Turiet sāli sevī!
Ko es sacītu pie Brīvības pieminekļa…

 “Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs?” (Mt. 5, 13)

 Pēc šīs dienas Latvijas tauta, zeme un valsts nekad vairs nebūs līdzšinējā. Brūce, kas tika cirsta tik dziļi, līdz aprētos, asiņos vēl ilgi. Bet rēta tomēr paliks un tai ir jāpaliek, jo šī diena mums nozīmē pārāk daudz, lai to vienkārši aizmirstu. Tā nebija viena no tām daudzajām dzīves skrambām, kuras katrs cilvēks un tauta savā dzīves gājumā neizbēgami iegūst. Tas bija cirtiens pašā saknē, lai pakļautu, apspiestu, iebaidītu un demoralizētu visu tautu.

Ko šīs dienas atcere mums nozīmē šodien? Cilvēki visbiežāk ar īslaicīgu, acumirklīgu žēlumu noraugās uz tiem dzīvi palikušajiem, kuriem laimējies atgriezties no Gulaga, kā uz tiem, kuriem nelaimējies, ka viņi piedzimuši un dzīvojuši nelāgā vēstures posmā. Pēc tam šie garāmgājēji aiztraucas tālāk.

Kristīgā Baznīca kopš pastāvēšanas sākuma ir pazinusi vajāšanas, sāpes, ciešanas un pazemojumus. Savas garīgās autoritātes tā ne velti sarindojusi šādā secībā: Kristus, pravieši, apustuļi, martīri (kristīgās ticības asinsliecinieki), ticības cēlāji un atjaunotāji. Zīmīgi, ka martīri tiek vērtēti augstāk nekā ticības cēlāji. Ciešanas par ticību kristīgajā vērtību skalā atrodas augstāk nekā ticības labie darbi.

Tā Dievs ir mācījis savu Baznīcu. Tai vajadzēja turpat trīs gadsimtus, lai apgūtu šo mācību. Ja mūsu tauta grib mācīties tikai pati no savas vēsturiskās pieredzes, tā var nokļūt nopietnā laika trūkumā, tāpēc tai būtu vērts mācīties no Baznīcas, jo Baznīcai ir daudz ko sacīt.

Gulaga “augstskolā” mūsu tauta apguva vienkāršākās, bet ne vieglākās mācības. Piemēram, kā izturēt un palikt cilvēkam, kad tas nav iespējams. Kā nekļūt par dzīvnieku, kad ir atņemtas visas vispāratzītās cilvēciskās iespējas sevi apliecināt pozitīvi — darbā, arodā, ©ģimenē, mājās, kur cilvēks dabiski īsteno savu radītgribu, prasmi un spējas. Tās ir pašsaprotamas cilvēciskas vērtības, kas veido ikvienu no mums. Bet paaudze, kura piedzīvoja Baigo gadu un tā turpinājumu 1949. gadā, tika mācīta ne jau ar šīm vispāratzītajām vērtībām. Tā apguva daudz grūtāku dzīves skolu: cilvēcisko izdzīvošanu — caur sāpēm, asarām un pazemojumiem.

Kad cilvēkiem tika liegta ierastā ikdiena, izsisti pamati zem kājām un paši — izsviesti nomiršanai Sibīrijas sniegos, daudz no tā, kas agrāk tika uztverts kā pašsaprotams, vajadzēja pārvērtēt. Bija sākusies Lielā nolobīšana. Kārtu pa kārtai no cilvēkiem tika nolobīts viss viņu materiālais, sociālais un kulturālais slānis — līdz pat kailai eksistencei. Kas paliek pāri no cilvēka, kad viss ir atņemts? Šo jautājumu neskaitāmas reizes skaļi vai klusējot ikviens izsūtītais uzdeva Dievam, sev un pārējiem.

Svētie Raksti zina atbildi. Kad Kristum tika norautas drānas un Viņš tika pienaglots pie krusta, Viņa pēdējie vārdi bija: “Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās.” (Lk. 23, 46) Gars ir mūsu patiesā būtība, kodols, kas mūsos pastāv vienmēr. Kamēr tas ir, ir arī cilvēks. Izsūtījumu uz Sibīriju paši deportētie kādreiz mēdz atcerēties ar ironiski sarkastiskiem vārdiem — “Staļina augstskola”. Jā, šajā skolā paātrināti nācās apgūt vienkāršākās lietas, tās, kuras cilvēks parasti apgūst gadiem, gadu desmitiem un pat visa mūža garumā, — kas ir Dievs, sirdsapziņa un Dzimtene.

Fiziķi zina sacīt, ka necilais elements ogleklis, pakļauts milzīgam spiedienam, maina savu molekulāro režģi un top par dimantu — dārgakmeni. Līdzīgi noticis ar ievērojamu mūsu tautas daļu. Tā tikusi pakļauta neiedomājamam apstākļu spiedienam — atņemot visu, lai to iznīcinātu ne vien fiziski, bet arī morāli un garīgi. Vai šajā gadījumā var runāt par ieguvumu? Kāds var būt ieguvums, ja ir atņemts viss? Par to var un vajag runāt! Jo bez jelkādas izšķirības tika atņemts ne vien cilvēciski pozitīvais, bet arī cilvēciski negatīvais — katram cilvēkam dabiski piemītošā iedomība, mietpilsonība, untumi un kaprīzes, kādas jau nu katram no mums tās ir. “Ir tikai viena lieta, no kā es baidos — būt savu ciešanu necienīgam,” reiz sacījis F. Dostojevskis, kurš arī bija pieredzējis ieslodzījumu un izsūtījumu. Tas nozīmē baidīties neiegūt, neiemantot to, ko piedāvā ciešanas — šķīstīšanu un rūdījumu —, vai arī iegūto ātri pazaudēt, izkaisīt vai vēlāk no tā atteikties kā no ikdienas dzīvē nederīga.

Mēs, protams, savas tautas vēsturei gribētu izvēlēties pievilcīgāku atribūtiku nekā dzeloņstieples, nometņu prožektori, “viškas”, nāras un nometnes tērpi. Citu tautu starpā mēs gribētu spīdēt ar saviem Dikensiem, Šekspīriem, Baironiem un Gētēm. Bet tā vietā mums ir tūkstošiem necilvēcīgās ideoloģijas nevainīgu upuru. Mēs pašsaprotami un neapdomīgi viņus dēvējam par “nevainīgiem”, tādējādi paužot savu taisno sašutumu par viņu nāvi. Tas ir pārpratums. Sapratīsim, ka ar to vien, ka kāds no viņiem bija piedzimis latviešu tautā, kas no Lielkrievijas ar savām asinīm bija atkarojusi brīvību un neatkarību, un iedrošinājās gribēt būt saimnieks savā zemē, šīs impērijas priekšā jau bija vainīgs.

Jā, mēs gribētu vairāk Raiņu un Zāles, Kalpaku un Briežu, Dāles un Celmu, bet šādu tautas sasniegumu vietā mums ir daudzkārt vairāk šo netaisnīgo upuru. Mēs savu cilvēcību nepaguvām izteikt kultūras sasniegumos, filosofiskās pārdomās un aci priecējošos krāsu salikumos uz audekla. Tā vietā mums savu cilvēcību nācās izraudāt aizvainojuma asarās un izkliegt taisnā sašutumā.

Jā, mūsu tautai un valstij nav daudz to, kurus nolikt līdzās lielajiem pasaules dižgariem, kas nākamajām paaudzēm vēstītu par cilvēka gara lidojumiem un domas viedumu. Bet tie, kuri no Gulaga atgriezās dzīvi, varētu daudz pastāstīt par dvēseles dzīlēm, tām tumšajām stundām un dienām, kad bija jāizcīna grūtākās cīņas ar savu izdzīvošanas instinktu, lai par lieku maizes kumosu nenodotu savu tuvāko, nepārdotu savu godu un sirdsapziņu. Viņiem būtu daudz ko sacīt par to, kādā tumsā un pazemojumā ir iespējams iegrūst cilvēku... To nevar izdomāt, sēžot pie rakstāmgalda, to var piedzīvot vienīgi Gulaga nometnē.

Aizvadītajos gadu desmitos mēs neesam varējuši radīt daudz kultūras un estētisko vērtību. Pie tām parasti nemēdz pieskaitīt pazemojuma sāpes, sašutumu un klusā spītā sakniebtas lūpas. Tajā ir maz krāšņuma un greznības, bet tas mums ir dārgs tikai tāpēc vien, ka ir mūsu.

Padomijas laika Gulaga vienkāršā gudrība bija — nesalūzt, nezaudēt cilvēcību pat tad, ja par to nācās samaksāt ar savu dzīvību. Šābrīža pēcpadomijas gudrība ir cita — nesadrupt, neizšķīst, neatmiekšķēties ikdienas banālajās izdzīvošanas grūtībās, nepazaudēt iegūto “sāli”. Zem milzīgā komunisma ideoloģijas spiediena cilvēku griba savulaik tika saspiesta kā atspere. Tā, reiz atbrīvojusies, iztaisnojās ar milzu spēku. Tāpēc mēs arī tik ātri un vienprātīgi atguvām savu valstisko neatkarību. Šobrīd mēs tiekam pārbaudīti citādi — ar izturību, cīnoties ar lielajām un mazajām ikdienas rūpēm, kas lēnām sagrauž katru, līdzīgi tam, kā metālu saēd rūsa vai skābe.

Gadu desmitu izmisīgā bezcerība, kas sekoja izsūtīšanai, bija līdzīga tunelim, kura galā nav gaismas, bet tikai tāpēc, ka aiz Dieva plānotā vēstures pagrieziena mēs to vēl nevarējām saskatīt. Ja Dievs mūs ir aizvedis līdz valstiskai neatkarībai, tad ne jau tāpēc, lai mūs tur tagad pamestu. Viņš vedīs mūs arī tālāk — līdz patiesai brīvībai. Bet, lai mēs spētu šo Viņa nākamo dāvanu saņemt un paturēt, mums jāatceras Rakstu gudrība: “Turiet sāli sevī,” — tad mēs būsim arī savu šodienas ciešanu cienīgi.

Ja Padomijai būtu paveicies mūs pārmalt par vergiem, kā tā bija plānojusi, Dieva dāvātā brīvība nevienam no mums vairs nebūtu vajadzīga. Tāpēc mums jābūt gataviem, spējīgiem un cienīgiem sagaidīt un saņemt Dieva mums gatavoto nākotni. Ne velti Raksti Kristus Vēsti dēvē par “pacietības mācību”.

Lai sagaidītu šo Dieva dāvanu, mēs nedrīkstam aizmirst mācību, kuru mūsu tauta apguvusi “Staļina augstskolā” un arī vēlāk. Mēs nevaram atļauties ieslīgt apātijā, mūsdienu Latvijas

ekonomiskajā, sociālajā un politiskajā muklājā, kur valdošās elites savtīgums un amoralitāte ir pareizināta ar nevarību, gļēvumu un neizlēmību. Ja mēs paši saskatīsim un uzturēsim sūri iegūto pieredzes vērtību, arī citi būs spiesti ar to rēķināties.

Dimanti un cēlmetāli parasti veido jebkuras valsts finansiālo pamatkapitālu, bāzi, kas ļauj tai sekmīgi pastāvēt. Šobrīd mums vajadzētu vaicāt — kāds ir mūsu valsts morālais un garīgais kapitāls? Vai mums tāds maz ir? Jā, ir! Tēlaini runājot, varētu sacīt, ka dimanta un cēlmetāla uzdevums ir saglabāt savu kvalitāti, t. i., dimantam no jauna nesabirzt par oglekļa putekļiem. Tāpēc Gulaga paaudzes klātbūtne mūsu sabiedrībā ir svarīga. Tā ir morāls atskaites punkts. Tās klātbūtnē nav iespējams melot par notikušo. Šī paaudze ir mūsu tautas rētas un brūces, atgādinājums par bijušo. Mēs ar to netīksmināmies. Tā ir dzīvā atmiņa, un katras atmiņas svarīgākais uzdevums ir uzrunāt sirdsapziņu, kad tā ir iesnaudusies, iestigusi labklājībā, mietpilsonībā vai sevi devalvējusi nebeidzamos kompromisos. Tas pats, arī runājot par sabiedrības un tautas sirdsapziņu.

Mēs esam nonākuši pie sākumā uzdota līdzīga jautājuma — kas jādara, ja cilvēks diendienā tiek nemitīgi pazemots un nicināts? Kam lai uzticas, pie kā lai vēršas? “Tēvs, Tavās rokās Es nododu Savu garu.” (Lk. 23, 46) Ja mēs visu sevi, savu tautu un zemi ieliekam Tēva rokās, mēs varam būt droši — Viņš mūs, tāpat kā Kristu, augšāmcels, ja būs nepieciešams — pat no kapa.

Dievs ir solījis saglabāt ik tautu tik ilgi, kamēr tā meklēs Viņu (Ap. d. 17, 26-27). Neizbīsimies, ka tādu meklētāju mūsu tautiešu vidū nav tik daudz, cik mēs vēlētos. Sālij nav jābūt daudz, bet tai jābūt īstai. Tāpēc atcerēsimies Kristū pamatoto vienkāršo ticības gudrību: “Turiet sāli sevī!”

atgriezties
uz "Noziegumi pret cilvēci" galveno lapu