1991. gada janvāra garīgās cīņas stratēģija un taktika

“Beidzot — topiet stipri savā Kungā un Viņa varenajā spēkā. Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām. Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā. Tāpēc satveriet visus Dieva ieročus, lai jūs būtu spēcīgi pretī stāties ļaunajā dienā un, visu uzvarējuši, varētu pastāvēt. Tātad stāviet, savus gurnus apjozuši ar patiesību, tērpušies taisnības bruņās, kājas apāvuši, ar apņemšanos kalpot miera evaņģēlijam; bez visa tā satveriet ticības vairogu, ar ko jūs varēsit dzēst visas ļaunā ugunīgās bultas. Ņemiet arī pestīšanas bruņu cepuri un Gara zobenu, tas ir, Dieva vārdu, ar visām lūgšanām un lūgumiem lūdziet Dievu Garā ik brīdi.”

(Ef. 6, 10-18)

Mūsdienās bieži dzird runājam par “kristīgām vērtībām” un “principiem”. Un mēs atskārstam, ka tas skan kā sinonīmi vārdiem — “kulturāls”, “cilvēcisks” un kaut kādā mērā ir saistīts ar garīgo, sociālo un materiālo labklājību, mieru, līdzsvarotību un harmoniskumu.

Tas šķiet ļoti pieņemami, bet patlaban jārēķinās ar skarbo realitāti. Kad būsim izcīnījuši īstu neatkarību, demokrātiju un brīvību, būs laiks padomāt arī par šiem jēdzieniem. Bet spraigo notikumu virpulī, kad nezinām, ko nesīs rītdiena, tik neiederīga šķiet mīlestības un piedošanas sludināšana Jēzus ienaidniekiem.

Ja tā domājam, tad kaut ko ļoti būtisku kristietībā neesam sapratuši. Jēzus nepavisam nav trausls un kusls “gaišais tēls” vai traģiski nesaprasts ideālists. Ja tā domājam, tad mums pagājuši secen Viņa vārdu “Man pieder visa vara debesīs un virs zemes” un “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība” būtība.

Centīsimies saprast izšķirību starp mūsu pašu domām un ieskatiem, kas savā nenoturībā bieži vien līdzinās putekļiem un pīšļiem, un Dieva patiesību un mīlestību, ko Viņš mums dod kā atbildi, svētību un spēku mūsu lūgšanām. Tad saprotama kļūs arī šī vieta Svētajos Rakstos, kas atklāj Jaunajā Derībā pamatotas garīgās cīņas stratēģiju un taktiku.

Stratēģija. Dievs jāņem vērā nopietni. Ir jāsaskata atšķirība starp Dievu kā augstāko varu, virsapziņu, absolūto garu, enerģiju un citām līdzīgām mūsu pašu atziņas, meklējumu un domu konstrukcijām un Dievu, kas Pats ir atklājies Jēzū Kristū, Svētajos Rakstos un baznīctēvu liecībās.

Dievs neglaimo mūsu cilvēcībai, neatstāj neievērotus mūsu pārkāpumus un grēkus, ko mēs paši viegli ieskaitām sev pieļaujamo kļūdu un nepilnību ailē, bet ar savām stingrajām un neatceļamajām prasībām grib mūs veidot garīgi stiprus un noteiktus. “Topiet stipri savā Kungā...”

Dieva pamatnoteikumi ir jāzina un jāievēro. Dieva teiktais — “Tev būs” vai “Tev nebūs” — kā baušļi ir tikpat neapstrīdami kā citi Dieva likumi, piemēram, materiālajā pasaulē, par kuru neievērošanas sekām varam pārliecināties ik dienas. Galu galā — Viņš ir Radītājs, bet mēs — radījumi, tāpēc Viņam kā autoram vislabāk ir pārzināmas tās sakarības, pēc kurām norit mūsu garīgā, morālā un sociālā dzīve.

Ir pacilājoši kopā dziedāt “Dievs, svētī Latviju!”, bet cik pārsteidzoši maz dziedātāju vēlāk var redzēt Viņa namos, draudzēs, dzīvojot patiesi kristīgu dzīvi. Negribētos domāt, ka ir tik daudz liekuļu; žēl, ka Dieva patiesība mūsos spēj noturēties tik neilgi... Izskan pēdējie dziesmas vārdi, saviļņojums norimst, un mēs atkal esam tie paši vecie padomju režīma produkti.

Kādēļ tas ir tā? Varbūt tādēļ, ka neesam vēl lāgā sapratuši — kas mēs esam.

Mēs necīnāmies par mūsu pašu interesēm, labumu un taisnību, bet esam līdzzinātāji Dieva lielajā cīņā par patiesību, taisnību un mīlestību, pret ļaunumu, grēku, netaisnību un varmācību.

Kas ir mūsu ienaidnieks?

“Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās.. bet pret ļaunajiem gariem.” Jāiznīcina nevis cilvēks, tā topot par varonīgiem slepkavām, bet gan ļaunuma gars un tā radītā bezdievības un sātaniskā sistēma, režīms un organizācijas.

Taktika. Ko darīt?

“Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem.. Stāviet, savus gurnus apjozuši ar patiesību, tērpušies taisnības bruņās.”

Jēzus saka: “Patiesība jūs darīs brīvus,” (Jņ. 8, 32) — brīvus no ilūzijām, no “sociālisma iekarojumos” balstītas domu gaitas un vērtēšanas sistēmas.

Tas nozīmē, ka jāpieņem un jāatzīst (to confess — angļu val. — arī izsūdzēt) — visa patiesība, nesamazināta.

Patiesība pašiem par sevi un mūsu tautu. Diemžēl arī mums pašiem ir savi “nopelni” tās sistēmas izveidē, pret kuru tagad cīnāmies. “Tie bija latvieši, kuri daudzos gadījumos palīdzēja Ļeņina režīmam izdzīvot.”1 “Bez … J. Petersa Viskrievijas ārkārtējā komisijā darbojās daudzi latviešu čekisti, palīdzot padomju varai izrēķināties ar tās pretiniekiem.”2

Negaidot labvēlīgus materiālos un sociālos apstākļus, jāsāk dzīvot patiesi garīgi un kristīgi. Praksē tas nozīmē radikāli pārskatīt un pārvērtēt savu iekšējo pasauli un (kas ir visgrūtākais!) attiecības ar saviem tuvākajiem. Lūk, ko par to saka baznīctēvi:

“Šādā veidā iemīli tuvāko: nedusmojies un neatceries neko ļaunu par viņu, neļauj sev par tuvāko sacīt nekādus pārmetumus, dusmu vai izsmiekla vārdus; pēc iespējas centies saglabāt mieru ar tuvāko. Atradinies no Šildām. Neatriebies ne atklāti, ne slepeni — atmet to kā patmīlības un lepnības zīmi; runā labu par tiem, kas tevi apvaino, vajā un neieredz. Ne ar kādu ieganstu nevienu netiesā, pat nepārspried par citiem, vai tie labi vai ļauni. Ņem vērā tikai vienu nelietīgo cilvēku — sevi pašu, par kuru vienīgo tev nāksies atbildēt Dieva tiesas priekšā.”

Jāmaina vīrišķības izpratne no taisnīgā sašutumā kratītām dūrēm un sulīgiem vārdiem uz garīga, morāla un intelektuāla pārākuma uzturēšanu pār sevi, situāciju un pretinieku, cenšoties izdibināt viņa argumentācijas (ja tāda ir) stiprās un vājās puses, domās iekļūt viņa apziņā un izprast, kādi ir viņa rīcības nosacījumi un dvēseles stāvokļi (piemēram, kā un kāpēc trula augstprātība var mīties ar psihozi un agresijas lēkmi? Šeit mēs nonākam pie jaunas zinātnes — politiskās psihiatrijas sākumiem). Tas nozīmē, ka dziļi jāielūkojas pretiniekā, bet ne tādēļ, lai to iznīcinātu, bet gan lai saskatītu viņā, tāpat kā sevī, cilvēku un personību, mēģinot uzrunāt pozitīvo, atraisot un vairojot viņā normālas, cilvēciskas jūtas (godu, sirdsapziņu, kaunu, nožēlu). Ir jāatturas no viņa tīšas pazemošanas, jāļauj viņam saglabāt savu cilvēcisko pašcieņu, jāpārliecina par kopīga darba nepieciešamību. Lai to spētu, jābūt taktiskam, saskarsmē inteliģentam un lietišķam. Šāda attieksme pretiniekiem drīz liks sajust, ka atšķirībā no tās sistēmas, kura viņus krāpusi, mocījusi, spīdzinājusi un kuras “skrūvītes” viņi ir bijuši, šajā gadījumā viņi tiek uzskatīti par cilvēkiem, personībām. Tas nevar neizraisīt viņos labvēlīgu atbildes reakciju, pat simpātijas.

“Pienāks diena, kad mēs izcīnīsim brīvību, brīvību ne tikai sev vien. Mēs pratīsim atrast ceļu uz daudzu sirdīm un sirdsapziņām. Mēs viņus iegūsim savā pusē, un tā būs divkārša uzvara.” (Mārtiņš Luters Kings) Tā piepildīsies Raiņa Jāzepa vēlme “ļaunu ņemt un vērst par labu”.

Jēzus saka: “Svētīgi lēnprātīgie, jo tie iemantos zemi; svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem.” (Mt. 5, 5 un 9) Bet, ja bērni — tad arī mantinieki, mantinieki vēl kaut kam daudz lielākam par brīvu Latviju, mantinieki Dieva valstībai un mūžīgai dzīvībai.

(“Svētdienas Rīts”, 1991. gada 24. februāris, Nr. 4 (1068))

atgriezties
uz "Noziegumi pret cilvēci" galveno lapu