Priekšvārda vietā

Fragmenti no vēstījuma konferencei “Latviešu leģions Latvijas vēsturē” 2000.  gada 11. jūnijā Latviešu biedrības namā, no Rīgas Domā sacītā sprediķa 2001. gada 16. martā.

Šķiet, Latviešu leģions pasaulē tiek minēts biežāk un plašāk nekā jebkura cita karaspēka vienība, kas piedalījās 2. pasaules karā. Diemžēl parasti tas notiek sagrozīti un tendenciozi, cenšoties likt vienādības zīmi starp mūsu karavīriem un nacistiem, kas cīnījās par Hitleru un Trešo reihu vai esesiešiem, kuri izdarīja brutālus kara noziegumus. Tā nav taisnība. Leģionāri būtībā cīnījās par to pašu, par ko antihitleriskā koalīcija — par brīvību, par demokrātiju, par savām mājām un ģimenēm, par savu mīļo dzīvībām. Tikai mūsu tautas grūtais liktenis lika latviešu vīriem par šīm cilvēcīgajām un dievišķīgajām vērtībām cīnīties uniformā, kuru ienīst visa pasaule. Taču tā ir viņu traģēdija, nevis viņu vaina. Viņi cīnījās par demokrātisku Latviju Eiropā. Vispirms tas jāpasaka latviešiem, kas pietiekami nepazīst Latvijas vēsturi. Tas jāpastāsta Latvijā dzīvojošajiem cittautiešiem — lai neviens viņus nekūdītu ar stāstiem par fašisma atdzimšanu. Visbeidzot tas jāpasaka visplašākajai sabiedrībai pasaulē, lai neviens to nemaldinātu ar stāstiem par esesiešu maršiem Rīgā.

Neviens cilvēks nepiedzimst, lai karotu, lai izlietu savas vai svešu cilvēku asinis. Cilvēks piedzimst, lai būtu laimīgs, lai koptu savu zemi, lai dzīvotu savā namā, lai mīlētu, lai audzinātu bērnus un mazbērnus. Taču apstākļi bieži iegrozās citādi. Dažiem vēstures brīdis, mīlestība uz Latvijas Republiku un viņu sirdsapziņa lika iet karā, iet zem sveša karoga. Kāds bija viņu ieguvums? Brīvību izkarot toreiz neizdevās. Neizdevās padzīt nacistus un aizkavēt padomju ordas atgriešanos, kā bija iecerēts. Viņu kara ieguvums bija vārds “leģionāri”. Vārds nav tukša skaņa. Vārds ir saistīts ar cilvēka likteni. Kāds bija liktenis tiem, kuri nesa leģionāru vārdu zem padomju sociālistiskās varas?

To mēs zinām vai arī varam labi iztēloties. Tai varai leģionārs bija nodevējs un kara noziedznieks. Tagad tās varas vairs nav. Kādu saturu vārdam “leģionārs” mēs piešķiram mūsdienās? Un kādu līdz ar to mēs veidojam likteni šiem vīriem, kas gāja karā zem sveša karoga, bet par savu zemi, pret svešu varu? Un te nu jāteic, ka pasaules demokrātijas, valstis, kas tiek uzskatītas par brīvības balstu šai pasaulē, šajā ziņā dara to, ko tik bieži darījušas arī citkārt — tās runā vienā balsī ar vismelnāko, visnoziedzīgāko un asiņaināko režīmu cilvēces vēsturē — ar padomju sociālistisko režīmu —, sakot par latviešu leģionāriem tā, kā to vienmēr darījusi sarkanā Maskava: “Esesieši, nacisma kareivji.” Kādēļ viņi tā dara? Tādēļ, ka Latvija tās neinteresē tik ļoti, lai iedziļinātos mūsu vēsturē. Viņi skatās tikai uz uniformu, un viņu spriedums ir vienu centimetru dziļš.

Bet mēs paši? Kādu vārdu mēs piešķiram šiem savas tautas dēliem, kas nu jau ir sirmi vīri? Kādu likteni mēs viņiem veidojam mūža galā? Viens ir skaidrs — tam, kurš pastrādājis noziegumus, ir jāatbild par tiem Dieva, vēstures un pat tiesas priekšā. Bet otrs ir tikpat skaidrs — nevienu, kurš nav noziegumu darījis, nedrīkst par ļaundari saukt tikai tādēļ, ka pietrūcis vēlēšanās iedziļināties vai izprast, tikai tādēļ, ka tā ir ērtāk un politiski izdevīgāk.

Es zinu, ka leģionāru sirds joprojām nav gandarīta par to, kā viņu mūža drāmu recenzē ārvalstis un pat pašu valsts. Viņi paši jau ir tajā dzīves posmā, kad svarīgākais ir rast mieru ar Dievu, rast Dieva mieru savā dvēselē. Tam ir vajadzīgas divas lietas: piedot un piedošanu iemantot. Mēs katrs esam grēkojuši Dieva priekšā, un šiem grēkiem nav nekāda attaisnojuma. Gandrīz katrai rīcībai var būt attaisnojums. Grēkam attaisnojuma nav. Tieši tādēļ sods par grēkiem ir nāve un mūžīgas mocības ellē. Bet Dievs cilvēkus mīl. Viņš mūs mīl tādus, kādi esam, mīl mūs bez iemesla, šīs mīlestības necienīgus. Dievs mūs mīl, jo ir mūs radījis. Un tādēļ Viņš sūtīja savu dēlu Jēzu Kristu, gaismu no gaismas, patiesu Dievu no patiesa Dieva, ietērptu cilvēka miesā kā svešā uniformā, lai Viņš izkarotu mums brīvību no nāves un

elles. Viņš piedzima pasaulē, bez grēka dzīvojis, nāvi nepelnījis. Viņš tomēr mira cīņā pie Golgātas, jo uzņēmās mūsu grēkus un mūsu vietā izcieta nāvi, un nokāpa ellē, lai trešajā dienā, nāvi uzvarējis, augšāmceltos Dieva spēkā. Mums, kas esam grēkojuši un kam nāves priekšā nav citas cerības, Viņš saka: “Nebīstieties, Es pasauli esmu uzvarējis. Kas Man tic, dzīvos, pat ja viņš mirtu. Un, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam.” Piedošana ir brīnišķīga Dieva dāvana cilvēkiem. Apzinoties, cik daudz Dievs mums ir piedevis — tāpat, bez nopelna, bez iemesla, arī mums ir vieglāk piedot citiem, kas mums nodarījuši netaisnību. Dzīve šajā pasaulē nekad nedod pilnīgu gandarījumu. Bet ir laiks atrast mieru ar Dievu, laiks piepildīt savu ticību Jēzū Kristū. Tikai Dievā, kas zina un saprot visas lietas, tikai Dievā, kura spriedumam ir vienīgā izšķirošā nozīme, tikai Dievā cilvēks iegūst piepildījumu, sirdsmieru un pilnīgu gandarījumu. Tikai tad, kad viņa vārds ir ierakstīts dzīvības grāmatā. Jēzus saka: “Es esmu durvis. Kas caur Mani ieiet, tas taps izglābts.”

Jānis Vanags, D.D., Rīgas un Latvijas arhibīskaps