|
Cilvēktiesības vai
staļinisms
PCTVL deputāts Nikolajs Kabanovs
slavē masu slepkavu
Saeimas priekšsēdētāja biedrs Ēriks Jēkabsons nācis
klajā ar vērā ņemamu ierosmi izvērtēt prezidijā frakcijas Par
cilvēka tiesībām vienotā Latvijā priekšsēdētāja biedra
Nikolaja Kabanova slavas dziesmu Staļinam, ar kuru viņš uzstājies kādā
publiskā pasākumā. Proti, Staļinam bijusi «veiksmīga ārpolitika»
un «cīņa pret opozīciju», Lauku Avīze min arī likvidēto «Ļeņina
valsts pārvaldē iedēstīto «kosmopolītisko slāni», padarot to
krievisku».
Pats profesionāls žurnālists, deputāts Nikolajs Kabanovs tagad
notikušajā vaino žurnālistus, kas, redz, viņa teikto «izrāvuši
no konteksta». Mēģināsim ielikt atpakaļ. «Veiksmīgā ārpolitika»,
ja skatāmies uz iznākumu, ir kaimiņzemju pakļaušana ar tai sekojošo
aneksiju vai pārvēršanu par satelītiem, visur iedibinot padomju
parauga totalitārus režīmus. Pasaulei par laimi sociālisma triumfa gājiens
apstājās Viduseiropā, nevis Portugālē un Akvitānijā. «Cīņu
pret opozīciju» parasti gan sauc par lielo teroru ar masveida nāvessodiem,
pārpildītiem cietumiem, gulagu un masu kapiem tundrā. Staļins, būdams
slepens antisemīts (mūža pēdējos gados viņš to vairs neslēpa, un
tikai Staļina negaidītā nāve paglāba Maskavas ebrejus no deportācijas),
patiešām paravēja valsts pārvaldes «kosmopolītisko slāni», kas tālaika
valodā nozīmēja ebrejus, un tā neapšaubāmi kļuva krieviskāka.
Piebildīsim, ka atzīt antisemītisku rīcību par slavējamu nozīmē
pašam nevilšus atzīties antisemītismā.
Priekšstatu par visticamāko kontekstu var papildināt, izlasot Staļina
nāves gadskārtai veltīto Kabanova rakstu Bija kults, taču bija arī
personība (Vesti segodņja, 2.III). Virsraksts nedaudz maldina: rakstā
personības kults nav pieminēts. Citēta Staļina meita, kas esot
teikusi: «Tēvs ir pilnīgi rusificējies.» Tūlīt seko zīmīga atziņa.
«Par Vadoņa nacionālo piederību daudz pārliecinošāk liecina viņa
ģeopolitika», proti, «Ar spēku un viltību viņš apvienoja ap
Krieviju [ne PSRS!] PUSI PASAULES», un «krievu karaspēks [ne
padomju!] bija Norvēģijā, Dānijā, Čehoslovākijā
». Un skumja
konstatācija, ka «50.gadu beigās Staļina mantojums jau bija
notrallināts».
Rakstā nav ne pušplēsta vārda par cenu, kādu daudzas tautas un
vispirms jau paši krievi samaksāja, lai Staļins varētu atstāt
Nikolaja Kabanova apraudāto mantojumu. Skatīt Staļinu kā tādu Baltā
tēva paveidu var tikai vienā gadījumā ja tas ir lielkrievu šovinista
skatījums. Jo Staļins patiešām panāca to, par ko mūsdienās
lielkrievu šovinists var tikai sapņot, notraušot asaru, PSRS
(Krievijas impērijas sociālistiskā varianta) hegemoniju gandrīz pusē
pasaules.
Deputāts Kabanovs strādā frakcijā, kuras nosaukumā ietverts vārds
«cilvēktiesības» un kurā ir dažādu tautību cilvēki, taču tas
viņam netraucē uzskatīt par zaudētu paradīzi laikus, kad par cilvēktiesībām
nevarēja būt pat runas, kad pat cilvēka dzīvība bija zemā vērtē.
Cilvēktiesību aizstāvība un «krieviskā» Staļina asiņainā režīma
apoloģētika it kā būtu nesavienojamas lietas. Interesanti, ko darītu
Nikolajs Kabanovs, ja viņam būtu jāizvēlas cilvēktiesības vai
«krievu karaspēks Norvēģijā, Dānijā, Čehoslovākijā
»?
Savas žurnālista karjeras pirmsākumos Nikolajs Kabanovs strādāja
pretpadomju avīzes Atmoda krievu izdevuma redakcijā. Desmit gados
evolucionējis līdz Latvijas padomiskākajai un promaskaviskākajai avīzei
Vesti segodņja (VS). Tur baudījis arī žurnālista sīkās priekšrocības
savulaik par Lielbritānijas valdības naudu pabijis Ziemeļīrijā
(diez ko britu vēstnieks tagad domā par šo stipendiātu). Melš, ka
viņš nereti rakstot ar kosmopolītisko pseidonīmu Bruno Frank, bet
tagad pārņēmis arī «arābu izcelsmes čekas ģenerāļa»
Edvīna Inkēna ieviesto nemodi būt vienlaikus deputātam
un žurnālistam un turpina regulāri rakstīt VS slejās.
Tā ir avīze, kas piesauc cilvēktiesību pārkāpumus tur, kur to nav,
taču pati palaikam atļaujas rasistiskus izlēcienus. Piemēram, pirms
pāris mēnešiem, rakstot par automašīnu BMW montāžas ražotnes
atklāšanu Kaļiņingradā, avīze prognozēja, ka Krievijā saliktās
mašīnas varbūt pat būšot labākas par tām, kas top pašā Vācijā,
jo, redz, Kaļiņingradā tās montēšot bijušie padomju inženieri,
bet Vācijā to darot turki. Avīzei, kas atļaujas rakstīt klaju
nepatiesību. Tūlīt pēc Igaunijas parlamenta vēlēšanām VS varam
lasīt virsrakstu Igaunijas parlaments brīvs no krieviem, neprecizējot,
ka tikai no tiem krieviem, kas startēja krievu etnisko partiju
sarakstos.
VS ir atradusi savu nišu, un avīzes politiku var formulēt vienkārši:
jo sliktāk Latvijai un Latvijā, jo labāk. Ābols no ābeles tālu
nekrītot.
Askolds
Rodins. Diena, 2003. gada 6. marts.
|