Patriotisma kristīgie pamati1

“Svētīga tā tauta, kam Tas Kungs ir par Dievu!” (Ps. 144, 15)

Kas ir patriotisms? Kādi ir Dzimtenes mīlestības garīgie pamati? Vai kristietis var būt patriots? Vai jēdziens “Tēvzeme” ir kristīgs? Vai uzskats, ka kristietim savas ticības dēļ obligāti ir jābūt pacifistam un kosmopolītam, ir pareizs? Šiem un citiem līdzīgiem jautājumiem ir veltītas šīs pārdomas.

 I. Patriotisma kā nacionālas ideoloģijas (idejiskuma) latviskā būtība

 Kas ir nacionāla ideoloģija?

Nepretendējot uz termina pilnību, kā darba definīciju varam pieņemt sekojošo: tā ir intelektuāli noformētu ideju un vērtību kopums, kas izsaka jau pastāvošu nacionālas pašapziņas kopību, identitāti. Tā, izteikta un izkopta, rezonējot šo identitāti veicina un kultivē.

Nācijas pašapziņa savā ziņā līdzinās augoša bērna pašapziņai. Ir kāds brīdis, kad bērns sevi sāk apzināties kā “es”, kā atsevišķu un sevišķu. Līdzīgi arī etniska vienība savā attīstībā piedzīvo brīdi, kad tā sevi apzinās kā kaut ko īpašu, kā lielu vērtību, kas ir jāuztur, jāizkopj un — nepieciešamības gadījumā — arī jāaizstāv.

Latvieši šobrīd jūtas neērti, tādi kā izbiedēti, alerģiski, dzirdot vārdu “nacionāla ideoloģija” savienojumu. Vārdam “ideoloģija” vēl joprojām ir stipra komunistiskās propagandas piegarša, jo tā ir bijusi vienīgā ideoloģijas alternatīva ilgus komunisma gadus, tāpēc jebkura ideoloģija vēl joprojām neapzināti tiek saistīta ar tām pašām asociācijām, kuras izsauca komunistiskā ideoloģija, proti — uzbāzīgu nekaunību, aprobežotību, neargumentētību, aklu pakļaušanos, sociālo konjunktūru, monstrozu kroplību, pazemojošu “smadzeņu skalošanu”, politiska balagāna spēlēšanu u. tml.

Savu negatīvo lomu diemžēl ir nospēlējis arī Kārņa Ulmaņa “Vadoņa” kults — tas ir viens no iemesliem, kāpēc mēs nevaram no pagātnes vienkārši pārņemt jau gatavus nacionālas ideoloģijas paraugus. Tautas pašapziņas identifikācija ar vienu vai dažu, pat izcilu, politiķu personālijām ir izrādījusies nopietna kļūda.

Mēģinājums nacionālo pašapziņu pamatot savulaik mākslīgi izdomātajā dievturības sistēmā tāpat ir izrādījies neveiksmīgs sava samākslotā rakstura un neīstuma dēļ. Noteiktās inteliģences aprindās tas ir izraisījis pat gluži pretēju efektu.

Vārdu “nacionālisms” savukārt ir degradējusi komunistiskā ideoloģija, iztēlojot to kā vienas nācijas pārākuma sludināšanu pār otru. Veselīgas nacionālas pašapziņas izkopšana un savas nacionālās un etniskās identitātes saglabāšana tika uzskatīta par ideoloģisku noziegumu pret pastāvošo režīmu un kā tāda arī vajāta. Tas ir atstājis nopietnas sekas, īpaši jaunajā paaudzē — vienaldzību pret savu nacionālo identitāti.

Šobrīd lielu ietekmi uz nacionālās identitātes praktisko pašapziņu atstāj mūsdienu straujie internacionalizācijas, masu komunikācijas, globalizācijas, mobilitātes un pieaugošās savstarpējās atkarības apstākļi ekonomikā, politikā, sociālajā u. c. jomās. Šie faktori vedina nacionālismu saredzēt gandrīz tikai kā izolacionismu, arhaismu, kam ir vairs vienīgi muzejiska vērtība.

Padomijas gados mēs bijām spiesti baidīties no savas nacionālās identitātes saglabāšanas, šobrīd mēs tiekam kārdināti no tās atteikties pārprasta “mūsdienīguma” vārdā. Mēs atkal baidāmies izskatīties dīvaini, nesaprasti u. tml. citu acīs, tātad — “kalpa” sindroms mūs vēl joprojām negrib atstāt.

Nākas konstatēt, ka šobrīd Latvijā nav nopietnas valstiskas vai cita veida institūcijas (tajā skaitā diemžēl arī Baznīcas), kas atbalstītu un sistemātiski kultivētu nacionālās pašapziņas ilgtermiņa veidošanas programmas. Patlaban šis process galvenokārt norit pašplūsmē un visbiežāk tas ir pakļauts tikai spontāna entuziasma vadībai.

Pieredzot, ka starptautiskajās attiecībās liela loma ir kopējam priekšstatam par to, kas un kādi mēs kā tauta un valsts esam, beidzot esam nonākuši pie atziņas par nepieciešamību veidot “Latvijas tēlu” ārzemēs kā diplomātisku preci (vārda neitrālajā nozīmē).

Šāda ideju un vērtību sistēma ir vajadzīga arī savai iekšējai, pašmāju, lietošanai.

Šī atziņa liek mums meklēt atbildes uz šādiem retoriskiem jautājumiem:

1. Kurš to darīs, ja ne mēs paši? Un ir pavisam skaidrs, ka neviens cits mūsu vietā to nedarīs un arī nav ieinteresēts to darīt. Kā jebkuram indivīdam, arī katrai tautai pašai ir jārūpējas par savas identitātes uzturēšanu un apliecināšanu sev un citiem. Lai arī cik dīvaini tas izklausītos, padomju apspiestības gadi nacionālās identitātes apzināšanā un izturētgribas stiprināšanā savā ziņā bija ražīgāki. Mūsdienu latviešu inteliģence vēl nav spējusi izkristalizēt veselīgu, celsmīgu un gudru nacionālas ideoloģijas paradigmu.

2. Kad, ja ne tagad? Daudz kas jau ir nokavēts, bet daudz ko vēl var pagūt. Nacionālās apziņas atkopšanas un tālākizveides realitāte ir izrādījusies daudz grūtāks, sarežģītāks un ilglaicīgāks uzdevums nekā 20. gs. deviņdesmito gadu sākumā Atmodas pacēlumā kāds būtu varējis iedomāties.

Ir vienkārši uzdot šādus un līdzīgus neērtus un grūtus jautājumus, bet būtu tikai godīgi vaicāt: Vai Baznīcai ir ko piedāvāt savai tautai un valstij?

Jā, ir.

 II. Nacionālās ideoloģijas sakars ar kristīgo ticību. Kristīgais patriotisms

 Šis sakars ir biblisks. Ceturtajā bauslī teikts: “Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod.” (2. Moz. 20, 12) Dievs “licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu”. (Ap. d. 17,  26-27) Kristīgs nacionālisms ir kristīgs skatījums uz savu nacionālo identitāti kā Dieva dotu un tāpēc pieskaitāms ticības priekšpēdējām2 vērtībām, t. i., tām, no kurām nav atkarīga mūsu pestīšana, bet kuras mums kā ticīgiem cilvēkiem nevar un nedrīkst būt vienaldzīgas. Termins “kristīgais patriotisms” ir attaisnojams, jo kristietim mīlēt savu Dzimteni ir vēl par vienu iemeslu vairāk nekā neticīgajam — tā ir Dieva dāvana viņam!

III. Kristīgā patriotisma saturs — Māju un Dzimtenes mīlestība

 Vienīgi Dievs ir omniprezents, visurklātesošs, savukārt cilvēks — tikai lokālprezents, t. i., mēs dzīvojam kā laika un telpas ierobežotas būtnes, mēs esam un dzīvojam tikai šeit un tagad; visa mūsu eksistence ir balstīta šajā vienkāršajā faktā. Mēs visi dzīvojam kādā vietā, aizņemam kādu vietu, piepildām to, meklējam savu vietu dzīvē (tiešā un pārnestā nozīmē) un zem saules (vēsturiski esam piedzīvojuši, ka kādiem citiem, citai tautai piepeši ievajagas mūsu vietu un mēs tiekam pār-vietoti). Ierobežotība laikā un telpā rada neatgriezeniskumu, mūsu rīcība ir galīga, neatkārtojama, atbildību radoša un pieprasoša. Tieši šī mūsu ierobežotība, kas mums palaikam šķiet esam slogs, patiesībā ir Dieva dāvana. Tas mūsu dzīvei piešķir noteiktību, jēgu, izbeidz tukšas un abstraktas runas par mums kā par kaut ko un kaut kur, lokalizējot un piesaistot noteiktai telpai un laikam (piemēram, adrese3), padarot mūs par konkrētiem cilvēkiem. Tāpēc Dieva priekšā mēs esam atbildīgi par to, kā šīs dāvanas konkrētajā telpā un laikā lietojam.

Mēs un Dieva mums uzticētā telpa un laiks esam saistīti ar redzamām un neredzamām saitēm tāpat kā mūsu ikviena mūžs mums uzticētajā konkrētajā teritorijā — Mājās un zemē — Dzimtenē.

Mēs visi ienākam pasaulē kādā noteiktā vietā — Mājās. Tā ir pirmā vieta, kurā mēs tiekam sagaidīti un aprūpēti. Tā ir visintīmākā vieta, jo veido un uztur mūs. Mājas nav tikai vieta, kur atgriezties pēc grūtas darba dienas, lai pārgulētu. Mājas ir kaut kas daudz vairāk nekā tikai viesnīca, miteklis, mājoklis, patveršanās vieta, kaut arī tā pilda visas šīs un vēl daudzas citas derīgas funkcijas. Mājas ir vieta, kuras mēs padarām par savu vispersoniskākajā nozīmē ar Dieva mums doto spēju — apdzīvot. Mājas uztur mūs, savukārt mēs — Mājas. Mēs saderam kopā, dzīvojam vienu dzīvi. Mājas ir kā akumulators — mēs tās uzlādējam ar savām rūpēm, sirsnību, mīlestību, bet tās mums to visu nepieciešamības gadījumā atdod atpakaļ. Ne velti mēdz sacīt: “Mājās pat sienas palīdz.”

Bet Mājas pastāv lielākā kopībā — Dzimtenē, kas ir savējo un savējības vienība. Daudzas lietas var iet un nākt, bet Dzimtenes fakts manā dzīvē ir kaut kas neizdzēšams un neatņemams. Tā vienmēr ir primāra attiecībā pret mani. Es piedzimu, tā jau bija. Es aiziešu, tā vēl būs. Dzimtene ir īpaša vieta4 priekš manis, jo tā mani veido — te un vienīgi te ir manas saknes. Te esmu dzimis un audzis. Es nepiedzimu vispirms kā abstrakta cilvēciska būtne, kura vēlāk, socializācijas gaitā, ieguvusi savu nacionālo identitāti, bet gan ar pašu savas piedzimšanas faktu, brīdi un vietu es jau esmu vai nu latvietis, vai lietuvietis, vai igaunis. Te mani senči (tāpēc Tēv-zeme; Mother-land, Vater-land, Patr-ia) ir dzīvojuši un apglabāti, te arī mani pašu (es ceru) apglabās. Pastarā dienā Kristus mani augšāmcels no Latvijas zemes. Svešā zemē ne vien savu dzīvi nodzīvot, bet arī tikt apglabātam ir vismaz nelaime.

Man kā kristietim un mācītājam dziļi iespiedies atmiņā kāds no manas draudzes locekļiem, kurš par savu, dēla, pienākumu uzskatīja atrast sava tēva atdusas vietu Sibīrijas nometnē, lai pārapbedītu viņu Dzimtenē. Diemžēl viņa kapa vietu nebija iespējams atrast, jo tēvs bija apglabāts kopējos kapos. Taču dēls no tās vietas pārveda smilšu sauju cerībā, ka vismaz kāds atoms no viņa tēva tajā būs, un guldīja to zemes klēpī Latvijā.

Garsija Markess savā romānā “Simts vientulības gadi” saka, ka neviens nav saistīts ar zemi, kamēr tajā nav apglabāts kāds no tuviniekiem. Vieta, kurā mītam, strādājam, kuru apdzīvojam, nav vienkārši morāli neitrāla teritorija. Tāpēc arī nav vienalga, kur atrodas cilvēka beidzamā atdusas vieta. Parasti un normāli ir atdusēties savā Dzimtenē, savas ģimenes kapos. Šajā gadsimtā daudziem mūsu tautas piederīgajiem šīs cilvēktiesības bija liegtas, jo viņi bieži vien atdusas neatzīmētās vietās un tādēļ arī bez viņiem pienācīgi izrādītas cilvēciskas cieņas. (Tādēļ no morāles viedokļa augsti ir vērtējamas ekspedīcijas uz bijušajām nometņu vietām, lai tur uzstādītu piemiņas krustus.)

Mēdz sacīt, ka ar mirušajiem nekaro, bet mēs esam pieredzējuši, ka okupanti ne vien nav kautrējušies ar saviem mirušajiem piepildīt, tātad faktiski — okupēt, mūsu kapavietas, bet pat, izmantojot mūsu aizgājēju kapakmeņus, nodzēsuši sev nevēlamos mūsu tautas varoņu vārdus no to kapu plāksnēm, kādreiz uzrakstot virsū savējos.

Jau minētā Dzimtenes primaritātes fakta dēņ es nekad arī nepāraugšu (intelektuāli, morāli, garīgi) to, jo tā ir vienmēr pirms manis — gan laika, gan vērtības nozīmē.

Tēvzeme ir vienmēr a priori5 dota, dāvāta, nekad tā nav a posteriori6 manis paša izvēlēta (tāpat kā citas manas būtiskas iezīmes, kuras man ir dāvātas ar pašu manis piedzimšanas faktu, — mūžs, vecāki, nacionālā piederība). Šis fakts mani noliek pateicības un atbildības stājā attiecībā pret manu Dzimteni. Tēvzemes kritērijs nav nedz estētisks, nedz vēsturisks, nedz kultūras fakts. Tāpat kā mans bērns man ir mīļš un labs tikai tāpēc, ka tas ir mans, tāpat arī mana Dzimtene man ir mīļa un laba tikai tāpēc, ka tā ir mana. Mana nevis privātīpašuma nozīmē, bet manas piederības tai un manas identitātes atrašanās tajā nozīmē. Nevis es esmu izvēlējies savu Tēvzemi, bet Dievs mūs ir izvēlējis vienu otram, tāpēc nevis “Ubi bene, ibi Patria” (tulk. no latīņu val.: kur labi, tur Dzimtene), bet “Ubi Patria, ibi bene “ (kur Dzimtene, tur ir labi), t. i., mana Tēvzeme nekad nav manas patvaņas vai patikas objekts. Tāpēc kristietība nav kosmopolītisms, kas nozīmētu atbrīvot cilvēku no nozīmīgas viņa cilvēcības daļas un liktu tam kļūt par klaidoni. (A. de Sent-Ekziperī darbā “Mazais princis” puķei liek jautāt: “Cilvēki? Nekad jau nevar zināt, kur viņus var atrast. Viņus dzenā vējš. Viņiem nav sakņu, un tas ir ļoti neērti.” [Izcēlums mans — G. K.])7 Kā koks, iestādīts zemē, saņem no tās spēku un atdod tai sevi, arī mēs — mana Dzimtene un es — uzturam viens otru. Kopš paša pirmā manas dzīves brīža tā man ir devusi sevi visu — ne vien fiziskas dāvanas nozīmē, bet daudzkārt vairāk — veidojot manu personību. Es neesmu nekas no nekurienes. Es esmu noteikta persona no noteiktas zemes, kura mani ir veidojusi un nemitas veidot un uzturēt par to, kas es esmu, tādēļ: “IR MANA DZIMTENE, TĀPĒC ES ESMU.”8

Es esmu tās organiska daļa, un tas nozīmē manu piederību tai ne vien tad, kad jāsaņem kaut kādi fiziski, morāli u. tml. labumi, bet daudzkārt vairāk tad, kad ir jādod, kad kaut kas ir jāupurē no sevis viņas dēņ. “Un Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā [pirmā cilvēces Dzimtene! — G.K.], lai viņš to koptu un sargātu.” (1. Moz. 2, 15) Ķis manis sargājošās klātbūtnes fakts pieprasa arī nerimstošu manu fizisko un garīgo klātbūtni manai Dzimtenei — piedaloties, esot līdzdalīgam visā, kas ar to notiek.

Kristīgā Baznīca ļaunuma eksistenci atzīst kā reālu, nevis iedomātu faktu, kā tādu, ar ko ir jācīnās visās tā izpausmēs. Par Kristu ir liecināts: “Tamdēņ Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus.” (1. Jņ. 3, 8) Ķai cīņai jābūt atbilstošai attiecīgajām ļaunuma izpausmēm, tāpēc: “Visi, kas ņem zobenu, no zobena aizies bojā.” (Mt. 26, 52)

Rakstnieks un kara lidotājs A. de Sent-Ekziperī, pamatojot savu nepieciešamību piedalīties cīņā pret fašismu (kaut arī vecuma cenza dēņ viņš būtu varējis to nedarīt), sacīja: “Kas es esmu, ja es nepiedalos? Lai es būtu, man ir jākņūst dalībniekam.”9 Un: “Lai es būtu, man ir jāuzņemas atbildība.”10

Mīlestības mērvienība ir upuris. Mēs identificējamies ar to, kā labā kaut ko no sevis upurējam. Tas mūsu savstarpējo saikni dara būtisku, personiski nozīmīgu, mēs vairs neesam bezkaislīgi novērotāji no malas, kas var savu vietu atstāt, tiklīdz situācija kņūst draudīga, bet gan būtiska tā daņa, piederīgi tai tik lielā mērā, cik nepieciešamības gadījumā varam par to atdot arī savu dzīvību: “Cilvēki ir ar mieru mirt par to, ar ko viņi dzīvo.”11

Grāmatā “Ziemas karš” lasām: “Tagad, kad iebruka krievi, somi tik ņoti identificējās ar [savu] zemi, ka viņi drīzāk mirtu, nekā zaudētu to.”12

Godbijīgajā un vienlaikus patiesa cildenuma pilnajā uzrunā — “Dievs, svētī Latviju!” — Kārlim Baumanim savulaik izdevās veiksmīgi apvienot kristīgu dievbijību ar patriotismu. Tā ir lūgšana (“Dievs, svētī..”) un ticības apgalvojums (“Dievs, svētī..”) vienlaikus. Tāpēc ir pašsaprotami, ka, izveidojoties Latvijas brīvvalstij, šī dziesma kļuva par Latvijas nacionālo himnu.

 IV. Patriotisms un nepilsoņu integrācija13

 Šobrīd viena no mūsu tautas izdzīvošanas problēmām ir mums politiski uzspiestā nelatviešu integrācija. Cittautiešu asimilēšana nav nekas jauns nedz mūsu, nedz citu tautu vēsturē. Svarīgi ir vienīgi saprast, kas ir tie leģitīmie iemesli, lai cittautietis varētu reāli kļūt par kādas citas tautas piederīgo. Pašsaprotamas prasības līdztekus politiskajai lojalitātei un valodas zināšanai — ar savu darbu un nepieciešamības gadījumā arī ar savu upuri kalpot šīs tautas labā.

Vecais Stenders, vācietis, Sunākstes draudzes mācītājs un pirmās latviešu ābeces autors, bez kura devuma pieminēšanas latviešu tautai neiztiek neviena nopietna latviešu kultūras vēstures grāmata, lūdza, lai uz viņa kapa tiktu rakstīts — Latvis. Mūsu pateicīgie senči to arī izdarīja, un līdz šim neviens vēl nav iedomājies apstrīdēt šī uzraksta pamatotību.

Diemžēl es nezinu sekojošā notikuma laiku, vietu, personvārdus.

Tie bija brīvprātīgie no dažādām valstīm, kas piedalījās brīvības cīņās par kādas citas zemes brīvību. Kaujas gaitā kāds no viņiem pakrita, nāvīgi ievainots. Daži viņa tuvākie biedri piesteidzās un, redzēdami, ka viņš noasiņo, jautāja viņam, kur viņu apglabāt, jo viņi bija no dažādām zemēm. Viņš atbildēja: “Manā Dzimtenē.” Viņi jautāja: “Kur?” — jo nezināja, no kurienes viņš nāk. “Šeit,” bija viņa beidzamais vārds. Un viņam bija taisnība.

Viņš atdeva savu dzīvību par šīs zemes brīvību un līdz ar to ieguva tiesības kļūt par tās pilsoni; savukārt šī zeme iemantoja privilēģiju, godu un svētu pienākumu — saņemt un apglabāt viņa miesas jau kā savas zemes sastāvdaļu. 

V. Mūsu tautas nesenā vēsture kā mūsu nacionālās identitātes avots

 Kristietība nav arī pacifisms, jo pirmais Dieva dotais uzdevums Ēdenes dārzā pirmajam cilvēkam bija — “Kopt un sargāt” (1. Moz. 2, 15) pirmo cilvēces Dzimteni —Ēdenes dārzu. Šis uzdevums nav ticis atcelts, bet ir ticis piepildīts kristīgajā taisnā kara14 mācībā. Tas nozīmē, ka kristiešiem ir tiesības un pienākums aizstāvēt savu Dieva viņiem dāvāto Dzimteni, stājoties pretī ikvienam, kas grib to atņemt vai apgānīt.

Brīvības cīņās mēs izkarojām un atkarojām savu zemi un gan sev, gan visai pasaulei apliecinājām savas tautas un valsts dzīvotgribu un spēju. Par to liecināja tūkstošiem mūsu un pretinieka kritušo izlietās asinis. To pašu neiespējamos apstākļos vēlreiz apliecināja Kurzemes cietokšņa un tai sekojošās, vēl joprojām nepietiekami apzinātās un mūsu vēsturisko un morālo identitāti veidojošās, divpadsmit gadu ilgās nacionālo partizānu cīņas.

Ja ir izlietas asinis, tas jau ir nopietni. Ne velti saka, ka neviena jūra un okeāns tā nešķir cilvēkus kā reiz izlietas asinis. Tās nepārprotami novelk robežu starp savējiem un svešajiem un neļauj piekrāpties un tikt piekrāptiem.

1991. gadā Dievs mums neapšaubāmi uzdāvināja mūsu valsts neatkarību. Mēs to neatkarojām. Mēs bijām bezspēcīgi pret 150 omoniešiem. Paldies Dievam, šoreiz izlieto asiņu bija maz, ļoti maz salīdzinājumā ar ieguvumu — ļaunuma impērijas sabrukumu. Bet šim faktam ir arī otra puse — izlieto asiņu bija tik maz, ka šķirtne starp savējiem un svešajiem bija neskaidra, izplūdusi.

Pēc Brīvības cīņām nevienam latvietim pat ļaunākajos murgos neienāktu prātā par Latvijas prezidentu un citiem valstvīriem ievēlēt, sacīsim, fon der Golcu vai Bermontu. Mēs gan to esam izdarījuši. No jauna attaisnojas ironiskā paruna, ka “tautai ir īsa atmiņa”: par saviem valdniekiem mēs esam ielikuši vai pieļāvuši, ka viņi tur ir, savus kādreizējos apspiedējus. Un šai un visām citām nekonsekvencēm ir un būs vēl ilgstošas sekas — nespēja pārvarēt pagātni un tātad nespēja gan morāli, gan garīgi tīriem ieiet nākotnē. Morālie rēķini ar pagātni vēl joprojām nav noslēgti.

Vaicāsim — kas notiek ar tautu, ja tai ir vēsturiska skleroze? Kas jau ir noticis un kas ar mums vēl notiks?

Ir derīgi pašiem sev atgādināt, ko vēsture liecina par okupantu ierasto rīcību ar ieņemto teritoriju:

1. Zemes izpostīšana. Bet arī izpostīta tā joprojām ir un paliek mana Dzimtene, mīlama ar līdzjūtīgu, žēlojošu mīlestību.

2. Iedzīvotāju deportācija. Bet, neskatoties uz deportāciju, izvestie turpina to mīlēt, zinādami, ka tā ir kaut kur tur un ka viņi pie pirmās iespējas tajā atgriezīsies. Tā bija Dzimtenes atņemtības un vienlaikus — arī Dzimtenes neatņemamības pieredze. Dzimtene vēl joprojām ir tur un vienlaikus manā sirdī, no kuras to neviens un nekas nevar izraut, jo man to ir dāvājis pats Dievs!

Bet bija vēl arī augstākas atziņas, kuras mūsu tauta šajā laikā apguva: cilvēki pēc grēkā krišanas ir “piemājotāji un svešinieki” Dieva priekšā. Tāpēc “mums šeit nav paliekamas pilsētas, bet mēs meklējam nākamo” (Ebr. 13, 14). Pat tad, ja mēs esam izraidīti no savām tēva mājām, Dzimtenes, mēs zinām — mums ir Debesu Tēva mājas, no kurām mūs neviens nevar izsūtīt, kuras apgānītājiem ir nepieejamas. “Mūsu piederība ir debesīs.” (Fil. 3, 20) Šis kristīgās ticības fakts ir bijis, ir un vienmēr būs mūsu mierinājums un iepriecinājums. Tā ir atziņa par Mūžīgo Tēvzemi, no kuras mūs neviens nevar izsūtīt, kuru nevar okupēt, apgānīt, kura nekad nezudīs.

3. Zemes pārkārtošana pēc jaunas kārtības, okupējot un kolonizējot, vienlaikus veicot masveida genocīdu pret vietējiem iedzīvotājiem, izpostot un mankurtizējot tās pašapziņu, iznīcinot tās dzīvo (inteliģences u. c. tautas sirdsapzinīgās daļas) un priekšmetisko atmiņu — iznīcinot bibliotēkas, slēdzot, likvidējot tautas identitāti uzturošas iestādes, nojaucot pieminekļus, uzstādot pieminekļus bendēm un spiežot viņu upuriem tos glorificēt, pārdēvējot ielas un pilsētas, mainot laika atskaites kārtību15 u. t. jpr., tiktāl, ka zemes izskats tiek pārvērsts līdz nepazīšanai, līdz pat tādam stāvoklim, ka pašu zeme gandrīz vai kļūst par ienaidnieci. Tā ir vairāk nekā tikai ņirgāšanās par šīs zemes iemītniekiem, tā ir viņu kā tautas iznīdēšana.

Šķiet, ka lieki būtu piebilst, ka komunistiskajā diktatūrā mūsu tauta ir pieredzējusi visus trīs šos izrīkošanās veidus.

VI. Deportāciju vieta un loma mūsu tautas identitātes apziņā

 Ik gadu divreiz pulcējamies pie Brīvības pieminekļa, lai pārdomātu to gadu baisos notikumus. Tās bija dienas, kad Latvija sastinga šausmās. Pēc šīm dienām Latvija nekad vairs nebūs līdzšinējā. Tā nebija viena no tām daudzajām dzīves skrambām, kādas katrs cilvēks un tauta neizbēgami iegūst savā dzīves gājumā. Tas bija cirtiens pašā saknē, lai pakļautu, demoralizētu un iebaidītu tautu, to pārvēršot par “tautas masām”. Parasti mēs mēdzam sacīt, ka visbriesmīgākais ir karš. Šis nebija karš, bet gan labi organizēts slaktiņš.

Nodarīto bezpersoniskā valodā var apkopot vienā vārdā — zaudējumi — materiāli, cilvēciski, morāli, garīgi utt. Varbūt kādreiz izdosies daudzmaz precīzi statistiski uzskaitīt zaudējumus skaitļu un finansu valodā, bet neviens, nekas un nekad nespēs to izteikt cilvēcisko vārdu un emociju valodā. Vai kāds jelkad spēs saskaitīt izlieto asaru un asiņu dekalitrus? Sāpju, pazemojumu, pāridarījumu mērīšanai vēl nav izdomāti uzskaites instrumenti un nav ieviestas mērvienības. Kad no cilvēka vienā mirklī tiek norauta viņa ikdiena un no viņa kājapakšas tiek izsists pamats, un viņš pats tiek izsviests Sibīrijas sniegos nomiršanai, tad nākas pārvērtēt daudz ko. Bija sākusies “Lielā nolobīšana”. Kārtu pa kārtai no cilvēkiem tika noņemts viņu materiālais, sociālais un kulturālais slānis — līdz pat kailai eksistencei. Kas paliek pāri no cilvēka, kad tam viss ir atņemts?

Vai šādā situācijā varam runāt par ieguvumiem? Vai tas nebūtu zaimojoši pret deportēto piemiņu? Nē, jo ir tādi ieguvumi, par kuriem nedrīkstam klusēt un par kuriem nedrīkstam aizmirst.

“Staņina augstskolā” īpašos apstākļos un paātrināti nācās apgūt pašas vienkāršākās lietas, kuras cilvēks normālos apstākļos apgūst pakāpeniski, visa mūža garumā, — kas ir Dievs, gods, sirdsapziņa, Dzimtene. Latviešu tauta šajā laikā radīja daudzus zināmus, vairāk gan mazzināmus un, šķiet, ļoti daudzus nezināmus varoņus.

Ja mūsdienās vēl joprojām mokāmies neziņā par dzīves jēgu, sirdsapziņu, Dzimtenes vērtību — pajautāsim viņiem. Varbūt viņi nespēs mums atbildēt augstos filosofiskos spriedumos, toties viņu atbildi varam saskatīt viņos pašos — viņu stājā, attieksmē, personības lielumā. Aizvestie ir kļuvuši par mūsu identitātes nesējiem, patiesības apliecinātājiem, martīriem. Tagad mums ir pie kā sevi salīdzināt — viņi ir kļuvuši par mūsu tautas morālo etalonu.

Bet arī zaudējumi nav vērtējami tikai negatīvi vien — jo atņemts tika ne vien cilvēciski pozitīvais, bet arī negatīvais — katram cilvēkam dabiski piemītošā iedomība, mietpilsonība, kaprīzes un untumi — kādi jau nu katram tie ir. Cilvēki, kas ir redzējuši tādas šausmas, izejot cauri cilvēku sarīkotai ellei zemes virsū, ir sapratuši pārāk daudz, lai vēl dzītos pēc niekiem.

“Vēsture māca to, ka tautas no vēstures neko nemācās,” reiz ironiski sacījis Hēgelis. Mūsu tautas pieredzes neuzkrāšanas gadījumā var iestāties traģēdijas atkārtojamības likums — ja mēs nemācīsimies no viņiem un nemācīsim nākamo paaudzi, tad viņu iegūtā pieredze būs bijusi veltīga. Mūsu tautas slepkavu garīgais krusttēvs Kārlis Markss reiz sacīja: “Vēsture atkārtojas: pirmoreiz kā traģēdija, otrreiz — kā farss.” Traģēdiju esam piedzīvojuši ar neizmērojamām izsūtīto ciešanām, vai tagad būtu jāpiedzīvo farss tādējādi, ka tās pašu neizdarības un neizpratnes dēņ drīz tiks aizmirstas un to vērtība apšaubīta? Tad zaudējums būs divkāršs — mēs būsim zaudējuši viņus un viņu pieredzi, līdz ar to Padomija mūsu tautas garīgajā un morālajā iznīcināšanā galu galā būs panākusi savu. Tad patiesi būs taisnība komunistiskajam lozungam — “ņeņina idejas dzīvo un uzvar”— , jo mēs paši sava slinkuma vai neizdarības pēc būsim labi pakalpojuši mūsu tautiskuma iznīcināšanas idejai. Ja mūsu tautas cilvēciskuma izdzīvošanas pieredze padomju koncentrācijas nometnēs netiks savākta, apkopota, turēta par paraugu un kā tāda arī mācīta, tad ar laiku tā iegūs tikai muzeja depozīta raksturu, ar kuru divreiz gadā kustināt savu tautisko nevainīga cietēja pašapziņu.

Šobrīd pakāpeniski sākam sadzirdēt balsis: “Viņi ir miruši, jā, tas ir bijis traģiski un sāpīgi, bet tas ir pagājis, labāk to ātrāk aizmirst, cik ilgi var plosīt rētas?”

Jā, protams, mirušos vairs neuzcelt. Ja faktiski neko vairs labot nevar, ko tad var? Tas ir jautājums — kas ir vajadzīgs tiem, kam laimējās atgriezties dzīviem? Pētījumi šajā jomā rāda, ka ir nepieciešams:

— Atbalsts, līdzjūtība un izpratne. Ir vienkārši to pateikt vārdos, bet ir svarīgi šo atbalstu sniegt ne vien simboliski divreiz gadā. Tas prasa iejusties, būt cilvēciski līdzās vienmēr, jo pieredzētais tikai aprēto, bet nekad nesadzīst pilnīgi. Šiem cilvēkiem ir nepieciešama visas sabiedrības un jo vairāk — valsts organizāciju īpaša pretimnākšana.

— Notikušā jēgas izpratne. Par pašām lielākajām kategorijām, kas runā par cilvēka un tautas likteņgaitām zem Dieva apredzības, mēs visvairāk varam tikai minēt. Mūsu daļa ir — saglabāt viņu piemiņu un pieredzi. Ja mēs nebūsim pacentušies to izdarīt, tad mēs nebūsim iepriekšējās paaudzes vērti un no mums pelnīti novērsīsies arī nākamās.

— Vēsturiskās taisnības, t. i., benžu, nodevēju un kolaborantu atmaskošana, viņu publiska nosaukšana vārdā. Tā nav izrēķināšanās, bet morālās atbildības pieprasīšana un taisnības triumfa nepieciešamības apziņa, kas nepieciešama elementāras cilvēciskas morāles saglabāšanai.

Šis nodarījums — deportācijas — vēl ilgi liks sevi manīt ikviena latvieša sirdī, kam vien nav vienaldzīga tauta un tās liktenis. Tas nevar nesāpēt. Un tomēr mēs nealkstam atriebības, bet gan sagaidām morāli atbildīgu attieksmi — individuālā un arī valstiskā līmenī. Mūsu vēsturiskajiem pāridarītājiem tas ir jāsaprot.

Kristīgā ticība māca piedot. Bet tas nenozīmē nedz aizmiršanu, nedz vainīgo vieglu atlaišanu bez atbildības, tā, it kā nodarījums nebūtu nekas nopietns.

Šajā gadījumā piedot nozīmē vispirms ar Dieva palīdzību atbrīvoties no smacējošā naida, taisnā sašutuma, atsakoties no atriebības alkām, kas tikai turpina paverdzināt, nomākt, pazemot un kropļot mūsu dvēseli. Tas nozīmē iekšēji atraidīt vēl dzīvo ienaidnieka dominanti pār mūsu dvēseli, kas norisinās taisna sašutuma un atmaksas domās un iztēlē. Tās vispirms ir rūpes par savu dvēseli. Ja kāds no viņiem uzmeklēs mūs, lai lūgtu piedošanu par pāridarīto mums un mūsu tuviniekiem, tautai, valstij, — piedosim, jo pats fakts, ka viņi mūs ir uzmeklējuši, nozīmēs, ka konkrētais bende ir daudz pārdomājis un pārvērtējis. Atcerēsimies arī to, ka paši bendes bija sistēmas upuri, kaut arī apveltīti ar varu un uniformu. Viņi tika sakropļoti vēl vairāk nekā mēs — ja mūsu tautiešiem nācās ciest, tad tiem nācās viņus spīdzināt, par ko sirdsapziņa viņus ir spīdzinājusi šeit un nesalīdzināmi vairāk spīdzinās tās saules tiesā, no kuras neviens vēl nav spējis izvairīties, pat gadījumā, ja viņam ir gājusi secen cilvēku tiesa šajā saulē.

Kristīgā ticība māca, ka var piedot pāridarītājam arī tad, ja viņš nelūdz piedošanu. Piedošanas lūgšana gan nāktu par labu viņam pašam, jo pretējā gadījumā vajag cīnīties arī ar savu gļēvumu un, lai to nomāktu, nākas aizvien vairāk zaudēt cilvēcību.

Piedošana ir vajadzīga un attiecas vienīgi un tikai uz cilvēkiem, nevis uz slepkavīgo ideoloģiju un komunacistisko valsts mašīnu.

Dzintara Pētersone, Rīgas Augšāmcelšanās evaņģēliski luteriskās draudzes (kura nodibinājās uz Politiski represēto kluba biedru pamata) priekšniece sacīja: “Mēs esam smagi cīnījušies ar sevi. Ik dienas un kopējās lūgšanās, Bībeles stundās esam pārvarējuši alkas pēc gandarījuma. Iesvētes dienā mēs teicām “Mūsu Tēvs” lūgšanas vārdus: “..kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem..” — jau atbrīvoti no pāridarījuma sāpēm un sašutuma rūgtuma apcietinātajā sirdī.”16

VII. Noslēguma pārdomas

Jau esam nosvinējuši savas valsts 80. gadadienu, arī 81. gadadienu, kaut arī lielākā daņa šī laika ir pavadīta nebrīvē. Svētie Raksti par cilvēka dzīves ilgumu saka: “Mūsu dzīvības laiks ir septiņdesmit gadi un, ja kāds ļoti stiprs, astoņdesmit gadi.” (Ps. 90, 10) Kaut arī ar smagiem ārējiem un iekšējiem zaudējumiem, mēs kā tauta tomēr esam izturējuši arī šo smago pārbaudījumu un tātad pamatoti varētu sevi uzskatīt par stipriem. Tas dod pamatu arī apgalvojumam, ka Dieva griba ir tāda, ka mēs dzīvojam, bet ļaunuma impērija ir sabrukusi.

Bet nekļūsim uz sevi iedomīgi, jo gan politiskā neatkarība, gan arī vēl iegūstamā un uzceļamā brīvība ir Dieva dāvana. Drīzāk mums vajadzētu pazemībā Dieva priekšā jautāt — cik ilgi šī zeme vēl būs mūsu?

Svētie Raksti, runājot par tautas pastāvēšanas nolūku, sniedz konkrētu atbildi: “Lai tie meklētu Dievu.” (Ap. d. 17, 27) Šī zeme mums nav dota, lai to ekspluatētu vai lai vienkārši uz tās ērti un mietpilsoniski kaut kā pavadītu savu dzīvīti, bet lai, tajā dzīvojot, pildītu Dieva gribu. Šī ir mūsu kā tautas vieta, kur īstenot Dieva dotos likumus; to izpilde nes mums svētību. Ne velti jau minētais 4. bauslis ir bauslis ar apsolījumu: “Godā savu tēvu un māti, lai tu ilgi dzīvotu tajā zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod.” Īsi un skaidri — pildi Dieva bausli, likumu, tad “tu un tavs nams tiks svētīti” un “svētīga tā tauta, kam Tas Kungs ir par Dievu”. (Ps. 144, 15) Dzīvot tā, lai Dievs varētu svētīt mūsu tautu, zemi un valsti — tas nozīmē gribēt dzīvot saskaņā ar Viņa gribu, kas skaidri mums sacīta Viņa mums dotajos likumos — baušļos. Tad beidzot arī zemišķajai Dzimtenei atklāsies mūžības aspekts.

 1 Papildināts un labots referāts, kas nolasīts Latvijas valsts 80. gadadienai veltītajā konferencē “Latvija: Baznīca un valsts” 1998. gada 18. novembrī Rīgā, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Kolonnu (Konfirmandu) zālē.
2 Angl. — penultimate.
3 Cik zīmīgi šeit ir atcerēties padomju laika populāro dziesmu “Moi adres ņe dom i ņe uņica, moi adres Sovetskij Sojuz” kā padomju kosmopolītisma variantu, kas lieliski kalpoja padomju kolonizācijas politikas populistiskai attaisnošanai.
4 Angliski The place latviski nav tulkojama labāk kā “Tā vieta”.
7 Sent–Ekziperī A. de, Mazais princis, R., Sprīdītis, 1993., 61. lpp.
8 Paralēle franču domātāja Renē Dekarta domai: “Es domāju, tātad es esmu.” Viņam cilvēku veidojošā sākotne ir spēja domāt; šī raksta tēmas kontekstā šī sākotne ir piederība pie savas Dzimtenes.
9 Sent-Ekziperī A. de, Kara lidotājs, R., Liesma, 1965., 351. lpp.
10 Saint-Exupery, Antoine de, Flight to Arras, NY, Reynal and Hitchock, 1943,p. 119.
11 F. Nīče.
12 Engle E., Paananen L., The Winter Var. The Soviet Attack on Finland 1939 — 1940, Stackpole Books, Harrisburg, 1973, p. 84.
14 Taisnā kara pamatprincipi ir sekojoši: 1. Taisnīgs iemesls — jebkura agresija tiek nosodīta, vienīgi aizstāvēšanās karš ir taisnīgs. 2. Taisnīgs nolūks — taisnīga miera saglabāšana visiem, kas tajā iesaistīti. Nedz atriebība, nedz iekarošana, nedz kādi citi — ekonomiski vai ideoloģiski u. c. — mērķi neattaisno karu. 3. Karš ir pēdējais līdzeklis, to var uzsākt tikai tad, ja politiskas, diplomātiskas sarunas un kompromisi ir izsmelti un cietuši neveiksmi. 4. Karu piesaka vienīgi un tikai valsts augstākā varas autoritāte formālas deklarācijas veidā. 5. Karam ir jābūt ar ierobežotiem mērķiem — miera sasniegšana; tāpēc nācijas ekonomisko un politisko institūciju iznīcināšana nav pieņaujama. 6. Ierobežots ieroču pielietojums — tikai tādu, lai atvairītu agresiju un atturētu agresoru no turpmākiem uzbrukumiem nākotnē. 7. Nemilitāro personu (nekombatantu) imunitāte. Tā kā karu oficiāli realizē valsti pārstāvošās valdības, karo tikai šīs varas oficiālie pārstāvji — kombatanti. Indivīdiem, kas aktīvi neiesaistās konfliktā, jābūt nodrošinātai imunitātei pret agresiju. Pēc: McQuilkin, Robert An Introduction to Christian Ethics, Wheaton, Illinois, Tyndale, 1989, p. 339.
13 Raksta uzdevums nav pievērst īpašu uzmanību šobrīd politizētajai atšķirībai starp asimilāciju un integrāciju. Tradicionāli ar pirmo tiek saprasta saplūšana un atšķirību zaudēšana, t. i., citas identitātes pieņemšana. Ar otro — apvienošanās, savstarpēji papildinoties, sakārtojot attiecības tā, lai izvairītos no konfliktiem, bet bez savas identitātes maiņas. Otrā gadījumā pastāv nopietns risks izveidoties divkopienu valstij ar attiecīgām sekām — latviskās identitātes un valstiskuma graušanu.
15 Pirmajos padomju varas gados nopietni tika apsvērta iespēja laika skaitīšanu mainīt no tradicionāli kristīgās (pēc Kristus dzimšanas) uz atskaiti no 1917. gada revolūcijas (patiesībā — apvērsuma).
16 Pētersone Dz. Atmoda un augšāmcelšanās. “Svētdienas Rīts”, 1996. gada 23. jūnijs. Ķī viņas ticības atziņa ir izmantota Izsūtīto pateicības apliecībā.

(“Svētdienas Rīts”, 2000. gada 25. marts, Nr. 12 (1363); 1. aprīlis, Nr. 13 (1364); 8. aprīlis, Nr. 14 (1365); 15. aprīlis, Nr. 15 (1366); “Treji vārti”, 2001. gada janvāris-marts, Nr. 197)

Lūgšana
Palīdzi, Tēvs, ka dzīvojam un ticam tā, lai esam Tavas dāvanas — mūsu valsts — cienīgi.

atgriezties
uz "Noziegumi pret cilvēci" galveno lapu