jaunos darbiniekus. Mani bijušie padotie mācīja. Un ar laiku pierādījās, ka viņi ir lojāli pret esošo varu. Patīk tā vai nepatīk – tas ir dažādi, bet ar darbību viņi nekur nav parādījuši, ka ir pret Latvijas neatkarību.

Vajadzēja jau sen noņemt visus aizliegumus, jo praktiski tie vairs nestrādā. Tukšas spekulācijas. Paši komitejas darbinieki nav pietiekami aktīvi, jo nevēlas, lai šī aktivitāte slikti atsauktos uz viņu bērniem vai kā citādi. Bet, ja viņi grieztos Eiropas Cilvēktiesību tiesā, skaidrs, ka tiesa viņus attaisnotu, jo nav pamata šo cilvēku, to skaitā Latvijas pilsoņu, tiesības ierobežot, ja nav nekādu juridisku pierādījumu.

– Jūs grāmatā rakstāt, ka ticis runāts par sētas būvi ap Brīvības pieminekli, lai izjauktu Helsinki-86 gājienu. Tagad tās sētas ir gandrīz regulāra prakse. Kas mainījies ar komiteju salīdzināmo drošības struktūru stilā šodien?

– Metodes visā pasaulē ir līdzīgas. Velosipēdu no jauna nevar izdomāt. Tajā laikā mēs varbūt bijām pārāk bailīgi, neuzdrošinājāmies tādas lietas kā sētu taisīt ap Brīvības pieminekli. Nacionāļiem tas tad būtu briesmīgs kliedziens.

Daudzas lietas tagad dara atklātāk, konkrētāk nekā toreiz, es domāju – pēdējos VDK gados, pieļāva. Piemēram, cilvēku nelaišana uz mītiņiem, pa ceļam aizturēšana, izolācija uz pāris stundām. Viss tas pats... Tie paši vēži, tikai citā kulītē. Nekur no tā neaiziesi. It kā tā šodien nevajadzētu darīt. Jo tajos laikos bija okupācijas režīms un tā tālāk, varēja saprast, bet šodien – demokrātiskā valstī... Nekas mums nedraud. Un, ja tai mītiņā sāk kauties, tad kādēļ ir policija, kurai jāpieņem mēri... Attiecībās ar sabiedrību tomēr jābūt kaut kādai loģikai. Ierobežot visas sabiedrības tiesības, lai savus pienākumus saudzētu – tur nav nekādas loģikas. Tā vienkārši ir specdienestu nepārliecinātība – nedod Dievs, kaut kas notiks, mūs apvainos, zaudēsim uzplečus. Labāk visu aizliegt. Un – viss atrisināts.

Turklāt tolaik nevarēja noklausīties katru, kurš tik ienāk prātā. Tas bija neiespējami. Sistēma bija tā sakārtota – ja nav priekšsēdētāja sankcijas (pēdējos gados; agrāk vajadzēja vēl arī vietnieka sankciju), tad neviens to nedarīja.

– Tā noliet informāciju no tiesu sistēmas kā tagad nevarēja?

– Tas bija izslēgts. Redziet – ir plusi un mīnusi. Tautā mēļo, ka visur bija komitejas acis un ausis. Arī tiesu sistēmā lāgā nezināja, kurš sadarbojas – pat ne kā aģents, kā uzticamības persona. Tātad ja kāds kaut ko noplūdinās, tas kļūs zināms komitejai. Kas kļūs zināms komitejai, tas aizies līdz augstākajai partijas institūcijai. Skaidrs, ka to cilvēku pārcels uz citu darbu. Krimināllietu gan neierosinātu. Jo tas būtu skandāls. Varētu parādīties komitejas roka. Tā tajos laikos nebija pieņemts.

– Jūs sakāt, ka deviņdesmito gadu mijā izvēlējāties "trešo variantu" – turēt likumu par kungu un profesionāli strādāt. Vai tas nenozīmēja dabūt dunkas no abām politiskajām nometnēm?

– Principā, jā. Bet es sapratu, ka man citas izejas vispār nav. Nebija tā, ka es gribētu sev kādu karjeru vai ko tamlīdzīgu. Par to pat nedomāju. Tāpēc man bija viegli strādāt. Ja cilvēks nedomā par amatu, viņam uzreiz ir baigais slogs nost. Vienīgā galvassāpe man tajā laikā bija – neradīt lielu konfliktu. Tāpēc es, ciktāl varēju, ciktāl saprāts tolaik atļāva, pakļāvos Maskavai, cik atļāva – vietējiem. Un pa vidu koriģēju savu darbību ar likumdošanu. Jo es sapratu – šā vai tā vēsture spriedīs par visu darbību atbilstoši likumdošanai. Nevis emocijām. Emocijas aizies. Daži politiķi tajā laikā teica, ka vajag nosēdināt Johansonu blakus Rubikam. Ja arī tas būtu noticis, agrāk vai vēlāk taisnība būtu parādījusi, kas ir kas. Vai es rīkojos pareizi? Ja būtu rīkojies nepareizi, neatbilstoši tai situācijai, likumdošanai, tad nekas nebūtu mani glābis, man nebūtu pie kā apelēt. Maskava no manis atteiktos. Jaunā vara atteiktos. Paliktu viens pats. Pliks. Mani varēja piesegt tikai likuma ievērošana.

Neatkariga Rita Avize 29. dec., 2006