Dziedinošais pravietojums

Uzruna Augšāmcelšanās draudzes dievnamā izveidotās deportēto piemiņas vietas iesvēšanā 2001. gada 10. jūnijā.

 “Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes Viņš bija uzkrāvis sev .. ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jes. 53, 4–5)

 Ilgajos komunisma gados teju vai vienīgais veids, kā cilvēki stihiski izpauda savu režīma nepieņemšanu, bija tam veltītas politiskās anekdotes un dzēlīgi joki. Lūk, viens no tiem: “Veca sieviņa jautā partijas bosam: “Kas izdomāja komunismu — partija vai zinātnieki?” Uz ko viņš pašapzinīgi atbild: “Nu protams, partija!” Sieviņa: “Nu es saprotu! Ja to būtu izdomājuši zinātnieki, tad viņi to būtu vispirms izmēģinājuši uz dzīvniekiem, bet, ja partija, tad uzreiz uz cilvēkiem!”” Šajā jokā ir ne tikai daudz rūgtas ironijas. Tas atklāj arī kādu nopietnu atziņu. Komunisms bija eksperiments ar cilvēci — vai izdosies pārvērst lielu daļu cilvēces (un vēlāk visu1) par milzīgu koncentrācijas nometni, kuras ieslodzītie vienā balsī slavēs savus bendes?

Lai to paveiktu, daudz par maz bija tikai fiziski iznīcināt simtiem tūkstošu cilvēku — tos, kuri pretojās, tos, kuri tikai nepiekrita režīma “politiskās laimes” formulām un kuri tikai varēja pretoties vai nepiekrist2. Šī nebija parasta despotija savu pavalstnieku apspiešanai. Šis bija Lielais eksperiments — vai izdosies iznīdēt pašu cilvēcību, mankurtizējot3 iedzīvotājus par slepkavniecisko režīmu tālāk izplatošiem zombijiem.

Lai to veiktu, komunisma gaišā ēra Latvijā sākās ar tumšajiem čekas pagrabiem, pratināšanām, spīdzināšanām un nošaušanām. Bet ar to vēl bija daudz par maz. Nākamais pasākums jebkuras sociālisma aplaimotās zemes sovjetizācijā bija Dzimtenes atņemšana tās iedzīvotājiem — vispirms to okupējot, izpostot un konsekventi pārvēršot pēc Marksa–Engelsa– Ļeņina –Staļina “ģīmja un līdzības” un no tās izsūtot uz “varenplašo” desmitiem tūkstošu cilvēku, to vietā iesūtot tūkstošiem militāro un civilo okupantu.

Tikai šajā laikā tā pa īstam sākām novērtēt to, ko līdz tam uzskatījām kā pašsaprotamu, — brīvu, cilvēka cienīgu dzīvi. Nu sākām apjaust, kāda milzīga privilēģija bijusi piedzimt Latvijā un būt tās pilsonim. Salīdzinot ar saviem paverdzinātājiem, mēs jutāmies ne vien morāli, bet arī kulturāli pārāki. Mūsu Dzimtene savas brīvvalsts gados bija panākusi uzplaukumu visās dzīves jomās un ierindojusies Eiropas valstu saimē. Mūsu vergturiem, lai ražotu ieročus, ieročus un vēlreiz ieročus gadījumam, “ja imperiālisti izraisīs karu”, nācās turēt savu tautu galējā nabadzībā. Tipiskā padomju ģimene — māte komsordze, tēvs čekists, vectētiņš — revolucionārais pagrīdnieks — kā savas dzīves lielāko notikumu varēja atcerēties kolhoza nodibināšanu un lielākās gaismas avotu — Iļjiča spuldzīti savā sādžas būdā.

Tas bija baiss eksperiments: atņemt cilvēcības minimumu — cilvēka cieņu. Tas teju vai būtu izdevies, ja vien pats Visuvarenais nebūtu iejaucies. Bet maksa par eksperimentu bija liela. Tas ir atstājis iespaidu pat uz mūsu laika apziņu un atskaites punktiem. Nu mums ir “Baigais gads” un “Baisā vasara”.

Notikušais nebija nejaušība. Tā bija plānota, mērķtiecīga un sistēmiska darbība cilvēces pārveidei. Tāpēc tikpat sistēmiskai ir jābūt notikušā apjēgsmei. Kad ir izraudātas sāpes un izkliegts sašutums, jāpārdomā paveicamais. Vismaz divas grūtas, smagas, bet ārkārtīgi nepieciešamas lietas gan kā tautai, kā valstij, gan kā atsevišķiem cilvēkiem, kuriem sāp lielais pāridarījums, mums ir paveicamas.

Ir jāpanāk, ka PSRS mantiniece Krievija oficiāli atzīst Latvijas okupācijas faktu un par notikušo uzņemas pilnu morālo, politisko un ekonomisko atbildību. Mēs varētu būt vēl konsekventāki savās prasībās un līdzīgu atbildību pieprasīt arī no Vācijas — otras okupantes, kā arī prasīt vismaz morālu atbildību no tām lielvalstīm, kas zināja par mūsu iztirgošanu, bet neiejaucās. Teherānas konferences materiālos lasām: “Rūzvelts jokojoties apstiprināja Staļinam, ka tad, kad padomju spēki no jauna okupēja [Baltijas] valstis, viņš negrasījās uzsākt karu ar Padomju Savienību šī iemesla dēļ.”4

Nedomāsim, ka tas ir bezcerīgi. 1992. gadā Krievijai Borisa Jeļcina personā nācās atvainoties par 1939. gadā Katiņā noslepkavotajiem 11 000 poļu virsniekiem. Tas ir pozitīvs precedents.

Protams, no abstraktā humānisma emocijām pārņemta uzskata varētu jautāt: “Kam no tā ir kāds labums? Mirušos taču pazemoto taisnības apziņu gan! Ir svarīgi, ka pasaulē valda cilvēciska, nevis despotiska kārtība, ka, lai gan novēloti, bet tomēr — noziegumam seko nopēlums vai sods, ka slepkava tiek saukts pie atbildības — vienalga, vai tas ir indivīds, politiskais režīms vai valsts. Svarīgi ir panākt, ka vismaz tik daudz taisnības tiek panākts, cik ir ierakstīts starptautiskajās tiesībās. Mums ir jāpārtrauc baidīties ikreiz, kad tiekam diplomātiski aprāti un pieklusināti ar: “Jūs nesapratīs!”5 Un mēs nez kāpēc šo situāciju pieņemam. Bet vai mēs esam kādreiz iedomājušies — ja nu mūs sapratīs? Cilvēku simpātijas, līdzjūtība aizvien ir ar tiem, kas ir cietuši, apspiesti, kuriem ir netaisni pāri nodarīts, kuri ir piedzīvojuši traģēdiju. Kristīgās ticības un Rietumu demokrātijas vērtības aizvien ir upuru pusē. Lai arī cik tālu Eiropa ir atkritusi no kristīgās ticības, tajā joprojām ir iespējams modināt līdzjūtību un simpātijas pret netaisni cietušajiem. Mums ir svarīgi lietot savus patiesības un taisnības ieročus, citu mums nav. “Tātad stāviet, savus gurnus apjozuši ar patiesību, tērpušies taisnības bruņās.” (Ef. 6, 14) Protams, ka šāda jautājuma nostādne mums liek jautāt: kas mēs esam, lai to paveiktu? Ja to nedara tie, kam tas ir viņu tiešais uzdevums, ko tad varam mēs? Jā, mēs katrs varam nedaudz, bet daudzi “nedaudz” kopā ir jau ievērojams spēks, ar kuru vairs nevar nerēķināties. Vienībā — spēks. Un tas, ko varam, ir: pirmkārt, pašiem nesamierināties ar uzspiesto netaisnību — vēl joprojām nepārvarētās okupācijas sekām; neļaut sevi piekrāpt ar it kā diplomātiskiem manevriem, kāpēc nebūtu pareizi šobrīd izsacīt savas taisnās prasības okupācijas vaininiekiem. Ja patiesības stunda nav situsi šodien, tā nepienāks arī rīt. Otrkārt, nemitīgi atgādināt nodarīto netaisnību oficiālās instancēs, tādējādi neļaujot tām iemigt uz “reālpolitikas” dūnu spilveniem. Treškārt, stāstīt saviem bērniem, mazbērniem, lai viņi zinātu savas tautas faktisko, nevis t. s. “pārvērtēto” vēsturi. Ceturtkārt, stāstīt to ārzemniekiem, tagad viņu Latvijā ir daudz un būs aizvien vairāk. Lai zina tās zemes, kurā ieradušies, patieso vēsturi. Lai zina arī to, ka mēs nesamierinājāmies ar netaisnību Padomju Savienības laikā un negrasāmies to darīt arī Eiropas Savienības laikā. Ir no svara uzturēt šīs prasības visur, kur vien iespējams atrast dzirdīgas ausis, ja ne izpratni. Un to visu sacīt bez agresijas, bet ar mierīgu, nosvērtu pašcieņu. Tas nav nacionālradikālisms vai kāds cits viegli malā nobīdāms “–isms”, bet tikai un vienīgi starptautisko tiesību iedzīvināšana praksē. Un tās ir pazemoto un apspiesto pusē. Tātad — šajā gadījumā — mūsu pusē.

Otra problēma ir daudz personiskāka. Tie, kuriem izsūtījumā dzisa beidzamie spēki, dzīvi palikušajiem sacīja: “Ja tu atgriezīsies brīvajā pasaulē, stāsti par mūsu ciešanām!” Tās nebija tikai fiziskas ciešanas vien — bads, slimības, grūta nāve, bet gan daudz vairāk — pazemojuma sāpes par apgānīto cilvēka cieņu un samīto godu. Kā ar to dzīvot tālāk? Dzīvot, nevis veģetēt? Kā dzīvot ar cilvēcisku pašcieņu, nevis ar cietēja pāridarījuma sāpi sirdī? Tie ir grūti, ļoti grūti jautājumi.

Uz lūgumu atcerēties un stāstīt mēs šobrīd atbildam ar šīs piemiņas vietas atklāšanu. Šeit — atcerei un aizlūgšanai — ir uzskaitītas vietas, uz kurām tika izvesti mūsu tautieši un no kurām daudzi neatgriezās. Reti kuram no tiem, kuriem laimējās atgriezties, vēl būs spēks un iespēja aizbraukt uz tālajām izsūtījuma vietām apraudzīt iezīmētās un neiezīmētās kopējo kapu vietas. Viņu visu — zināmo un nezināmo — piemiņai nu būs šī vieta.

Dziļi simboliski, ka tā atrodas dievnama paspārnē. Ar to Baznīca apliecina, ka tai nav vienaldzīgs tās tautas locekļu liktenis, ka tā solidarizējas ar viņu sāpēm, ciešanām un pazemojumiem.

Parasti līdzīgās atceres vietās bieži mēdz uzstādīt akmeņus kā piemiņas zīmi, iespējams, tā uzskatāmi simbolizējot smagumu, kas tika uzvelts tautai. Mēs esam izšķīrušies uzstādīt krustu. Ikviens krusts ir daļa no Kristus krusta, ja mēs savas grūtības, smagumu un ciešanas atnesam līdz krustam. Mēs taču dziedam: “Nāc pie krusta savās bēdās/ Gurdais ceļiniek. ” (“Dziesmu grāmatas” 92. dziesma.)

Senos laikos cilvēki krustu bija izraudzījuši kā spīdzināšanas rīku, ar kura palīdzību lēni un mokoši atņemt dzīvību nosodītajam. Bet Dievs to pārvērta par uzvaras zīmi pār negodu, kaunu, pazemojumu, ciešanām, grēku un pat nāvi.

Tā nav mitoloģija, bet vēsture, kas liecina par vislabāko, viscēlāko cilvēku, kurš arī tika savējā nodots, nepatiesi apsūdzēts un sava laika “troikas” — Kajafas, Pilāta un Hēroda notiesāts, kurš tāpat nevēlējās mirt, kurš arī tika pielīdzināts noziedzniekiem, apkaunots, apsmiets un visbeidzot — gandrīz

1 Par tās ideoloģisko pamatu kalpoja 20. gadu Trocka - Ļeņina ideja par “permanento revolūciju”, kuru vēlāk nomainīja reālpolitiskā Ļeņina teorija par revolūcijas uzvaru vienā zemē (padomju inteliģence to pārdēvēja par “pasaules gala iespējamību vienā zemē”), tad Hruščova laika teorija par sociālisma pilnīgu un galīgu uzcelšanu PSRS, tad padomju atbalstītā Če Gevaras “revolūcijas eksporta” teorija un neveiksmīgā prakse un, visbeidzot, Brežņeva laika mācība par reālu un izvērstu sociālismu, kas lēnām nomira par “sociālisma priekšrocību” teoriju. Par Staļina Eiropas iekarošanas militārajiem nodomiem sk. Suvorovs V., Pēdējā republika, R., Vērmaņparks, 1997., 350. lpp.

2 Padomju jurisprudences “tēvs” A. Višinskis likvidēja kriminālprocesa pamatprincipu — nevainības prezumpciju un izstrādāja “teoriju” par apsūdzētā paša atzīšanās dominējošo lomu pierādījumu klāstā. Ja kāds bija atzinies (parasti šantāžas, iebaidīšanas vai spīdzināšanas apstākļos) viņam inkriminētajos noziegumos, citu pierādījumu viņa vainas atzīšanai vairs nevajadzēja.

3 Mankurts — vēlīnajā padomju režīmā stihiski ieviesies termins no  Č. Aitmatova romāna “Un garāka par mūžu diena ilgst”, kas apzīmēja cilvēku, kuram ar īpašu paņēmienu atņemta viņa apziņa un griba un viņš padarīts par psihisku robotu. Par “smadzeņu skalošanas” tehniku un praksi sk. Beria, Brain-Washing, A Synthesis of the Russian Text Book on Psychopolitics, American Public Relations Forum, Inc.; Hunter, E Brainwashing, Pyramid Books, NY1962; Sargan, W Battle for the Mind, A Psychology of Conversion and Brainwashing, Harper & Row, NY, 1959; Winn, D The Manipulated Mind, Brainwashing, Conditioning and Indoctrination, The Octagon Press, L., 1983.

4 United States Department of State. Foreign Relations: Conferences at Cairo and Teheran, 1943, Washington, D.C., 1961, p. 594.

5 Tieši šo “maģisko” frāzi uz manu angliski (lai nebūtu iespējams vaicātā jēgu “aiztulkot prom”) izteikto jautājumu: “Kāpēc mums būtu jādzīvo kopā ar saviem paverdzinātājiem un slepkavām?” — un lūgumu sniegt komentārus no morālā un nacionālās drošības viedokļa savā emocionāli dusmīgajā atbildē lietoja bijušais ASV Nacionālās drošības sekretārs Z. Bržežinskis savas vizītes laikā Rīgā, LU Mazajā aulā, 1992. g. Vairāku minūšu atbilde nesaturēja viņa bijušajam amatam atbilstošu argumentāciju.

6 Tās tekstu sk. “Svētdienas Rīts”, 2000. gada 25. marts, Nr. 12 (1363).

Lūgšana

Dod, Tēvs, ka esam savas tautas ciešanu cienīgi. Lai grūti iegūtais netiek kā nevajadzīgs atmests...

atgriezties
uz "Noziegumi pret cilvēci" galveno lapu