Kad cirta represiju augstākais soģis - Sevišķā apspriede
Jānis Riekstiņš, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents
Staļiniskajā totalitārisma sistēmā pretpadomju elementiem tiesu sprieda gan PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija, gan dažādu rangu kara tribunāli un citas tiesu iestādes. Tomēr visplašākās, praktiski neierobežotās tiesības izrēķināties ar valdošajam režīmam nevēlamiem cilvēkiem tika dotas Sevišķajai apspriedei. Dažādos laikos no tās cieta arī daudzi tūkstoši Latvijas iedzīvotāju.
Ārpustiesas represijām pamats tika likts jau tūdaļ pēc boļševiku oktobra apvērsuma.
Bet ar PSRS Iekšlietu tautas komisariāta 1935.gada 27.maija pavēli PSRS republiku, novadu un apgabalu iekšlietu tautas komisariātos un iekšlietu tautas komisariātu pārvaldēs tika izveidoti trijnieki ar sevišķās apspriedes tiesībām. Trijnieki pieņēma lēmumus par izsūtīšanu, trimdu vai ieslodzīšanu nometnēs uz laiku līdz pieciem gadiem. Ar PSRS Iekšlietu tautas komisariāta 1937.gada 30.jūlija pavēli tika izveidoti republiku, novadu un apgabalu trijnieki. Represijām pakļautie tika sadalīti divās kategorijās: 1.kategorijai tika pieskaitīti visnaidīgākie elementi, kurus bija paredzēts nošaut, 2.kategorijā iekļautos naidīgos elementus vajadzēja ieslodzīt cietumos un nometnēs uz laiku no 8 līdz 10 gadiem.
Ar šo pašu pavēli bija apstiprināts arī trijnieku personālsastāvs: priekšsēdētāji - iekšlietu tautas komisāri,
pārvalžu priekšnieki, bet locekļi - savienoto republiku komunistisko partiju CK, novadu un apgabalu komiteju pirmie sekretāri un republiku, novadu un apgabalu prokurori.
Staļinisko represiju kulminācijas laikā - 1937.un 1938.gadā - daudzus tūkstošus nāvē aizsūtīja arī divnieki, kas sastāvēja no republiku iekšlietu tautas komisāriem, pārvalžu priekšniekiem un prokuroriem. Pastāvēja arī t.s. pats augstākais divnieks, kurš sastāvēja no PSRS Augstākās tiesas priekšsēdētāja un PSRS prokurora. Sevišķā apspriede lietas izskatīja bez apsūdzēto un liecinieku klātbūtnes.
Kad 1946.gadā PSRS tautas komisariāti tika pārveidoti par ministrijām, Sevišķo apspriedi izveidoja arī PSRS Valsts drošības ministrijā. Sevišķi postošas sekas bija PSRS Valsts drošības ministrijas un PSRS prokuratūras 1948.gada 26.oktobra direktīvai Nr.66/241ps. Saskaņā ar šo direktīvu Valsts drošības ministrijas orgāniem vajadzēja no jauna arestēt tos valsts noziedzniekus, kuri jau bija sodu izcietuši un atbrīvoti pēc Otrā pasaules kara beigām.
Šīm personām uzrādīja apsūdzību par tiem pašiem noziegumiem, par kuriem viņi sodu jau bija izcietuši. Viņu lietās no jauna tika uzsākta izmeklēšana. Turklāt minētajā direktīvā bija norādīts: ja izmeklēšanā netiks atklāti kaut kādi pierādījumi par viņu pretpadomju darbību pēc atbrīvošanas no cietumiem un nometnēm, tad lietas jānosūta izskatīšanai Sevišķajā apspriedē un arestētie jānosūta trimdas nometinājumā.
Šī nelietīgā iestāde tika likvidēta tikai 1953.gada septembrī. Tātad ar PSRS Centrālās izpildu komitejas un Tautas Komisāru padomes 1934.gada 5.novembra lēmumu izveidotā PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Sevišķā apspriede pastāvēja 19 gadus. Šajā laikā tā notiesāja 442531 cilvēku, tajā skaitā ar augstāko soda mēru 360921 cilvēku, ar°trimdu un izsūtīšanu (valsts robežās) - 67539 cilvēkus... 1937.gadā Sevišķā apspriede, piemēram, notiesāja 17911 cilvēkus, bet 1938.gadā - 45768. Šajā represiju kampaņā tika iznīcināti arī daudzi tūkstoši Padomju Savienībā dzīvojošo latviešu.
Sevišķā apspriede nežēlīgi izrēķinājās arī ar tiem Latvijas pilsoņiem, kuri tika apcietināti 1940.-1941.gadā un pēckara laikā.
Izraksts no PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Sevišķās apspriedes 1942.gada 28.novembra protokola 96m
Klausījās: 152. Lieta Nr.2414/Iekšlietu tautas komisariāta Kirovas apgabala pārvalde /Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāts/ par Paulīnes Emīlijas Pētera meitas Birznieces, dzim.1907.gadā, Latvijas PSR Ventspils rajonā, latvietes, PSRS pilsones, apsūdzību.
Nolēma: Paulīni Emīliju Pētera meitu Birznieci par piederību kontrrevolucionārai organizācijai ieslodzīt labošanas darbu nometnē uz 10 gadiem, termiņu skaitot no 1941.gada 14.jūnija.
Klausījās: 296. Lieta Nr.5433/Iekšlietu tautas komisariāta Kirovas apgabala pārvalde/Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāts/par Jāņa Antona d.Volanta, dzim.1882.g., Latvijas PSR Daugavpils apriņķī, latvieša, PSRS pilsoņa, apsūdzību.
Nolēma: Jāni Antona d.Volantu par piederību kontrrevolucionārai partijai ieslodzīt labošanas darbu nometnē uz 10 gadiem, termiņu skaitot no 1941.gada 14.jūnija.
PSRS Iekšlietu tautas komisariāta
Sevišķās apspriedes sekretariāta priekšnieks
(paraksts)
Izraksts no PSRS Iekšlietu ministrijas Sevišķās apspriedes 1949.gada 7.janvāra protokola Nr.1
Klausījās: 74. Lieta Nr.4466/Latvijas PSR Iekšlietu ministrija/par Regīnas Reinholda m.Pumpures, dzim.1919.g., Latvijas PSR Rīgas pilsētā, no zemniekiem, latviete, PSRS pilsone, izglītota, nav tiesāta, apsūdzību. 1941.gada jūnijā ar Latvijas PSR Valsts drošības tautas komisariāta lēmumu viņa kā sociāli bīstams elements tika izsūtīta uz obligātā nometinājuma vietu Novosibirskas apgabalā, uz beztermiņa laiku. Līdz bēgšanai dzīvoja Tomskas pilsētā, strādāja par pianisti apgabala Drāmas teātrī. Apsūdzēta pēc KPFSR Kriminālkodeksa 2.daļas 82.panta.
PSRS prokuratūra apsūdzību pārkvalificēja pēc KPFSR KK 1.daļas 16-82.panta.
Nolēma: Regīnu Reinholda m.Pumpuri par bēgšanu no obligātā nometinājuma vietas ieslodzīt labošanas darbu nometnē uz trijiem gadiem, termiņu skaitot no 1948.gada 4.decembra, pēc tam nosūtīt uz obligātā nometinājuma vietu.
Šī pati PSRS represīvo iestāžu instance sprieda tiesu arī 1949.gada 25.martā izsūtītajiem bandītiem, nacionālistiem un viņu ģimenes locekļiem.
Izraksts no PSRS Valsts drošības ministrijas Sevišķās apspriedes 1949.gada 26.oktobra protokola Nr.60
Klausījās: 231. Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas uzskaites lieta Nr.10501. Donāts Jāņa d.Vārpulis,
dzim.1880.g., Latvijas PSR, latvietis, PSRS pilsonis, bezpartijisks. Pie viņa atrodas 1948.g. dzimušais mazdēls Osvalds. Kopā ar viņu dzīvo: sieva Franciska, Andreja m. Vārpule, dzim.1890., dēli: Josifs Donāta d. Vārpulis, dzim.1913.g., Izidors Donāta d. Vārpulis, dzim.1918.g., meitas: Anna Donāta m.Vārpule, dzim.1925.g., Veronika Donāta m.Vārpule, dzim.1929.g.
Nolēma: Donātu Jāņa d. Vārpuli; Francisku Andreja m.Vārpuli; Josifu Donāta d.Vārpuli; Annu Donāta m.Vārpuli; Veroniku Donāta m.Vārpuli kā nacionālistiskās bandas dalībnieka ģimeni izsūtīt nometinājumā uz Tomskas apgabalu Iekšlietu tautas komisariāta orgānu uzraudzībā. Īpašumu konfiscēt.
Izraksts no PSRS Valsts drošības ministrijas Sevišķās apspriedes 1949.gada 19.novembra protokola Nr.64a
Klausījās: 71. Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas uzskaites lieta Nr.14223. Staņislavs Josifa d. Casno, dz. Latvijas PSR, latvietis, PSRS pilsonis, bezpartijisks. Pie viņa atrodas meita Valentīna, dzim.1941.g., dēls Ivans, dzim.1938.g., mazdēls Antons, dzim.1944.g. Kopā ar viņu dzīvo: sieva Rozalija Augusta m. Casno, dzim.1905.g., māte Elizabete Pētera m.Casno, dzim.1883.g.
Nolēma: Elizabeti Pētera m. Casno; Staņislavu Josifa d.Casno; Rozaliju Augusta m.Casno kā nacionālistiskās organizācijas dalībnieka ģimenes locekļus izsūtīt specnometinājumā uz Omskas apgabalu Iekšlietu ministrijas orgānu uzraudzībā. Īpašumu konfiscēt.
Gan tiem bandītiem un nacionālistiem, kurus aizveda 1949.gada martā, gan tiem, kurus izsūtīja vēlā, Sevišķā apspriede sodu piesprieda jau daudzus mēnešus pēc viņu deportācijas no Latvijas.
Tāpat kā represīvo iestāžu rīcība un kara tribunālu spriedumi, arī Sevišķās apspriedes lēmumi ir viena no vissmagākajām apsūdzībām staļiniskajam totalitārisma režīmam, kuram ilgus gadus bija pakļauta arī Latvija un tās iedzīvotāji.
Manuprāt, būtiski svarīgi ir atcerēties arī to, ka visas represīvās iestādes - Viskrievijas ārkārtējā komisija, Valsts politiskā pārvalde, iekšlietu un valsts drošības komisariāti, kara tribunāli un sevišķās apspriedes - tika izveidotas ar PSRS augstākās varas dekrētiem un lēmumiem. Arī tiesības tām bez izmeklēšanas un tiesas izrēķināties ar valdošajam režīmam nevēlamiem cilvēkiem piešķīra PSR savienības centrālās iestādes - Tautas Komisāru padome (vēlāk - Ministru padome), Centrālā izpildu komiteja (vēlāk Augstākās padomes Prezidijs), tātad - arī Sevišķā apspriede, cilvēku bendēšana bija PSRS valdošā režīma politikas izpausme, turklāt - visnežēlīgākajā veidā.
Šis materiāls ir tikai neliels, vispārējs ieskats Sevišķās apspriedes darbībā. Tālākajā pētniecības procesā vajadzētu mēģināt izpētīt kā Sevišķās apspriedes sēžu norises gaitu, tā arī to personālsastāvu."Latvijas Vēstnesis"