Otrais pasaules karš

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Karš pēc kara 
Viesturs RADOVICS

Otrā pasaules kara beigas tagad 80 gadus vecajai ventspilniecei Zentai Pētersonei nenesa ne prieku, ne brīvību. Tieši tad sākās viņas ciešanu ceļš, kura sākums bija Berlīnē, bet nobeigums – soda nometnēs Sibīrijā.

Otrā pasaules kara beigas tagad 80 gadus vecajai ventspilniecei Zentai Pētersonei nenesa ne prieku, ne brīvību. Tieši tad sākās viņas ciešanu ceļš, kura sākums bija Berlīnē, bet nobeigums – soda nometnēs Sibīrijā.

"Ar māti un brāļiem dzīvojām Ventspilī," savu stāstījumu iesāk sirmā Pētersones kundze. "Vācu laikā, 1943. gadā, mani kopā ar citām meitenēm gribēja sūtīt līdzināt krievu uzarto lidlauku. Es toreiz biju diezgan spuraina un teicu, ka neiešu. Tad mani aizsūtīja uz darba biržu un lika 24 stundu laikā ierasties Rīgā, kur kādā vāciešu ģimenē bija jāstrādā par kalponi." Dzīvojot pa Rīgu, viņa sadraudzējās ar vairākiem latviešu leģionāriem. "Sarunās ar viņiem sapratu, ka, gadījumā ja Latvijā atgriezīsies krievi, es šeit nevēlos palikt."

Prom no okupantiem

Aptuveni pēc gada viņa atgriezās Ventspilī, kur nolēma pamest dzimteni un doties bēgļu gaitās uz Vāciju. "Es, māte un mans mazais brālītis ar kuģi Traveminde devāmies uz Dancigu . Tur bija tā – kam nebija kāda adrese, kur Vācijā varētu apmesties, to sūtīja uz bēgļu nometni. Mana draudzene bija man iedevusi kādu adresi Berlīnē. Tur dzīvoja manai draudzenei zināma vācu karavīra vecāki. Iesākumā mēs dzīvojām pie viņiem, bet pēc tam Špandavā dabūjām vienistabas dzīvoklīti."

Lai pabarotu desmit gadus veco brālīti un māti, Zenta sāka strādāt kādā autodetaļu noliktavā. Drīz vien kara ugunis sasniedza arī Berlīni, viņa kļuva par aculiecinieci asiņainām ielu cīņām pašā pilsētas centrā. "Netālu no vietas, kur dzīvojām, bija tāds kā hospitālis. Tur gulēja ievainotie vācieši un arī latviešu leģionāri. Kad pirmais krievu uzbrukuma vilnis pārvēlās pāri, pretēji mātes brīdinājumiem gāju lūkot, kas ar viņiem noticis. Visa telpa bija piešļakstīta ar asinīm, bet vācieši un leģionāri gulēja gultās nošauti. Arī pieaugušam vīrietim šī aina noteikti būtu šokējoša, bet jūs varat iedomāties, kā toreiz jutos es – 18 gadus veca meitene."

Esmu latviete.

Māte ir slima. Palīdziet

Lielākās šausmas sākās tūlīt pēc vācu spēku kapitulācijas 1945. gada maija sākumā. Arī Zenta Pētersone kļuva par upuri padomju karavīru vardarbībai. "Tas bija šausmīgi. Krievi man no pirksta norāva gredzenu ar visu ādu. Rēta redzama vēl šodien. Pēc tam es piedzīvoju šausmīgāko, ko vien sieviete var piedzīvot. Neiztika arī bez uzdauzītas zilas acs." No padomju armijas karavīru zvērībām cieta arī Zentas draudzenes. Kāda meitene, kuru izvaroja deviņi karavīri, drīz vien nomira, vēl kāda draudzene no piedzīvotajām šausmām vienā brīdī nosirmoja.

Lielākas raizes Zentai bijušas par slimo māti, tomēr karavīri viņu likuši mierā, jo māte prata krievu valodu un spēja viņus aizrunāt. Pēc kara beigām Berlīnē sākās bads. "Tad nebija pārtikas kartiņu, nebija nekā. Bija jāiet kaut kur strādāt, lai dabūtu ēdamo. Bija jāiet lauvai rīklē – pie krieviem. Mana mamma uzrakstīja zīmīti krievu valodā Esmu latviete. Māte ir slima. Palīdziet. Tad es dabūju darbu pie kartupeļu tīrīšanas. Par darbu saņēmu ēdamo un pārpalikumus nesu uz mājām ģimenei."

Pašas rakts kaps

Dzīvojot padomju okupētajā Berlīnes zonā, pienāca 1945. gada vasara. "Un tad viņi vienā dienā mums, visām strādniecēm, lika iet apglabāt kritušos vācu karavīrus. No sākuma izrakām lielu bedri un tad nesām karavīru līķus. Gājām pa divām: viena aiz rokām, otra aiz kājām – tā mēs viņus vilkām uz bedri. Starp kritušajiem gadījās arī divi latviešu leģionāri . Diemžēl viņu vārdus neizdevās noskaidrot, neredzējām arī viņu nāves žetonus, kuriem vajadzēja karāties kaklā. Pēc tam bedri aizrakām, un krievi tur virsū salēja kaļķus, kurus mums vajadzēja izlīdzināt." Masu kaps atradās netālu no Berlīnes Tempelhofas lidostas, šosejas malā.

Jau 1945. gada nogalē Zentu un viņas ģimeni sasēdināja lopu vagonos un aizveda atpakaļ uz Latviju. "Berlīnē biju iepazinusies ar kādu latviešu puisi, gribējām precēties, un kāzas jau bija noliktas uz 1945. gada Ziemassvētkiem. Tomēr mums nekas neizdevās, mani deportēja uz Latviju, un kopš tā laika par viņu nekādas ziņas neesmu saņēmusi." Jau Latvijā Zenta Pētersone piedzīvoja kārtējo likteņa triecienu – viņas vecākais brālis pēc kara kļuva par nacionālo partizānu un kādu laiku slēpās mežā. Tomēr 1947. gadā viņš atgriezās vecāku mājā Ventspilī, kur tobrīd dzīvoja Zenta ar māti un jaunāko brāli.

Čekas pagrabos un Sibīrijā

"Čeka tomēr drīz vien to uzoda, un mūs visus arestēja. Arī mani ielika čekas pagrabā. Mani nespīdzināja. Mani vienkārši sita un spārdīja. Bet es viņiem neko neteicu, lai gan zināju un zinu joprojām daudz. Bet arī tagad nav pienācis laiks to stāstīt." Zentas brālim tika piespriests nāves sods, ko vēlāk nomainīja ar 25 gadu ilgu ieslodzījumu Sibīrijas nometnēs. Zenta Sibīrijā nonāca divus gadus vēlāk – 1949. gada 25. martā kopā ar vairākiem tūkstošiem latviešu viņai sākās kārtējais moku ceļš. Iesākumā viņa tika nometināta Omskas apgabalā, bet pēc tam pārcelta uz Kuzbasa ogļu raktuvēm. Sibīrijā viņa iepazinās ar savu nākamo vīru, apprecējās un dzemdēja divus bērnus. 1956. gada maijā viņi visi atgriezās Latvijā.

Pēc neatkarības atgūšanas Pētersones kundze aktīvi līdzdarbojās politiski represēto apvienībā un kopā ar bijušajiem leģionāriem apbraukāja cīņu piemiņas vietas. Tomēr jau divus gadus viņa slimības dēļ vairs nepamet istabu un ilgojas pēc invalīdu ratiņiem, kas ļautu izkustēties svaigā gaisā. "Dzīve bija grūta. Un ir grūta joprojām. Bet tagad tomēr ir vieglāk nekā Sibīrijā. Man kādreiz liekas, ka visa mana dzīve ir bijis tikai sapnis. Es pat neticu, ka kaut kas tāds ar mani ir noticis un es esmu tam visam dzīva izgājusi cauri." Ŗ

***
"Berlīnieši atceras, ka izsisto logu dēļ katru nakti bijuši dzirdami kliedzieni. Izvarošanas upuru skaits abās lielākajās Berlīnes slimnīcās svārstījās starp 95 000 un 130 000. Kāds ārsts lēsa, ka no aptuveni 100 000 sievietēm, kas izvarotas Berlīnē, ap 10 000 pēc tam mirušas, lielākoties izdarot pašnāvību. Pastāv viedoklis, ka kopumā par izvarošanas upuriem kļuvuši vismaz divi miljoni vācu sieviešu, turklāt gandrīz puse vai pat vairākums pārcietušas vairākkārtēju izvarošanu."

Antonijs Bīvors, Berlīnes krišana, 1945.

Neatkariga Rita Avize 06.05.2006

  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa   Home