Leģionāru uzdevums 

sprediķis, teikts 16. martā, Leģionāru dienā, pie Mūžīgās uguns Brāļu kapos.

“Bet Tas Kungs stāvēja man klāt un deva man spēku..” (2. Tim. 4, 17)

 “Tauta, kurai ir savi varoņi un kura tos neaizmirst, nav salaužama,” sacījis viens no ievērojamākajiem latviešu vēsturniekiem Dr. U. Ģērmanis. Šodien vairāk nekā jebkad izjūtam šo vārdu patiesumu.

Esam pulcējušies pie Mūžīgās uguns ne vien tāpēc, lai bijušie cīnītāji atcerētos savus kara atņemtos jaunības gadus, kas pagājuši cīņu laukos, filtrācijas nometnēs un lēģeros. Arī ne tādēļ, lai dotu viņiem iespēju dalīties atmiņās, kas varētu kļūt par lielisku materiālu vēl neuzrakstītām dziesmām, romāniem un kinofilmām. Šoreiz iemesls ir svarīgāks. Minētā vēsturnieka atziņa liek mums domāt par pārpersoniskām lietām.

Esam pulcējušies pie Mūžīgās uguns, lai pieminētu leģionāru kritušos kauju biedrus — varoņus. Tādējādi mēs izpildām vēsturnieka atziņas pirmo daļu, parādīdami sev un citiem, ka mums ir savi varoņi, kas ir mūsu tautas morālais kapitāls, — tie, kuri ir spējuši uzupurēties augstāku ideālu un mērķu labad un to dēļ nolikt savas galvas. Mūsu tautā, tāpat kā citās, ir bijuši cīnītāji, kuri atdevuši sevi, lai mēs varētu dzīvot, strādāt, mīlēt un veidot tālāk savu dzīvi. Mums kā tautai ir svarīgi apzināties — mums viņi ir! Mums ir ko atcerēties un uz ko norādīt kā saviem varonības un spēšanas kritērijiem. Pati Brāļu kapu pastāvēšana to atgādina kā pašsaprotamu faktu, arī tas, ka leģionāri ir tikuši apglabāti līdzās Brīvības cīņu karavīriem. Tas norāda uz to izcilo vietu, kādu viņiem ir ierādījusi latviešu tauta.

Ar atziņas otro daļu — “kura tos neaizmirst” — jau ir grūtāk. Šī diena ir kaut kas vairāk nekā piemiņas diena vien. Atcerēšanās nav tikai mehāniska kaut kā atsaukšana atmiņā. Vēsture tikai tad ir vēsture, ja tajā saskata un iegūst vērtību šodienai; bez tā vēsture ir tikai pagājība. Leģionāriem tā vispirms ir pārpersonisko vērtību tālāknodošanas diena. Mums, jaunākajām paaudzēm, tā ir šo vērtību saņemšanas diena. Bez viņiem — šo vērtību tālāksniedzējiem — un mums — saņēmējiem — leģionāru nestais upuris var izrādīties nelietots.

Šodien jau atklāti runājam par savu deficīto brīvības un valstiskas apziņas tradīciju. Protams, tās ir senās un nesenās pagātnes sekas. Kur gūt brīva cilvēka veselīgu pašapziņu un pašcieņu? Kā to atrast, atgūt, ieviest? Tāds ir ikviena patriota izteiktais un neizteiktais jautājums. Kur tās saņemamas? Šeit! Tāpēc ir tik ļoti svarīgi būt šeit šajā brīdī.

Kas ir tās vērtības un atziņas, kuras varam gūt šodien savas tautas pašapziņai?

Pirmkārt, mēs neesam bijuši agresori. Mēs kā valsts nedz provocējām, nedz sākām, nedz atbalstījām karu. Gluži pretēji — mēs bijām upuri. Četros gados mēs pārdzīvojām trīs okupācijas. Mūsu tautai 2. pasaules karš beidzās piecdesmit gadu vēlāk nekā pārējai Eiropai. Mūsu valsts vēstures lielākā daļa ir pavadīta nebrīvē. Lielākā daļa tagadējo Latvijas iedzīvotāju faktiski ir dzimusi un augusi kā karagūstekņi okupētā teritorijā.

Otrkārt, mēs esam pretojušies agresoriem — kā jau nu spējām, sapratām un mācējām. Tauta vēl joprojām izjūt kaunu par pazemojošo padomju karaspēka ielaišanu Latvijā. Cilvēki nespēja aizmirst baisos čekas darbus — tas arī bija viens no Latviešu leģiona rašanās iemesliem. Pragmatiski spriežot, varētu apstrīdēt Latviešu leģiona militāro nozīmi visa 2. pasaules kara kontekstā — kas gan ir divas divīzijas un daži desmiti citu formāciju pulku, kad runa bija par korpusiem, armijām un frontēm? Bet nepārejošs tautas morālei ir pats pretošanās fakts — mēs neesam samierinājušies nedz ar brūnajiem, nedz ar sarkanajiem — esam šāvuši uz abiem.

Jā, leģionāri neizcīnīja Latvijas brīvību, jo spēku samērs nebija vienlīdzīgs. Bet katrs viņu nogalētais ienaidnieka karavīrs vairs nemīdīja Latvijas zemi, neslepkavoja nevainīgus cilvēkus un nepiesmēja mūsu sievietes un bērnus.

Kādi ir leģionāru uzdevumi šobrīd? ŠĶIET — kādi gan uzdevumi veicami, kad vienīgais, ko vecuma mākts cilvēks vēl var vēlēties, ir izstiepties mūža mājās tā, lai nesāpētu kaujās gūtās ievainojuma rētas. Viņiem ir visas tiesības klusēt, jo šie cilvēki ir veikuši neiespējamo. Un tomēr — kamēr varonības stafete nav tikusi nodota tālāk, viņi nedrīkst aiziet. Viņi ir patiesības liecinieki. Par mūsu tautas pretošanos. Par tās godu. Par tās traģēdiju. Par to nedrīkst klusēt. Par to ir jāliecina. Katrā tiesā liecinieka sacītajam ir pierādījuma un argumenta svars. Kam ir vajadzīga viņu liecība?

Pirmkārt, starptautiskajai sabiedrībai. Nav noslēpums, ka šā brīža apsūdzētāji bieži vien ir mūsu vēsturisko okupantu ideoloģiskie mantinieki. Mums ir kam piestādīt sāpju un pazemojumu rēķinu. Kas labāk par leģionāriem pašiem spēs pateikt, kā viss norisinājās patiesībā? Mēs zinām pietiekami daudz par tālaika vēsturi, lai varētu teikt: “Ja jūs nerimsieties stāstīt melus par mums, tad mēs pastāstīsim patiesību par jums.”

Otrkārt, mūsu valsts amatpersonām. Kad varas vīri sāk locīties zem starpvalstu spiediena, lai mūs padarītu par tendenciozas vēstures “peramajiem zēniem”, tad viņiem jāatgādina Saeimas 1998. gada 29. oktobrī pieņemtā “Deklarācija par latviešu leģionāriem 2. pasaules karā”, kurā viņi paši ir apņēmušies “rūpēties par latviešu karavīru godu un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs”. Tā ir reāla palīdzība viņiem, jo neļaus paklusām un slepus nogremdēt mūsu valsti diplomātiskos kompromisos. Pārfrāzējot Raiņa teicienu: “Tā ir sabiedrības degradācijas pazīme, ja tā tic vairs tikai ieročiem un naudai,” — var sacīt: “Mēs deģenerējamies, ja uzticamies vairs vienīgi tehnoloģijām un diplomātiskiem kompromisiem.”

Treškārt, mūsu mietpilsoniskumam. Katram cilvēkam ir vājuma brīži, kad vienīgais, par ko gribas uztraukties šodienas izdzīvošanas drudzī, ir: “Es, man, mans.” Leģionāru piemērs neļauj mums noslīkt egoismā un savtībā, izolējoties vienaldzībā. Tas ir paraugs ikvienam grūtajā cīņā pret paša grēcīgumu.

Ceturtkārt, nākamajām paaudzēm. Tām ir jādzīvo ne vien no vēlmes komfortabli eksistēt labklājībā un mierīgos apstākļos, bet daudz vairāk cieņā pret savas tautas varoņiem un patriotismā. Piemēri no vēstures grāmatām uzrunā daudz mazāk nekā dzīva cīnītāja liecība. Viņu klātbūtne vien jau ir garantija pret meliem un nepareizu attieksmi pret tālaika notikumiem.

Piektkārt, pašiem sev. Lai viņi varētu veikt šos minētos uzdevumus, viņiem ir jāsaglabā sava cīnītāja un patiesības liecinieka stāja.

Cīņa par un pret patiesību nemitas nekad. Mainās vienīgi karošanas veidi. Vakardienas militāro intervenci nomaina šodienas informatīvā. Pretleģionāru kampaņa faktiski ir “izlūkošana ar kauju”: Cik nopietna būs atbildes reakcija? Kā reaģēs dažādi sabiedrības slāņi un valdība (ja reaģēs vispār)? Kuri būs par un kuri — pret? Kuri — vienaldzīgie? Cik lielu bezkaunības, melu, puspatiesību un pazemojumu spiedienu latvieši ir gatavi iznest klusuciešot šoreiz? Ko viņi ir gatavi “mīļā miera labad” “norīt” tagad? Cik labi viņi zina savas tautas un attiecīgā laika posma faktisko vēsturi un ir gatavi to lietot? Vai atcerēsies, ka bez 15. un 19. latviešu bija arī krievu 29. Waffen SS divīzija1 ar ģenerālmajoru Kaminski priekšgalā, kas 1944. gada Varšavas sacelšanās apspiešanas laikā izcēlās ar tādu barbarismu, ka viņu bija spiesta likvidēt pašu vācu SS?

Kur ņemt spēkus šim karam? Turpat, no kurienes smēlāmies līdzšinējām cīņām un kariem. Svētie Raksti ir pilni ar liecībām par tiem, “kas ar ticību valstis ir uzvarējuši, pārvarējuši nespēku, karā stipri kļuvuši, svešus karapulkus piespieduši bēgt” (Ebr. 11, 33-34). Pāvils pateicās Dievam, un viņam radās drosme (Ap. d. 28, 15). Apustulis, izciešot ticības grūtības, secināja: “Tas Kungs stāvēja man klāt un deva man spēku,” (2. Tim. 4, 17) — un teica: “Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru” (Fil. 4, 13). No savas ticības pieredzes viņš var drošināt, ka Dievs “jūs bagātīgi apveltīs ar spēku būt izturīgiem un pacietīgiem” (Kol. 1, 11), jo Dievs, “darbodamies mūsos ar Savu brīnišķo varu, spēj darīt daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam” (Ef. 3, 20).

1 1942. g. Sarkano Armiju padzina no Brjanskas rajona Lokotj ciemata, bet apkārtnē vēl bija partizāni. Ar vācu atļauju tika izveidota pašaizsardzības vienība; tā sastāvēja no brīvprātīgajiem jauniešiem un pārbēdzējiem no Sarkanās Armijas. Par komandieri kļuva Broņislavs Kaminskis, kuru iecēla arī par liela apgabala vietvaldi (aptuvenais iedzīvotāju skaits 580 000), uzdodot nodrošināt pārtikas piegādi karaspēkam. 1943. g. pavasarī vienībā bija 12 000 vīru, 10 trofeju tanku. Kaminskis pieprasīja vāciem 30 komandierus no Sarkanās Armijas gūstekņiem. Par panākumiem vācu aizmugures nodrošināšanā un pretpartizānu cīņās Kaminskis saņēma II un I pakāpes Dzelzs krustu. Vienību nosauca “Ruskaja osvoboditeļnaja narodnaja armija” (POHA, RONA —latīniskā rakstībā). Sekmes nežēlīgajās cīņās pievērsa Himlera uzmanību, vienību pakļāva SS kā Sturmbrigade RONA, Kaminskim piešķirot Ieroēu Brigādenfīrera un SS ģenerālmajora pakāpi. Vienības beidzamais nosaukums bija 29. Ieroču-Grenadieru SS divīzija.

1944. g. 2. augustā sākās Varšavas sacelšanās, “no katra RONA pulka nosūtīja apmēram pa 300 — 400 brīvprātīgo pulkveža, SS oberšturmbanfīrera Frolova vadībā apspiest sacelšanos. Kaminskim un viņa padotajiem ielu cīņas bija nepierastas, tāpēc viņi cieta lielus zaudējumus, kas savukārt izraisīja vispārēju disciplīnas kritumu, laupīšanu un vardarbību pret vietējiem iedzīvotājiem”, atzīst krievu pētnieks S. Drobjazko (Krievu atbrīvošanas armija, Maskava, Act, 1998., 38. lpp., krievu val.). RONA vienība bija pilnīgi ārpus kontroles, un SS bija spiesta rīkoties. Kaminskis tika arestēts un tiesāts. Viņam neinkriminēja desmitiem tūkstošu viņa vienības nogalināto, bet laupīšanu. Pēc īsas tiesas viņa vaina tika pierādīta, un viņš tika ātri sodīts. Lai izvairītos no viņa vienības sadumpošanās, tika noorganizēts viltus partizāņu slēpnis, pēc kura darbības tika ziņots, ka Kaminskis ir nogalināts. RONA pēc sava komandiera nāves cieta morālu zaudējumu un degradējās. Atlikušie kaujinieki tika uzņemti ģenerāļa Vlasova Krievu atbrīvošanas armijā vai 30. Wss (baltkrievu Nr. 1) divīzijā.” (Williamson, G., The SS: Hitler’s instrument of Terror, L. Sidgwick & Jackson, 1998, p. 133—134; nesen izdota krievu val.) “No visām vienībām, kas ieguva nelāgu slavu par nodarījumiem civiliedzīvotājiem, Kaminska vienība neapšaubāmi bija vissliktākā,” saka ievērojamais pētnieks G. Viljamsons (turpat, p. 237).

(“Svētdienas Rīts”, 2001. gada 17. marts, Nr. 10 (1409))

atgriezties
uz "Noziegumi pret cilvēci" galveno lapu