Okupācijas sekas nav vienīgi Abrene un tūkstošiem pensionēto padomju armijas virsnieku. Tā vispirms ir vienaldzība pret savu valodu un piederību savai tautai. Otrkārt, tā ir bezdievība.

Latvija ir!

Sprediķis, teikts Rīgas Domā 2000. gada 17. jūnijā, pieminot Latvijas okupācijas 60. gadadienu.

 “Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu, vai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums.” (Ap. d. 17, 26-27)

 Vieta, kur mēs, neliela tauta pie Baltijas jūras, dzīvojam, atrodas starp diviem tradicionāliem Eiropas imperiālistiem — Vāciju un Krieviju. Šis apstāklis mūsu tautas vēsturi ir iezīmējis jau gadsimtiem ilgi. 14. jūnijā mēs kā tauta atsaucām atmiņā savus zaudējumus. Šodien, 17. jūnijā, mēs to darām kā valsts, darām to pirmoreiz kopš neatkarības atjaunošanas.

1940. gada vasara ir pareizi nosaukta par Baigo vasaru. Masļenku provokācija, baisa priekšspēle visam turpmākajam, un traģisku priekšnojautu aizēnotie dziesmu svētki Latgalē ievadīja mūsu valsts bēres. Šīs bēres “organizēja” apmēram 200 tūkstoši sarkanarmijas karavīru, 1000 tanku, 500 lidmašīnu un padomju kara flote, kas Baltijas jūrā veica “manevrus” un kaujas šaušanas mācības.

Mēs nebūt nebijām pirmie 2. pasaules kara upuri. Austrija, Čehoslovākija, Dānija un Luksemburga padevās bez cīņas. Polija karu zaudēja mēneša laikā, Holande — piecās dienās, Beļģija — astoņās, Albānija — divās. 2. pasaules karam sākoties, Baltijas valstis faktiski bija izolētas starp Vāciju, Poliju un Krieviju. Tautu Savienība klusēja, Anglija un Francija bija aizņemtas pašas ar sevi. Latvijas sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš radušos situāciju raksturoja šādi: “Mazo valstu diplomātija sasniedz rezultātus normālos apstākļos, bet tā ir bezspēcīga, kad uz spēles liktas lielo valstu intereses.” Vēl jo vairāk tāpēc, ka Baltijas valstis vairāk paļāvās uz iedomātiem sabiedrotajiem, nekā gribēja nopietni sadoties rokās savā starpā. Somu maršals K. G. Mannerheims teicis, ka Baltijas valstis kopā varēja nostādīt 20 divīzijas, kamēr Somijai bija tikai 15.

Valsts un tauta netika mērķtiecīgi gatavota totālai aizsardzībai partizānu un pagrīdes cīņās, mūsu prioritāte bija tautsaimniecība un tautas materiālā labklājība. Abās jomās mēs bijām sasnieguši ievērojamus panākumus, ar kuriem, tāpat kā ar daudzu tūkstošu savējo dzīvībām un neizsakāmām ciešanām, nācās samaksāt par savu tuvredzību. Poļu spēki bija divreiz mazāki nekā vācu, un viņi tika sakauti. Latvijas spēki attiecībā pret Krievijas — viens pret simtu, un ar to bija izteikts viss. Ir svarīgi kaut vai šodien saņemt drosmi un pateikt, ka 1939./1940. gadā mēs nevarējām pretoties organizēti un efektīvi un mums atlika vienīgi tapt apkaunotiem un pazemotiem milzīga pārspēka priekšā.

Kā atzīmē vēsturnieki un militāristi, pretējā gadījumā “ar pretošanos pārspēkam latviešu tauta radītu leģendu, bet maz būtu to, kas šo leģendu varētu atstāstīt nākamajām paaudzēm”, jo, zinot Padomijas raksturu, Latvijā paliktu vien karavīru un civilistu masu kapi, bet dzīvie tiktu deportēti uz Sibīriju, tāpat kā tas notika ar Krimas tatāriem, ingušiem, ingeriem un Volgas vāciešiem. Poļi pretojās, bet 300 tūkstoši poļu karavīru tika aizvesti gūstā, 1, 5 miljoni civiliedzīvotāju — deportēti, 11 tūkstoši virsnieku tika noslepkavoti Katinā. Ļoti ticams, ka, mums izrādot pretestību, Padomija realizētu ne tikai piecas jau ieplānotās represijas, bet pretošanās izraisītu vēl arī citas — un tās notiktu daudz ātrāk un vēl plašākos mērogos.

Ne velti Kārlis Ulmanis sacīja: “Ticiet man, ja man būtu tikai viens procents cerību, ka pretošanās krieviem mūsu tautai varētu nākt par labu, es to nekavējoši darītu. Bet man šī viena procenta nav.” K. Ulmanim atlika vien cerība, ka 2. pasaules kara attīstības gaita varētu apsteigt Latvijas valsts un tautas iznīcināšanas plānus, tāpēc viņš ar paklausību un pakļaušanos centās neizraisīt iebrucēju papildu agresiju. “Smagas dienas mums stāv visiem priekšā. Varbūt pat smagākās, kādas vispār var būt. Ir jābūt nopietni sagatavotiem uz visu. Bet ticību un cerību nezaudēsim. Latvija bija un būs brīva!”

Lai arī cik dīvaini tas šodien izklausītos, viņa paredzējums un cerība — kaut ar vārdos neaprakstāmiem zaudējumiem, kaunu, ciešanām un pazemojumiem, kurus arī viņam pašam nācās nest, pašrocīgi parakstot Padomijas piestādīto nāves spriedumu Latvijas valstij, — ir piepildījies. Latvija ir! K. Ulmanis nepameta savu valsti. Viņš, valsts pirmais pilsonis, kā viens no pirmajiem arī tika deportēts. Vēl šobrīd nezinām viņa kapa vietu. Bet mēs zinām viņa mūža darbu — Latvijas valsti; to no latviešu tautas apziņas un atmiņas nespēja izdzēst nedz trīs okupācijas četros gados, nedz arī vairāk nekā piecdesmit gadu padomju genocīda pret mūsu tautu.

Tiem, kuri paši pieredzēja Latvijas valsts piedzimšanu un izaugsmi, tās sagrāve nebeigs sāpēt nekad. Viņi ar dvēseles seismogrāfa jūtīgumu uztver katru netaisnību, nepatiesību un pārestību, kas vēl joprojām tiek nodarīta Latvijas brīvvalsts piemiņai. Un viņu liecība ir svarīga, jo šie cilvēki savu valsti, savu Latviju, paši ir redzējuši.

Ko ieguva PSRS, okupējot Latviju? Teritoriju, no kuras tai nācās ar steigu pēc gada atkāpties, un vairāk nekā miljonu apzinīgu pretinieku. Šī pretestība nekavējās izpausties Latviešu leģiona un nacionālo partizānu cīņās. Ne velti sens sakāmvārds vēstī: “Ar durkļiem var zemi ieņemt, bet uz durkļiem nevar sēdēt.”

Bet kādas mācību stundas nācās apgūt latviešu tautai? Nācās nekavējoties, mācoties vienīgi no prakses, apgūt partizānu cīņas mākslu, civilo un garīgo pretestību — to, kas netika mācīts skolās (un diemžēl netiek mācīts joprojām). Lai vai kā mēs kā tauta esam lauzti, locīti un mīcīti, taču kopumā padomju ideoloģiju par savu neesam pieņēmuši — vienmēr to esam uztvēruši kā svešķermeni.

Varbūt tieši kristīgais skatījums lietas un kopsakarības ir licis ieraudzīt daudz dziļāk, nekā tas būtu noticis, paļaujoties tikai aizvainojumam un pāridarījuma sašutumam? Kāds ārzemju mācītājs reiz savam amata brālim Latvijā atrakstījis vēstuli, kurā uzdots arī dežūrjautājums: “How are you?” (“Kā Tev klājas?”) Mācītājs lakoniski (un konspiratīvi) atbildējis: “Skati Jāņa atklāsmes grāmatas 2. nodaļas 13. pantu!” Ārzemju kolēģis atšķīris Bībeli un izlasījis: “Es zinu, ka tu dzīvo tur, kur sātana tronis.” Neieklīstot superfundamentālisma hiperbolās, šis apgalvojums, attiecināts uz PSRS, ir principiāli pareizs, jo “koku pazīst pēc augļiem”. Un augļi šīs valsts pastāvēšanas laikā ir bijuši baigi. Vēsturnieki lēš, ka pašā PSRS teritorijā (1917—1987) laupīts, mazākais, 61 911 000 cilvēku dzīvību1, ja tiek pieskaitīti tās satelītvalstu upuri — to ir vairāk par 100 miljoniem.

Ciešanas nācās piedzīvot ne vien Latvijas tautai un valstij, neizbēgami tika vajāta arī visa kristīgā Baznīca. Tā — gan aiz gluži cilvēciskām bailēm, gan vadoties no teoloģiskiem principiem — ir centusies atturēties no tiešas līdzdarbības politikā, tomēr Baznīca nevarēja nesaskatīt marksisma-ļeņinisma-staļinisma ideoloģijā antikristīgu reliģiju.

Pati kristīgā Baznīca lielā mērā pārstāvēja tautas pasīvo pretestību, jo īpaši tos, kas izvēlējās nonkomformisma ceļu un tāpēc no baznīcu soliem tika pārcelti uz soda nometnēm un nometinājuma vietām.

Daudzi aspekti mūsu tautas liktenī ir savstarpēji nacionāli, valstiski un reliģiski saistījušies tik cieši, ka pāridarījums vienam no tiem tiek uztverts kā apvainojums arī citiem. Zaudējums, ievainojums vienā atsaucas uz pārējiem.

Bet ir vēl arī cita sakarība, kuru saskatām jau Vecajā Derībā — Israēla tautas attiecībās ar Dievu. Tiklīdz israēliešu domas un sirdis tika aizņemtas ar kaut ko citu, ne ar Dievu, tā viņi savā cilvēciskajā nespēkā atkrita no Dieva un tādēļ zaudēja arī Dieva dāvanu — savu valstiskumu. Sekoja grūti gadi, kas lika daudz ko pārdomāt, nožēlot un atgriezties pie Dieva, kas tautai no jauna dāvāja neatkarību.

Šķiet, ka ilgākā vēstures ritējumā arī mēs savas tautas gājumā varētu saskatīt šo sakarību. Pēc 1. pasaules kara un Brīvības cīņām tauta ļoti ātri nokratīja kara laika negatīvo mantojumu. Brīvības cīņās kopā ar sabiedrotajiem cīnījāmies pret pārspēku un uzvarējām. Leģiona cīņās Kurzemes cietoksnī latvieši sekmīgi pretojās četrreiz lielākam pārspēkam, bet 1991. gadā mēs izrādījāmies nespēcīgi pret 150 omoniešiem.

Piecdesmit okupācijas gadi mūs ir ne vien norūdījuši un devuši antikomunisma imunitāti, bet lielā mērā arī sagandējuši kā tautu, un tāpēc mēs vēl šobrīd nespējam atjēgties. Okupācijas sekas nav vienīgi Abrene un tūkstošiem pensionēto padomju armijas virsnieku — okupantu, un simtiem tūkstošiem kolonistu klātbūtne Latvijā, kurus Eiropa mums ir uzdevusi integrēt. Sekas ir daudz dziļākas un nopietnākas.

Pirmkārt, tā ir vienaldzība pret savu valodu un pret piederību savai tautai. Zīmīgi, ka mūsu jaunatnes patriotismu spēj uzbangot uzvara hokeja spēlē vai veiksmīgi nodziedāta estrādes dziesma, nevis savas tautas vēstures zināšana un līdzpārdzīvošana tai. Otrkārt, tā ir bezdievība. Tas nav jāilustrē — atliek tikai paraudzīties uz tukšajām vietām dievnama solos, lai saprastu, cik daudzu cilvēku sirdis ir pārņēmis mamons, pasaules dievs — materiālisms, kurš pēcpadomju ērā no dialektiskā un vēsturiskā materiālisma veiksmīgi ir transformējies par mantisko, utilitāro materiālismu.

Šis mantiskuma kults mūs šobrīd kārdina aizmirst un atmest ar roku visam, kas ir mūsu būtība, un ieaugt vienaldzīgi un rāmi patērējošajā Eiropas Savienības iedzīvotāju masā, lai netraucēti veģetētu komfortablā un mietpilsoniskā eksistencē. Tā ir grūtākā okupācija, jo ir neredzama, tai nav asiņainu un sirdi plosošu upuru. Kad no Latvijas aizplūst jaunieši uz valstīm, kur viņu spējas un smadzenes tiek novērtētas atbilstošāk vai kur vienkārši ir labāki dzīves apstākļi, kad plāns slānītis “vienlīdzīgāko” top aizvien bagātāks, bet lielais vairums mūsu tautiešu nezina, kā galus savilkt kopā, tas tiek uzskatīts par kapitālisma attīstības likumsakarību, bet ne pārinodarījumu tautai un valstij.

Pretošanos ļaunumam, tumsas Kungam un grēkiem — to māca un tā dēļ ir nācis Kungs Kristus. Tauta var daudz ko nezināt un būt aizmirsusi, bet ne Baznīca, kas faktiski ilgstoši un savā veidā dzīvo nemitīgā garīgā cīņā ar ļaunumu — to iekšējo, viltīgāko, dziļāk slēpto — mūsos pašos, kas ir nemitīgs robežpārkāpējs, provokators un, ja nedodam enerģisku un savlaicīgu pretsparu, arī — okupants un kolonizators.

Te nu nonākam pie tā, kādēļ šodien esam sapulcējušies nevis pie Brīvības pieminekļa, bet dievnamā. Dievnamā par īstenību un notiekošo pārdomājam dziļāk un nopietnāk — ne tikai un ne tik daudz par politiskiem spēkiem, ietekmēm, cik par ticību, grēku un Dieva žēlastību, kas mūs allaž ir vadījusi, sargājusi un aizvien no jauna piecēlusi. Mēs kā Baznīca un kristieši varam vaicāt paši sev: ko esam darījuši un darām, lai pārvarētu šīs okupācijas sekas — bezdievību un materiālismu. Jā, bez šaubām, mēs, tāpat kā visa tauta, tikai sākam palēnām atgūties, atkopties, bet tik dārgais laiks aizrit un līdz ar to tik daudz iespēju uzrunāt tos, kas pretējā gadījumā krīt mamona gūstā.

Šodien piedalāmies ekumeniskā dievkalpojumā. Tā ir lieliska iespēja pārdomāt un uzdot sev pašiem kā Baznīcai jautājumu — cik iedarbīgi mēs kalpojam ar Kristus Evaņģēliju kā viena svēta apustuliska Baznīca savai tautai?

Mūsu liecība ir mūsu ikdienas ticības dzīve, jo, pārfrāzējot kādu izteikumu, var sacīt, ka Baznīcas un kristiešu dzīve ir tautas evaņģēlijs.

 1 Rummel R. Lethal Politics. Soviet genocide and Mass Murder since 1917. Transaction Publishevs, London, 1990.

(“Svētdienas Rīts”, 2000. gada 26. augusts, Nr. 32 (1383))

gšana

Piedod, Tēvs, ka nepretojāmies ļaunumam. Mēs esam par to dārgi maksājuši...

atgriezties
uz "Noziegumi pret cilvēci" galveno lapu