Latviešu leģiona garīgi ētiskā nozīme Latvijas vēsturē

(padomju–vācu–padomju okupāciju kontekstā)1

“Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod.” (2. Moz. 20, 12)

 Ak, Latvija, kur Tavi dēli?
Pa malu malām kaisīti,
Dažs paliek karstā kara laukā,
Dažs pārnāk mājās sakropļots.

Gan daža māte savu dēlu
Priekš sevis domās audzina,
Bet atskatās, kad jau par vēlu,
Tas sen guļ svešās tranšejās.
2

 Šī jautājuma apskate ir nozīmīga vēstures, ētikas un psiholoģiski informatīvā un propagandas kara mācību stunda, kurā mums ir jāatbild uz sensenā jautājuma — “Kas mēs esam?” — mūsdienīgu versiju. Šis jautājums jau ir ticis retoriski uzdots Vēstures institūta izdotajā dokumentu krājuma virsrakstā “Latviešu leģions — varoņi, upuri vai nacisti?”. Un, kaut arī tieša atbilde uz to tekstā ir izpalikusi, dokumenti runā paši par sevi pietiekami skaidru valodu un vedina izdarīt noteiktus secinājumus.

Šī raksta uzdevums ir aplūkot Latviešu leģionu tā konkrētajā vēsturiskajā kontekstā — padomju-vācu-padomju okupācija.

Notikumus aplūkojot to konkrēti vēsturiskajā — divu totalitāru režīmu okupācijas — kontekstā, ieraugām, ka mēs kā tauta esam cīnījušies pret abiem šiem mūsu tautas vēsturiskajiem okupantiem — Krieviju (tās PSRS formā) un Vāciju (fašistiskā trešā reiha formā).

Pret Krieviju cīņu veica militāras vienības — Latviešu leģions, policijas bataljoni un vēlāk — arī nacionālie partizāni.

Pret Vāciju mēs esam cīnījušies administratīvi politiski — ar Latviešu pašpārvaldes pretdarbību vācu okupācijas varas iestāžu koloniālajai politikai un politiski — ar Latvijas Centrālās padomes darbību. Kara noslēgumā mēs bijām gatavi cīnīties arī militāri — kā to pierāda kureliešu vienības liktenis.

Pats svarīgākais ir atzīt, ka latviešu tauta šajā vēsturiskajā laika posmā kā savu leģitīmo varu nepieņēma nevienu no saviem vēsturiskajiem pretiniekiem. Gan nacisti, gan komunisti bija mūsu zemes, valsts un tautas postītāji. Mūsu situāciju noteica (un joprojām nosaka) pavisam vienkāršs apstāklis — militāri un politiski mēs bijām nesalīdzināmi vājāki par abām šīm lielvarām.

1. Katram cilvēkam ir sākotnēji piemītošas tiesības3 pretoties tam, kas tiecas iznīdēt viņa identitāti4, t. i., ļaunumam.

Ikviens cilvēks un tauta savu identitāti apliecina pozitivā jaunrades, attīstības un celsmes darbā. Par Latvijas brīvvalsts sasniegumiem tautsaimniecībā, ekonomikā, kultūrā u. c. jomās nav nepieciešams nevienu pārliecināt. Tā bija mūsu tautas un valsts “brīvības par”5 veiksmīga un strauja realizācija, tāda, par kuru ar lepnumu tiek stāstīts nākamajām paaudzēm.

Tikpat saprotama identitātes apliecināšanas forma ir “brīvība no” visa tā, kas šo pozitīvo jauncelsmi, pašnoteikšanos ierobežo vai pat iznīcina. Tā ir brīvība no agresijas, klaja vai slēpta ļaunuma; nepieciešamības gadījumā tā ir arī apzināta pretošanās šiem spēkiem.

Abas šīs identitātes apliecināšanas formas ir savstarpēji saistītas un viena otru nosakošas. “Brīvībai par” tikai tad ir paliekoša jēga, ja varam būt pārliecināti, ka tās augļi, panākumi un sasniegumi netiks vienā dienā sabradāti vai arī tās veidotāji vienā naktī netiks deportēti aiz savas zemes robežām.

Lai dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi, ir jābūt brīvam, jo vienīgi brīvība garantē visu pārējo cilvēcisko vērtību normālu realizēšanos. “Brīvībai no” tāpēc ir piespiedu un neizbēgamības raksturs, jo tā iesākas tur, kur beidzas “brīvības par” iespējas un jēga. Ikvienam ir jābūt arī gatavam sevi un savējos (savējību kā tādu) aizstāvēt, tās ir cilvēka dabiskās tiesības. To apzinājies un izteicis arī ģenerālis R. Bangerskis: “Tiesības un pienākums aizstāvēt sevi pret uzbrucēju ir ikvienai dzīvai radībai; vēl vairāk — šīs tiesības ir tautai, kuru apdraud tāds ienaidnieks kā boļševisms, kas gribētu mūs pakļaut ne tikai savai politiskajai varai, bet arī mūs garīgi un fiziski iznīcināt.”6 Tātad “brīvībai no” indivīda, tautas, valsts pašapliecināšanās jomā nav mazāk svarīga loma kā “brīvībai par”. Tā stājas un tai jāstājas spēkā tad, kad “brīvība par” vairs nav fiziski iespējama.

Latviešu leģiona un tam sekojošās vairāk nekā desmit gadu nacionālo partizānu cīņas ieguldījumu mūsu tautas identitātes apziņā varētu formulēt ar šādu ētisko maksimu — “Kamēr pretojos, tikmēr esmu”. Tās nozīmi apstiprina profesora Ā. Šildes atgādinātais starptautisko tiesību princips, ka “valsts neaiziet bojā, kamēr tās pilsoņi turpina izrādīt pretestību aneksijai”7.

2. Latviešu leģiona pastāvēšana un tā cīņas uzskatāmi apgāza komunistu propagandu, ka latvieši ir brīvprātīgi iestājušies PSRS. Ģenerālis R. Bangerskis to apliecināja, sacīdams, ka leģionāri “ar ieročiem rokās ir devuši skaidru un nepārprotamu atbildi uz boļševiku neatlaidīgajiem apgalvojumiem, it kā latviešu tauta būtu brīvprātīgi iekļāvusies Padomju Savienībā un arī tagad ar atplestām rokām gaidot boļševiku atgriešanos mūsu zemē”8.

3. Konkrētajos vēsturiski politiskajos apstākļos Latviešu leģions bija latviešu tautas izmisīga pašnoteikšanās un pretestības izpausme komunisma diktatūrai tās staļiniskajā veidolā.

Latviešu leģions tikai ar savu vēsturisko eksistenci vien manifestē to, ka latviešu tauta kopumā nepieņēma komunistisko režīmu, pretojoties tam, kā vien bija iespējams. 1939./40. gadā mēs bijām gan militāri, gan politiski par vājiem, lai aizstāvētu savu neatkarību. Pēc vācu okupācijas mums nebija ļauts atjaunot nedz savu valsti, nedz armiju, un tāpēc leģionāriem nācās cīnīties zem Vācijas karoga. Sākot ar 1944. gadu leģiona cīņas jau notika Latvijas teritorijā; tāpēc pamatoti var uzskatīt, ka leģionāri cīnījās par savu zemi un tautu.

4. Leģiona pastāvēšanai bija nepārejoša nozīme mūsu tautas pretestības apziņā.

Daudziem no vēlākajiem pretestības kustības dalībniekiem un vienkārši no tiem, kas iekšēji nepieņēma un ienīda komunistisko režīmu, leģionāri — dzīvie un kritušie — bija (vai bija bijuši) vectēvi, tēvi, vīri, brāļi, krusttēvi, draugi, darbabiedri, kaimiņi utt., t. i., viņu laikabiedri. Viņi nevarēja turpināt cīņu ar ieročiem rokās, bet jau pati viņu fiziskā klātbūtne vien sabiedrībā atgādināja par latviešu tautas ilgām pēc brīvības un par to laiku, kad mums bija sava valsts, kā arī par upuriem, kas tika nesti tās dēļ, arī par to, kas ar šo valsti tika izdarīts. Kaut arī cilvēki klusēja, visi zināja, par ko tiek klusēts. Tas bija izteiksmīgi runājošs klusums.9

5. Latviešu leģions godam pārņēma varonības stafeti no Brīvības cīņu dalībniekiem.

Daudzi no Brīvības cīņu dalībniekiem kopā ar saviem dēliem no jauna ņēma rokās ieročus, lai aizstāvētu savas tautas godu tā, kā tas tajā laikā bija iespējams. Latviešu leģiona cīņas ir skatāmas (visa) padomju-vācu-padomju okupācijas kontekstā, kas tūdaļ minēto varonības un pretestības stafeti nodeva tālāk latviešu nacionālajiem partizāniem un vēlāko desmitgadu politisko un reliģisko disidentu kustībai, kā arī inteliģences un jaunatnes neorganizētajai pretestībai.

6. Latviešu leģions centās nomazgāt tautas un Latvijas Armijas kaunu par pat simbolisku nepretošanos 193910./40. gada padomju okupācijai. “Brīvību mēs neizkarojām, bet godu gan,” par leģiona cīņām sacīja ģenerālis R. Bangerskis.

7. Latviešu leģions cīnījās pret 20. gs. lielāko politisko ļaunumu11 — komunistisko sistēmu. Ikviens, kas kaut vismazākajā mērā tai ir pretojies, ar to vien jau ir iemantojis nepārejošu cieņu un atzinību.

8. Latviešu leģions gribēja cīnīties savas zemes robežās, lai to aizsargātu pret lielinieciskumu. Vācu virspavēlniecība savus solījumus šajā sakarā lauza, rezultātā — latvieši cīnījās, izkaisīti plašās Krievijas teritorijās. Latviešu leģions nevēlējās cīnīties pret angļu-amerikāņu spēkiem.

“Nākamais 15. divīzijas komandieris, vācu ģenerālis Burks, īsi pirms kara beigām sasauca kopā divīzijas latviešu virsniekus. Lai pieceļoties tie, kuri ir ar mieru cīnīties pret Rietumvalstu karaspēku. Nepiecēlās neviens. Tad Burks lika piecelties tiem, kuri ir ar mieru turpināt cīņu pret komunistiem. Piecēlās visi.”12

Angļi-amerikāņi joprojam tika uzskatīti par vēsturiskajiem un tāpēc arī par drīziem sabiedrotajiem. Pēc leģiona izveides Jelgavas apgabala komisārs V. E. fon Medems 1944. gada sākumā kādā sanāksmē, raksturojot latviešu noskaņojumu, sacīja, ka “dažu anglofilo latviešu politiķu priekšstatos šīs.. latviešu divīzijas ir pirmās angļu divīzijas, kas cīnās pret boļševikiem”13.

9. Latvieši bija gatavi cīnīties arī pret nacistiem, kuri drīz vien pēc viņu ienākšanas pamatoti tika novērtēti kā iekarotāji. 1944./45. gada notikumu gaitā daudzi no leģionāriem kļuva par kureliešiem, kuri Latvijas Centrālas padomes vadībā bija gatavi atjaunot Latvijas neatkarību, kļūstot par tās armijas sākumu. SS pamatoti novērtēja kureliešu nodomus kā savai politikai neatbilstošus un tāpēc nekavējās viņu vienību militāri iznīcināt.

10. Latviešu leģiona pašapziņa un mērķi bija izteikti nacionāli — uzturēt nacionālu bruņoto spēku vienību, lai izdevīgā militāri politiskā situācijā atjaunotu Latvijas valsti. Diemžēl konkrētie vēsturiskie apstākļi neatkārtoja 1919./20. gada notikumus un šī iecere nevarēja īstenoties.

Latvijas valsts nodibināšana 1918. gadā bija iespējama

tāpēc, ka Krievija un Vācija bija novājinātas. Mēs toreiz pratām izmantot vēsturiski unikālo situāciju. 1945. gadā šādas labvēlīgas situācijas vairs nebija un Latvija nebija tāds politiskais lielums, kas pati varētu diktēt noteikumus vai vismaz runāt līdzi tām valstīm, kas realizēja “lielo” politiku. 1945. gadā Vācija bija sakauta, savukārt PSRS — bija uzvarētāja.

1919. gadā Anglijai zināmā mērā (atkarībā no pilsoņu kara gaitas Krievijā) bija izdevīgi mums kā tautai palīdzēt un radīt Baltijas kordonvalstis, 1945. gadā — vairs ne, jo Latvija kopā ar citām PSRS interesējošām teritorijām jau bija tai izpārdota Jaltas, Teherānas un Potsdamas konferencē.

Kaut arī t. s. Sabiedrotie formāli neatzina Latvijas inkorporāciju PSRS, tie nebija ieinteresēti iesākt militāru konfliktu ar PSRS okupēto tautu likteņu dēļ.

Teherānas konferences laikā “Rūzvelts jokojoties (jokingly – angl.) apliecināja Staļinam, ka tad, kad padomju spēki no jauna okupēja [Baltijas] valstis, viņš negrasījās uzsākt karu ar Padomju Savienību šī iemesla dēļ”14. Vēl vairāk — tāpēc, ka Sabiedrotie bija saistījušies militārā savienībā ar PSRS, tie nespēja tai izvirzīt pat morālas prasības par tās izdarītajiem kara noziegumiem, pat par tiem, kas kļuva skaidri jau Nirnbergas procesa laikā, piemēram, Katinas lieta15. 1941. gada 8. augustā noslēgtā Atlantijas Harta16, pēc Čerčila vārdiem, ir vienīgi noskaidrojusi valstu

8. Latviešu leģions gribēja cīnīties savas zemes robežās, lai to aizsargātu pret lielinieciskumu. Vācu virspavēlniecība savus solījumus šajā sakarā lauza, rezultātā — latvieši cīnījās, izkaisīti plašās Krievijas teritorijās. Latviešu leģions nevēlējās cīnīties pret angļu-amerikāņu spēkiem.

“Nākamais 15. divīzijas komandieris, vācu ģenerālis Burks, īsi pirms kara beigām sasauca kopā divīzijas latviešu virsniekus. Lai pieceļoties tie, kuri ir ar mieru cīnīties pret Rietumvalstu karaspēku. Nepiecēlās neviens. Tad Burks lika piecelties tiem, kuri ir ar mieru turpināt cīņu pret komunistiem. Piecēlās visi.”12

Angļi-amerikāņi joprojam tika uzskatīti par vēsturiskajiem un tāpēc arī par drīziem sabiedrotajiem. Pēc leģiona izveides Jelgavas apgabala komisārs V. E. fon Medems 1944. gada sākumā kādā sanāksmē, raksturojot latviešu noskaņojumu, sacīja, ka “dažu anglofilo latviešu politiķu priekšstatos šīs.. latviešu divīzijas ir pirmās angļu divīzijas, kas cīnās pret boļševikiem”13.

9. Latvieši bija gatavi cīnīties arī pret nacistiem, kuri drīz vien pēc viņu ienākšanas pamatoti tika novērtēti kā iekarotāji. 1944./45. gada notikumu gaitā daudzi no leģionāriem kļuva par kureliešiem, kuri Latvijas Centrālas padomes vadībā bija gatavi atjaunot Latvijas neatkarību, kļūstot par tās armijas sākumu. SS pamatoti novērtēja kureliešu nodomus kā savai politikai neatbilstošus un tāpēc nekavējās viņu vienību militāri iznīcināt.

10. Latviešu leģiona pašapziņa un mērķi bija izteikti nacionāli — uzturēt nacionālu bruņoto spēku vienību, lai izdevīgā militāri politiskā situācijā atjaunotu Latvijas valsti. Diemžēl konkrētie vēsturiskie apstākļi neatkārtoja 1919./20. gada notikumus un šī iecere nevarēja īstenoties.

Latvijas valsts nodibināšana 1918. gadā bija iespējama tāpēc, ka Krievija un Vācija bija novājinātas. Mēs toreiz pratām izmantot vēsturiski unikālo situāciju. 1945. gadā šādas labvēlīgas situācijas vairs nebija un Latvija nebija tāds politiskais lielums, kas pati varētu diktēt noteikumus vai vismaz runāt līdzi tām valstīm, kas realizēja “lielo” politiku. 1945. gadā Vācija bija sakauta, savukārt PSRS — bija uzvarētāja.

1919. gadā Anglijai zināmā mērā (atkarībā no pilsoņu kara gaitas Krievijā) bija izdevīgi mums kā tautai palīdzēt un radīt Baltijas kordonvalstis, 1945. gadā — vairs ne, jo Latvija kopā ar citām PSRS interesējošām teritorijām jau bija tai izpārdota Jaltas, Teherānas un Potsdamas konferencē.

Kaut arī t. s. Sabiedrotie formāli neatzina Latvijas inkorporāciju PSRS, tie nebija ieinteresēti iesākt militāru konfliktu ar PSRS okupēto tautu likteņu dēļ.

Teherānas konferences laikā “Rūzvelts jokojoties (jokingly – angl.) apliecināja Staļinam, ka tad, kad padomju spēki no jauna okupēja [Baltijas] valstis, viņš negrasījās uzsākt karu ar Padomju Savienību šī iemesla dēļ”14. Vēl vairāk — tāpēc, ka Sabiedrotie bija saistījušies militārā savienībā ar PSRS, tie nespēja tai izvirzīt pat morālas prasības par tās izdarītajiem kara noziegumiem, pat par tiem, kas kļuva skaidri jau Nirnbergas procesa laikā, piemēram, Katinas lieta15. 1941. gada 8. augustā noslēgtā Atlantijas Harta16, pēc Čerčila vārdiem, ir vienīgi noskaidrojusi valstu nodomus un nav tulkojama kā juridiski saistoša apņemšanās.17

Sekojošais “aukstais karš” neveicināja reālu Sabiedroto interesi par Baltijas tautu likteņiem.18 Protams, ka alianse starp Angliju, ASV un PSRS bija mākslīga un varēja pastāvēt tikai 2. pasaules kara laikā. Tā sabruka tūdaļ pēc kara beigām, jo savstarpējās ideoloģiskās pretrunas bija principiālas. Bet PSRS okupētās Baltijas u. c. Austrumu un Centrāleiropas tautas no tā neieguva faktiski neko. Pusē Eiropas viens totalitārais režīms tika nomainīts ar citu. Rietumu demokrātijas morāle apstājās pie pragmatisma robežas. Latviešu cerības uz Sabiedroto drīzu palīdzību izplēnēja.

11. Latviešu leģions sniedza ārkārtējus, mūsu tautā un bruņotajos spēkos līdz šim nepārspētus varonības, pašuzupurēšanās un izturības augstumus.

“Viņi ir atjaunojuši latviešu karavīru labo kaujas slavu.”19 Par to liecina daudzas vācu augstāko komandieru atzinības un apbalvojumi.20 Netieši to apstiprina arī padomju filtrācijas nometnēs latviešu karagūstekņiem bieži uzdotais jautājums: “Vai neesi ticis apbalvots ar Dzelzs krustu?”

12. Latviešu leģions demonstrēja arī augstu militāro profesionālismu. Kurzemes cietoksnis pēc sešām lielkaujām tā arī palika neieņemts, kaut arī leģionāriem vajadzēja cīnīties pret milzīgu, no trim līdz desmit reizēm lielāku, pārspēku. (Krievi kaujās zaudēja apmēram 400 000 vīru21, 2 500 tanku un 1 000 lidmašīnu22.)

13. Daudzi latviešu leģionāri — virsnieki un karavīri — pēc Kurzemes cietokšņa kapitulācijas papildināja nacionālo partizānu rindas ar pieredzējušiem, kaujas spējīgiem un augsti motivētiem cīnītājiem. Viņu īpatsvars vienībās bija no 50 līdz 70 %; daudzi no viņiem uzreiz kļuva par atzītiem vienību komandieriem.

14. Leģionāru23 un vācu divīziju24 sargātais Kurzemes cietoksnis ļāva daudziem tūkstošiem latviešu25 izglābt savas fiziskās dzīvības, izceļojot uz Zviedriju un Vāciju, tādējādi saglabājot šo latviešu tautas dzīvā spēka daļu.

15. Neskatoties uz to, ka mēs kā valsts 1939./40. gadā, 1941. gadā un 1944./45. gadā tikām okupēti, mūsu valstiskā suverenitāte faktiski26 likvidēta un mēs kā tauta — smagi paverdzināti turpmākajos gadu desmitos, morāli (kaut arī ar smagiem zaudējumiem) kā etniska vienība mēs esam izturējuši, bet kara izraisītāju politiskie režīmi — sabrukuši. Tas ir milzu morālais gandarījums — apzināties, ka Dieva tiesa caur vēsturi ir sacījusi savu vārdu. Fašistiskā Vācija tika sakauta militāri, PSRS zaudēja militāri-rūpnieciski-ekonomiskajā sāncensībā ar ASV un sagruva pati, bet latviešu leģionāru sapnis par Latvijas valsts atjaunošanu ir īstenojies. Uz to gan nācās gaidīt ilgi, bet mūsu cīnītāju drosme un upuris par Latvijas neatkarību nenoliedzami ir uzturējuši tautas brīvības alkas nebrīves gadu desmitos. Tas bija viens no morāli psiholoģiskajiem faktoriem, kāpēc 1991. gadā mēs savu politisko neatkarību spējām atgūt tik ātri un vienprātīgi.

16. Tāpat kā leģionāru un citu brīvības cīnītāju klātbūtne sabiedrībā bija svarīga latviešu tautas brīvības alku uzturēšanai otrās padomju okupācijas laikā, tāpat arī šodien viņu klātbūtne sabiedrībā ir vitāli svarīga mūsu tautas morāles un adekvātas, politiskas konjunktūras nesamaitātas vēsturiskās apziņas uzturēšanai. Neviens viņus nevar demobilizēt no patiesības un taisnības aizstāvju funkcijas. Reiz vēsturiski viņi to bija uzņēmušies, viņu pienākums ir to nest līdz galam — atgādināt mūsu tautas traģiskā liktens izcelsmi un norisi, saglabāt adekvātu vēstures izpratni turpmākajām paaudzēm, nepieļaut tās manipulatīvu “pārvērtēšanu”.

Tiktāl mūsu (nosacītie) ieguvumi. Par kādu cenu tie pirkti? Maksa ir bijusi ļoti augsta.

17. Fiziskā — 2. pasaules kara rezultātā mēs esam zaudējuši ļoti daudz savas tautas dzīvā spēka — visdažādākajā veidā.
Leģionāru rindās ir apmēram 50 000
27 kritušo, daudz ievainoto un uz mūžu sakropļoto, deportēto par līdzdalību leģionā, lēģeros antisanitāru apstākļu, bada, uzraugu patvaļas un sabeigtās veselības dēļ mirušo neilgi pēc atgriešanās no lēģeriem. Latvija zaudēja arī tos leģionārus (25 000) un bēgļus, kuri palika Rietumu zonā (265 000 kopā ar gūstekņiem), bet kas vēlāk izvērsa diplomātisku un informatīvu cīņu pret PSRS.

18. Morālā — atšķirībā no Brīvības cīņu laika Latviešu leģions nevarēja cīnīties zem saviem karogiem un atklāti deklarēt savus mērķus. Faktiski un objektīvi vēsturiski mēs kā tauta esam tikuši nelietīgi izmantoti kā resurss Lielvācijas un Krievijas (tās PSRS formā) mērķu labad. Tāpēc vēsturnieki ir izteikuši pat šādu viedokli: “Ja subjektīvi cīnītāji zem totalitāro valstu karogiem cerēja, ka viņi cīnās par savu valstu un tautu brīvību, tad objektīvi vēstures perspektīvā viņi cīnījās par verdzību, savu tautu un valstu iznīcināšanu totalitāro valstu uzvaras rezultātā.”28

Tieši šī iemesla dēļ mums ir nācies vēl ciest arī morāli, uzklausot netaisnus pārmetumus, vēsturiskas falsifikācijas, un gadiem ilgi vajadzējis starptautiski taisnoties, ka mēs neesam nacisti un fašisti. Tā ir mūsu tautas traģēdijas morālā puse. Tieši šo apsūdzību atkārtojums un nepieciešamība vēl un vēlreiz atkārtot jau reiz noskaidrotas29 un ieinteresētajām pusēm zināmas lietas arī ir šī raksta iemesls. 
(“Svētdienas Rīts”, 2001. gada 17. marts, Nr. 10 (1409);“Latvijas vēsture”, 2000. gads, Nr. 4)

1 Papildināts referāts, kas nolasīts Latvijas Nacionālo karavīru biedrības u. c. patriotisko organizāciju rīkotajā konferencē “Latviešu leģions Latvijas vēsturē padomju–vācu okupācijas kontekstā” 11. 06. 2000. Rīgas Latviešu biedrības namā. Autors pateicas Dr. Hab. Philos. A. Miltam, vēsturniekam V. Lācim, LNKB priekšsēdim N. Romanovskim un Kara muzeja darbiniecei J. Āboliņai par vērtīgajām norādēm referāta pilnveidošanā.

2 Tā ir sava veida sena tautas dziesma pēc satura – par mūsu tautas traģēdiju, kas latviešu vēsturē ir atkārtojusies aizvien no jauna.

3 Tās ir ne tikai viņa tiesības, bet saskaņā ar Svētajos Rakstos sacīto — “ļaunums lai tevi neuzvar, bet pats uzvari ļaunu“ (Rom. 12, 21) — ir arī viņam Dieva uzlikts un tāpēc neviena un nekādi neatceļams pienākums. Kristīgā ticība māca nesamierināmu principiālu cīņu ar ļaunumu.

4 Kristīgā antropoloģija cilvēka identitātes izcelsmi — saskaņā ar 1. Moz. 1, 26: “Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un līdzības..” — redz Dievā kā Radītājā, Uzturētājā, Svētītājā. Ļaunums ir tas, kas saceļas pret Dieva iestādīto lietu dabisko kārtību un cilvēkam sniegtajām ticības un morāles normām.

5 Šie divi termini “brīvība par”, “brīvība no” labi skan angliski — freedom for, freedom from, bet diemžēl ne latviski.

6 Uzruna LU aulā 1943. g. 15. novembrī. Freivalds O., red., Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā, 3. sēj., Vasteras, Daugavas Vanagu Centrālās Valdes izdevums, Apgāds Ziemeļblāzma, 1974., 5. lpp.

7 Šilde Ā. Pretestības kustība Latvijā; rakstu krājumā: Kalvāns A., red., Uz ežiņas galvu liku… Traģiskās partizānu cīņas Latvijas mežos pēckara gados, Nacionālo Daugavas Vanagu Latvijas Apvienība sadarbībā ar apgādu “Daugava”, R., 1993., 14. lpp.

8 Freivalds O., red., Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā. 4. sēj., Vasteras, Daugavas Vanagu Centrālās Valdes izdevums, apgāds Ziemeļblāzma, 1976., 5. lpp.

9 Līdzīgi tam, ar kādu latvieši uzņēma ASV prezidenta B. Klintona uzrunu pie Brīvības pieminekļa. Rietumu avīzes to komentēja kā “stony silence” (angl.) —akmensciets klusums.

10 Faktiski Latvijas okupācija notika 1939. gadā, kad Latvijas valdība atļāva ierīkot Sarkanajai Armijai militārās bāzes un izvietot garnizonus Latvijas teritorijā. 1940. g. ultimāts un tam sekojošā lielākā militārā kontingenta ievešana bija tikai 1939. g. uzspiestās vienošanās loģiskas sekas un laika jautājums.

11 Ne velti ASV prezidents R. Reigans to nodēvēja par “Ļaunuma impēriju”.

12 Atsauce pēc Lācis V. Vai vēlreiz zem krievu zabaka? R., NDV LA, 1998., 214. lpp.

13 Pelkaus E. Vācu okupācijas vara un latviešu politiŠi. Starptautiska konference: Latvija Otrajā pasaules karā, Referātu tēzes, 1999. g. 14. —15. jūnijs, 18. lpp.

14 United States Department of State. Foreign Relations: Conferences at Cairo and Teheran, 1943, Washington, D. C., 1961, p. 594.

15 Sīkāk par to sk. Lācis V. Otrā pasaules kara vēsture, V daļa, R., Nacionālie Daugavas Vanagi, 1999., 308.—316. lpp.

16 Noslēgta 08. 08. 1941., tās pamatprincipi bija sekojoši: 1) neviena no valstīm, kas parakstījušas šo hartu, netīko kara rezultātā paplašināt savas teritorijas; 2) šīs valstis netiecas pēc citu valstu teritoriju paplašināšanas, ja to neatbalsta attiecīgā apgabala iedzīvotāji; 3) visas tautas demokrātiskā ceļā var ievēlēt savas valdības; 4-5) visām tautām jādod iespēja brīvi attīstīt savu ekonomiku un tirdzniecību; 6-8) pēc uzvaras pār nacionālsociālismu jāgarantē miers un savstarpēja drošība visām pasaules tautām neatkarīgi no tā, vai tās pieder pie uzvarētājvalstīm vai pie zaudētājvalstīm. 24. 09. 1941. g. to parakstīja arī PSRS. Balodis A. Latvijas un latviešu tautas vēsture, Neatkarīgā teātra “Kabata” grāmatu apgāds, R., 1991., 314. lpp.

17 Balodis A. Latvijas un latviešu tautas vēsture, Neatkarīgā teātra “Kabata” grāmatu apgāds, R., 1991., 314. lpp.

18 Pēc dažām neveiksmīgām britu izlūkoperācijam 40. gadu beigās un 50. gadu sākumā Rietumi uz laiku zaudēja būtisku interesi par Latviju.

19 R. Bangerskis – citāts pēc Freivalds O., red., Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā. 4. sēj., Vasteras, Daugavas Vanagu Centrālās Valdes izdevums, Apgāds Ziemeļblāzma, 1976., 5. lpp.

20 Pēc Williamson, G, The SS: Hitler’s instrument of Terror, Sidgwick & Jackson, 1998, p. 247. 15. divīzijā — 3 Bruņinieku Dzelzs Krusti, 19. – 12. Pēc Freivalds O., red., Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā, 7. sēj., 373.-374. lpp. Zinām — ar Bruņinieku pakāpes Dzelzs krustu 12, ar Vācu krustu zelta — 12, ar ierakstiem vācu armijas goda sarakstos — 6. Vācieši — divīziju komandieri — ar Bruņinieku krusta ozollapu vainagu un šŠēpiem apbalvots 19. divīzijas komandieris un nākošais 19. divīzijas komandieris ar Bruņinieku krusta ozollapu vainagu. 15. divīzijas komandieris un virspulkvedis — ar Bruņinieku pakāpes Dzelzs krustu. “19. divīzija vācu virspavēlniecības ziņojumos par varonību tika pieminēta 21 reizi — vairāk kā jebkura cita kaujas vienība šajā karā.” Turpat, 8. sēj., 358. lpp. Leģionāriem par piedalīšanos trīs Kurzemes lielkaujās kā kolektīvu atšķirības zīmi izsniedza t. s. Kurzemes aproces lentu — rokas apsēju ar uzrakstu “Kurland”. 19. divīzijas 42. pulks tika nosaukts tā kritušā komandiera vārdā — Voldemārs Veiss.

21 Krievu lielie zaudējumi ir izskaidrojami ar viņu attieksmi pret saviem karavīriem — tie tika dzīti pretī blīvai ugunij, uz mīnu laukiem to “atmīnēšanai” dzina soda bataljonus.

22 Dunsdorfs E. Latvijas vēsture, Lincoln, Amerikas Latviešu Apvienība, 1980., 244. lpp. Pēc citiem datiem — 200 000 karavīru; Balodis A. Latvijas un latviešu tautas vēsture, Neatkarīgā teātra “Kabata” grāmatu apgāds, R., 1991., 323. lpp. Vāci zaudēja apm. 30 000 — 50 000, turpat.

23 Līdzās 19. divīzijai Kurzemi aizstāvēja arī 106. grenadieru pulks, vairāki policijas bataljoni, būvbataljoni u. c. latviešu vienības.

24 Vēsturiskās taisnības dēļ ir jāpiebilst, ka 19. divīzija starp citām 32 (kaut arī kaujās stipri izretinātām) bija vienīgā latviešu divīzija.

Tāpēc attiecināt tikai uz Latviešu leģionu visu Kurzemes cietokšņa aizstāvēšanu nav vēsturiski korekti. Līdzās latviešiem un vāciešiem cīnījās arī WSS divīzija “Nordland” ar brīvprātīgajiem no Dānijas, Norvēģijas un Zviedrijas. Balodis A. Latvijas un latviešu tautas vēsture, Neatkarīgā teātra “Kabata” grāmatu apgāds, R., 1991., 323. lpp.

25 Kurzemes cietoksnī atradās kopā apm. pusmiljons civiliedzīvotāju, no tiem apm. 300 000 bēgļu no citiem Latvijas novadiem.

26 Saskaņā ar starptautiskajām tiesībām mūsu valsts tomēr pastāvēja de jure, kas ļāva atjaunot tās neatkarību 1991. g.

27 Kostanda O. Latvijas vēsture, R., Zvaigzne, 1992., 321. lpp. Vācu pusē dažādās vienības cīnījās 146 000 — 148 000, darba dienestā iesauca un izveda uz Vāciju 35 000 — 60 000. Latvieši zaudēja apm. 80 000 — 90 000 vīru, no tiem leģiona vai kārtības dienesta vienībās krita vairāk nekā 13 000.

28 Strods H. Okupēto zemju karavīri zem svešiem karogiem. Starptautiska konference: Latvija Otrajā pasaules karā, Referātu tēzes, 1999. g. 14.-15. jūnijs., 25. lpp.

29 1950. g. ASV Pārvietoto personu [bēgļu] komisija reabilitēja Latviešu leģionu: “Baltijas ieroču SS vienības (Baltijas leģioni) to mērŠu, ideoloģijas, darbības un sastāva kvalifikācijas ziņā ir uzskatāmas par savrupām un no vācu SS atšķirīgām vienībām, tādēļ komisija tās neuzskata par ASV valdībai naidīgu kustību.” Ezergailis A., red., Latviešu leģions — varoņi, nacisti vai upuri? No ASV Nacionālā arhīva kara noziegumu izmeklēšanas materiāliem 1945 — 1950. Otrais izd., R., Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1998., 103. lpp. PSRS leģionārus reabilitēja 1955. g.

Lūgšana

Pateicamies, Tēvs, ka devi mūsu tautai varoņus. Dod, ka spējam novērtēt un aizstāvēt viņu nesto upuri un godāt kritušo piemiņu.

atgriezties
uz "Noziegumi pret cilvēci" galveno lapu