Šī grāmata ir veltīta jums, jums, kas izturējāt izsūtījumu un nesalūzāt, jums, leģionāriem un nacionālajiem partizāniem, kas gadiem izmisīgi cīnījāties pret milzu pārspēku, jums, kas viņiem palīdzējāt, jums — reliģiskajiem un politiskajiem disidentiem, kas bezcerīgajos padomju gados vientuļi iestājāties par cilvēka cieņu un brīvību, un jums, kas joprojām neesat vienaldzīgi pret Dievu un savu tautu.

Tā ir arī jums — klusajiem ikdienas varoņiem, visiem, kuri neizpārdodat sevi par “lēcu virumu”. Jūs visi kopā līdz šodienai esat atnesuši brīvības alku stafeti un uzturat to spēkā, tāpēc — jums paldies!

Tādēļ arī šis grāmatas nosaukums. Tā ir jūsu un jums.

Priekšvārds

Sprediķis, reiz Dievnama klusumā sacīts, dzīvo vēl kādu brīdi kā tā satura atcerēšanās, pēc tam kā sirdsapziņas un gara sakustinājums, līdz, izejot atpakaļ pasaulē, palēnām izplēn zem ikdienas sloga. Lai sacītie vārdi neizgaistu no dvēseles un gara atmiņas, ir labi, ja tie tiek saglabāti un top pieejami arī rakstveidā. Tad acis, cik vien nepieciešams, var kavēties pie vārdiem, teikumiem un rindkopām, neļaujot tās steidzināt nākamajai runātāja izsacītajai domai. Tā ir iespēja būt līdzdalīgam pie sludinātā Vārda arī ar savām pārdomām, atmiņām un lūgšanām pēc tam, kad tas ir izskanējis. Tā dzirdētais Vārds pilnīgāk atrod savu vietu dvēselē, rod atbalsi pieredzē, sasaistās ar paša dzīves atziņām un jau iegūto ticības gudrību.

Sprediķi un raksti ir sakārtoti kalendārā atceres dienu kārtībā, katrā nodaļā hronoloģiski.

*

Mūsu tautas un valsts vēsturiskā pieredze desmitiem gadu nebrīvē ir bijusi grūta, smaga un nospiedoša. Šobrīd tā ir kļuvusi arī sarežģīta un komplicēta, jo pērkamība, skandāli, izvirtība un vāji maskēta nekrietnība, no vienas puses, un ilgstoša tautas slīgšana nabadzībā un depresijā, no otras, nomāc tās normālu atjaunotni.

Pārdomājot, kam mūsu tauta savā vēsturē ir gājusi cauri, ir jābrīnās, ka esam izdzīvojuši kā etniska vienība un nonākuši līdz tās augstākajai attīstības pakāpei — valstiskumam. Varam lepoties, ka esam spējuši savu etnisko identitāti saglabāt cauri nebrīves gadsimtiem. Kā mācītājs tajā saskatu kādu īpašu, vārdos neformulējamu Dieva gādību.

Mūsu valstiskumu ir stiprinājuši tikai divi brīvvalsts gadu desmiti un tagadējā neatkarības desmitgade. Tieši tāpēc mums vajadzētu apzināti un mērķtiecīgi virzīt savas tautas nacionālās pašapziņas atjaunotni. Vai spēsim to veikt? Vai pratīsim to izkopt? Tas ir atkarīgs vienīgi un tikai no mums pašiem — kā mēs mācēsim veidot, uzturēt un novērtēt savu patību un pašapziņu.

Nemocīsim sevi ar mazvērtības kompleksiem, ka esam neliela zeme un tauta. Vēsture māca, ka dzīvo un pastāv ne vien lielas, bet arī mazas tautas un valstis. Teritorijas lielums, iedzīvotāju skaits, derīgo izrakteņu atradnes un ekonomikas attīstības līmenis nav vienīgie tautas un valsts spēka faktori. Pastāv arī garīgie izturības priekšnosacījumi. Tieši par tiem būs runa turpmākajās lappusēs.

Mūsu valsts kalendārā sēru datumu ir vairāk nekā svētku. Latviešu vēsture ir bijusi (un lielā mērā vēl joprojām ir) vājākā, apspiestā un tāpēc arī pazemotā — un pēdējā laikā arī bieži nepatiesi apsūdzētā — vēsture. Lai kāda tā arī būtu, tā ir mūsu vēsture. Gadu desmitiem — netīkama, smaga un grūta, bet citas mums nav. Tā ir mūsējā. Vēsturi neizvēlas. Bet tas nenozīmē sakāvniecisku un samierniecisku noskaņojumu. Gluži otrādi — no vēstures ir jāmācās, lai šodiena, kas rīt būs vēsture, būtu savādāka un jēgpilnāka. Šo pieredzi ir vērts uzkrāt ne vien eksponātu, atmiņu un rakstisku liecību veidā. Ir svarīgi to apjēgt un tad — atrast atskaites punktu, kur pielikt sava iekšējā “spēka plecu”, lai ne vēstures, bet šodienas laika ratu sāktu griezt pareizajā virzienā, tajā, kas ved uz patiesu un īstu brīvību, ne jaunu atkarību no biedriem uz kungiem. Brīvība vispirms ir garīga un tikai tad politiska un ekonomiska kategorija.

Ielūkojoties savas vēstures smagajos, sāpīgajos un traģiskajos posmos, nevilšus rodas cilvēciski saprotama vēlēšanās no tās novērsties — jo kurš gan grib un spēj ilgi domāt par ciešanām, pazemojumiem, grūtībām daudzu gadu garumā? Bet tā ir tikai virspuse. Izturot sākotnējo dvēseles sažņaugšanos līdzjūtībā un pārvarot bailes, ka sirdij pietrūks līdzpārdzīvojuma rezerves, paveras līdz šim neapzināti dziļumi. Izsūtīto piedzīvotās sāpes atklāj to, par ko ir sāpēts, kādēļ ir izturēts, kas ir tas, kam saglabāta uzticība. Tās ir lietas, kuru dziļumus nevar izprast, lasot grāmatas, bet kuras cilvēks mācās apjēgt ar sirdi visa mūža garumā. Tāpēc svarīgi ir nevis novērsties no mūsu vēstures, aplami iedomājoties, ka tajā nav iespējams atrast atbalsta punktu šodienai, bet gluži pretēji — ielūkoties tajā dziļi un nopietni, godīgi jautājot un meklējot, nebaidoties uzdot sev, savai sirdsapziņai un ticībai arī grūtus un neērtus jautājumus. Tas prasa bez bailēm un aizspriedumiem lūkoties acīs patiesībai, kā arī norūda un dara stipru mūsu garu.

Smagi ir domāt par mūsu pagātni, vēl grūtāk — runāt, apzināties, kas un kāpēc ir noticis un kādas ir notikušā sekas. Šis mantojums ir ne vien ārēji, bet arī iekšēji smags. Vecākās paaudzes mūžs cilvēciskā ziņā lielā mērā ir kara, deportāciju un pēckara laika sagandēts, vidējā daudzējādā ziņā bijusi spiesta pieņemt režīmu kā neizbēgamu, kad vajadzēja iemācīties izdzīvot starp sirdsapziņas prasībām un ikdienas padomju realitāti. Jaunākā paaudze, kurai tagad jau četrdesmit, patiesībā piedzima un uzauga kā karagūstekņi. Bezdievība un vienaldzība pret savu nacionālo identitāti ir divas briesmīgākās padomju laika sekas. Tagad tām pievienojas arī vilšanās savā valstī, diemžēl — bieži vien pamatota.

Bieži pēc sprediķiem pie Brīvības pieminekļa vai Doma baznīcā cilvēki ir nākuši man pateikties. Tas vienmēr ir mulsinājis, jo nejūtos kā šo sprediķu autors, drīzāk kā sekretārs, pierakstītājs.

Paldies pienākas citiem. Šajos sprediķos un rakstos esmu vienīgi apkopojis un pārdomājis to, ko man stāstījuši cilvēki, kuriem laimējās atgriezties no deportācijām, — Augšāmcelšanās draudzes locekļi, mans garīgais tēvs un visi, ar kuriem esmu runājis par mūsu tautas grūtajām gaitām, un ko ir sacījis Dieva Vārds, kad bija jārunā grūto atceru brīžos. Tas nekad nav bijis viegli, bet vienmēr — svētīgi, jo esmu bijis spiests konsekventi izrisināt ticības patiesības līdz galam.

Šī grāmata ir veltīta jums — jums, kas izturējāt izsūtījumu un nesalūzāt, jums, leģionāriem un nacionālajiem partizāniem, kas gadiem izmisīgi cīnījāties pret milzu pārspēku, jums, kas viņiem palīdzējāt, jums — reliģiskajiem un politiskajiem disidentiem, kas bezcerīgajos padomju gados vientuļi iestājāties par cilvēka cieņu un brīvību, un jums, kas joprojām neesat vienaldzīgi pret Dievu un savu tautu. Ir viegli piekrist atziņai, ka dzīvē ir arī kaut kas būtiskāks par savu pašlabumu — Dievs, Dzimtene, sirdsapziņa, tauta, mūsu valsts, bet cik grūti ir šīs atziņas realitātē izdzīvot! Tā ir arī jums — klusajiem ikdienas varoņiem, visiem, kuri neizpārdodat sevi par “lēcu virumu”. Jūs visi kopā līdz šodienai esat atnesuši brīvības alku stafeti un uzturat to spēkā, tāpēc — jums paldies! Tādēļ arī šis grāmatas nosaukums. Tā ir jūsu un jums.

atgriezties
uz "Noziegumi pret cilvēci" galveno lapu