Par varoņu un varonības godināšanu

(Veltīju savam vectēvam — 19. divīzijas kapteinim Kārlim Grīnertam)

 Varonības valstiskā nepieciešamība

  “Iesākumā..” — ar šādiem vārdiem sākas Svētie Raksti. Sākums ir svarīgs ikvienā nopietnā pasākumā, jo — kāds sākums, tāds turpinājums. Svēto Rakstu Vecās Derības teksts liecina: “Iesākumā Dievs..”(1. Moz.1, 1); arī Jaunajā Derībā: “Iesākumā bija Vārds .. un Vārds bija Dievs” (Jņ. 1, 1).

Domājot par mūsu valsts pirmsākumiem, paši sev varam uzdot kontroljautājumu: “Kas bija mūsu valsts iesākumā?” Uz to mums nebūs grūti atbildēt — neatkarības pasludināšana un tai sekojošās Brīvības cīņas, lai to aizstāvētu. Bija daudzi, kuri par to cīnījās, kam Latvija bija augsta, ļoti augsta vērtība un kuri tās dēļ sevi netaupīja.

Viņi, šie varoņi, ir mūsu valsts iesākums. Uz viņiem mēs skatāmies kā uz savu valstisko un morālo etalonu, jo viņu gara spēkā un veikumā saredzam savas valsts garīgo kapitālu. Mūsu — kā valsts un tautas — pašapziņai ir ārkārtīgi svarīgi, ka mūsu valsts netapa kaut kādu politiski diplomātisku manipulāciju rezultātā, bet ka tā tika izkarota. Par to tika maksāta augsta, ļoti augsta cena. Daudzi zaudēja savu iedzīvi, mājas, citi — ©ģimeni, vēl citi — atgriezās uz mūžu sakropļoti, vēl daudzi — neatgriezās vispār, jo par mūsu valsti samaksāja visaugstāko cenu. Tāpēc mūsu senči savu valsti arī cienīja un mīlēja — atbilstoši tam, ko viņi kā tauta bija upurējuši, lai to iegūtu. Viņi par valsti bija upurējuši savu dzīvību, tāpēc arī to mīlēja tikpat stipri — kā savu dzīvi un dzīvību.

Mūsu vecvectēvi Latviju izkaroja un atkaroja gadsimteņa sākumā. Mūsu vectēviem par to vēlreiz nācās cīnīties gadsimteņa vidū. Mums par to ir jāstāv šodien, un mūsu dēliem to vajadzēs darīt rīt. Ja mūsu iesākums ir rodams varonībā, tad arī turpinājums nedrīkst būt savādāks. Tāpēc ir svarīgi šo varonības stafeti uzturēt dzīvu. Un to var tikai tādā gadījumā, ja aizstāvamās vērtības katrai nākamajai paaudzei ir tik svarīgas, ka tā grib un spēj tās aizstāvēt, ne vien prasmīgi patērēt. Ja nav vairs dzīvi ideāli un vērtības, kas attaisno mūsu eksistenci, tad par ko gan ir vērts cīnīties un, iespējams, — cīņā mirt? Ja nav par ko mirt, tad kā vārdā ir vērts dzīvot? Vai vienīgi tāpēc, lai uzturētu savu mietpilsonisko eksistenci? Dzīve var būt un gana bieži arī ir pazemojoši grūta, bet ir svarīgi saglabāt ideālus un varoņus, kas par tiem cīnījušies, piemiņu — tad ir cerība, un “cerība nepamet kaunā” (Rom. 5, 5).

 Varēšana kā varonības sākotne

 Latviešu valodā vārds “varonis” cēlies no vārda “vara”. Varonis ir tas, kuram ir vara pār sevi. Viņš var to, ko nevar citi.

Kad citu tautu priekšā gribam palepoties, tad rādām savus varētājus — tos, kuri ir spējuši kaut ko sasniegt zinātnē, mākslā, kultūrā, reliģijā. Viņi ir tie, kuriem ir jāpārvar liela “materiāla pretestība” — akmenī, kokā, audeklā, skaņā, krāsā utt., bet vispirms — pašiem sevī.

Tauta vislabāk ir pār-stāvēta savos varētājos, bet aiz-stāvēta — varoņos. Kā vieni, tā otri vienmēr ir konkrēti cilvēki, katrs ar savu dzīvi, iecerēm un problēmām. Visi viņi savulaik ir bijuši nerātni puišeļi, pusaudži, tad jaunekļi un vīri, kas veidojuši savu dzīvi, tie, kam veicās un neveicās — tāpat kā mums. Bet, kad mēs par viņiem runājam kā par mūsu valsts morālo un garīgo kapitālu, tad mums ir svarīgs viņu lielākais devums un izcilākais sniegums. Zināmā mērā viņi kļūst par mūsu pārstāvjiem — simboliem, kuru vērtība nemainās, kuri ir mūsu valstiski nozīmīgais pamatkapitāls. Viņi ir sastinguši savā miera stājā, mūsu brīvības godasardzē. Viņi attaisno mūsu  valsts un tautas eksistenci pasaules priekšā, kā arī mūsu un nākamo paaudžu priekšā.

Bet, no otras puses, viņi taču bija dzīvi cilvēki, tādi paši kā mēs. Un, kad vēlamies viņus saprast, tad viņu cilvēciskā puse mums kļūst interesanta un pievilcīga. Ir saistoši uzzināt viņu dzīves gaitas, bet dīvainā kārtā tas ne vienmēr sniedz atbildi uz mūsu slēptāko jautājumu — kur viņi ņēma spēku savam darbam, izturībai, varonībai, motivācijai, gribai? Ja viņi bija tikpat cilvēciski un parasti kā mēs, kur slēpjas viņu sasniegumu, izcilības un varēšanas avoti? Viņi taču nebija nekādi mītiski pārcilvēki, pasaku varoņi, bet vienkārši, dzīvi cilvēki.

Varoņu biogrāfiskā izpēte reti kad uzrāda dvēseles un gara izcīņas nianses, visbiežāk tās paliek “aiz kadra”. Bet skaidrs ir viens — viņi katrs sev piemītošā veidā pārvarēja savas cilvēciskās bailes, neizlēmību, neziņas un apmulsuma stingumu. Varonība nav nedz bravūra, nedz puiciskums, nedz urrāpatriotisms. Tas viss sabrūk kā kāršu namiņš grūtību vēju priekšā, jo ir noderīgi vienīgi tam, lai paplātītos.

Pirmā uzvara vienmēr un vienmēr no jauna ir — pār sevi. Karavīrs kā varētājs un tātad potenciāls varonis iesākas ar gribu un apņēmību cīnīties, vispirms — pret sevi, savu cilvēcisko vājumu visās tā izpausmēs un iespējās. Vienīgi tad, ja šī neredzamā cīņa ir uzvarēta (un uzvarēta katrreiz no jauna), tai var sekot uzvara militārā kaujā. Uzvara pār sevi ved pie uzvaras pār citiem un pār apstākļiem. Ne velti saka, ka cienīts tiek vienīgi stiprais, t. i., tas, kurš ir pratis pakļaut vispirms savu vājumu, laiskumu, slinkumu, neizdarību u. c., ko, attaisnojot savu gļēvumu un kuslumu, dēvējam par cilvēcisku2, faktiski — pārlieku cilvēcisku. Šķēršļi varonim ir pakāpieni uz sasniedzamo vai aizstāvamo vērtību, kamēr nevarīgajam, ne-varonim — nepārtraukta iespēja sevi aizbildināt un attaisnot, vainojot visu un visus.

Varonība un vadīšana

Varonis vienlaikus ir arī vadonis — vispirms morālā nozīmē un tāpēc bieži vien arī — militārā. Viņš ir pirmais tur, kur pirmā vēl nav — kur ir visgrūtāk un visbīstamāk. Viņš ir tas, uz kuru pārējie var atskatīties un sev sacīt: “Ja viņš var, tad arī es!” Tas attiecīgajā brīdī liek saņemties un sasparoties arī citiem, jo nu viņiem ir paraugs — “ir iespējams!”.

Varētu domāt, kāpēc varonim tiek izrādīta ilgstoša un publiska cieņa un apbrīna par kāda īsa brīža veikumu? Taču tam ir dziļāka jēga. Reiz īsā kolosālā dvēseles, gara, prāta un fizisko spēku saspringuma brīdī veiktais varonim pašam uzliek pienākumu visa mūža garumā — morāli neatkrist zemāk par reiz sasniegto. Varonis, pats neapzinādamies un negribēdams, ir uzņēmies šo pienākumu, atbildības nastu  — būt vienmēr varonim un tātad arī morālam vadonim savējiem un savai tautai. Tāpēc visbiežāk viņiem ir vairāk par vienu militāro apbalvojumu.

Bet ne tikai cieņa un apbrīna vien sagaida varoni. Varonis ir arī neērts vispārējai mietpilsonībai, kurai viņš ir bijis vajadzīgs tikai uz noteiktu kritisku brīdi, lai paglābtu tās fizisko eksistenci, un par kuru tā cenšas atpirkties ar ikgadējiem svētkiem. Viņš ar savu eksistenci vien apsūdz ikvienu kuslo un gļēvo, kurš savas dvēseles dziļumos ir izšķīries par tādu palikt, lai netraucēti varētu turpināt savu neīsto, nevarīgo dzīvīti, nevis sekotu varoņa un varonības grūtajam ceļam.

Mūsdienās vairāk nekā jebkad tiek uzrādīta nepieciešamība nevis pēc mirkļa varonības, kā tas notiek kaujas apstākļos, bet pēc sīkstas izturības jebkuru morāli samaļošajā Latvijas ikdienā, kurā saskatāma pamatvērtību izmiršana.

Komandierim ne vienmēr šodien ir viegli atbildēt jauniesauktajam, kāpēc viņam vajag dienēt, par ko briesmu gadījumā riskēt ar savu dzīvību un, iespējams, pat mirt. Gandrīz vai katru dienu mēs dzirdam par skandāliem, kas liecina par morālu degradāciju visos vadības līmeņos. Tie vairs nevienu nepārsteidz.

Tikpat skaidrs ir arī tas, ka šādas autoritātes negribēs un arī nespēs aizstāvēt mūsu valsti, jo tās nespēj stāvēt pretim daudz mazākam kārdinājuma, ambīciju, intrigu u. c. spēkiem.

Par ko tad cīnīties? Vai par to, lai politiskā elite varētu turpināt savu komfortablo eksistenci? Latvijas armijas karavīra atbilde ir: “Gods kalpot Latvijai.” Latvijai, nevis vienai vai otrai ātri aizejošajai vairākuma vai mazākuma koalīcijai, kuras vairs sen nepārstāv savu tautu un tās intereses, bet gan vienīgi pašas savējās. Latvijas armijai ir jāaizstāv sava Dzimtene, Dieva mums dotā Latvija, abstrahējoties no tā, kas un kādi tajā valda — nāk un iet. Redzot valdošās elites stāju, tas patiesi nav viegls morāls uzdevums.

Mozus Vecās Derības tautu izveda no verdzības zemes Ēģiptes. Līdz Apsolītajai brīvības un pārticības zemei bija tikai dažu mēnešu garš ceļš. Lai viņa šajā zemē varētu ieiet kā brīva tauta, Mozus israēliešus vispirms veda uz Sinaja kalnu, kur tie saņēma cilvēka cienīgas, nevis verdziskas, dzīves noteikumus, instrukcijas brīvībai — desmit baušļus. Bet, arī tos saņēmuši un sajūsmas brīdī solījušies tos pildīt, viņi atkrita aizvien no jauna, jo savās dvēselēs joprojām palika tikai vergi — vispirms jau savu kārību, ambīciju un baiļu vergi. Viņiem bija bail ieiet Apsolītajā zemē, jo to vajadzēja ieņemt ar spēku, kura viņiem trūka, vispirms jau — spēka pārvarēt pašiem sevi. Tāpēc viņiem vajadzēja maldīties pa tuksnesi vēl četrdesmit gadu, kamēr vecā paaudze izmira un uzauga jauna — tāda, kas nepazina verdziskumu un bija rūdīta tuksneša skarbajos apstākļos. Tikai viņi bija spējīgi ieiet, un viņiem arī tika atļauts ieiet Apsolītajā brīvības zemē.

Drīz būs pagājuši desmit gadi kopš Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas. Vai tiešām mums kā tautai un valstij vēl trīsdesmit ir vajadzīgi līdz brīvībai? Šodiena gandrīz nepārprotami apliecina, ka mēs, tāpat kā Vecās Derības tauta, esam izvēlējušies garo apkārtceļu tur, kur varējām iet taisni. Atliek vienīgi cerēt, ka līdzīgi tam, kā Dievs neatstāja savu tautu tuksneša ceļos, Viņš neatstās arī mūsējo.

Varoņu kults, tos pieminot un cildinot, zināmā mērā — “kanonizēšana” (padarīšana par morālu etalonu), nav vajadzīga tikai nākamajai paaudzei vien; ir jāsaprot, ka mirušajiem tas jau ir vienalga. Bet, ja mēs godināsim iepriekšējo paaudžu ideālus par Latvijas valsti un tās brīvību un varoņus, tad nākamās paaudzes godinās mūsu paaudzes varoņus. Mēs kā paaudze kopumā esam ieinteresēti varonības godināšanā. Svarīgi ir šo stafeti uzturēt un nodot tālāk. Ja kādam nāksies nolikt savu galvu par Latviju, viņam būs iepriekšējs mierinājums, ka tas ir nozīmīgi ne vien viņa sirdsapziņas un Dieva priekšā, bet ka nākamās paaudzes viņa paveikto teiks un cildinās. Un tas ir svarīgi.

 Varonības kristīgie avoti

 Varonība ir kaut kas daudz vairāk nekā tikai spīts un kritiska brīža iecirtīgi sakāpināta pašcieņa un pašlepnums, kas neļauj piekāpties un padoties. Varonība nav arī autogēnais treniņš vai pašsuģestija, bet pieeja citiem, ikdienā parasti maz ievērotiem resursiem — sevī, tautā un Dievā. Kā tos atrast?

Mums tas ir jāvaicā sev aizvien no jauna, kaut arī mūsu senči to zināja kā pašu par sevi saprotamu. Jā, mēs zinām — viņi bija saņēmuši citu audzināšanu un skolu, kas deva tādu mugurkaulu, kādu mēs šodien varam vienīgi apskaust.

Mūsdienās vēl daudzos Latvijas dievnamos var redzēt piemiņas plāksnes — “Pasaules karā un Brīvības cīņās kritušajiem draudzes dēliem” — ar citātu no Jāņa evaņģēlija: “Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem.” (15, 13) Šie tautas dēli nāca no draudzes skolām un no pašām draudzēm. Tur mācīja šīs lietas, kamēr mēs — nākam no oktobrēniem, padomju pionieru nometnēm, komjaunatnes un viens otrs — arī no kompartijas sanāksmēm un darbaļaužu demonstrācijām. Tur mācīja kaut ko pavisam citu. Pārāk lielas ir šīs atšķirības, lai tām nebūtu nopietnu un ilgstošu seku.

Svētajos Rakstos ir teikts: “Pieminiet savus vadītājus.” (Ebr. 13, 7) Šie vārdi ir sacīti nevis kā laba iespēja, bet kā pavēle, jo Svēto Rakstu autors — Dievs zina, cik mums tas ir vajadzīgi — redzēt tieši cilvēkā atmirdzam daļu no Viņa spēka.

Svētie Raksti ir pilni ar varonības ainām, patiesībā sakot — tie daudz un dažādi atspoguļo Dieva cīņu pret ļaunumu. Vispirms par Svēto Rakstu izcilāko karavīru — Kungu Kristu ir liecināts: “Tamdēņ Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus.” (1. Jņ. 3, 8) Tāpēc arī Viņa aicinātie cilvēki ir bijuši pilni apņēmības un drosmes, neskatoties uz savām cilvēciskajām šaubām un vājībām. (“Kas ar ticību valstis ir uzvarējuši.. pārvarējuši nespēku, karā stipri kļuvuši, svešus kara pulkus piespieduši bēgt.” (Ebr. 11, 33-34) Ne velti Svētie Raksti ir tik tieši, sacīdami: “Bet, ja jūs neticēsit, jūs nepastāvēsit!” (Jes. 7, 9)

Bībele arī skaidri parāda, ka tautu likteņus ir noteikuši cilvēki, kuri bieži vien, paklausot Dieva aicinājumam, ir rīkojušies atšķirīgi vai pat pretēji grēcīgajam cilvēciskajam saprātam. Dāvida cīņa pret Goliātu kristietībā ir kļuvusi par hrestomātisku paraugu Dieva aicinājumā balstītā varonībā: “Tu nāc pie manis ar zobenu un šķēpu, un kaujas vāli, bet es eju tev pretī Tā Kunga Cebaota Vārdā, kas ir Israēla karapulku Dievs..” (1. Sam. 17, 45) Vēl vairāk, par šādu varoni ir sacīts: “Kā neredzamo redzēdams, viņš izturēja.” (Ebr. 11, 27) Visu to kopsavelkot, nav jābrīnās, ka karavadonis Velingtons ir sacījis: “Es labāk redzu pret sevi nākam veselu karapulku nekā vienu pārliecinātu protestantu.”

Svētie Raksti nav mitoloģija, un tāpēc tajos aprakstītie cilvēki nav vis iedomu vai pasaku tēli. Cilvēki, kuri reiz ir bijuši izcili karavadoņi, krīt grēkā, piemēram, Dāvids. (Ps. 51) Svētie Raksti necenšas viņus idealizēt, padarīt par tikumiskām shēmām. Tas būtu morāli vieglākais ceļš, bet arī tuvredzīgākais un galu galā — “lāča pakalpojums”.

Ja man par paraugu stādītais cilvēks ir bez trūkumiem, nepilnībām, kārdinājumiem, šaubām un problēmām — man nevilšus rodas jautājums: vai tad viņš maz ir cilvēks? Tad viņš nav arī varonis, jo viņam nav nekā, ko pārvarēt, tad viņš ir pārcilvēks, supermenis, kuru var apbrīnot, bet kurš nespēj būt man, cilvēkam, paraugs. Viņš nāk no citurienes, viņš ir pārāks par mani tikai kā savas — supermeņu — cilts pārstāvis.

No kurienes Svētajos Rakstos aprakstītie varoņi smeļ savu spēku? Visgrūtākajos jautājumos, tādos kā šis, kristietis pēc padoma un palīdzības mēdz vispirms griezties pie paša Jēzus.

Mēs redzam Jēzu naktī pirms notiesāšanas un baisās krusta nāves, atrodoties Ģetzemanes dārzā. Tur Viņš “sāka skumt un baiļoties” (Mt. 26, 37), bija “nāves baiļu pārņemts” (Lk. 22, 44), un tad — pēc aresta — redzam Viņu nesatricināmi mierīgu Pilāta priekšā, apliecinot patiesību — “Tāpēc Es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību” (Jņ. 18, 37). Viņš būtu varējis izlocīties, atrunāties un izmantot to, ka Pilāts pret Viņu bija labvēlīgi noskaņots (Jņ. 18, 38). Bet Jēzus negrasījās pieņemt tādu žēlastību, kas pārvilktu svītru Viņa dievišķajam uzdevumam, no Romas prokuratora rokām. Viņš bija nesatricināms kā klints.

Kas Viņu tik ļoti pārvērta dažu stundu laikā? Atbildi izlasām Viņa sacītajā savam Debesu Tēvam vēl pirms aresta Ģetzemanes dārzā: “Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.” (Mt. 26, 39) Pēc cita evaņģēlija liecības: “Tomēr ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek!”(Lk. 22, 42)

Viņa cilvēciskā dvēsele un griba bijās līdz brīdim, kamēr Viņš pieņēma Dieva gribu kā savējo. Pēc tam Viņš bija pilns drosmes un apņēmības. Un atkal vājuma brīdī: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?” (Mt. 27, 46 ) — lai kā pēdējos tomēr uzticībā Dievam izsacītu vārdus: “Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās.” (Lk. 23, 46)

Varonība vispirms ir nesamierināšanās ar ļaunumu. M. Luters Vormsas reihstāgā sacīja visai kristietībai neaizmirstamus vārdus: “Te es stāvu, un citādi es nevaru.” Ja viņš būtu varējis dzīvot citādi, nepretojoties ļaunumam, ar to pašu viņš sevi būtu izglābis no smagām nepatikšanām un no riska nokļūt uz inkvizīcijas sārta, bet visu savu atlikušo mūžu, šķiet, būtu dedzis pats uz savas ticības sirdsapziņas sārta. Viņa milzīgā, pat gigantiskā varēšana balstījās nevarēšanā — nevarēšanā būt citādam, nespējā samierināties ar ļaunumu, nespējā nodot savu sirdsapziņu.

 Militārās pretošanās garīgās likumsakarības

 — Varonība ir sasliešanās pret jebkuru apspiešanu un ļaunumu, pretošanās patvaļai un agresijai, tomēr vienlaikus labi apzinoties, ka ne vienmēr ir iespējams militāri uzvarēt, bet vienmēr ir iespējams pretoties. Svarīgs ir pats pretestības fakts ļaunumam. Nav kauns salūzt zem pretinieka pārspēka, bet kauns ir salūzt savā pretestības gribā, tādējādi iekšēji pārstājot būt karavīram. Tā ir demobilizēšanās pēc pretinieka gribas, ne pēc sava komandiera pavēles. Morālā spēja izturēt un uzvarēt ir ceļš uz turpmāko militāro uzvaru, kad tai būs labvēlīgi ārējie apstākļi.

Kamēr vien kāda nacionālo partizānu nodaļa vai atsevišķi karavīri turpināja cīņas divpadsmit gadu (1944—1956) garajās pretestības cīņās pret padomju okupāciju, latviešu tauta nebija salauzta. Ķie daži cīnītāji pārstāvēja (neatkarīgi no reālās nespējas mainīt militāro spēku līdzsvaru) Latvijas pretestību. Pat ja viņu cīņas militāri nespēja ietekmēt politisko situāciju, šodien varam droši sacīt, ka morāli viņu upuris nebija veltīgs — viņi no jauna atsedza un mums, mūsu ienaidniekiem un visai pasaulei atgādināja mūsu tautas sākotni — varonību.2 To pašu varam sacīt arī par turpmāko politisko un reliģisko disidentu kustību. Mēs varam ar viņiem lepoties, pievienojot viņus mūsu tautas un valsts morālajam pamatkapitālam.

— Savas valsts visu resursu (militāro, saimniecisko, intelektuālo, garīgo) nepietiekamības dēņ mēs bieži tiekam kārdināti ar dažādiem kompromisa variantiem — arī principiālās lietās. Taču mums ir jāatceras patiesības un melu nesavienojamības likums: “Kas gaismai ir kopējs ar tumsību?”(2. Kor. 6, 14) Patiesība un labais, meli un ļaunums sastāv no dažādām substancēm, tāpēc starp tiem principā nav iespējamas nekādas vienošanās vai kompromisi. Ja un kad tas notiek, tas vienmēr galu galā izrādās esam noticis uz patiesības rēķina. Karā nav iespējama ienaidnieka integrācija vai asimilēšanās ar to. Tāpēc kompromiss patiesībai ir nāvējošs. To zina kompromisa mākslas meistari, sacīdami: “Ja nespēj sakaut ienaidnieku, apvienojies ar to.”

— Patiesībai, pēc Kristus apsolījuma, piemīt milzu atbrīvojošs spēks: “Jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus” (Jņ. 8, 32); “Kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība” (2. Kor. 3, 17). Ja būsim stipri iesakņoti Dievā, būsim neuzvarami: “Viņš jūs darīs stiprus līdz galam” (1. Kor. 1, 8); Kristus saka: “Pār Mani viņš [velns, ļaunums] gan nenieka nespēj” (Jņ. 14, 30); “Ja Dievs par mums, kas būs pret mums?” (Rom. 8, 31). Melu tumsai sabiezējot, pēc kontrasta likuma aizvien spilgtāk izceļas patiesības gaisma, lai arī cik niecīga tā būtu salīdzinājumā ar melu ārējo varenību un spēku. Meli, arī pieaugot spēkā, nekad nekļūs par patiesību, jo patiesība nav spēkā, bet spēks ir patiesībā. “Viens patiesības vārds spēj veselu tumsu apgāzt.” (A. Solžeņicins) Ticības, patiesības un drosmes priekšā ļaunums nav visuvarens. Patiesības un melu konflikts galu galā stiprina un norūda patiesību.

— Nevienam nav tiesību nepretoties meliem un ļaunumam, tās ir katra neatņemamas tiesības un pienākums. Neviens nestāv pāri tiem.

— ļaunumam ir jāstājas pretī — vienalga ar cik nelieliem resursiem un kādā veidā — kādi nu attiecīgajā brīdī un situācijā ir pieejami un kā vien iespējams. Pretestība ļaunumam izraisīs labo spēku konsolidāciju; nevajag kautrēties piesaistīt palīgā citus resursus, jo cīņā pret ļaunumu jābūt ieinteresētiem visiem saprātīgajiem un labas gribas cilvēkiem, tautām un valstīm.

— Lai spētu sekmīgi cīnīties pret ļaunumu, vispirms tas ir jāprot atpazīt, “lai sātans mūs nepieviltu, jo viņa nodomi mums labi zināmi” (2. Kor. 2, 10-11). Svētie Raksti māca to ieraudzīt dziļāk par tā ārēji varmācīgajām izpausmēm. Meli un ļaunums vispirms ir iekšējas dabas. Tie iesākas, iekārojot to, kas pašam (indivīdam, tautai, valstij utt.) nepieder, nepienākas. “No kurienes kari, no kurienes cīņas jūsu starpā? Vai ne no turienes, no kārībām, kas cīnās jūsu locekļos?” (Jēk. 4, 1) — “Jeb vai jums šķiet, ka Raksti velti saka: uz skaudību nesas tas gars, kas mūsos mājo” (Jēk. 4, 5), un gadījumā, ja nekas tam nepretojas, tas nekavējas pieteikt savas ambīcijas, tiesības un intereses. Tāpat kā no infekcijas slimības nevar atbrīvoties, nomainot apģērbu, arī no komunisma (faktiski — komu–nacisma3) ideoloģijas — nomainot tikai karogu un himnu. Vispirms vajag iztīrīt iekšējo cilvēku. Paša Jēzus tālaika reliģiski politiskajiem liekuļiem — farizejiem sacītajam Mateja atstāstījumā bijusi nepieciešama vesela nodaļa (Mt. 23).

— Var iznīdēt patiesības fizisko nesēju, bet nekad ne patiesību pašu. Patiesība ir neuzvarama principā, jo tā ir no Dieva.

— Ir būtiski pazīt ļaunuma un melu īsto dabu, nepaļauties ilūzijai — ja tas ilgstoši aktīvi neizpaužas, tad tas ir pārstājis būt ļaunums. Kara stāvoklis nav atkarīgs no ienaidnieka izturēšanās veida, bet no viņa būtības.

— ļaunums un meli nebeigsies līdz Pastarai tiesai, kad tie tiks iznīdēti pilnīgi (Jņ. atkl. 19, 20 tēlaini tas aprakstīts šādi: “Bet zvēru sagūstīja un līdz ar viņu arī viltus pravieti.. Tos abus iemeta dzīvus degošā sēra uguns jūrā”) ar visiem to konkrētajiem garīgajiem, politiskajiem, ekonomiskajiem, ideoloģiskajiem, militārajiem u. c. iemiesojumiem. Bet līdz tam laikam ir nopietni jārēķinās ar neizbēgamību tādā pašā veidā stāties pretī ļaunumam. Kamēr pastāvēs ļaunums, nedrīkst beigties gatavība pret to cīnīties — vienalga kādā formā tas arī nāktu mums priekšā.

— Neļauties iebiedēties no mūsu valstij un tautai nelabvēlīgiem apstākļiem, atceroties to, ka tie Latvijas vēsturē reti kad ir bijuši mums labvēlīgi, bet tas mūs nav atturējis no brīvības alkām. Ja mēs nepakļausimies apstākļiem, tad apstākļiem nāksies pakļauties mums. Tam ir nepieciešama varēšana un kādreiz — arī varonība, kas ir krīzes brīdī sakāpināta un realizēta varēšana.

Dievs, svētī Latviju! Gods kalpot Latvijai!

 2 Parafrāze par Nīčes izteikumu “cilvēciski, pārāk cilvēciski”.
2 Kā
fundamentāls pētījums te noteikti atzīmējams: Strods H. Latvijas Nacionālo Partizāņu karš 1944. — 1956., R., Preses Nams, 1996., 576 lpp. un to papildinošais dokumentu krājums: Strods H., Latvijas Nacionālo partizānu karš. Dokumenti un materiāli. 1944—1956, R., Preses Nams, 1999., 656 lpp. Vēl joprojām par maz mūsu literatūrā ir apcerēta šo cīņu morālā nozīme.

3 Ideoloģiskā
atšķirība starp komunismu un nacismu ir vienīgi tā, ka fašisms bija nacionālrasisms, kamēr komunisms bija sociālrasisms.
 
(“Svē
tdienas Rīts”, 1999. gada 13. novembris, Nr. 42 (1345);
20. novembris, Nr. 43 (1346))

 Lūgšana
Dievs,
sniedz aizvien no jauna mūsu tautai un valstij varoņus, kuri spēj veikt neiespējamo.

atgriezties
uz "Noziegumi pret cilvēci" galveno lapu