Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 


Latvijas jūniji. Mēs vēstures priekšā
(1941. — 1997.)

Valsts prezidents — 14.jūnija piemiņas sarīkojumos

Sestdien, 14.jūnijā, Valsts prezidents Guntis Ulmanis piedalījās komunistiskā terora upuru piemiņas dienai veltītajos pasākumos — svētbrīdī pie Brīvības pieminekļa (labajā attēlā) un Latvijas 50 gadu okupācijas muzeja izstādes jaunākā posma (1964.—1982.g.) atklāšanā (kreisajā attēlā).

“Šodien mēs dziļā cieņā un sāpēs noliecam galvas savas Dzimtenes, savas Latvijas vēstures, savas Latvijas cilvēku priekšā. To cilvēku priekšā, kuri izgāja cauri visām mokām, visiem pārbaudījumiem, un to priekšā, kuri to neizturēja. Mēs atceramies visus, kas tālajos Sibīrijas plašumos zaudēja dzīvību, mēs atceramies tos, kuri nepiedzima, kuri neatgriezās. Atceramies arī tos, kas nekad nav liekušies svešas varas priekšā un vēl ilgi ar ieročiem rokās pretojās svešajai varai,” uzrunājot svētbrīža dalībniekus, teica G.Ulmanis un aicināja pieminēt upurus visos Latvijas novados, pilsētās un kapsētās.

“Dievs un liktenis mums ir devis pēdējo iespēju nosargāt savu zemi, veidot to par lepnu, neatkarīgu un brīvu valsti. Mēs nedrīkstam šo iespēju vairs palaist garām,” atgādināja G.Ulmanis.

Valsts prezidenta preses dienests. “LV”


Mēs atmiņā (1940. — 1987.)

Pirms 57 gadiem līdz ar sarkanarmijas iebrukumu Latvijā 1940.gada 17.jūnijā sākās brīvvalsts okupācija, kas ieilga vairākus gadu desmitus. Par traģisko dienu — fragmenti no toreizējā sabiedrisko lietu ministra Alfrēda Bērziņa atmiņām “Pēdējais gads” (skat. zemāk).

Bet pirms desmit gadiem — 1987.gada 14.jūnijā — grupas “Helsinki `86” dalībnieki aicināja Latvijas iedzīvotājus paust savu nostāju pret okupāciju un pieminēt deportāciju upurus pie Brīvības pieminekļa.

Traģiskais jūnijs un apņēmības jūnijs sasaucas. Tautas atmiņā, tautas apziņā.

Tie valdības locekļi, kuri svētku dēļ atradās Daugavpilī, jau ar pirmo vilcienu devās atpakaļ uz Rīgu, jo, pēc informācijas no Rīgas pils, sarkanā armija mūsu robežas austrumos un dienvidos pāriešot sešos no rīta no Lietuvas. Pēdējās sarunās ar Padomju Savienību valdībai izdevās panākt vienīgi to, ka krievi atlika robežas pāriešanu no pusnakts uz agru rīta stundu.

Kamēr Daugavpilī risinājās dziesmu svētku programma, Rīgas pilī valdībai un armijas vadībai vajadzēja izšķirt liktenīgi grūto jautājumu par Padomju Savienības ultimāta pieņemšanu vai noraidīšanu.Ultimāta pieņemšana nozīmēja Latvijas okupāciju bez goda šāviena. Ultimāta noraidīšanas gadījumā sarkanā armija tāpat iebruktu Latvijā un arī tas nozīmētu Latvijas neatkarības iznīcināšanu, tikai tad jau ar upuriem, kuru apmērus bija grūti aplēst. Vēl nesenā pagātnē Kārlis Ulmanis bija teicis lepnus vārdus: “Labāk, kājās stāvot, mirt, nekā uz ceļiem dzīvot.”


Mēs sāpju pieredzē (1941. — 1997.)

Ceļš uz Okupācijas muzeja jaunās ekspozīcijas atklāšanu 14.jūnija rītā sākās ar aizlūgumu par deportētajiem bērniem Dievnamā un atceres brīdi pie piemiņas akmens Torņkalna stacijā, kur Okupācijas muzejs kopā ar Latvijas dzelzceļu nolikuši kā mūžīgu atgādinājumu vienu no tiem vagoniņiem, ar kādiem Baigajā gadā no Latvijas tika izvesti 16 tūkstoši cilvēku. Arī divgadīgā Aīda Kalniņa (tagad Gulbe). No Krasnojarskas mežiem viņa atceras savu lielo ēstgribu un mūžīgo bada sajūtu, zaļo nātru virumu, kam bija pietrūcis pat sāls aizdara, iepazīšanos ar skolu, kur viņa pirmoreiz turējusi rokā kaut kādu rakstāmo un no neredzēti skaistās zilās tintes taisījusi tādus mazus ezeriņus. Un tos labos cilvēkus, kas viņu kopā ar citiem mājās atlaistajiem bērniem 1946.gada oktobrī sagaidīja pēc grūtā ceļa. “Kādi mēs bijām! Novārguši, no bada uzpūstiem vēderiem. Utaini un netīri. Pati pat nomazgāties nespēju!” Šī atceres brīža dalībniekus Aīda Gulbe uzrunāja kā savus ciešanu brāļus un māsas. Uzrunāja gaiši un stipri. Viņas pašas dzīve guvusi piepildījumu skolotājas darbā un galvenokārt trīs bērnos, kas visi beiguši augstskolas un atraduši pielietojumu savām spējām. Izsakot pārliecību, ka tautas sāpju pieredze ir arī tās bagātība, vērtību mērs, viņa atgādināja Gulaga mocekļu pienākumu būt par Sirdsapziņas Zvanu ikdienā un lielās lietās.

Pilnskanīgi un dziļi tautas ciešanu zvans skanēja pie Brīvības pieminekļa, kur notika svinīga godasardzes maiņa, runāja Valsts prezidents Guntis Ulmanis, Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdis Nikolajs Romanovskis un mācītājs Guntis Kalme.

Mūsu tautas milzu izdevumiem — tiem tūkstošiem, ko izveda, kas nepiedzima, kam tika laupīta jaunība, ģimene un dzimtene.
Stāv pretim sāpju ceļos iemantotā pieredze, ciešanu apskaidrotās dvēseles atziņas. Tās ieskaitāmas tautas ienākumos.
Tas ir tautas pamatkapitāls, ko nedrīkstētu noplicināt ar aizmiršanu, vienaldzīgu cieņas trūkumu. Ja iznīcina pamatkapitālu, arī nekāds bizness neiznāk. Tauta, kam nav vajadzīga sava vakardiena, tāda tauta nebūs vajadzīga rītdienai.

Arī Latvijas 50 gadu okupācijas muzejs, kur šai dienā tika atklāta jau piektā ekspozīcija, sākās ar šīs tautas sāpes apzināšanu, ar tiem atmiņu stāstījumiem un dārgajām piemiņas lietām, ko komunistiskā terora upuri un viņu tuvinieki gribēja izteikt un uzticēt līdzcilvēkiem. Sākās ar pirmajiem 100 dolāriem, ko ziedoja Latviešu fonds Amerikā. Sākās ar entuziastiem. Vēsturnieki Gundega Michele, Dagnija Staško un Paulis Lazda, literatūrzinātnieks un rakstnieks Valters Nollendorfs, Latvijas Universitātes mācībspēki, māksliniece Anna Zoldnere un daudzi citi lika prātus kopā, cits citu papildinot un iedvesmojot.

Kad jaunā ekspozīcija vēl tikko veidojās, savās idejās un iecerēs muzejā dalījās viens no tā veidotājiem Paulis Lazda:

— Muzejam jāstāsta nevis par 50 gadus senu noziegumu, bet gan par 50 gadus ilgu noziegumu. Tam nav vienkārši jāatgādina deportācijas un nometnes, bet jāparāda 50 okupācijas gadu ilgstošie, irdinošie aspekti — kā tika iespaidota valoda, sadzīve, ticība, cilvēku attiecības, demogrāfiskais stāvoklis. Tautas miesā gluži kā vēža šūnas tika iestādīts savstarpējs aizdomīgums, neuzticēšanās. Garu nospieda kolaboracionisma kauns. Bet, ja nebūtu šīs pielāgošanās, varbūt terors būtu vēl briesmīgāks, būtu vēl vairāk upuru. Bez okupācijas taču nebūtu bijis ne šādas nodevības, ne kolaboracionisma! Tas viss jāparāda, lai sabiedriskā doma attīstītos patiesības virzienā. Muzejam jākļūst par monumentālu grāmatu, kurā var uzzināt patiesību par mūsu zemi un tautu.

Liepājas ostmalā salasītie akmentiņi, ko mācītāja dēls Paulis Lazda ielicis kabatā, kopā ar vecākiem dodoties svešumā, bijis viņa talismans, rakstot doktora disertāciju par latviešu lomu Vācijas un Krievijas konfrontācijā 1919.gadā, krājot atziņas par latviešu pirmās un otrās nacionālās atmodas rosinātājiem un apmeklējot dzimteni pirms 30 gadiem. Toreiz viņš filmējis arī Meža kapos, kur toreiz vēl stāvēja baltie krusti vācu laikā apglabāto čekas upuru kapa vietā. Balto krustu vairs nav, bet fotoattēls ir, un no Austrālijas tikko atvestas pie baltajiem krustiem nolikto vainagu lentes.

Būdams vēstures profesors Viskonsinā, vienā no lielākajām ASV augstskolām, Paulis Lazda arī daudzus amerikāņu studentus ieinteresējis par Latvijas un Baltijas vēsturi un jau sesto gadu vada Amerikas studentu kursu Latvijā. Vēsture viņam ir gan darbs, gan sirdslieta. Un galvenā aizraušanās — paša zīmētās kartes, kas precīzi un uzskatāmi ataino katru vēstures posmu. Un vēl viņš daudz domājis par to, kā latviešiem izdevies saglabāt cilvēcību necilvēciskos apstākļos. Šai vietā viņš citē Vizmas Belševicas dzejoli no savulaik nežēlastībā kritušā krājuma “Gadu gredzeni”:

Es gribu sadegt —
Uguns kapu dodiet!
Garš bijis mūžs,
Bet mūža nomods īss.

Visaugstākais no mana tēva godiem —
Pa stāvu liesmu uzkāpt debesīs
Un izkliegt netaisnību —
Kā mana tauta ar dzelzi kvēlošu nīdēta un kauta.

Mēs apstājamies pie vitrīnām, kur izlikti izsūtījumā tapuši izšuvumi, šaha figūriņas, mēmas klavierītes, apsveikuma kartītes — visdažādākie cilvēka nenokaujamās skaistuma izjūtas un gara rosmes liecinieki. Arī ģenerāļa Baloža kundzes Elvīras Balodes smalkais izšuvums uz cietuma marles. Tas bija atsūtīts no Austrālijas. Tagad jauno ekspozīciju papildinājusi Elvīras kundzes darinātā baltā blūzīte, kas saņemta no Vācijas.

Kā atzīmē muzeja izpilddirektore Anna Zoldnere, veidojot pagājušā gada ekspozīciju, tikuši atvērti koferi, ar kādiem izsūtītie atgriezās no Gulaga nometnēm Austrumos, šogad vaļā vērti koferi, ar kādiem latvieši devās klaida ceļos uz Rietumiem. Šajās ceļasomās tika likti tautas tērpi, ģimenes albumi, maize no mājām un arī sudraba karotes — kara laika valūta. No Vācijas saņemts čekas gaiteņu atslēgu saišķis un pie šaušanas lūkas salasītu čaulīšu un ložu sauja. Tuvinieki atnesuši Jelgavas jauniešiem pretošanās kustības dalībnieku grupas fotoattēlu. Visi 14 grupas dalībnieki tikuši notiesāti, no izsūtījuma atgriezies tikai viens.

Sākoties Latvijā pirmsjāņu nedēļai, der pakavēties arī pie Gulagā veidotajiem svētku sveicieniem — Jāņu vainagiem, kas kārtoti no svešas zemes ziediņiem. Bet Kārlis Kalnietis kādā citā nometnē uzrakstīja rindas:

Pāri mūžiem, cauri laikiem —
Cīņu dārdiem, asins tvaikiem
Mums kā teiksmu ozols zvīgo —
Līgo! 

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore  

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home