Garīgo vērtību radīšana un aizstāvēšana

“Pieminiet savus vadītājus .. vērodami viņu dzīves galu, sekojiet viņu ticībai!” (Ebr. 13, 7)

 Vēsturnieks un publicists Visvaldis Lācis raksta: “Tās garīgās vērtības, kuras ir radījusi nacionālo partizānu pretestība milzīgas lielvalsts varai, var palīdzēt mums saskatīt to, ko mēs vēl neesam saskatījuši sevī un savā tautā, un parādīt mums vienmēr ejamu ceļu un vienmēr sev acu priekšā turamus mērķus katram sava rakstura pilnveidošanai.”1

Tradicionāli vārdkopa “garīgās vērtības” saistās ar kultūru, zinātni, reliģiju un mākslu, nevis ar militārām cīņām. Tāpēc šķiet neparasti skatīt mūsu tautas brīvības cīnītājus — leģionārus, no kuriem daudzi vēlāk tapa arī par citātā minētajiem partizāniem, kā kultūras vērtību radītājus. Kauju starplaikos Taču netika daudz dzejoļu sacerēts, un arī sacerēto mākslinieciskā kvalitāte nav pielīdzināma nedz Šekspīra, nedz Bairona daiļradei. Diezgan noteikti varam apgalvot, ka netika arī gleznots, arī mūzikas sacerēšanai un zinātnisku eksperimentu un novērojumu veikšanai nebija iespēju. Ne velti ir sakāmvārds: “Kad runā lielgabali, mūzas klusē.”

Bet mēs ļoti sašaurinātu garīgās vērtības jēdzienu, ja to saistītu tikai un vienīgi ar daiļradi, zinātnisko izpēti vai reliģisko pielūgsmi. Garīgajās vērtībās cilvēks vispirms izsaka, apliecina to, kam viņš pieder, kas viņš ir, bez kā viņš nevar būt viņš pats. Ar šo apliecināšanu tad arī iesākas garīgo, cilvēcisko vērtību radīšana, kurām ne vienmēr ir lemts iemiesoties mums pierastajās tradicionālajās garīgo vērtību formās.

Pirms mākslinieks var radīt — gleznotājs gleznot, komponists sacerēt, dzejnieks dzejot —, ir nepieciešami kādi priekšnoteikumi.

Zinātniekam tā ir laboratorija, rakstniekam — bibliotēka, vēsturniekam — arhīvs, gleznotājam — krāsas, otas un molberts, mūziķim — mūzikas instruments.

Bet bez šiem ir arī vēl kāds cits priekšnoteikums, kurš ir tik pašsaprotams, ka par to parasti neiedomājam. Cilvēkam ir jābūt cilvēkam, viņam ir jādzīvo cilvēka cienīga dzīve. Rada vienīgi brīvie, vergi, kaut arī strādā, tomēr tikai atražo savu verdzību. Bet, tikko vergs ir sācis cīnīties pret savu apspiestību, viņš vairs nav vergs, bet brīvības cīnītājs.

Aristotelis reiz sacīja: “Pret visu jāizturas atbilstoši tam, kas tas ir.” Tātad ir pareizi, ja pret lietu izturamies kā pret lietu un pret cilvēku — kā pret cilvēku. Ja šis princips tiek pārkāpts un pret cilvēku sāk izturēties kā pret lietu, tad cilvēks ir ticis pazemināts par priekšmetu, tātad — pazemots. Tad tā vairs nav cilvēka cienīga dzīve, bet vairs tikai veģetēšana, eksistences vilkšana.

Tāpēc cīņa par brīvību — pret cilvēka apspiešanu un pazemošanu — ir cīņa par cilvēcisko priekšnosacījumu un pamatnoteikumu saglabāšanu un īstenošanu.

Leģionāri un nacionālie partizāni aizstāvēja pašu cilvēcības iespēju kā tādu, cilvēka cieņas pilnu esamību, tātad — garīgās vērtības. Mēs zinām, cik neiespējami un kādreiz pat absurdi ir mēģināt izteikt mākslas darbu fiziskās mērvienībās — kilogramos, litros, kvadrātmetros. Labākajā gadījumā, ja runājam par kādu monumentālu gleznojumu, varam tikai minēt, ka tas ir aizņēmis vairākus kvadrātmetrus. Tas tikai visai aptuveni var radīt priekšstatu par pašu gleznu. Visādā gadījumā mēs noteikti varētu apbrīnot autora uzdrīkstēšanos radīt kaut ko fiziski lielu un telpiski iespaidīgu. Parasti lielās formās mēdz izteikt kaut ko cildenu un pārpersonīgi nozīmīgu.

Cik liela bija leģionāru un partizānu radāmā garīgā vērtība? Vai to var izteikt kādās mērvienībās? Pārsteidzoši, bet var! Vairāk nekā 64 000 m2 — tik liela, cik liela ir Latvija. Nevienam gleznotājam nekad nav bijis un nebūs tik liels molberts, uz kura gleznot Latviju, brīvu Latviju. Tā bija liela uzdrīkstēšanās — domāt, gribēt un cerēt tik lielās, tik monumentālās formās. Ja nebūtu kara, kāds no viņiem noteikti būtu ņēmis rokās otas un krāsas, cits — diriģenta zizli, vēl cits — mikroskopu un būtu radītas garīgās vērtības tradicionālās formās un ar tradicionāliem kultūras instrumentiem. Bet viņiem savu kultūras vērtību nosacījumu aizstāvēšanai, šo garīgo vērtību radīšanai nācās ņemt rokās vācu Sturmgewehr, šmeiseru, “kaulzāģi” un krievu иит.

Mēdz sacīt, ka katram mākslas darbam ir savs liktenis. Šodien mums citiem un — pats ļaunākais — sev jāatgādina, ka viņi necīnījās par Lielvāciju, bet pret komunismu. Starp viņu dziesmām nebija Deutschland, Deutschland ūber alles. Viņi nealka būt par Ostlandes sastāvdaļu, bet ilgojās pēc Latvijas valsts atjaunošanas. Jā, tā bija viņu traģēdija, ka toreiz nebija vēsturiskās iespējas cīnīties zem savas valsts karogiem — gan pret zilipelēkajiem, gan pret sarkanajiem. Situāciju precīzi izteica kāds cīnītājs: “Sabiedrotais nebija īstais, bet pretinieks — gan.”

Tā šodien ir mūsu traģēdija, ka esam diplomātiski un starptautiski kļuvuši tik gļēvi, ka nespējam un negribam vairs izskaidrot mūsu apsūdzētājiem leģionāru cīņas iespējas un jēgu, ka drīzāk esam gatavi atteikties no viņu nestā upura un uzņemties starptautiskā “grēkāža” lomu. Mēs esam izmantojuši viņu nopelnus tad, kad vajadzēja palielīties, ka esam kā tauta pretojušies ar ieročiem rokās pret apspiešanu vēl divpadsmit gadus pēc otrās okupācijas. Šim faktam saskaņā ar starptautisko tiesību principa normām, ka “valsts neaiziet bojā, kamēr tās pilsoņi turpina izrādīt pretestību aneksijai”, ir būtiska nozīme, lai okupācijas fakts tiktu atzīts starptautiski. Tāpēc to zināja pat ASV prezidents Bils Klintons: “Šodien es stāvu kopā ar jums un visu amerikāņu vārdā ar lepnumu ieņemu arī savu vietu šajā nesalauztajā brīvības Ķēdē. .. Ķēde sniedzas atpakaļ pie jūsu tēviem, kas iegāja mežos, lai cīnītos pret okupantu karaspēku.”4 Viņiem netrūka drosmes riskēt ar savu dzīvību, lai aizstāvētu mūsu tautas godu; vai mums šodien pietrūkst vīrišķības atcerēties viņu nesto upuri dienā, kuru viņi izvēlējušies par savu cīņu biedru piemiņas dienu5? Šī diena ir viņu. Ja mums šodien pietrūkst drosmes un vīrišķības (“Pasaule mūs nesapratīs!”) uzturēt šo saikni ar viņiem, tad jāvaicā sev, vai maz vispār esam brīvības cienīgi.

“Pieminiet savus vadītājus.. vērodami viņu dzīves galu, sekojiet viņu ticībai!” Tauta, kas negodā savus varoņus, iznīkst — tā ir sen zināma vēstures mācība. Tāpēc: “Pieminiet!” Ir vērts pārdomāt, apcerēt, apjēgt, kādēļ viņi cīnījās un ko tas viņiem maksāja, tādēļ: “Vērojiet viņu dzīves galu!” Kad būsim to sapratuši ne vien ar galvas, bet arī ar mugurkaula smadzenēm un sirdi, tad: “Sekojiet viņu ticībai!” Tā viņi — gan dzīvie, gan kritušie — mūs izglābs otrreiz. (Ne velti A. de Sent-Ekziperī reiz sacīja: “Es gluži vienkārši domāju, ka tie, kas krituši, kļūst par garantiju citiem.”6) Pirmoreiz viņi izglāba mūsu tautas godu par nepretošanos 1940. gadā, tagad — mūs no bailēm pasaulei skaļi pateikt taisnību par mūsu tautas traģēdiju, īpaši tām lielvalstīm, kas bija šīs traģēdijas vaininieces vai klusucietējas.

Ja mēs to neveiksim, traģēdija būs divkārša — pirmoreiz zaudējām tikai militāri, bet uzvarējām morāli; tagad zaudēsim arī morāli, un šī otrā traģēdija būs ļaunāka par pirmo, jo morālā uzvara ved pie militārās, bet morālā sakāve ir kauns. Dievs mūs grib no tā pasargāt, tāpēc “Pieminiet savus vadītājus” — savus varoņus.

(“Svētdienas Rīts”, 2000. gada 18. marts, Nr. 11 (1362).
Ar nosaukumu “Par mūsu varoņiem” publicēts izdevumā “Tēvijas Sargs”,
2000. gads, Nr. 4)

1 “Varoņu pēdas vienmēr paliek”, krājumā: Kalvāns A., red., Uz ežiņas galvu liku, Traģiskās partizānu cīņas Latvijas mežos pēckara gados, 1. grāmata, Rīga, Nacionālo Daugavas Vanagu Latvijas Apvienība, Apgāds “Daugava”, 1993., 24. lpp.

4 Turpat, 2. grāmata, 1995., 11. lpp.

5 “Daugavas Vanagu delegātu sapulce 1952. g. nolēma, ka turpmāk organizācija 16. martu atzīmēs kā Latviešu leģiona piemiņas dienu, lai atcerētos kritušos karavīrus un cīņu pret boļševismu.” 16. marts tika izvēlēts tādēļ, ka šajā dienā abas divīzijas plecu pie pleca cīnījās vienā frontes iecirknī. Leģiona dibināšanas diena ir 10. 02. 1943. g. Kangeris K. Piezīmes pie jautājumu kompleksa “Latviešu leģions”, grāmatā: Latviešu leģions: varoņi, nacisti vai upuri?, R., Latvijas Vēstures Institūta Apgāds, 1998., 120., 114. lpp.

6 Sent-Ekziperī A. de, Kara lidotājs, R., Liesma, 1965., 264. lpp.

atgriezties
uz "Noziegumi pret cilvēci" galveno lapu