Baisā jubileja

 “Tad Pilāts Viņam sacīja: “Tad Tu tomēr esi ķēniņš?” Jēzus atbildēja: “Tu pareizi saki, Es esmu ķēniņš. Tāpēc Es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību. Ikviens, kas ir no patiesības, dzird Manu balsi.” (Jņ. 18, 37)

 Vai piecdesmit gadu ir daudz vai maz? Vēstures grāmatās šādam laika posmam parasti tiek veltītas dažas rindiņas vai rindkopas. Bet cilvēka mūžā tas ir daudz, ļoti daudz. Šajā gadskārtā cilvēku ne vien apsveic, bet viņa ticības un dzīves pieredzē sāk ieklausīties. Tas ir nozīmīgs pašatskaites punkts: Kas pusgadsimta laikā ir paveikts? Ko vēl var pagūt?

Arī mēs nupat esam atzīmējuši kādu 50. gadadienu. Bet ne ar prieku, apsveikumiem, bet gan ar dziļām sāpēm — jo šausmīgākas atceres mūsu tautā nav. Piecdesmit gadu kopš 1949. gada 25. marta. Tā ir baisa jubileja. Sakāt, ka vārdos ir izteikts viss, ka visas taisnā sašutuma dusmas ir tikušas izkliegtas un gadu desmitos iekrātās asaras izraudātas? Varbūt aizmirst? Bet saplosītai dvēselei nevar pavēlēt — “klusē!”, tāpat kā nevar atmiņai pavēlēt izgaist. Tā spītīgi turpina darboties.

Šīs dienas atcere nav nedz sevis pašmocības akts, nedz arī pragmatiskas samierināšanās izpausme. Ar atcerēšanos vien ir par maz, atmiņa nav tikai atceres ainiņu krātuve. No atmiņām ir jāizkristalizē ticības un dzīves gudrība. Tāpēc šī ir nopietna iekšēja darba diena.

Šāds nemitīgs iekšējs dvēseles, prāta un gribas darbs bija jāveic tiem, kuri tika izsūtīti. Viss, kas agrāk tika ieaudzināts ģimenē un mācīts skolā par cilvēcību, uzticību, palīdzību, tika pārbaudīts “Staļina augstskolas” eksāmenos.

Kas no manis paliek pāri, kad tiek atņemts viss — ģimene, tēva mājas, ierasts darbs, Dzimtene, pašcieņa? Kad nakts laikā no savas gultas tieku pārvietots lopu vagonā un no cilvēcības — verdzībā? Kas manī atklājas, kad stindzinošas bailes lien pa visām dzīslām, lai pārmāktu beidzamās sirdsapziņas paliekas, un griba ir šausmu paralizēta? Ne visi izturēja šos “eksāmenus”, jo no kurienes tad mūsu vidū radās sarakstu sastādītāji, parakstītāji, uzrādītāji; to nebija pārāk daudz, un tomēr tie apliecina Svēto Rakstu patiesību, ka Jūdas nāk no pašu vidus. Tāpat kļuva redzama arī dzīves krietnajos brīžos augusī klusā varonība, pacietība, spīts un iecirtīga izturība. Bija jāiztur nemitīga cīņa ar savu izdzīvošanas instinktu, pareizinātu ar bailēm, nometnes vadības piedāvātajiem kārdinājumiem izspiegot un nodot, no vienas puses, un sirdsapziņu, pienākumu un ticības balsi, no otras. Šajā cīņā nebija romantikas. Varoņus neapbalvoja ar ordeņu metālu, bet gan ar padomju svinu.

Vēl tagad atceros kādu zemnieku šim līdzīgā atceres brīdī iesaucamies: “Kas tā ir (jo bija tikai 1989. gads) par velna valsti?” Kā mācītājs varēju vienīgi pabrīnīties par vienkāršos vārdos izkliegto izpratnes dziļumu. Šīs izpratnes mums ļoti pietrūka 1941. gadā. “Kāpēc lai mani arestētu, kāpēc lai man atņemtu to, ko pats esmu sastrādājis, kāpēc lai izsūtītu? Esmu taču nevainīgs!” Tieši šī nevainības apziņa, kas ir normāla parādība civilizētā sabiedrībā, neļāva pretoties. Mēs nespējām aptvert, ka bija sākusies cilvēku sugas pārmalšana no Homo Sapiens par Homo Sovieticus un no latviešu tautas par padomju tautu. Cilvēciskais prāts atsacījās pieņemt domu, ka Padomijā visam bija plāns — ne tikai rūpniecībai, lauksaimniecībai un bruņošanās pasākumiem, bet arī cilvēku un veselu tautu iznīcināšanai. Nu bija pienākusi mūsu kārta plānā, un mums izdalīja maršrutus un nometinājuma vietas.

“Mēs bijām cilvēki ārpus likuma, ja vien likums nebija zaudējis savu jēgu,” tā atceras kāda izsūtītā. Uz to var atbildēt: “Jā, likums bija zaudējis jēgu, to aizstāja plāns.” Tā bija nopietna kļūda — sātaniskā iestādījumā meklēt cilvēcisku loģiku. Ārējā varmācība kā spogulis parādīja mūsu pašu iekšējo nevarību un stāvokļa neizpratni. “Palieciet savās vietās.” Nedz pats sacītājs palika savā vietā, nedz tie, kuriem tas tika sacīts.

Šo vienkāršo faktu mēs kā tauta un valsts nespējām apjēgt 1941. gadā, bet līdz 1949. gadam jau bijām daudz ko sapratuši. 1941. gadā mums tā visa pietrūka: drosmes, izpratnes un spēka. 1949. gadā pietrūka vairs tikai spēka. Bija pieredzēts Baigais gads, 2. pasaules karš, Kurzemes cietoksnis, un mežos joprojām turpinājās partizānu cīņas. Tās attālināja plānotās pēckara izsūtīšanas vismaz par dažiem gadiem. Bet vēl joprojām mūs vajāja domāšana vēlamajā izteiksmē: “Sabiedrotie taču mūs nepametīs!” Pameta. Mēs bijām palikuši vieni. “Nakts būs ilga un tumša,” sacīja kāds mācītājs. Ar to bija grūti samierināties. Neizsūtītie faktiski kļuva par karagūstekņiem. Līdzās represijām savu darbu neredzami turpināja nemitīgas pašu atražotas un pavairotas bailes un to izraisīta pašcenzūra, bezspēcības apziņa un tai sekojošie sirdsapziņas pārmetumi. Nespēja nekādi savādāk pretoties, kā vien sakniebjot lūpas un ieraujot galvu plecos, un pat nezinot, uz ko cerēt, bija nomācoša. Un pazemojoša bija atziņa: latvietim vergot nav jāmācās. Izdzīvošanas instinktam pakļautais veselais saprāts lika pielāgoties, sirdsapziņa tam pretojās. Katram pašam vajadzēja tikt ar to galā. Nebija, kas to nesaprastu. Tāpat visi arī saprata, ka šis uzspiestais baisais balagāns ir jāspēlē izdzīvošanas labad, ka tādi nu ir piespiedu dzīves noteikumi. Bet daudziem šajā laikā taču ritēja dzīves labākie gadi, kad jānobriest par personību, jāmācās, jāveido ģimenes dzīve. Vecākā paaudze bieži baidījās kaut ko sacīt tieši, jo nevēlējās, lai šausmas atkārtotos. Bailes bija iezīdušās dziļi. Tās pavairoja savstarpējo aizdomīgumu. Par pārdrošniekiem parūpējās “iestādes”. Katram pašam nācās uz savu risku uzņemties atbildību par savām domām un vārdiem, pateiktiem un noklusētiem, par darbiem un par savu sirdsapziņu. Katram pašam vajadzēja prast iekārtoties dzīvē — tai vienīgajā, kas neatturami rit uz priekšu. Ja biji “radošais”, tad bieži par sirdsapziņas cenu, ja ne — varēji mīdīties dzīves perifērijā. Ja amats, karjera bija dzīves satura sastāvdaļa, pat niecīga, tad par neizbēgamiem kļuva kompromisi — bez “sarkanās grāmatiņas” nebija izaugsmes.

Šobrīd tā ir vēsture. Kāds mantojums no tās palicis Latvijai? Izsūtīto paaudze, kas ar katru gadu sarūk. Viņi ar sāpēm redz, ka nedz viņu pieredze, nedz viņi paši savai tautai nav lāgā vajadzīgi. Vidējā paaudze, kas dzimusi un augusi padomju laikos, kas iemācījusies dzīvot, galvu plecos ierāvusi, un apguvusi reālā sociālisma morāli, un nu cenšas kaut ko vēl iespēt dzīves sāncensībā. Jaunā paaudze, kas dzīvo mūsdienu apstākļos, kam vecākā paaudze ir muzeja cienīga vēsture, un vidējā — vēl malā nenogājuši konkurenti. Kaut arī kopumā kā tauta mēs esam izturējuši, taču ar lieliem morāliem un garīgiem zaudējumiem. Gadu desmitiem kultivētais ateisms ir rezultējies gandrīz divās ticībai zaudētās paaudzēs un nacionālā vienaldzībā.

Esam dzirdējuši, ka vēsture atkārtojas: pirmoreiz — kā traģēdija, otrreiz — kā farss. Traģēdiju mēs esam piedzīvojuši. Vai būtu jāpiedzīvo arī farss? Tas, kas tagad notiek Latvijā, — to nevar nosaukt savādāk kā par valstiskas pašapziņas deģenerāciju. Pēc patriotiskās deviņdesmito gadu sākuma eiforijas šobrīd, deviņdesmito gadu beigās, nekas vairs nav palicis mūsu valstī nenonievāts un dubļiem nenomētāts. Pats nelāgākais, ka ne bez pamata. Korupcija, nesodāmība un visatļautība, no vienas puses, un depresija, apātija un vilšanās, no otras, raksturo šodienas Latvijas valsti. Dzird ironiski jokojam: “Ja Krievija vēlreiz okupētu Latviju, deportācijas vairs neatkārtotos. Nebūtu vairs ko izvest.” Izveda tos, kuri bija tautas prāts, sirdsapziņa un mugurkauls. Mūsdienās tā ļoti pietrūkst. Vēl ļaunāk — kādreiz nevilšus rodas iespaids, ka paši no tā ar skubu atsakāmies, lai tikai iztaptu jaunajiem saimniekiem: “Mūs nesapratīs...”

Kad Mozus Vecās Derības tautu izveda no verdzības zemes Ēģiptes, tā četrdesmit gadus malās pa tuksnesi, līdz nomira vecā paaudze un piedzima un uzauga jauna. Apsolītā brīvības zeme nebija domāta vergiem, kuru tikumi bija pielīšanas prasme, bezmugurkaulainība un pašlabuma meklēšana. Vai tiešām arī mums nākamos četrdesmit gadus nāksies pavadīt līdzīgi? Desmit drīz jau būs pagājuši. Bet ne jau laiks pats par sevi kaut ko var veikt. Viena slimnieka dziedināšana kādreiz ir ilgstošs process, par tautu nemaz nerunājot.

Vai pastāv kāda darbības programma, recepte? Nē, nepastāv. Kas tad ir? Dievs Kristus, kurš aicina: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi. Es jūs gribu atvieglināt.” (Mt. 11, 28) Ticēt Dievam? Tas mūsu šābrīża grūtībās, nebeidzamajās problēmās šķiet esam nepraktisks reliģisks naivums un sentimentālisms.

Tādi, kādi mēs esam šobrīd, mēs neesam vajadzīgi nevienam — ne Eiropai, ne NATO, nedz arī paši sev. Pasaules diplomātiskajā tirgū visam ir sava vērtība. Un šajā mārketingā izpostītai tautai ar korumpētu valdību nav augsta reitinga.

“Es esmu nācis pasaulē, lai apliecinātu patiesību.” (Jņ. 18, 37) Šie Jēzus vārdi atgādina, ka patiesība ir katra cilvēka un cilvēciskas kopības, tautas un valsts stūrakmens. Ja nav šā pamatkapitāla, viss pārējais var izrādīties būvēts uz smiltīm. Publiska grēksūdze, izlīdzināšanās starp bendēm, nodevējiem un upuriem mūsu tautā nav notikusi, un izskatās, ka arī nenotiks. Šobrīd par to atgādināt jau nozīmē teju būt nepieklājīgam. Tātad labais un ļaunais, patiesība un nepatiesība netiks nošķirti, taisnība kā normāls cilvēku attiecību veids netriumfēs. Ja nav patiesības, nav taisnības; ja nav taisnības, nav morāles; ja nav morāles, nav atbildības; ja nav atbildības — par ko gan mēs cīnīsimies un ko aizstāvēsim? Kā vārdā upurēsimies? Par ko nepieciešamības gadījumā mirsim? Ja vairs nav par ko mirt, tad kādēļ dzīvot?

Tas nozīmē, ka mēs, skaļi to nevienam nesakot, jau esam izšķīrušies par ceļu tuksnesī vēl vairāk nekā trīsdesmit gadu garumā. Mums priekšā ir garš ceļš, līdzīgs Vecās Derības tautai. Un, kaut arī israēļi bija stūrgalvīgi un nepakļāvīgi, Dievs saviem solījumiem bija uzticīgs. Dievs gāja līdzi viņiem šos grūtos ceļus, kurus viņi paši bija izvēlējušies. Cerēsim, ka Viņš neatstās arī mūs.

Nupat noslēdzās Kristus Ciešanu laiks. Viņa mācekļi nesaprata, kādēļ kaut kam tādam ar Viņu vajadzēja notikt. Arī mēs ne vienmēr spējam saprast mūsu tautas vēstures līkločus. Bet mēs zinām, ka Kristus Ciešanu laiks noslēdzās ar Viņa Augšāmcelšanos. Ja mēs kā tauta sekosim Kristum, arī mēs kā tauta tiksim augšāmcelti. Kristum tas prasīja trīs dienas, mums noteikti būs nepieciešami vairāki gadu desmiti, bet ir svarīgi, ka mūsu tautas Lieldienas reiz būs.

 (“Solis”, 1999. gada 23.–29. aprīlis, Nr. 13)

atgriezties
uz "Noziegumi pret cilvēci" galveno lapu