Pareizā izvēle

 “Bet atcerieties iepriekšējās dienas, kurās jūs, gaismu saņēmuši, esat izcietuši smagu ciešanu cīņu.” (Ebr. 10, 32)

 25. marts kalendārā ir atzīmēta kā svinamā diena, bet patiesībā tā ir darbadiena — nopietna ticības un sirdsapziņas piepūles diena.

Kaut arī mēs vēl daudz ko nezinām un, iespējams, arī neuzzināsim, īpaši par tiem, kuri neatgriezās, tomēr šī diena nav jaunu zināšanu apguves diena.

Šodiena ir iedziļināšanās diena tajā, ko mēs jau zinām. Tā ir lielo kopsakaru apjēgsmes diena. Tā ir ielūkošanās tajā, ko saprotam ne vien ar savu prātu, bet ko spējam apjaust un satvert ar savu dvēseli un sirdsapziņu.

Un tāpēc, ka tas skāra tik daudzus manējos, mūsējos, tautiešus, tā ir arī kopābūšanas diena ar tiem, kas vēl palikuši dzīvi kā to dienu liecinieki. Pat tad, ja mēs nesarunājamies, klāt- un līdzbūtne vien viņiem pasaka un dod vairāk nekā vārdi. Te, dievnama klusumā, beidzot varam saprast, ka, neskatoties uz to, ka arī mūsu mūžs nav visai garš — kā Rakstos teikts, “70, kas stiprs, tam 80 gadi” —, mēs tomēr neesam arī viendienīši. Tas, kas ir noticis ar manējiem, tas esmu es pats. Es esmu mans Sibīrijā par cīņām Latviešu leģionā deportētais vectēvs un viņam līdzi izsūtītā vecāmāte, es esmu mans čekā pratinātais tēvs un līdz nāvei pārbiedētā māte. Es vēl esmu daudz kas no tā, kas ir noticis ar manējiem — visiem, kurus pazinu un kurus ne, tāpēc ko izzināt manai sirdij pietiks visam mūžam. Es esmu savas tautas daļa, un tāpēc manai kultūras bagāžai pieder ne vien skolas gados mācītās latvju dainas, bet arī pēdējās desmitgadēs radusies tautas dziesma: “Labāk mani karā kāva/Nekā čekas pagrabā.” Pie manām un manas tautas garamantām vienlīdz pieder arī Sibīrijā mirušo un tāpēc mūsu nedzimušo tautas locekļu neradītās kultūras vērtības.

Es droši varu sevi salīdzināt pie viņiem — mūsu upuriem, jo droši zinu, ka viņi man sniegs augstāko cilvēcības standartu. Pēc lielām visas tautas ciešanām man nav jādodas pie citiem, jo šis bija mūsējais — latviešu — holokausts.

Šodien pārdomājam 1949. gada 24. marta nakti, kuras vēsturiskie priekšteči bija 1941. gada 14. jūnija nakts, Baigais gads, Kurzemes katls un jau iesākušās, divpadsmit gadus ilgušās partizānu cīņas.

Antuāns de Sent-Ekziperī raksta: “Ir skaisti sadedzināt ražu, ja zem pelniem tiek aprakts ienaidnieks.”1 1941. gadā lauki nedega, bet mūsējie mira — viņi vienkārši tika apcietināti un tad iznīcināti. Toreiz viņi negāja bojā, cīņās aizstāvot savu brīvību vai godu. Viņus nogalēja tepat, Rīgas Centrālcietumā, vai nomērdēja kā vergus svešā zemē. Mēs netikām iekaroti, bet gan anektēti, paņemti ar kailām rokām, jo akli paklausījām Vadoņa sacītajam: “Es palieku savā vietā, jūs palieciet savās.” Nedz viņš palika savā, nedz tie, kam viņš to sacīja, — kā viens, tā otri tika pārvietoti.

Ikviena domājoša cilvēka sirds saceļas sašutumā: vai un kāda ir šī notikuma morālā jēga? Prāts protestē, un ticība sauc uz Dievu. Jēga ir, turklāt — milzīga! Jo milzīgas bija tās pamatvērtības, kas tika skartas, pratinātas, apsmietas, tāpēc tām proporcionāli un prātam neaptverami bija arī upuri.

Protams, morāli uz šādu jautājumu daudz vieglāk atbildēt, ja viņi būtu miruši, izsūtīti, tiesāti par kaut ko, par ko parasti mēdz sodīt, — par to, ko viņi būtu darījuši, apliecinot savu pretestību.

Bet viņi tika iznīcināti tikai par to, ka bija. Par to, ka bija tie, kas jau nu kurš bija — zemnieks, saimnieks, skolotājs, students, virsnieks, mācītājs utt. Par to, ka bija latvieši, šīs tautas piederīgie. Viņi mira par to, par ko nevienā citā civilizētā zemē neviens parasti netiek sodīts un vajāts, — par to, ka bija cilvēki.

Tas šķiet absurdi un murgaini tikai līdz brīdim, kamēr nav saprasta šī baisā režīma loģika, velnišķā loģika. Par “tautas ienaidnieku” bija kļuvusi jebkura tauta, kas vien nokļuva PSRS ietekmes zonā.

Tas bija brīdis, kad ievērojamas fiziskas pretošanās iespēju mēs bijām nokavējuši. Atlika vairs vienīgi ciest, ka tiec pieskaitīts “budžiem”, “politiski neuzticamiem” utt., t. i., tikt klasificētam kā šim režīmam naidīgam un līdz ar to arī identificētam ar tām vērtībām, kas bija pakļautas iznīcībai. Zinot, ka šis režīms bija principiāli naidīgs cilvēcībai kā tādai, mēs kopumā tikām novērtēti kā cilvēki, t. i., kā tie, kas ar savu cilvēcību un eksistenci vien apdraud režīma drošību. Tāpēc nav jābrīnās, ka izsūtīto vidū bija ne vien cilvēki spēka gados, bet arī bērni un pat zīdaiņi. Jebkurš, kas bija cilvēks, ar to pašu jau bija bīstams, ja arī ne kā aktuāls militārs spēks, tad vismaz kā potenciāli morāls.

Patiesībā — tas ir augsts, ļoti augsts novērtējums, pagodinājums, kaut arī bez tradicionālajām augsta novērtējuma fanfarām. Tā vietā kalpoja čekas pistoļu zalves tās pagrabos.

Tie bija milzīgi, līdz pat šim brīdim neapjēgti cilvēcības zaudējumi.

Bet, lai būtu objektīvi, palūkosimies arī no otras puses, no viņu puses. Vai arī viņi šajos notikumos kaut ko nezaudēja? Šāda jautājuma nostādne tikai pirmajā brīdī šķiet absurda, jo viņi taču zaudēja visu. Lai varētu parakstīt, izsūtīt, nogalēt, vispirms bija jāveic garīga un dvēseliska pašnāvība — jānogalina cilvēks sevī. Lai kļūtu par šāda režīma instrumentu, nācās apzināti veikt pašiem savas cilvēcības deportāciju. Un tas vēl jo vairāk rāda šīs iekārtas dēmonisko dabu.

Protams, pastāvēja iespējas, kā glābt sevi un savējos, — pašam kļūt par ziņotāju, izpalīdzētāju, sadarboni. Daži šo ceļu arī gāja.

Šī bija smaga izvēle — nodot vai tapt nodotam. Bet, ja nav citas izvēles, vienīgā pareizā ir — būt par upuri, nevis par nodevēju vai bendi. Tādā gadījumā neatkarīgi no izvēles smaguma un baisajām sekām, un pazemojuma nav jāmokās ilgās “par” un “pret” kalkulācijās, jo nav vairs runa par savas miesīgās, bet gan par mūžīgās dzīvības glābšanu.

Tāda bija 1941. gada mācība. Grūta, smaga, vārda vistiešākajā nozīmē — baiga. Bet līdz 1949. gadam jau to bijām apguvuši, jo pa šiem gadiem bija notikušas arī citas vēstures mācību stundas — 1943. gada 16. marts, kad līdzās cīnījās piecpadsmitā ar deviņpadsmito, un 1945. gada 8. maijs, kad lielvalstis Eiropā pārtrauca savstarpējo karadarbību, bet turpināja sadalītā “apguvi”, tostarp daudzi latviešu leģionāri stihiski pārgāja uz cīņām mežos, jo latviešu tautai 2. pasaules karš turpinājās2.

1949. gada 25. martā mēs tikām novērtēti ne vairs vienīgi par to, kas bijām, bet arī jau par to, ko darījām — bijām uzdrīkstējušies pretoties, nepakļauties un cīnīties. čekas atskaitēs mēs klaji tikām saukti par “kontrrevolucionāru tautu”. Tā ir augsta atzinība, ko ar lepnumu pieņemam. Jo īpaši, ka tā izteikta nevis dažiem cilvēkiem, bet visai tautai.

Vēsture nav tikai atsevišķi notikumi un daži datumi. Vispirms tā ir sakarības, cēloņi un sekas. 25. marts nesaraujami ir saistīts ar 16. martu, savukārt tas — ar 14. jūniju. Profesors Ādolfs Šilde ir teicis: “Cīnītāju pulkā bija daudz tādu, kas jau 1941. gada deportācijās bija pazaudējuši kādu savu tuvinieku. Dēli bieži gāja atriebt savu tēvu vai māti, vīri savas aizvestās sievas, brālis savu aizvesto brāli vai māsu.”3

Ja 1941. gada vēstures mācības stunda bija — “kad nav izvēles, tad vienīgā pareizā ir — ciest un nenodot, nekļūt par nelieti, mirt cilvēka cienīgi”, tad 1949. gads — “kad ir iespēja — tad pretoties, cīnīties un mirt kā varonim”.

Ja četrpadsmitajā mūs izsūtīja par piederību, tad divdesmit piektajā — par pretestību. Tas bija liels progress tautas pretestībā, tāpēc lieli bija arī upuri. Šo abu datumu kopsakarība ir ieraugāma tikai tad, ja starp tiem ievietojam 16. martu. Kādā citā savā grāmatā profesors Ā. Šilde apraksta deportētu cīnītāju, kurš bijis priecīgs, ka var cīnīties pret iebrucējiem, un tāpēc juties lepns, ka ticis sodīts ar izsūtījumu un spaidu darbiem. Par lielām vērtībām ir vērts ne tikai ciest, bet arī cīnīties. Ir vērts par tām maksāt ne vien ar savām, bet arī ar pretinieka asinīm, tā ierādot un demonstrējot šo vērtību cenu arī viņiem.

Dievs caur vēstures gaitu ir sācis visu salikt pa savām vietām. Daudzi nepiedzīvoja “Ļaunuma impērijas” sabrukumu, bet daudzi bija tā liecinieki, to starpā arī mēs. Mēs redzējām, ka impērija sabruka nevis kādas ārējas ofensīvas rezultātā, uz kuru tā nemitējās gatavoties, bet no iekšienes, jo tās ļaunums, netaisnība, meli un varmācība saēda viņu pašu. Ne velti mēdz sacīt: “Dieva dzirnas maļ lēni, bet labi.”

2 Formāli tas latviešiem beidzās tikai 1991. g. pēc barikāžu laika un augusta puča.
3 Šilde Ā. Pretestības kustība Latvijā; rakstu krājumā: Uz ežiņas galvu liku… Traģiskās partizānu cīņas Latvijas mežos pēckara gados, Nacionālo Daugavas Vanagu Latvijas Apvienība un apgāds “Daugava”, R., 1993., 13. lpp.

 (“Svētdienas Rīts”, 2000. gada 25. marts, Nr. 12 (1363))

atgriezties
uz "Noziegumi pret cilvēci" galveno lapu