Konrāds Kalējs – noziedznieks vai līdzzinātājs?
EVIJA OZOLA


Vai Konrāds Kalējs ir kara noziedznieks, kas piedalījies cilvēku šaušanā? Uz šo jautājumu skaidras atbildes pagaidām nav.
Tikmēr Neatkarīgā sīkāk un pamatīgāk ielūkojās šā pretrunīgā cilvēka biogrāfijā. Galu galā – kā Lilastes stacijas dežurants varēja kļūt par bēdīgi slavenās Arāja komandas biedru?

Rīgas puika

Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte teic, ka par K. Kalēja dzīves gaitām savulaik interesējusies arī Valsts Drošības komiteja. Pēc čekas pieprasījuma 1981. gadā Latvijas Valsts vēstures arhīva sagatavotajā izziņā minēts, ka K. Kalējs dzimis Rīgā 1913. gada 26. jūnijā un kopā ar ģimeni – tēvu, māti, brāli un māsu – dzīvojis Bruņinieku un Aizsargu ielā. Skolas maizē kodis Rīgas 2. ģimnāzijā, 13 gadu vecumā iestājies skautos. Vēlāk K. Kalējs strādājis dzelzceļa kantorī, bijis Lilastes stacijas dežurants.

1935. gadā K. Kalējs pēc demobilizācijas no dienesta Latvijas armijā (viņš dienējis Daugavpils 8. kājnieku pulkā) iestājies karaskolā. Tā paša gada beigās viņam piešķirta virsnieka čina. Karaskolu kā leitnants viņš beidzis 1937. gadā, augustā ieskaitīts 5. Cēsu kājnieku pulkā kā jaunākais virsnieks, bet gada beigās bijis jau vada komandiera vietas izpildītājs.

1938. gadā K. Kalējs apmeklējis militārās fiziskās audzināšanas kursus, 1939. gadā viņam piešķirta vecākā leitnanta pakāpe. 1940. gada 13. martā iestājies Latvijas augstākajā karaskolā, bet no 1937. līdz 1940. gadam darbojies virsnieku biedrībā, kurā apvienojušies Latvijas karaskolu absolventi.

Ir ziņas, ka K. Kalējs 1943. gada rudenī dienējis Drošības policijā, latviešu SD rotā (Nirnbergas starptautiskajā kara tribunālā SD atzīts par noziedzīgu grupējumu), it kā bijis vecākais leitnants. 1944. gada 7. decembrī K. Kalējs dienējis SS 15. divīzijas rezerves mācību grenadieru bataljonā. Čeka izrakusi arī to, ka 1942.–1943. gadā K. Kalējs nozīmēts par 2. rotas vecāko leitnantu bēdīgi slavenajā Arāja komandā.

1943. gadā K. Kalējs apprecējies. Kara laikā viņa ģimene aizvesta uz Vāciju, bet par to, kā viņš pats nokļuvis ārzemēs, vismaz Totalitāro režīmu un noziegumu izmeklēšanas nodaļas virsprokuroram Uldim Paulam Strēlim ziņu nav.

Dienējis Arāja komandā

Tam, ka K. Kalējs dienējis Drošības policijā, ir pierādījumi, par to liecina arī presē publicētu dokumentu kopijas. Piemēram,> ar paša Drošības policijas priekšnieka Viktora Arāja parakstu apliecināts, ka K. Kalējs no 1941. gada 29. jūlija bijis Drošības policijas darbinieks.

Otru izziņu, kas, tāpat kā pirmā, bija izdota iesniegšanai mācību iestādēs, parakstījis Latviešu drošības nodaļas priekšnieka palīgs, kapteinis K. Ozols. Tā liecina, ka K. Kalējs no 1941. gada 30. jūlija ir Latviešu drošības nodaļas dienestā un no 1942. gada 14. februāra līdz 27. aprīlim bijis Austrumu frontē.

Vairāki dokumenti norāda, ka K. Kalējs 1943. gadā bijis Salaspils nometnes ārējās apsardzes SD vada priekšnieks, citi – ka arī sardzes vada kom andieris Latvijas ebreju spaidu darbu nometnē Porkhovā. Par to, ka K. Kalējs bijis Arāja komandā, liecinājis arī bijušais tās leitnants Harijs Sviķeris.

Nav ziņu par cilvēku šaušanu

Par K. Kalēja darbību Drošības policijā šaubu nav, bet to nevar teikt par viņa līdzdalību cilvēku šaušanā. Pat pazīstamais vēsturnieks Andrievs Ezergailis norāda, ka Latvijā tam var arī nebūt pietiekami daudz pierādījumu. Par to nav liecinājis neviens no vairāk nekā 300 Arāja komandas locekļiem.

1994. gadā arī Austrālijas Īpašās izmeklēšanas vienība, kas pētīja valsts iedzīvotāju iespējamo līdzdalību Otrā pasaules kara noziegumos, bija spiesta atzīt, ka tai nav pietiekami daudz pierādījumu pret K. Kalēju. Pat čekas izmeklētāji neko par K. Kalēju nav atraduši. Ja viņš būtu piedalījies ebreju šaušanā, vismaz kādām ziņām par to bija jāsaglabājas.

I. Zālīte teic: 1979. gadā čeka esot pat žēlojusies, ka ārvalstu atbildīgās institūcijas ar to nesadarbojoties, ignorējot. Atsevišķās
operatīvās izstrādes lietās (kopumā apmēram 40 sējumu) ir ziņas par K. Kalēju, taču to sējumu, kur ir pratināšanas protokoli,
Latvijas rīcībā nav.

Karojis Krievijā

A. Ezergailis ir sacījis: grūti būtu atrast liecības par to, ka K. Kalējs dienējis Arāja komandā ebreju šaušanas laikā – no 1941. gada jūlija līdz 1941. gada decembrim. Dati par viņa līdzdalību Drošības policijā parādās 1942. gada ziemā, kad viņš SD ģenerāļa Štālekera vadībā vadījis Arāja komandas rotu uzbrukumā kādai sādžai Pēterburgas frontes apgabalā.

Vācu okupācijas propagandas izdevuma Laikmets 1942. gada 15. numurā aplūkojama gan 29 gadus vecā virsleitnanta K. Kalēja fotogrāfija, gan ainas no latviešu SD cīņām Krievijā. Kādā no kaujām «dziļā boļševiku aizmugurē», kā raksta žurnāls, Štālekers krita, bet turpināt uzbrukumu tika uzticēts K. Kalējam.

Lūk, ko par šo kauju stāsta viņš pats: «Bija nežēlīgi auksta un vēla novakare. Bet mūs tas gan jau sen vairs nebiedēja (..). Ir tik silti un patīkami sakurinātā krievu zemes būdā, bet vīri zina, ka š oreiz nakti pavadīt tur nebūs lemts. Ierodas ģenerālis, apmierināts pārlaiž visam skatu un dod pavēli doties ceļā (..). Uz priekšu jāvirzās ar vislielāko uzmanību, jo ik brīdi pa labi un pa kreisi, priekšā un aiz muguras var parādīties ienaidnieks, – esam taču aiz boļševiku līnijām (..). Jā, kauja būs grūta, – lēzenā, klajā augstienē redzamas 3 sādžas. Vērojam tālskatos – tur dzīva kustība. Vienā un otrā stūrī pat izbūvēti sniega un betona nocietinājumi. Bet mēs nepazīstam grūtību. «Uz priekšu!» ir ģenerāļa pavēle, un mēs visi ar prieku un lielāko cīņas
sparu sekojam viņam.»

Divkārt deportēts

Pēc kara K. Kalējs strādājis Austrālijas valdības dienestā par imigrācijas ierēdni. 1957. gadā ieguvis Austrālijas pilsonību, bet 1959. gadā pārcēlies uz ASV.

1985. gadā tika sākta izmeklēšana, un ASV Tieslietu ministrija konstatēja, ka K. Kalējs sniedzis nepatiesas ziņas par savu darbību kara laikā (savā imigrācijas iesniegumā viņš bija uzdevies par laukstrādnieku). 1988. gadā ASV imigrācijas tiesa pierādījusi: K. Kalējs noslēpis faktu, ka no 1933. līdz 1945. gadam sadarbojies ar nacistiskās Vācijas valdību, tā ar viltu iegūstot uzturēšanās atļauju. 1994. gadā K. Kalējs no ASV tika izraidīts uz Austrāliju, kur nodzīvoja tikai gadu.

Tad ASV atklātībā tika nodoti slepeni dokumenti par K. Kalēja līdzdalību kara noziegumos, kas pievērsa viņam Austrālijas sabiedrības uzmanību, tādēļ K. Kalējs aizbēga uz Kanādu. Šā gada 19. augustā viņš tika deportēts arī no Kanādas par nepatiesu ziņu sniegšanu. Lai sakravātu mantas un paspētu uz Austrālijas reisu, K. Kalējam tika dotas četras stundas laika.

Ebreju organizācija reaģē asi

Latvijas masu saziņas līdzekļu un sabiedrības uzmanības lokā Kalēja lieta nokļuva šovasar, kad divas dienas pēc viņa izraidīšanas uz Austrāliju Latvijas vēstniecība Izraēlā saņēma starptautiskas ebreju organizācijas – Simona Vīzentāla centra Izraēlā – direktora Efraima Zurofa rakstīto vēstuli. Tajā tika izteikts lūgums Latvijas valdībai panākt K. Kalēja izraidīšanu no Austrālijas un tiesāšanu Latvijā. E. Zurofs vēstulē pauž uzskatu: ja tiesa notiktu Latvijā, tai būtu unikāla vēsturiska un morāla nozīme tieši Latvijai un tās mūsdienu sabiedrībai.

Šī nav pirmā reize, kad S. Vīzentāla centrs interesējas par K. Kalēja gaitām. Jau pirms diviem gadiem Latvijas vēstniecība Izraēlā saņēma līdzīgu vēstuli no E. Zurofa – tad bija lūgums Latvijas valdībai panākt K. Kalēja izraidīšanu no Kanādas. Vēstniecība 1995. gada oktobrī lūdza Ģenerālprokuratūras palīdzību noskaidrot K. Kalēja līdzdalību kara noziegumos.

Tad arī tika veikta pārbaude – pētīti materiāli no dažādiem arhīviem, no Totalitārisma dokumentēšanas centra, rūpīgi pārbaudītas arhīva krimināllietas, izprašņāti bijušie LPSR VDK darbinieki, kuri pēckara posmā izmeklēja kara noziegumus, iztaujātas personas, kas pazinušas K. Kalēju.

Tomēr pēc izmeklēšanas ziņas, ka K. Kalējs būtu piedalījies ebreju tautības civiliedzīvotāju šaušanā vai veicis kādas citas
darbības, kas būtu klasificējamas kā kara noziegumi, netika iegūtas.

Cits viedoklis ir S. Vīzentāla centram, kas kategoriski apgalvo, ka K. Kalējs ir kara noziedznieks. E. Zurofs savā vēstulē K. Kalēju nosaucis par «latviešu nacistu kara noziedznieku». Savukārt pasaules ziņu aģentūras ir vēstījušas, ka K. Kalējs varētu būt piedalījies vairāku tūkstošu (dažkārt – 20 000) ebreju noslepkavošanā.

Virsprokurors U. P. Strēlis uzsver: ja S. Vīzentāla centram būtu bijuši kādi pierādījumi, tie sen jau būtu arī viņa rīcībā. Ne E.
Zurofs, ne kādi citi S. Vīzentāla centra pārstāvji pierādījumus nav snieguši, lai gan Latvija 1996. gada oktobrī no Kanādas,
Austrālijas, ASV un Vācijas pieprasījusi ziņas par K. Kalēja piedalīšanos kara noziegumos.
Atkārtoti dokumenti par K. Kalēju, ieskaitot Arāja komandas lietu 8. sējumo s, izpētīti šoruden.

Izdošanai nav pamata

Ārlietu ministrija, saņemot prokuratūras izmeklēšanas rezultātus, sagatavoja viedokli Kalēja lietā, ko ar vēstnieka Izraēlā Ivara
Silāra starpniecību paziņoja E. Zurofam. Ministrija uzskata, ka nav likumīga pamata pieprasīt K. Kalēja izdošanu un tiesāšanu Latvijā.

Sākotnēji ārlietu resors uzsvēra, ka nedrīkst iejaukties šajā jautājumā, jo K. Kalējs nav Latvijas pilsonis. Ministrija gan stingri nosodot Otrā pasaules kara laikā veiktos noziegumus pret cilvēci un esot ieinteresēta sadarboties ar citu valstu
tiesībsargājošajām iestādēm, lai noskaidrotu apstākļus Kalēja lietā.

Ņemot vērā vairāku ebreju organizāciju aso reakciju uz U. P. Strēļa paziņojumu, ka nav atrasti pierādījumi K. Kalēja noziedzīgajai darbībai, prokuratūra nolēmusi ne tikai sodīt U. P. Strēli par vilcināšanos lietas pārbaudē un neveiksmīgiem izteikumiem, bet arī ar Ārlietu ministrijas palīdzību vēlreiz lūgs ASV, Kanādas un Austrālijas palīdzību apstākļu noskaidrošanā.

Kalēja kaimiņus traucē žurnālisti

Pēc ierašanās Austrālijā 84 gadus vecais K. Kalējs apmeties uz dzīvi kādā latviešu veco ļaužu ciematā netālu no Melburnas. Tur K. Kalējs, kas, pēc dažu aģentūru ziņām, ir slims ar vēzi, pavada laiku pastaigās vai skatoties televīziju un smēķējot. Pirms neilga laika Austrālijas laikraksts The Herald Sun vēstīja, ka ciemata iedzīvotāji stingri pieprasījuši ciemata vadību un policiju K. Kalēju no turienes padzīt. «Padomājiet par šiem cilvēkiem, kas cietuši no nacistu rokām, un ka tagad viņš dzīvo šeit. Mēs esam kārtīgi cilvēki, kāpēc viņš nevar dzīvot citur?» sūdzējies kāds no ciemata iedzīvotājiem.

Savukārt kāds cits K. Kalēja kaimiņš informējis ziņu aģentūras, ka tie ir meli – patiesībā iedzīvotāji lūguši policijas palīdzību nevis tāpēc, lai izdzītu K. Kalēju, bet gan tāpēc, lai atkautos no žurnālistiem, kas traucē vietējo iedzīvotāju mieru: «Ciema iedzīvotājiem bija jāizsauc policija, lai padzītu no ciema uzmācīgos žīdu žurnālistus, kas, meklējot Kalēju, traucēja ciema iedzīvotājus.»

Pats K. Kalējs savu vainu neatzīst un cer brīnumainā kārtā atgriezties Kanādā, lai būtu kopā ar savu partneri, kuram tika liegts ierasties Austrālijā.

© NRA 1997. gada 18. oktobris. Pārpublicējot un citējot norāde uz NEATKARĪGO obligāta

uz "Noziegumi pret cilvēci" galveno lapu