Lielais eksperiments

Sprediķis, teikts 2001. gada 14. jūnijā, Tautas sēru dienā, Doma baznīcā.

 “Ielūzušu niedri Viņš nenolauzīs, un kvēlojošu degli Viņš neizdzēsīs.” (Jes. 42, 3)

Šķiet, ka šodien pieminamā notikuma sakarā visatbilstošāk būtu nevis runāt, bet klusēt — vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, lielais nodarījums ir bijis tik liels, ka ir grūti izvēlēties, ko pasacīt šoreiz un ko atstāt nepateiktu. Kā lai izvēlas no visa, kas ar daudzu gadu aizturētu sāpju un sašutuma spēku laužas uz augšu, gribēdams būt izteikts, nosaukts vārdā, lai gūtu atbalsi arī citu sirdīs, domās un jūtās? Otrkārt, tas, par ko ir jārunā, nav vārdos līdz galam izsakāms. Ko līdz nosaukt mūsdienās precizētos statistikas datus — 15 424 izsūtītie? Vai šie skaitļi spēj ietvert zaudējuma sāpes, izmisumu un pirmsnāves vaidus? Ko sniedz zinātniski korektie vārdi — “mērķtiecīgs genocīds”? Vai tajos var sadzirdēt bailes, šausmas un ciešanas?

Un tomēr — kaut ko nosaukt vārdā nozīmē vismaz censties celt tiltu no tā, ko ir neiespējami pateikt, uz to, ko nedrīkst atstāt nepateiktu. Tas ir risks. Vai izdosies pateikt?

Es sakožu zobus
nespējot panest tās trīsas
kas pludo kā viļņi pār mani
zvani
Dom Pēteri Jāni Mārtiņ
Ģertrūde Marija Anna — zvani
zvaniet nokauto varoņu
kritušo upuru zudušo latviešu
piemiņai
zvaniet Latvijas kapsētu zvani

/Laima Līvena/

Līdzās šim kaismīgajam sirds skatījumam pastāv arī objektīvi bezkaislīgais — zinātniskais, kurš vēsi konstatējoši argumentēs, ka tā bija tikai viena no daudzajām trešās šķiras palīgoperācijām lielajā padomju operācijā “Negaiss”1 (“Groza” — krieviski) Eiropas iekarošanai. Tā bija tikai tiešā uzbrukuma zonas iztīrīšana no nevēlamiem elementiem. Pirms un pēc tam padomju vara līdzīgi bija izrīkojusies ar somiem, Ķīniešiem, irāņiem, vāciešiem u. c. šī bija pirmā no piecām ieplānotajām izsūtīšanām, ar kurām bija paredzēts “aplaimot” latviešus.

Latvija nu bija kļuvusi par “padomju sociālistisko”, no LR par LPSR. Tikai divi burti bija nākuši klāt tās nosaukumā, bet tie nozīmēja dzeloņstieples, restes, nāras, sargtorņus, prožektorus, suņus, lamas, sitienus, pazemojumus, spīdzināšanas, badu, patvaļu, izsūtīšanas, salu un, visbeidzot, nošaušanu — un tas viss gadiem ilgi.

Tas bija klajš terors. Tas nebija vērsts pret kādām atsevišķām izcilām personībām. Tas vērsās pret piederību. Ja cilvēks piederēja pie armijas, aizsargiem, policistiem vai mazpulkiem, skautiem, gaidām, līdz pat šaha klubam, okulistu vai piensaimnieku biedrībai, viņš bija piemērots kandidāts teroram. Ja viņš bija patriots, ticīgais, latvietis, visbeidzot, vienkārši — cilvēks, tad viņam bija visi iemesli bīties par sevi un savu ģimeni. Terors ir sociālisma būtība, noziegums ir valsts pārvaldes veids tā valstiskumam, kuru politologs Avtorhanovs tik precīzi ir definējis kā banditokrātiju. Tas varēja pastāvēt tikai uz triju šķidrumu sajaukumu — asiņu, asaru un sviedru —, kuru radīja slepkavības, pazemojumi un vergu darbs.

Lai tas varētu īstenoties, Latvija tika iepazīstināta ar praktisko orvelismu — jaunvalodu, patiesības ministriju un dubultdomu, kā arī citiem tā atribūtiem. Tas viss kopā nodrošināja “apvērstās pasaules” iestāšanos. Solžeņicins “Gulaga arhipelāgā” apraksta kādu piecpadsmit gadu vecu zēnu, kurš piepeši ar savam vecumam neraksturīgu gudrību bija sapratis, ka šajā valstī godīgi cilvēki ilgi brīvībā nedzīvo. Arī viņš pats drīz atradās aiz restēm. Nevainīguma prezumpciju kā buržuāzisku aizspriedumu bija aizvietojusi daudz “progresīvākā” vainīguma prezumpcija, un visa PSRS praksē iepazina slaveno bezizmēra 58. pantu, kas pasauli ātri sadalīja padomju cilvēkos un tautas ienaidniekos — sociāli bīstamajos elementos, kuru rindas ātri vien papildinājās no pirmajiem.

Bija atšķirta Lielā eksperimenta Latvijas lappuse. Mūsu valsti izpārdeva Molotova–Ribentropa “tirdznieciskajā darījumā” starp Vāciju un PSRS. Bet tas vēl nebija viss. Ar Latvijas valsts iznīcināšanu bija par maz. Nepietika arī ar konkrētu padomju režīma pretinieku iznīcināšanu, jo vajadzēja iznīdēt pašu svarīgāko — cilvēcību un tās sabiedrotos — brīvību un cilvēka cieņu. Tas vienlaikus bija arī eksperiments ar “cilvēciskā materiāla” pretestību — cik ilgi saglabājas cilvēka pašcieņa un vīrišķība? Cik lielai slodzei var pakļaut viņa uzticību Dzimtenei, kādu spīdzināšanas pakāpi iztur viņa miesa, un kādu iebaidīšanas slodzi panes viņa prāts un sirdsapziņa? Kas paliek pāri no cilvēka, kad viņam ir atņemts viss — ne tikai manta, mājas, Dzimtene, stāvoklis sabiedrībā, bet arī normāla, pašsaprotama cilvēciska pašcieņa un gods? Vai cilvēks vēl paliek cilvēks, jeb stindzinošās bailes no nāves viņā izdzēš pēdējo sirdsapziņas un pašcieņas drusku?

Mani draudzes locekļi man ir stāstījuši, ka grūtāk par smago darbu, izmisumu un slimībām ir bijis panest pazemojumus. Ir noticis daudz kas, ko var stāstīt vienīgi pie bikts, jo citādi sirdsapziņa nespēj atrast mieru — kā sadzīvot ar pārdzīvotajām bailēm, piedzīvoto kaunu, piesmieto godu un pašcieņu?

Kāds varētu sacīt — ikviens cilvēks kādu reizi mūžā piedzīvo vienu vai pat vairākus briesmīgus brīžus. šajā gadījumā notika kaut kas cits. Dzīve cilvēciskā izpratnē bija beigusies. Bija sācies ļauns murgs daudzu gadu garumā. Kas to var izteikt, apjēgt, noformulēt? Kas izaugs no šīs necilvēciskuma sadursmes ar cilvēcību?

Mani pašu kādreiz pārņem bailes, ka — nekas! Mēs bieži atkārtojam vārdus, ka savas tautas pagātne ir jānokārto, ka ar to ir jātiek galā. šobrīd sāk šķist, ka tā vēl joprojām tiek galā ar mums.

Mēs jau ilgi esam dzirdējuši labticīgus saukļus — “mēs veidojam tiesisku valsti” utt., bet redzam, ka “vienlīdzīgākie” top aizvien “vienlīdzīgāki”. Vāji slēpts “augšu” nicinājums un augstprātība kontrastē ar “apakšu” sašutumu, vilšanos un depresiju. Ja tauta sāk vilties tajā, par ko pati ir cīnījusies un cietusi — par savu valsti, tad mūsu ienaidnieki savu ir panākuši ar mūsu pašu politiskās elites rokām. Tie nav tukši vārdi. Pagājušajos valsts svētkos cilvēki tika publiski kaunināti par to, ka “augšas” bija saklausījušas tautā radušos teicienu: “Savu zemi es mīlu, bet savu valsti ne.” Lai tauta tik vienkārši un precīzi noformulētu kādu atziņu, tai ir jāpārvar plata rūgtuma, sašutuma un vilšanās jūra.

šodien cilvēki ir sapulcējušies ne tikai, lai izteiktu sešdesmit gadus vecas sāpes, bet arī nu jau desmit gadus krāto vilšanos. Pirms sešdesmit gadiem tūkstošiem mūsu tautiešu tika izsūtīti no Dzimtenes, šodien viņi jūtas izstumti no cilvēka cienīgas eksistences. Toreiz viņi dzīvoja badā, šodien — trūkumā. To, ka pazemo ienaidnieks, var saprast, tāpēc jau tas ir ienaidnieks — tas, kuru ir pamatots iemesls ienīst un neieredzēt. Bet piedzīvot, ka pazemo pašu vara — barikādēs pašu aizstāvēta un ievēlēta —, tas jau draud ar vilšanos savā valstī kā tādā.

Kaut arī mēdz teikt, ka tautai ir īsa atmiņa, taču dumja tā nav. Cilvēki paši spēj apkopot pieredzi un izdarīt secinājumus. Viņiem ir apnicis klausīties pārfrāzēto Veidenbaumu: “Tik pacieties, Eiropas Savienībā labāki būs!” Cilvēki jūtas kā apzagti. Toreiz viņiem sveša vara valsti atņēma, šodien to laupījusi pašu vara. Līdz šim gadu desmitiem to bijām piedzīvojuši no okupantiem, tagad no tiem, kurus dēvējām un uzskatījām par savējiem.

Visu še sacīto var veikli nomaskēt ar modernu socioloģisku terminu — “noslāņošanās”, kura nolūks ir noslēpt nepievilcīgo ainu, ka divas trešdaļas tautas dzīvo nabadzībā, ka pensionāriem katru mēnesi jāveic grūta izvēle — maksāt par dzīvokli jeb par pārtiku un medikamentiem? Tauta negaida neko lielu un grandiozu — vienīgi cilvēka cienīgu dzīvi un nodrošinātas vecumdienas.

Tauta jūtas nodota arī savās patriotiskajās gaidās un cerībās.

Valdot normālai civilizētas zemes kārtībai, cietušajam, piedzīvojot pāridarījumu, ir tiesības griezties tiesā un darbu sāk izmeklētājs, prokurors, advokāts, līdz beidzot tiek pasludināts un īstenots spriedums. Taisnības aizstāvēšanai civilizētā sabiedrībā ir savi gadsimtiem izstrādāti nopietni aizsargmehānismi, kuriem ir liela loma pašas sabiedrības pastāvēšanā.

Starptautiskajās attiecībās šī shēma darbojas līdzīgi — ir cietusī puse, ir iespējamais vaininieks, ir starptautiskā tiesa un pats galvenais — pamatots kritērijs, pie kā apelēt, — starptautiskās tiesības.

Veselais saprāts sacītu — par deportācijām un citiem okupācijas varas nodarītajiem zaudējumiem jāapkopo materiāli, pierādījumi un tie jāiesniedz starptautiskajā tiesā, turklāt, pieliekot diplomātiskas pūles, ir jāpanāk taisna sprieduma pasludināšana un pats galvenais — tas, ko gaidām, — okupācijas seku likvidēšana, materiālā kompensācija un oficiāla atvainošanās par notikušo2.

Taču pēkšņi notiek “acīmredzamais — neticamais” — Ārlietu ministrija jautājumu par kompensācijas piedziņu no Krievijas noraida. Arī valdības instances izturas tā, it kā starptautiskās tiesības piepeši būtu pārstājušas pastāvēt. Vai tiešām valstsvīri un diplomāti ir aizmirsuši, ka, piemēram, 1949. gada 12. augustā Ženēvā, ANO mītnē, visas toreizējā ANO ietilpstošās valstis (PSRS to skaitā) parakstīja konvenciju (PSRS AP to ratificēja 1954. gadā), kura ir saistoša Krievijai kā pašas deklarētai PSRS juridiskajai mantiniecei. Tad lūk, 49. paragrāfā ir sacīts: “Okupācijas varai nav tiesību daļu no savas zemes iedzīvotājiem pārvietot uz okupētās zemes teritoriju.” Un tālāk: “Okupanti nedrīkst okupētās zemes tautu deportēt vai pārvietot.” Tātad okupētājvalstij ir tiesiska atbildība novērst sekas — tai ir jāizved savas valsts pilsoņus no okupētās teritorijas. 1985. gada 13. decembra ANO ģenerālās Asamblejas rezolūcija Nr. 40/41 par to cilvēku tiesībām, kuri nav tās valsts pilsoņi, kurā viņi dzīvo,
2. paragrāfs: “Nekas šajā deklarācijā nevar tikt iztulkots tā, lai varētu tikt atzīta par likumīgu pavalstnieku nelegāla iebraukšana kādā valstī.” Ja šodien kāds uzdrīkstas atgādināt par simtiem tūkstošu civilokupantu klātbūtni mūsu zemē, tas tiek norāts par nacionālā naida kurināšanu. Saeima ir pieņēmusi deklarācijas — 1996. gada 22. augustā par Latvijas okupāciju un 1998. gada 29. oktobrī par latviešu leģionāriem 2. pasaules karā. Ikviens zina, ka tās nedarbojas. šķiet, ka esam aizmirsuši tajās pašu rakstīto: “Latvijas Republikas Saeima tautas vārdā aicina pasaules valstis un starptautiskās organizācijas: 1) atzīt Latvijas okupācijas faktu; 2) palīdzēt Latvijai likvidēt okupācijas sekas, sniedzot tai politisku un ekonomisku palīdzību.” 14. jūnija deportācijām veltītās konferences noslēgumā piecēlās kāds sirms leģionārs un sacīja: “Negribu nomirt kā nacists!” Valsts nav parūpējusies par viņa goda aizskāruma novēršanu, kā ir to apņēmusies — “rūpēties par latviešu karavīru godu un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs”. Par ko liecina tas, ka valsts struktūras nepilda Saeimas lēmumus? Par ko liecina fakts, ja kādā zemē vienā jomā piepeši pārstāj darboties starptautiskie tiesību akti un normas, tos klusītēm aizstājot ar lielvalstu vienošanos kuluāros? Vai tiešām Lielais eksperiments turpinās, tikai citā formā? Nupat, tiekoties ar Latvijas premjeru, Čehijas prezidents Vaclavs Havels sacīja: “Pašlaik Eiropā galvenais vārds pieder nevis lielvarām, bet tautām.”
3 Ja mēs padosimies lielvalstu politisko interešu spiedienam tā vietā, lai stingri prasītu tās ievērot starptautiskās tiesības, tad kā politiski vājākie mēs būsim tikai stiprāko upuri.

Protams, var pesimistiski ironizēt, ka katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā ir pelnījusi. Tā mūsu gadījumā ir sāpīga un pazemojoša atziņa. Tā atklāj, ka mūsu tautā, mūsu pašu vidū, iespējams, pietrūkst tādu kompetentu un patriotisku cilvēku, kuri gribētu sevi veltīt profesionālai politiķa karjerai, tādējādi šo lauku faktiski atstājot veikliem politikāņiem. Tajā pašā laikā tas liek domāt arī par to, ko tad mēs esam zaudējuši okupācijas laikā. Ir divi priekšnosacījumi, kuri īpaši nodrošina nācijas izdzīvošanu, — patriotisms un dievbijība, kristīgā ticība. Ir uzaugušas divas, varbūt pat trīs gandrīz pilnīgi sekulāras un nacionāli indiferentas paaudzes.

Tajā pašā laikā jau minētais sakāmvārds atklāj arī risinājuma ceļu. Nākotnes formā to var pasacīt arī šādi: “Mūsu tautai būs tāda valdība, kādu tā būs pelnījusi.” Tātad cerība un spēka avots joprojām pastāv Dievā un mūsos pašos.

Ir kāds savdabīgs kristīgais sakāmvārds: “Paldies Dievam, Dievs ir!” Pie Viņa mums nav jāapelē ar starptautiskajām tiesībām, jo mums ir dots kaut kas cits — Dieva bērna tiesības, kuras mums ir ieguvis Kungs Kristus ar savu krusta nāvi un augšāmcelšanos. Pie Viņa mēs nebūsim vīlušies, jo mums vienmēr ir iespēja griezties pie Viņa, zinot, ka Viņš neliegs mierinājumu, stiprinājumu un palīdzību.

Daudz vētru mums ir pāri gājis,
Un, ja vēl daudz mums viņu būs, —
Dievs aicinās kā aicinājis
Arvienu atkal saulē mūs.
Mēs varam iet caur visām mokām,
Mēs varam ciest vēl briesmīgāk,
Jo pacels Dievs uz savām rokām
Mūs tad, kad mūsu diena nāks.

/L. Breikšs, “Latvieša ticība”/

Tā nāks, tā jau nāk, un tā ir klāt vienmēr, kad esam nelokāmi savā mīlestībā uz Dzimteni un ticībā Dievam, kurš mums to ir devis. Viņa apsolījums paliek spēkā: “Ielūzušu niedri Viņš nenolauzīs, un kvēlojošu degli Viņš neizdzēsīs.” Arī mūsu tautas un valsts niedri un degli ne

1 Sk. Bunics I. Operācija “Negaiss”, 1. un 2. daļa, Sanktpēterburga, Oblik, 1994., krievu val.; Bešanovs V. 1941. g. tanku sagrāve. (Kur pazuda 28 tūkstoši padomju tanku?) — Maskava, ACT, 2000, krievu val.; Suvorovs V. Pēdējā republika, R., Vērmaņparks 1997., 350 lpp.

2 Attiecībās ar Krieviju tas nav neiespējami. 1992. g. Krievija bija spiesta atvainoties Polijai par 1939. g. Katiņā noslepkavotajiem 11 000 poļu virsniekiem.

3 “Vaclavs Havels uzmundrina baltiešus.” Neatkarīgā Rīta Avīze, 13. 06. 2001.

atgriezties
uz "Noziegumi pret cilvēci" galveno lapu