|
|
Par melnbalto un baltmelno vēsturi Kaspars Zellis, Latvijas Universitātes vēstures doktorants Ir pagājuši jau vairāk nekā desmit gadi kopš Latvijas neatkarības atgūšanas apmēram tikpat ilgi nerimst diskusijas par Latvijas sabiedrības integrācijas problēmām. Lai cik daudz netiktu runāts un ieguldīts materiālo līdzekļu integrācijas veicināšanai, Latvija tomēr ir vēl aizvien divu bipolāru kopienu sabiedrība, kurā pastāv krasa viedokļu atšķirība ļoti daudzos jautājumos. Šāds stāvoklis nav izdevīgs ne vienai, ne otrai kopienai un vēl jo vairāk valstij, jo nākotnē tas var sagādāt ne mazums nepatīkamu pārsteigumu. Jāpiekrīt viedoklim, ka sabiedriskās domas jeb apkārtējās pasaules uztveres pamatā ir vēsturiskums. Balstoties uz to, cilvēks veido savus priekšstatus par aktuālajiem jautājumiem, vēsturē rodot tiem pamatojumu un izskaidrojumu. Vēsturiskumu mūsdienās lielā mērā veido masu mediji, jo lasīt profesionālu vēsturnieku pētījumus plašākai sabiedrībai neatliek ne laika, ne materiālo resursu, ne specifiskās sagatavotības. Turpretim mediju sniegtā informācija ir viegli uztverama un aktualizējama, un, vadoties pēc tās, cilvēki veido savu vēsturiskuma izpratni. Katra masu medija vēsturiskuma koncepcija var kalpot par pamatu medija ideoloģiskās piederības noskaidrošanai, bet Latvijas gadījumā mediju veidotā vēstures izpratne balstās nevis uz politisku ideoloģiju bāzes, bet tiek pasniegta uz starpnacionālo attiecību fona, veidojot duālu vēstures izpratni, kas valsts īstenoto integrācijas politiku praktiski paralizē. Faktiski Latvijā pastāv latviešu vēsturiskums un vēsturiskā taisnīguma izpratne un t.s. krievvalodīgo vēsturiskums. Katrai no pusēm ir diametrāli pretējs viedoklis par daudziem vēstures jautājumiem, bet visvairāk šķēpu tiek lauzts tieši saistībā ar Otrā pasaules kara vēstures problēmām. Paradoksāli, bet prese turpina strīdēties pat par tiem jautājumiem, uz kuriem vēstures zinātne jau ir atbildējusi gan Latvijā, gan Rietumos un Austrumos. Piemēram, daudzi no presē atspoguļotajiem Latvijas XX gadsimta vidus vēstures notikumiem pēdējos gados ir bijuši Valsts prezidenta kancelejas paspārnē izveidotās Latvijas vēsturnieku komisijas pētnieku tiešā redzeslokā, to darbu rezultāti ir apkopoti vairākos grāmatu sējumos un apspriesti starptautiskās konferencēs. Cits jautājums, cik lielā mērā zinātnieku pētījumos radušās atziņas ir nonākušas masu mediju un visas sabiedrības apritē. Diemžēl nākas konstatēt, ka, balstoties uz tām nostādnēm, kuras pašlaik ir par pamatu vēstures publicistikai vienā un otrā mediju frontes pusē, konsenss nav iespējams. Tā vietā, lai bez aizspriedumiem runātu un diskutētu par pagātnes notikumiem, tādējādi palīdzot sabiedrībai objektīvi izvērtēt un pārvarēt Otrā pasaules kara radītās sekas nereti lasītājam tiek piedāvāta neproduktīva zākāšanās starp medijiem, radot pamatotu iespaidu, ka šis karš nav beidzies 1945. gadā, bet vēl aizvien pilnā sparā norisinās Latvijas masu medijos. Melnbaltas vēstures nav, tāpat kā nav melnbaltu cilvēku melnbalta ir kara propaganda. Kamēr uz savas valsts vēsturi mēģināsim raudzīties caur jau neesošu režīmu radītajām klišejām, sapratni nesagaidīsim ne no medijiem, nedz arī no sabiedrības. Lai mudinātu kliedēt pastāvošos mītus, kuru saknes bieži vien ir meklējamas gan komunistiskās, gan nacionālsociālistiskās propagandas savulaik īstenotajās kampaņās, un vēloties veidot konstruktīvu dialogu, Latvijas Okupācijas muzejs šodien aicina mediju pārstāvjus uz diskusiju Latvijas vēsture masu medijos: pretrunas un risinājumi. Pirms diskusijas tiks demonstrēta režisora Askolda Saulīša dokumentālā filma Keep smiling! par meklēšanas vienību Leģenda, kas mēģina rast mieru uz Latvijas zemes kritušajiem karavīriem, kuru kauli vēl joprojām neapbedīti balo mežos un pļavu klajumos, neatkarīgi no tā, kādas krāsas formastērps tiem bijis mugurā un kurā ierakumu pusē tie bijuši. Filma sniedz labu piemēru tam, ka, neskatoties uz nacionālām vai ideoloģiskām atšķirībām, eksistē tomēr augstākas vērtības, ko dēvē par cilvēciskumu. Varbūt tās noskatīšanās raisīs pārdomas, par to, ka tieši cilvēciskumam ir jābūt primāram un tikai tad tam var pakārtot politiski nacionālās intereses. Beidzot jāsaprot, ka Latvijas sabiedrību nedrīkst dalīt fašistos, nacionālistos, okupantos un migrantos, bet starp iedzīvotājiem jāpanāk sapratne un tolerance, kas nepieciešama tālākai valsts attīstībai. Vēstures izpratne un interpretācija demokrātiskā sabiedrībā nekad nebūs vienāda, bet valsts vēstures pamatjautājumos kopsaucējs tomēr būtu jārod. Cik ilgi būs jāpierāda Latvijas okupācijas fakts? Cik ilgi mēs lasīsim par latviešiem tikai kā padomju režīma nesamierināmiem pretiniekiem? Cik ilgi Latviešu leģions tiks pasniegts kā esesisks vai uzskatīts tikai par Latvijas brīvības balstu? Pretišķību ir daudz, bet jāatceras, ka, balstoties uz to eskalāciju, konfrontācija Latvijas sabiedrībā tikai pieaugs. Jācer, ka diskusija parādīs kādas ir galvenās mediju pamatnostādnes, rakstot par vēsturi informēt un izglītot, veidojot objektīvu sabiedrības vēsturiskuma apziņu, vai, gluži otrādi, manipulēt ar savu auditoriju, tādējādi Latvijas sabiedrību polarizējot vēl vairāk. Ar kādu plusa vai mīnusa zīmi, pēc pašu mediju domām, ir jāvērtē viņu paveiktais sabiedrības integrācijas un Latvijas kā demokrātiskas valsts tēla veidošanā. Un visbeidzot vai paši mediji ir ieinteresēti meklēt kādu atbalsta punktu dialogam un pretrunīgo viedokļu konsolidācijai nākotnē, protams, ja pieņemam, ka sabiedrība ir tiesīga prasīt atbildi arī uz šo jautājumu. NRA, 20. okt., 2003 |