“Gulaga augstskolā” mūsu tauta mācījās vienkāršākās, bet ne vieglākās lietas — kā izturēt un palikt par cilvēku, kad tas ir neiespējami.

Cilvēks dzīvo mūžīgi

 “Jums, Saviem draugiem, Es saku: nebīstieties no tiem, kas nonāvē miesu un pēc tam vairs nespēj neko darīt. Es jums teikšu, no kā jums būs bīties: bīstieties no tā, kam ir vara nonāvēt un pēc tam iemest ellē. Tiešām Es saku: to bīstieties.” (Lk. 12, 4-5)

 Katra nākamā diena dokumentos un skaitļos, un faktos aizvien skaidrāk iezīmē pagājušo gadu notikumu kontūras, cilvēku sejas un balsis.

Ir neiespējami vārdos izsacīt to šausmu, izmisuma, pazemojuma un sāpju smagumu, ko mūsu tautas mocekļiem ir nācies pārdzīvot. Viņi ir aizgājuši pa mocekļu ceļu un iegājuši mūžībā.

Par to, kas notika, drīz mūsu bērni lasīs vēstures mācību grāmatās. Bet šobrīd, domājot par to, kas vieno un kas šķeļ mūsu nelielo tautu, ir jājautā — kā varēja notikt, ka starp sarakstu sastādītājiem, parakstītājiem un izpildītājiem bija mūsu tautai piederīgie? Acīmredzot ļaunums kāpj pāri tautas robežai un arī ģimenes sēta tam nav bijusi par augstu. Kā varēja notikt — ka vieni izdeva pavēles un citi metās tās paklausīgi izpildīt? Lai kaut nedaudz to saprastu, ielūkosimies katrs sevī un pajautāsim — kas notiktu ar mums situācijā, kad nežēlīgas un stindzinošas nāves bailes zogas pa visām nervu šķiedrām, ielienot smadzenēs, paralizējot sirdi un sirdsapziņu?

Kas mūs var pasargāt no bailēm par savu un savu tuvāko dzīvību?

Kā nepadoties ļaunumam, kā neļaut tam ienākt sevī un tur vairoties un pieņemties spēkā? Kā nepakļauties kārdinājumam kritiskā brīdī glābt savu kailo dzīvību uz sava brāļa, tēva, dēla, tautieša dzīvības rēķina?

Šie jautājumi paredz to, ka mēs zinām, kas ir svarīgs un kas ir vissvarīgākais manā, mūsu un tautas dzīvē. No kā es varu atteikties un ko es nedrīkstu pārdot vai ļaut sev atņemt ne par kādu cenu — arī par savas dzīvības cenu ne.

Šis brīdis uzdod jautājumu — vai patiešām līdz sirds dziļumiem zinām, kas mūsu dzīvē ir pārejošs un kas paliekošs un mūžīgs? Kas aizies ar mani un kas paliks pēc manis? Un visbeidzot — ko es ienesīšu sev līdzi mūžībā?

Grūti, ļoti grūti jautājumi. Bet vienmēr ir bijuši cilvēki, kuri uz tiem atbildējuši ne vien ar vārdiem, bet pretimstājušies varmācības pārspēkam, kurus varēja salauzt vienīgi fiziski, bet ne garīgi; kuri izturēja, kaut arī par dārgu, pat savas dzīvības cenu, un netapa par nodevējiem, iztapoņām un līdējiem. Ļaunums viņus neuzvarēja, nespēja iebiedēt, pakļaut, uzpirkt, padarīt par jūdasiem.

Viņu ir daudz — zināmu un nezināmu. Šodien tikai par vienu no viņiem.

Arī pēc Viņa atnāca naktī — nodevēja vadīti bruņoti vīri. Tie, kuri bija ap Viņu, bailēs par savu dzīvību bēga. Arī Viņš izcieta pazemojumus, sāpes un mokas, tika nepatiesi un netaisni apsūdzēts un notiesāts. Arī Viņš savos trīsdesmit trīs gados bijās nāves un nevēlējās mirt.

Ir kaut kas tāds, kā dēļ mēs par Viņu nevaram nerunāt. Viņš apliecināja Patiesību.

Kas tā ir par patiesību? Arī daudzi no mums ir zinājuši, bet klusējuši un dzīvojuši tā, it kā tās nebūtu. Tā ir patiesība, kas redzami un neredzami ir visas cilvēcības un cilvēces pamats. Patiesība par to, ka cilvēks nedzīvo šo dzīvi vien, ka cilvēks nebeidzas ar miesas nāvi. Viņš nāca un apliecināja, ka cilvēks dzīvo mūžīgi. Miesa paliks šeit, bet vienmēr, vienmēr ar mums būs tas, kas mēs esam bijuši. Tas nezudīs nekad. Tas apsūdzēs vai attaisnos, kliegs vai mierinās.

Šo patiesību Jēzus apliecināja ar Savu dzīvību. Un, jo vairāk mēs savā dzīvē centīsimies līdzināties Viņam, jo mazāk mēs būsim līdzīgi jūdasiem. Tas mūs var glābt.

(“Svētdienas Rīts”, 1992. gada 9. augusts, Nr. 14 (1098))

atgriezties
uz "Noziegumi pret cilvēci" galveno lapu