Mūsu piederība

 Sprediķis, teikts Tautas sēru dienā, 2001. gada 25. martā, Doma baznīcā.

 “Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem.” (Jņ. 15, 13)

 Vēsturnieki kā vienu no 1949. gada deportācijas iemesliem min šo: lauku privātās saimniecības pirmajos pēckara gados bija vienīgais vēl nesovjetizētais dzīves sektors1. Padomjzeme nevar pastāvēt bez tautas nabadzības, jo tā ļauj tautu turēt paklausībā. Turība jau ir uzskatāma par daļēju neatkarību un tāpēc vien jau ir nesavienojama ar padomju impēriju. Lai salauztu zemniecības stihisko pretestību padomju varai un jo īpaši — pārtrauktu tās palīdzību partizāniem2, zemniecībai vajadzēja dot izšķirošu triecienu. Turklāt vajadzēja tikt galā ar dažiem tūkstošiem nacionāli domājošu cilvēku.

Tiktāl vēsture. Protams, “nāves grāmatvedība” jāprecizē, jo ik pa laikam atklājas vēl kādi aspekti un detaļas padomju varas ļaundarībās. Vai ar to mums šodien pietiek? Nē. Šī diena ir kaut kas cits un kaut kas vairāk nekā vēsturisku faktu atcerēšanās. Vēsturei mums ir Okupācijas muzejs, kurš pēc savas ārējās formas un iekšējā satura katru dienu mums atgādina notikušo.

Bet šodien mums ir citi svarīgi uzdevumi veicami, bez kuriem gan pašai atcerei, gan arī Okupācijas muzeja pastāvēšanai nav nozīmes.

Pēc tam, kad 16. martā, Leģiona dienā, pie Mūžīgās uguns biju sacījis sprediķi, cilvēkiem izklīstot, pie manis pienāca kāds sirms vīrs un sacīja: “Vēl tikai piecpadsmit, divdesmit gadu, un tad viss.” Grūti bija viņam ko iebilst, jo ir tik acīmredzami — represēto, leģionāru un nacionālo partizānu paaudze pēc šiem gadiem būs aizgājusi un mēs būsim palikuši tukšā — morāli un garīgi. Iespējams, ka mēs būsim sasnieguši valsts politisko ilgu galamērķi — gan ES, gan arī NATO, bet vēl vairāk iespējams —būsim kļuvuši par pašapmierinātiem mietpilsoņiem un rātniem Rietumu labumu patērētājiem, nepārejošās vērtības iemainījuši pret pārejošām ērtībām.

Vai tiešām? Cerēsim, ka ne. Vai ir kāds iemesls šādai cerībai? Jā, ir. Kad leģionāru gājiens devās pie Mūžīgās uguns, pie pašām kāpnēm mūs sagaidīja abās pusēs stāvošu jauniešu rindas. Viņu nebija daudz, katrā pusē labi ja ducis. Katrā no tām bija viens ar Latvijas karogu, un viņi, mūs sagaidot, dziedāja himnu. Tātad — ir. Ne daudz, bet ir, tie, kuri gan nav dzimuši kā karagūstekņi “varen plašajā”, bet kuriem tomēr sāp savai Dzimtenei nodarītās pārestības, kuru gods ir viņas gods, kuras varoņi ir viņiem piederīgi. Paldies šiem jauniešiem, bet vēl jo vairāk — viņu vecākiem, vecvecākiem un citiem labiem cilvēkiem, kuri viņus tā audzinājuši.

Šābrīža uzdevums ir iegūt atbildi uz grūto jautājumu — kā nodot viņiem un ne tikai viņiem, bet arī nākamajām paaudzēm tās nepārejošās atziņas un vērtības, kuras tika gūtas piedzīvotajās deportācijas šausmās? Tas ir saistīts ar visnotaļ šodienīgu jautājumu — kā neiztirgot savu jau grīļojošos nacionālo lepnumu politiskos kompromisos un globālās aktualitātēs? Kā neļaut tam izčākstēt ikdienas depresīvajā cīņā par izdzīvošanu?

Vispirms — šīs vērtības ir jāapzina, jāsakoncentrē, jāaktualizē. Kā to var izdarīt ar piecdesmit gadu vecām sāpēm? Sāpes vispār nevar izteikt vārdos, kur nu vēl pieredzētās šausmas un pazemojumus! Un tomēr — pat tā nelielā daļa, ko ir iespējams pateikt, ir tilts uz prātu un uz sirdi. Pārējo paveiks Dievs un paša sirdsapziņa.

Šodien ir svarīga jūsu liecība — par to, kas tika nodarīts mūsu tautai, tās cieņai un godam, tās pašapziņai. Tā ir viena no smagākajām mūsu tautas traģēdijām, ja ne pati smagākā, kuras sekas jūtam vēl šodien un jutīsim vēl ilgi.

Lietojot marksistisko frazeoloģiju, tas bija lēcienveida regress — apejot feodālo formāciju, deportētie 20. gs. vidū piepeši izrādījās vienā rāvienā iesviesti atpakaļ verdzības iekārtā3, kamēr pārējie kavējās padomju dzimtbūšanā, nezinot, kad pienāks viņu kārta. Tauta sastinga šausmās, bailes paralizēja cilvēkus, jo šķita — daudzviet notikušajā varmācībā nebija iespējams saskatīt cilvēciski saprātīgu loģiku. Nevar noliegt — saprātīga tā nebija. Ekonomisti ir aprēķinājuši, ka, neskatoties uz lēto darbaspēku un paveikto milzu darbu, visa Gulaga sistēma kopumā, kurai katra deportācija piegādāja aizvien jaunus vergu tūkstošus, PSRS nesa vienīgi zaudējumus. Bet sava loģika tur bija, tikai — dēmoniska loģika. Sistēmai bija svarīgi cilvēkus ne vien iznīcināt fiziski, bet tos izraut arī no Dzimtenes, viņu vietā iesūtot tūkstošiem citu, kurus tagad sev par pazemojumu un pretrunā ar starptautiskajām tiesībām lielvalstu spiediena dēļ esam spiesti naturalizēt. Nez vai citas tautas — angļi, franči, poļi, ebreji — būtu ar mieru savā zemē pēc līdzīgas loģikas uzņemt simtiem tūkstošiem nacistu un viņiem sekojošo civilokupantu, piedāvājot tiem savas valsts pilsonību. Kā redzam, runājot K. Marksa vārdiem, komunisma rēgs joprojām klīst pa Eiropu.

Bet ar to dēmoniskajai loģikai bija daudz par maz. Vajadzēja nevis vienkārši iznīcināt simtiem tūkstošiem savu reālo un iespējamo pretinieku, bet vajadzēja iznīcināt pašu cilvēcību. To nevar iznīdēt, tikai fiziski nogalinot savus pretiniekus. Ar to ir daudz par maz. Vispirms cilvēcību vajag iznīcināt pašos slepkavās, lai viņi šo necilvēcību nestu visur, kur vien ietu. Tāpēc, no vienas puses, čekistiem tika dota un stimulēta visatļautība — izturēties pret arestētajiem ciniski, tīši pazemojoši, ņirgāties par tiem. Tā nebija nejaušība, bet sistēma pašas cilvēcības iznīdēšanai. Tāpēc ieslodzītajiem bija piešķirti numuri, nevis vārdi, tāpēc viņus izsūtīja lopu, ne cita veida vagonos; tos neturēja pat darbaspēka vērtībā. Bet, no otras puses, lai paši čekisti nezaudētu revolucionārās sirdsapziņas modrību, arī viņi tika turēti nāves bailēs, laiku pa laikam pēc gadījuma metodes kādu represējot, deportējot, atšaujot. Augstākas priekšniecības visatļautība un pazemojošas bailes arī viņus ieslēdza nāves spīlēs.

Pārdomājot to dienu notikumus, pirmā atziņa ir — pārdzīvoto šausmu un izmisuma atmiņas ir grūtas un neiespējami smagas. Vēl neciešamākas ir atmiņas par pieredzētajiem pazemojumiem. Bet tas ne tuvu nav viss deportācijas mantojums. Apraudāt zaudēto ir tikai viena daļa. Otra — svarīgākā — ir atcerēties, uzskaitīt to, ko sistēma nespēja paveikt. Tie, kuri izdzīvoja, atgriezās Latvijā. Deportācijas uz laiku izrāva viņus no Latvijas, bet nespēja izraut Latviju no viņiem. Sistēma nespēja salauzt brīvības alkas un Dzimtenes mīlestību.

Tas, kas mani pārsteidz ikreiz, kad esmu Okupācijas muzejā, ir eksponāti, kas liecina, ka deportētie mācījās ne vien fiziski izdzīvot, bet šīs antipasaules apstākļos arī radīt. Pavisam nedaudz no radītā ir saglabājies pēc biežajām kratīšanām, bet svarīgs ir pats jaunrades fakts neiespējamos apstākļos. Cilvēki tur rakstīja — ne tikai vēstules, par kurām nezināja, vai tās būs iespējams nosūtīt un saņemt, bet sacerēja arī dzejoļus un zīmēja. Ne tikai uz papīra driskām un strēmelēm. Anticivilizācijā, antipasaulē, uz kuru viņi tika izsūtīti, nebija vietas elementārākajām cilvēciskām lietām — papīram, zīmulim, otai. Tāpēc tika zīmēts uz bērza tāss, bet literārie darbi rakstīti uz audekla lupatiņām. Tā bija arī vieglāk tos slēpt no biežajām kratīšanām. Tādējādi patiesi apliecinās Kristus vārdi, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien. Cilvēki izlietoja spēkus, piepūlēja smadzenes, iztēli, lai radītu lietas, kas fiziskajā izdzīvošanā bija nederīgas,

turklāt — tās vēl pakļāva viņus papildu briesmām gadījumā, ja tās tiktu atrastas. Pats garīgās jaunrades fakts parāda ne tikai pretestību padomju ideoloģijai vien, bet arī pasargātu, koptu spēju to realizēt. Kāds mūziķis bija darinājis nelielas “klusās klavieres”, lai nezaudētu savu pianista prasmi. Sistēma nespēja salauzt cilvēka garu.

Kāda no manas draudzes loceklēm nesen muzejā nodeva savas mātes Jaunderību un ikoniņu, kuru viņa brīnumainā kārtā bija spējusi saglabāt cauri izsūtījuma gadiem. No Rešetu nometnes mācītājs E. Rumba saviem radiniekiem rakstīja: “Es strādāju savā arodā.” Sistēma nespēja salauzt kristīgo ticību.

Šīs ir tās trīs lielās vērtības, kuras ir vērts nodot tālāk nākamajām paaudzēm — Dzimtenes un brīvības mīlestību, jaunrades garu un kristīgo ticību.

Lai šo pieredzi varētu nodot tālāk, tā ir jāsavāc un jāsakoncentrē — no savas atmiņas un dvēseles dziļumiem. Vārds “represētais” vien jau izaicina savu ciešanu pieredzi savākt vienkopus, to saspiest, sapresēt gribas un gara, prāta un sirdsapziņas vienībā. Tas nozīmē iekšēju darbu — to uzmeklēt un pārdomāt, kādu attieksmi pret notikušo ieņemt, kā to izvērtēt.

Mans dvēseļkopšanas pasniedzējs mums, saviem studentiem, reiz stāstīja šādu atgadījumu. Tikko izvarota sieviete iecirknī mierīgi atbildēja uz policista jautājumiem. Policists viņai jautāja: “Kā pēc visa notikušā jūs varat būt tik mierīga un pašapziņas pilna?” Viņa, galvu lepni pacēlusi, sacīja: “Es taču neļaušu šīm dažām minūtēm ar šo neģēli mainīt visu manu dzīvi!” Jautājums studentiem bija: kas viņa ir — upuris vai varonis? Upuris ir tas, kurš pēc pārdzīvotās krīzes nespēj atrast un mobilizēt spēkus, lai tiktu tai pāri. Varonis ir tas, kuram ir šī spēja, kaut arī tā prasa daudz, ļoti daudz. Salūzt vai pacelties pāri? Palikt dubļos vai piecelties? Tas nenozīmē stoisku vienaldzību pret notikušo, gluži pretēji — lielu dvēseles cīņu, kas beidzas ar uzvaru pār pazemojumu, kaunu un pāridarījumu.

Tas, ka 25. marts bija varmācība, nevienam šaubas nerada. Jautājums ir par to, kas esam mēs paši — vienkārši cietušie, kas kaut kā ir izķepurojušies un tagad nemitamies apraudāt paši sevi, vai tie, kas ar ticību, sirdsapziņas un gara spēku esam tikuši pāri, neļaujot tam tālāk gandēt mūsu dzīvi un nākotni? Minētā sieviete varbūt ieguva vairāk dvēseles spēka, nekā viņai bija sākumā, kaut arī neapšaubāmi — viņa nekad nevēlējās to iegūt tādā veidā.

Jā, deportētajiem tās nebija dažas minūtes kā minētajai sievietei, bet gadi — mazākais, desmit, piecpadsmit, dažiem divdesmit pieci, bet mums pārējiem — desmitiem gadu “tautu cietumā”. Tomēr 1949. gadā vairs nebija kā 1941. gadā, kad mēs bijām “nevainīgi” padomju varas priekšā un tikām paņemti ar kailām rokām. 1949. gadā Padomija jau pazina leģionāru drosmi un jau dažus gadus kā bija iepazinusi partizānu un mežabrāļu sīkstumu un to atbalstītāju pašaizliedzību. Jau 1945., 1946. gadā izveidojās divas partizānu divīzijas. Pēc padomju datiem, deviņos partizānu kara gados no 1944. līdz 1953. gadam krituši un ievainoti 2 297 sarkanie4. Mūs kā tautu sodīja par pretestību. Tas nebija atsevišķu indivīdu privātkarš5, bet visas tautas pretestība. Latvijā bija vismaz 201 nacionālo partizānu darbības rajons6, kur ar čeku, “istrebiteļiem” un miliciju izcīnīja 15 727 kaujas7, neskaitot mazākas sadursmes. Vēl vairāk, ja ņem vērā, ka “tai laikā arī Lietuvā un Igaunijā bija sākuši darboties nacionālie partizāni, šī fronte neaprobežojās ar Latvijas teritoriju, bet viss apgabals no Narvas ziemeļos līdz Klaipēdas un Viļņas apgabalam veidoja vienu apvienotu cīņu apgabalu”.8 Ja pretpadomju cīņas Eiropā — 1956. gadā Ungārijā, 1968. gadā Čehoslovākijā u. c. — ilga dažas nedēļas vai ilgākais — dažus mēnešus, tad Latvijā — no desmit līdz divpadsmit gadiem. “Latviešu nacionālo partizānu darbība nodarīja padomju varai manāmus zaudējumus. Visas bruņotās pretestības laikā padomju aparāts funkcionēja tikai daļēji. Nacionālie partizāni diktēja padomju izpildkomitejām un sevišķi komunistu funkcionāriem uz vietām savus noteikumus. Padomju varas iestādes kopš 1945. gada nekur nejutās drošas.”9 Visvaldis Lāms savā 1971. gadā iznākušajā romānā rakstīja: “Pagastā bija uzbrukts padomju aktīvistiem, šauts uz partorgu, šur tur dedzis, citur gruzdēja. Mierīgi nebija nekur.”10 Profesors H. Strods ir aprēķinājis, ka kopējais partizānu un to atbalstītāju skaits sasniedz 40 00011. Viņš arī šādi vērtē partizānu cīņu globālo nozīmi: “Partizānu cīņa pret austrumu boļševismu bija Eiropas tautas cīņa par Eiropas civilizāciju tās austrumu pierobežā.”12

Tas ir, ar ko varam lepoties, par ko šodien varam lepni pacelt galvas — mēs piederam pie tautas, kuru nevarēja salauzt pasaulē stiprākā impērija — PSRS. Mēs piederam pie Brīvības cīnītāju, leģionāru, nacionālo partizānu un tiem sekojošo politisko un reliģisko disidentu, tātad — varoņu tautas, kas ir cīnījusies pret 20. gs. lielāko politisko ļaunumu — komunismu.

Tāpēc PSRS mūs arī adekvāti novērtēja pēc savas mērauklas — izsūtīja 13 000 ģimeņu13. Tas ir kaut kas cits un kaut kas vairāk nekā tikai liels daudzums indivīdu, jo tā bija tautas un mūsu sabiedrības iznīcināšana, sākot ar tās pamatšūniņu. Mēs tikām augsti novērtēti. Mūs vajadzēja sagraut kā nāciju, nevis tikai kā indivīdus. Šī vara nepagāja mums garām ar nicinājumu, bet vēl gadu desmitiem vēlāk tai nācās uzturēt un nodarbināt milzīgu spiegošanas un denuncēšanas aparātu, lai tikai uzraudzītu katru nepadomisku domu un darbu. Vai mēs paši sevi šodien novērtējam tik augstu? Vai šodien mūsos tas vēl ir — nacionālā lepnuma spīts un kristīgajā ticībā balstīts varonības gars?

Mēs esam izraudājuši savas asaras par zaudētajiem, ir pienācis laiks lepoties ar viņiem — viņi ir maksa par mūsu pretošanos, brīvības mīlestību, uzticību Dzimtenei. Viņu ir daudz, ļoti daudz — tik lielu maksu esam devuši par savām augstajām vērtībām. Atdodot savu dzīvību par tām pamatvērtībām, kas veido normālu, cilvēka cienīgu dzīvi, viņi paši ir kļuvuši par mūsu tautas un valsts augstu garīgu un morālu vērtību.

Bet tas nav viss, kas mums šodien jāiegūst. Šobrīd neatrodamies kādā piemiņas vietā, bet dievnamā. Tas mums notikušo liek skatīt arī no citas — Dieva un mūžības — perspektīvas. Tas mums — bez jau esošās piederības pie varonīgas pretestības tautas — atgādina arī vēl par kādu citu piederību, piederību pie Dieva tautas. To katrs iemantojam ar kristības brīdi. Vai šī piederība var mums sniegt gandarījumu un mierinājumu? Jā, noteikti var. Virs zemes un cilvēku vidū mums nekad nebūs nedz pilnīga miera, nedz drošības, nedz saskaņas. Bet Dievs, sūtīdams Kristu, sniedz mums ne vien varonības paraugu — izturēt neizturamas lietas, iespēt neiespējamo —, bet arī patiesu spēku to veikt. Kristū debesis ienāk pie mums. Dievs mums ne vien ir devis savus likumus, kā jēgpilni un saskanīgi dzīvot, bet devis mums arī savu Dēlu — kā visas patiesības un mīlestības iemiesojumu.

Šeit — dievnamā un dievkalpojumā — varam savas bēdas, sirds grūtības atstāt un mieru, patiesu mieru sirdij un dvēselei iemantot. Te tas ir, šeit tas tiek pasniegts — ik svētdienu — Vārdā un Sakramentā.

1 Levits E. Latvija padomju varā; grāmatā: Latvijas valsts atjaunošana, R., LU žurnāla “ Latvijas Vēsture” fonds, Latvijas ZA Baltijas stratēģisko pētījumu centrs, 1998., 50. lpp.
2 Turpat.

3 “Komunisti bija pagriezuši vēstures ratu atpakaļ.. Ar Sarkanās Armijas iebrukumu Latvijā latvieši zaudēja pilsoņu tiesības un brīvību rietumu demokrātijas izpratnē. Pat vēl lielākā mērā nekā cara patvaldības laikos.” Šilde Ā. Pretestības kustība Latvijā; grāmatā: Kalvāns A., red., Uz ežiņas galvu liku... Traģiskās partizānu cīņas Latvijas mežos pēckara gados, Nacionālo Daugavas Vanagu Latvijas Apvienība sadarbībā ar apgādu Daugava, R., 1993., 13. lpp.

4 Strods H. Latvijas nacionālo partizānu karš, 1944. — 1956., R., Preses Nams, 1996., 498. lpp.
5 “Viensētas atņemšana [zemniekam] nenozīmēja “privātīpašuma” atņemšanu marksistiskā žargonā, bet viņa personības rupju aizskārumu un viņa dabiskā dzīves sliekšņa nojaukšanu. Tādēļ arī latviešu zemnieki lielā skaitā pievienojās partizānu kustībai.” Šilde Ā. Pretestības kustība Latvijā; rakstu krājumā: Kalvāns A., red., Uz ežiņas galvu liku... Traģiskās partizānu cīņas Latvijas mežos pēckara gados, Nacionālo Daugavas Vanagu Latvijas Apvienība sadarbībā ar apgādu “ Daugava”, R., 1993., 13. lpp.
6 Turpat, 15. lpp.
7 No tām 16 lielas. Sk. Greizis D. Karš, par kuru klusēja, R., Solvita, 2001., 173. lpp.
 8 Strods H. Latvijas nacionālo partizānu karš. Dokumenti un materiāli. 1944.–1956., R., Preses Nams, 1999., 341. lpp.
9 Šilde Ā. Turpat, 11. lpp.
10 Lāms V. Jokdaris un lelle, Karogs, 1971., Nr. 5, 52. lpp.
11 Pēc citiem datiem — 70% no Latvijas iedzīvotājiem. Strods H. Latvijas nacionālo partizānu karš, 1944.–1956., R., Preses Nams, 1996., 562. lpp.
12 Turpat, 559. lpp.
13 Strods H. PSRS Valsts drošības ministrijas pilnīgi slepena Baltijas valstu iedzīvotāju izsūtīšanas operācija “Krasta banga” (“Priboj”), Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmata. Genocīda politika un prakse. 1999., R., Latvijas 50 gadu Okupācijas muzeja fonds, 167. lpp.

 (“Svētdienas Rīts”, 2001. gada 31. marts, Nr. 12 (1411); “Ceļa Biedrs”, 2001. gada maijs-jūnijs, Nr. 5 (451))

Lūgšana

Pateicamies, Tēvs, ka devi spēku izturēt...

atgriezties
uz "Noziegumi pret cilvēci" galveno lapu