Mēs esam izraudājuši savas asaras par zaudētajiem, ir pienācis laiks lepoties ar viņiem — viņi ir maksa par mūsu pretošanos, brīvības mīlestību un uzticību Dzimtenei.

Ciešanu bilance

 “Jo, kad jūs stipri stāvat savā Kungā, tad mēs dzīvojam.”  (1. Tes. 3, 8)

 Ikviens vēsturnieks zinās sacīt, ka lielvalstis savas ambīcijas bieži vien ir īstenojušas uz mazo tautu rēķina. Savukārt filosofs apliecinās, ka ļaunums pēc savas dabas ir agresīvs un tāpēc tas vienmēr gribēs iznīcināt, pakļaut labo. Teologs atcerēsies Kristus sacīto: “Ja viņi ir vajājuši Mani, viņi vajās arī jūs.” (Jņ. 15, 20)

Pārāk nesavienojami ir bijuši upuri un bendes, tāpēc nebrīnīsimies, ka mēs, kas apliecinājām citas vērtības, tikām lemti vienas tautas daļas iznīcināšanai, citas — pārmalšanai un mankurtizācijai. Ar piederību Eiropas kristīgajai kultūrai vien mēs Padomijai esam bijuši izaicinājums.

Tās sitieni pagātnē vēl mūsdienās uzrāda divus latviešu tautas identitātes avotus — kristīgo ticību un nacionālo pašapziņu. Ja Padomija šos avotus patiesi novērtēja augstu, pret tiem vēršot savu galveno triecienu, tad mēs tos nekādā ziņā nedrīkstam novērtēt zemāk. Liksim plus zīmi tur, kur tā savā vērtību skalā lika mīnusus, un mēs nebūsim kļūdījušies.

Šobrīd mēs sūdzamies, ka mums trūkst tautas identitātes apziņas. Šeit tā ir — šajos cilvēkos, kuriem laimējies atgriezties no Gulaga.

Šodien vārdos neizteiktais jautājums ir — ko ar šo vēstures liecību iesākt laikā, kurā vairāk tiek domāts par biznesu un kurā morāle ir neejoša prece? Kas kopīgs tirgus attiecībām ar pārdzīvotajām šausmām un pazemojumos iegūto rūgto pieredzi? Vai biznesa kategorijā iespējams ietvert pārciesto?

Ir iespējams. Ko rakstīsim “izdevumu” ailē? Tie ir bijuši milzīgi. Vairāk nekā 200 000 izsūtīto, nomocīto, nogalināto. Bet šī aukstā skaitļu valoda nespēs izteikt dzīvības, Dzimtenes, goda, jaunības, dzīves, tēva māju, piederīgo zaudējumu.

Vai spēsim ielūkoties arī “ieņēmumu” ailē? Jo pastāv arī tāda.

Un, lai gan neviens no izsūtītajiem nevēlētos piedzīvot notikušo vēlreiz, tāpat viņi nevēlētos arī atteikties no tā, ko biznesa terminoloģijā nosacīti apzīmēsim par ieņēmumu.

Gulaga varmācība un nežēlība cilvēkiem ātri nolobīja visu neīsto, otršķirīgo, liekulību un tukšību pārmetot pār bortu. Tā ātri parādīja katra cilvēka dziļumu vai seklumu, identificēja varoņus un nodevējus, atklāja to, ko katrs sevī bija nesis un audzējis. Parasti mēs dzīvojam un nomirstam, sevi tā arī līdz galam neiepazinuši: kas tad mēs īsti esam — varoņi vai nelieši? Tur cilvēki to uzzināja ātri.

Ja mēs šodien mokāmies neziņā un maldāmies meklējumos — kas ir dzīve un nāve, kas ir Dzimtene un dzīvība —, jautāsim viņiem. Varbūt mēs nesaņemsim filosofiskas formulas, bet gan ciešanu apskaidrotu gudrību, kas izpaužas stājā un attieksmē. Viņi varētu pastāstīt, ka, cilvēkam atzīstot Dievu, tas pārstāj baidīties no fiziskās nāves un līdz ar to vairs nav pakļaujams, vienīgi iznīcināms — neuzveikts. Mēs varētu uzzināt arī to, ka uzvarēt var tikai tādu cilvēku, kurš pats jau iekšēji ir padevies pārspēkam, un arī to, ka ikviens var smelties spēku Dievā un uzveikt apstākļus, tā apstiprinot savu cilvēcisko pašcieņu — pat ja par to jāmaksā augstākā cena. Viņu ciešanas izkaldināja Gulaga formulu: godpilna nāve ir labāka par kaunpilnu dzīvi.

Ja atskatīsimies vēl tālākā pagātnē, varbūt nonāksim pie atziņas, ka pārdzīvotā traģēdija mūs izglāba no apreibināšanās par saviem pirmskara dzīves augšupejas panākumiem, no tukšas pašslavināšanās, no nogrimšanas labklājības iedomībā un snobismā. Bez šīs traģēdijas mēs lielā mērā būtu mietpilsoņu, bet tagad esam — martīru pēcteči.

Ķo vēl dzīvu palikušo liecinieku vidū atrodoties, mēs atradīsim vienkāršu cildenumu un patiesu personības lielumu. Tie galvenokārt ir cilvēki bez untumiem un kaprīzēm, jo tas viss bija jāatstāj tur — Sibīrijas sniegos.

Ja šo un vēl daudz ko citu, ko, viņus iztaujājot, varētu ierakstīt mūsu dzīves gudrības un pieredzes “ieņēmumu” ailē, mēs šodien aizmirstam, atsakāmies no tā, uzskatām par neaktuālu, tad Padomija mūsu tautas fiziskajā un morālajā sagraušanā savu ir paveikusi. Tādā gadījumā mēs vēl joprojām ejam tās norādītajā virzienā — un zaudējums nu ir divkāršs. Tas ir slikts dzīves bizness — katru reizi no jauna meklēt starta kapitālu.

Izsūtīšana faktiski atkārtojas: toreiz — no Dzimtenes, šodien — no pašu vidus. Garīgi mēs atdusamies uz viņu lauriem — piemiņu dienās slavēdami, bet viņu morālos  “ienākumus” tautas garīgajā “kontā” neieskaitīdami. Mūsu tautas slepkavu garīgais krusttēvs Kārlis Markss reiz sacīja, ka vēsture atkārtojoties: pirmoreiz — kā traģēdija, otrreiz — kā farss. Viņi to pārdzīvos, jo savu pārcilvēciski grūto misiju mūsu tautas vēsturē ir godam izpildījuši, bet vai mēs bez viņiem, bez viņu iekrātā morālā kapitāla spēsim segt savus garīgos izdevumus?

Ķobrīd mēs kā tauta izmirstam ne vien fiziski. Tauta vispirms izmirst garīgi — to zina visi filosofi. Ja skolēns mācās slikti, viņu atstāj uz otru gadu. Kas notiek ar tautu, ja tā nemācās no savas pieredzes? Tādā gadījumā tā ir līdzīga tiem, par kuriem Svētajos Rakstos ir teikts, ka viņi vienmēr mācās un nekad nevar nonākt pie patiesības atziņas (2. Tim. 3, 7).

Ja pagātnei nav vietas šodienā, tad šodienai nebūs vietas nākotnē. Ja mēs viņiem neierādīsim cienījamu vietu, tad mūsu bērni tāpat rīkosies ar mums.

Skarba, bet taisnīga ir atziņa, ka cienīti tiek vienīgi stiprie. Mēs kā tauta diezin vai būsim skaitliski liela, bet, lai spētu sevi cienīt, mēs varam un mums jābūt garīgi un morāli stipriem.

Mēs velti apelējam pie noziedzīgās varas, kas izpostīja mūsu tautu. Arī citu lielvalstu atbalsts ir pazemojoši niecīgs. Tad atcerēsimies, ka mums pašiem ir gana daudz savu iekšējo, nepietiekami izmantoto rezervju, bet vislielākā un nekad neizsmeļamā ir Dievs, kas mūs nekļūdīgi vadīs pa taisnības, patiesības un svētības ceļiem, ja vien Viņam nopietni sekosim.

 (“Svētdienas Rīts”, 1998. gada 21. marts, Nr. 6 (1285))

atgriezties
uz "Noziegumi pret cilvēci" galveno lapu