“Janvāra mācība” — no kā mēs mācīsimies?

“.. Kur Tā Kunga gars, tur ir brīvība.” (2. Kor. 3, 17)

Ikviena zinība ir sasniegusi savu briedumu, kad to sistematizētu ir iespējams nodot tālāk, t. i., kad to var mācīt. 2001. gada 19. janvārī notikusī konference “Janvāra barikādes kā tautas pretestības forma totalitārajam režīmam un tās mācības” bija gan patriotiski celsmīga, gan analītiska, gan kaismīga, gan miegaina, gan intriģējoša ar jauniem atklājumiem, bet mūs nepavirzīja ne soli tuvāk vissvarīgākajam, tam, kas ir izteikts ar beidzamo konferences tēmas vārdu “mācības”, t. i., praktiskam instrumentam. Desmit gadu laikā esam izdevuši vairākas skaistas atmiņu grāmatas, dokumentu krājumus u. tml. Tas ir ļoti nozīmīgi — paturēt tautas atmiņā tās zvaigžņu stundu — pretošanos līdz zobiem apbruņotam pretiniekam. Bet galvenais jautājums paliek neatbildēts — ko darīt iedzīvotājiem un amatpersonām, institūcijām un organizācijām gadījumā, ja tas atkārtotos? Vai mūsu arsenālā ir tik vien kā desmit gadu vecā “instrukcija X stundai”? Vai nav pienācis laiks apkopot mūsu pašu pieredzi nevardarbīgās pretestības mācību programmā un grāmatā?

Ikviena valsts par savas drošības garantu no ārējiem draudiem vispirms saskata savas valsts Nacionālajos bruņotajos spēkos. Mūsu NBS (16 000 Zemessardzes un 5 000 Bruņoto spēku karavīru) pēc spēkā esošās valsts aizsardzības koncepcijas ir paredzēti trīsdesmit dienu aizstāvībai (faktiski — valdības evakuācijai). Tas ir ļoti optimistisks vērtējums. Daudz reālistiskāks ir — viena nedēļa, jeb — daudzmaz efektīva pretestība — trīs dienas, pirms tā pāriet sporādiskā atsevišķu apakšvienību savstarpēji nekoordinētā cīņā. (Situācija principā maz mainīsies arī 2012. gadā, kad esam apņēmušies uzstādīt 50 000 mobilizējamo un 250 000 kā mobilizācijas potenciālu. Zinot, cik ātri norisinās karadarbība mūsdienu apstākļos un kādas ir modernā un postmodernā kara tehnikas iespējas (Krievijai, piemēram, jaunie Čečēnijā izmēģinātie kaujas helikopteri Ka-50, par kādiem mēs pat nesapņojam, un t. s. elektroniskā kara ieroči utt.), varam tikai minēt, cik ilgi pastāvēs mūsu valstiskā integritāte piepeša uzbrukuma apstākļos. Tad dažu mēnešu partizānu cīņas Kurzemes u. c. mežos un pagrīdes apstākļos, kurām būtu zināma morāla, bet minimāla militāra vērtība. Tas arī viss, runājot par NBS militāro pretošanos. Bet ne par tautas pretestību.

Nelolosim veltas ilūzijas — mēs paši par sevi starptautiskajā arēnā esam pārlieku maza vienība, lai lielvalstis mūsu dēļ uzsāktu jelkādas nopietnas akcijas, izietu uz savstarpējiem konfliktiem, ja vien tas kaut kādā mērā nav izdevīgi pašām. Atcerēsimies, ka “demokrātijas paraugvalsts” ASV nemaz nesteidzās ar mūsu de jure atzīšanu. Starptautiskā sabiedrība joprojām tikai izsaka bažas par notikumiem Čečēnijā. Starptautiskā kuluāru informācija vēsta, ka Latvijas okupācijas gadījumā “Rietumi varbūt piedraudēs ar aukstā kara atsākšanu”. Mēs ceram uz līdzdalību NATO, bet, ja okupācija atkārtotos šodien, tad vienīgais, kas mums tiek ieteikts, ir t. s. “CNN karš” — divas trīs dienas pretošanās, kas tiek efektīvi translēta pa masu informācijas līdzekļiem pasaulei, lai tā dažas nedēļas varētu pašausmināties par Krievijas brutalitāti un izteiktu bažas.

Ir pazīstams teiciens: “Var uzvarēt armiju, bet nevar uzvarēt tautu.” (Būsim reālisti — mūsu armiju uzvarēs ātri, jo tā ir pārāk mazskaitlīga un neadekvāti bruņota utt.) Ar piebildi — ja viņa spēj pretoties. Šī spēja — kā jebkura cita — ir jāmācās. Būtu tikai pašsaprotami, ja mēs mācītos paši no savas pieredzes. Konferencē tika uzsvērts, ka mūsu barikāžu pieredze pasaules vēsturē ir bezprecedenta. Ar ironiju jāatzīst, ka konferencē klātesošais pasaulslavenais nevardarbīgās pretošanās eksperts Dr. Dž. Šārps (Gene Sharp) māca tibetiešus pēc Latvijas janvāra pieredzes!

Atšķirībā no mums mūsu pieredzes apkopošanā viņš ir gājis tālāk, jo kā mācību līdzekli izmanto Oļģerta Eglīša Nonviolent Action in the Liberation of Latvia, The Albert Einstein Institution 1993. gada izdevumu.

Par vienu no 1940. gada pazemojošās okupācijas iemesliem mūsu vēsturnieki min apstākli, ka valdība nebija gatavojusi tautu (ne vien armiju) eventuālai pretestībai. Kāds ir stāvoklis šobrīd?

“Latvijas Republikas 1994. gada aizsardzības sistēmas koncepcija nosaka, ka “ekstrēmā situācijā, kas varētu iestāties pēc valsts pilnīgas okupācijas vai apvērsuma valstī, Ministru kabinets un visas likumīgās varas un pārvaldes institūcijas, sabiedriskās organizācijas un pilsoņi īstenos sabiedrības nevardarbīgo pretošanos”. Šajā sakarā koncepcija paredz nepieciešamību izveidot nevardarbīgās pretošanās struktūrvienības, kuru uzdevums būtu apmācīt pilsoņus nevardarbīgai valsts aizsardzībai.” [Izcēlums — G. K.] Savulaik bija runa par Nevardarbīgās pretošanās centra izveidi. Runas tā arī palika runas.

Nopietnu situāciju gadījumā mums nebūs laika apmācīt, nebūs arī laika gatavoties. Tad notiks līdzīgi kā 1991. gada augustā, kad mūsu janvārī sargātos objektus omonieši ieņēma visnotaļ ātri un bez jebkādas tautas organizētas pretestības. Kaut arī Latvijas Republikas Augstākā Padome un Ministru Padome nekavējoties pieņēma lēmumus un aicinājumu Latvijas rajonu, pilsētu un pagastu pašvaldībām un amatpersonām, Taču “valsts institūciju dokumentos tomēr nebija nekādu pietiekami konkrētu rekomendāciju, kādi varētu būt iespējamie nemilitārās pretošanās paņēmieni un metodes dažādām iedzīvotāju kategorijām un amatpersonām. Šādas instrukcijas būtu arī gandrīz neiespējami novadīt līdz potenciālajiem izpildītājiem, jo jau 19. augusta vakarā bija ieņemta un raidījumus pārtrauca Latvijas televīzija, bet 20. augustā — arī radio. Pēc tam OMON vienība ielauzās Rīgas starppilsētu telefona un telegrāfa centrālē, vardarbīgi tika pārtraukti arī šie sakari. Tas viss pārliecinoši pierāda, cik svarīgi, lai valsts iedzīvotāji un amatpersonas jau laikus būtu sagatavoti rīcībai militāra apvērsuma vai okupācijas apstākļos.”4

“Puča dienas ļauj arī secināt, ka valstij laikus jābūt sagatavotai rīcībai apvērsuma vai okupācijas apstākļos. To nevar izdarīt, ja valstī nav speciālu struktūru, kas šo darbu vadītu.” [Izcēlums — G. K.]

“Vēsture māca, ka tautas no vēstures neko nemācās,” reiz sacīja vācu filosofs Hēgelis. Varbūt mēs varētu būt pozitīvs izņēmums?

Janvāra mācība — bija un ir tāda, ka varam paļauties vienīgi uz Dievu un paši uz sevi. Un šajā gadījumā mēs varam darīt gana daudz. Pirmkārt, mēs, apkopojot savu un citu tautu un valstu nevardarbīgās pretestības pieredzi, varam izdot mācību grāmatu, kurā ar visiem saprotama, vienkārša teksta, shēmu un zīmējumu palīdzību būtu izklāstīta nevardarbīgās pretošanās būtība, iespējamie darbības scenāriji, instrukcijas dažādām iedzīvotāju grupām, konspirācijas teorijas pamatprincipi, izdzīvošanas mācības pamati lauku un pilsētas apstākļos utt. Otrkārt, nākamais solis — tā, papildināta ar atbilstošu mācību programmu, varētu noderēt kā mācību grāmata vidusskolēniem. Ja šveicieši katram savam iedzīvotājam (domāju, ka reāli — vienu uz ģimeni) var izsniegt rokasgrāmatu, kā rīkoties okupācijas gadījumā, kāpēc mēs to nevarētu? Treškārt, nodibināt Nevardarbīgās pretošanās centru, kas nodarbotos ar šīs mācības popularizēšanu. Ceturtkārt, atkārtoti izdot jau iznākušās Dž. Šārpa grāmatas “Sabiedriskā aizsardzība” (R., Junda, 1995) un “Patstāvīga valsts aizsardzība bez kara un posta” (R., Junda, 1992), kas jau tapušas par bibliogrāfisku retumu. Iztulkot vēl dažas citas viņa grāmatas un rakstus. Piektkārt, izdot Dach, B von Total Resistance, Paladin Press, 1965 (vismaz otro daļu — “Civilistu pretošanās kustības organizācija un darbība”), kas, nebūdama visai jauns izdevums, tomēr uzrakstīta vienkāršā valodā un papildināta ar zīmējumiem un praktiskām instrukcijām dažādām iedzīvotāju un amatpersonu kategorijām. Tās visas būtu lieliska dāvana mūsu valstij, tautai un jaunajai paaudzei — uz nākamo vai aiznākamo barikāžu atceres dienu.

Un visbeidzot, atcerēsimies — kamēr mums līdzās būs politiski neprognozējamā Krievija, tikmēr mēs nedrīkstam dusēt uz lauriem, arī uz janvāra lauriem ne.

Lūgšana

Dievs, pateicamies, ka devi mums apņēmību un drosmi pretestības gribai. Neliedz mums to ikreiz, kad jāstājas pretī atklātam vai slēptam ļaunumam.

atgriezties
uz "Noziegumi pret cilvēci" galveno lapu