“Svētīgi taisnības dēļ vajātie” 

1997. gada 29. decembrī Okupācijas muzejā Rīgas Augšāmcelšanās draudzes priekšniecei Dzintarai Pētersonei un vēl vienpadsmit citiem represētajiem, kuri no 1988. līdz 1989. gadam dibināja Politiski represēto biedrības, tika pasniegta Trīszvaigžņu ordeņa Zelta godazīme.

 Šī ir jūsu morālā gandarījuma diena. Protams, tas, ko jūs zaudējāt izsūtījumā, ne ar ko nav atsverams. Neviena un nekāda kompensācija nevar un nevarēs atsvērt zaudētos tuviniekus, atņemtos mūža labākos gadus un sagandēto dzīvi. Šis apbalvojums nav parasts. Apbalvojumus mēdz pasniegt par izciliem civiliem vai militāriem sasniegumiem. Tas, kas notika ar jums un ko jums nācās pārdzīvot, neietilpst nekādos apbalvojumu aprakstos.

“Par ko mani izsūta?” Šis jautājums, izteikts vai izkliegts, visbiežāk palika neatbildēts, jo atbildi uz to lielākoties nezināja arī paši gūstītāji. Par to, ka jūs bijāt cilvēki, savas zemes un tautas piederīgie, par to, ka gribējāt pašas vienkāršākās lietas savā dzīvē — netraucēti dzīvot, mācīties, strādāt, kalpot sev, savai ģimenei, draudzei, tautai un valstij. Par to, ka jūs ar to piederējāt pie cilvēcības pamatvērtībām.

Kad pārradāties no izsūtījuma, jūsu vārdi tika ierakstīti “melnajos sarakstos” — šoreiz jau par to, ka bijāt izsūtīti. Ieraksta jēga ir skaidra: jūs bijāt redzējuši Padomiju tās patiesākajā būtībā, un tāpēc jūs vajadzēja diskreditēt. Padomju vara nemīl savus upurus. Dzīvi palikušie un no koncentrācijas nometnēm pārnākušie nedrīkstēja liecināt, kas ar viņiem noticis, pārējiem, kuri tika pakļauti ikdienas “smadzeņu skalošanai”. Un tomēr, pat klusēdami jūs bijāt liecinieki. Jūsu paaudze ar savu eksistenci vien liecināja, ka mums ir bijusi sava valsts un arī — kas ar to izdarīts. Raugoties uz jums, bija iespējams iegūt patieso atskaites punktu — dzīvu, ne iedomātu.

Ja nu reiz ir skaidrs, par ko tikāt izsūtīti un Padomijas neieredzēti, nākamais jautājums ir — par ko šodien šis apbalvojums?

Vai par to, ka izglābāties, ka, nāves dzirnavās maltiem, laimējās palikt dzīviem? Ka varbūt laimējās nonākt vieglāka režīma nometnē un nedabūt ilgstošu norīkojumu smagā darbā? Vai par to, ka nebijāt to vidū, kuri neatgriezās?

Ja šodien ar šo apbalvojumu jums tiek izteikta tautas un sabiedrības cieņa, tad tāpēc, ka pārstāvat tos tūkstošus, kuri neatgriezās.

Pateicoties viņiem, atgriezāties jūs. Pateicoties jums, mēs izturējām. Cik jūs esat parādā viņiem, tik tauta, sabiedrība un valsts ir parādā jums.

“Svētīgi taisnības dēļ vajātie.” Tāpat kā jūsu taisno stāju nespēja salauzt Sibīrijas nometņu verdzība, tāpat lai to šodien nesaliec mūsu ikdienas korumpētība, kad morāle kļuvusi gandrīz jau par svešvārdu. Jūsu stāja un paraugs šodien ir ne mazāk vajadzīgi kā visos okupācijas varas gadu desmitos. Neviens jūs nevar atlaist pelnītā atpūtā no šīs patiesības un cilvēcības apliecinātāja uzdevuma.

Tas nav apbalvojums, ko tūdaļ saņemsiet. Tas ir daudz kas vairāk. Apbalvojot viena — lielāka — autoritāte sniedza balvu mazākai. Šajā gadījumā ir otrādi — jūs pārstāvat augstāku morālu autoritāti, tāpēc ir pareizi šo apbalvojumu uzskatīt par “morālu parādzīmi”, ko jums izsniedz mūsu valsts.

Nesiet to, līdz mūsu valsts būs izaugusi līdz jums. Augstākā balva par cilvēcību, ko esat pratuši saglabāt, ir pati cilvēcība. Šajā nozīmē neviena pasaulīga vara jums nekad nespēs iedot vairāk, nekā jums jau ir. Tāpēc, ja ir runa par apbalvojumu, tas šodien ir rodams Kristus vārdos: “Svētīgi taisnības dēļ vajātie.”

(Runa, teikta 1997. gada 29. decembrī Okupācijas muzejā;  “Svētdienas Rīts”, 1998. gada 24. janvāris, Nr. 2 (1281))

atgriezties
uz "Noziegumi pret cilvēci" galveno lapu