Vai ticam?

sprediķis, teikts Latvijas Daugavas Vanagu un Nacionālo Daugavas Vanagu apvienošanās sēdes atklāšanā 2001. gada 10. martā.

“Dievs sacīja uz Mozu: ES ESMU, kas ES ESMU.”  (2. Moz. 3, 14) 
Uz Mozus jautājumu: “Kas Tu esi?” — Dievs atbild: “Es esmu, kas Es esmu.”

Vai mēs, jautāti, “kas esam?”, zinātu atbildēt droši un pārliecinoši? Ko mēs sacītu? Vai tiešām zinām, kas esam un galvenais — kādēļ esam tie, kas esam?

Vai tā ir nejaušība, ka esam latvieši? Vai tā ir nejaušība, ka esat karavīri, kas par šo valsti — Latviju — esat cīnījušies? Ja es kaut mirkli pieņemtu, ka tā ir nejaušība, ka esmu latvietis, tad es arī pats sevi līdz ar to pasludinātu par nejaušību. Tātad — nenozīmību, niecību sev un citiem, par tādu, kas var būt un var arī nebūt, kuram ir vienalga, kādā valodā runāt un kādu Dievu lūgt.

Vienmēr ir pastāvējuši lielāki spēki un varas, kas gribējuši, lai topam citi, nevis tie, kas esam. Arhibīskaps Teodors Grīnbergs reiz sacīja par tiem, kuri iespēja aizbēgt no komunisma briesmām uz Rietumiem: “Ienaidnieki grib mūs iznīcināt, draugi asimilēt, bet mēs gribam dzīvot.”

Ja esmu nejaušība, tad esmu anonīma vienība. Bet, ja zinām un ticam, ka ir viens Dievs, kurš pārrauga un pārvalda pasaules un cilvēku gājumu, tad droši varam sacīt, ka tā nav nejaušība, bet (jaunu ticības pieredzes vārdu veidojot) — Diev-jaušība, t. i., Dieva paša griba, ka esam latvieši, ka mūsu Dzimtene ir Latvija. Tātad — tā arī nebija nejaušība, ka to aizstāvējāt. Par neko necīnās, un par nejaušībām cilvēki vis tik lēti nekaro.

Ko nozīmē tas, ka mūsu Dzimtene ir Latvija? “Mans gods ir viņas gods”, viņas sāpes ir manējās, viņas liktenis un tātad arī līdzejošais spožums un posts — arī manējais. Kā tas īstenojas?

Vispirms — ka es zinu savas tautas, savējības vēsturi. Ne vien

zinu no galvas gadskaitļus un faktus vien, bet to jēga ir manā sirdī un dvēselē ierakstīti kā lielās kopsakarības, pret kurām nespēju būt vienaldzīgs.

Es esmu tas, ko es atceros. Ne tikai to, ko manas smadzenes reģistrējušas, bet kas manā garā un sirdsapziņā ierakstīts. Un ne vien manā, bet visu manējo iepriekšējo paaudžu atmiņā ierakstīts. Tas, par ko viņi ir cīnījušies, cietuši, miruši, uzvaras guvuši, — esmu es pats.

Jāņa evaņģēlija 15.  nodaļā Kristus sevi salīdzina ar vīnakoku, mūs — ar tā zariem. Par koku zinām — lai tas varētu stingri stāvēt virs zemes un rādīt savu krāšņo lapotni, proporcionāli tā zaru vainagam virs zemes ir jābūt arī sakņu vainagam zem zemes, kas to neredzami, bet stingri notur pret vēju brāzmām.

No šīs līdzības pārejot pie sevis pašiem, secinām, ka spēsim tik tālu ietiekties nākotnē, cik dziļi mūsu saknes būs pagātnē, cik spēsim no tās gūt un smelties.

Ojārs Vācietis reiz sacīja:

 Es skatos tajā laikā,
Kad vēl manis nebija,
Lai redzētu to laiku,
Kad manis nebūs vairs.
(“Vecā karte”)

 Šodien raugos jūsos ar cieņu un apbrīnu. Kad jūs cīnījāties, manis vēl nebija šai pasaulē. Jūs kādreiz tāpat raudzījāties uz saviem tēviem un vectēviem — Brīvības cīnītājiem. Kas ir tas, ko es tiecos saskatīt jūsos un jūs skatījāt viņos? Kas ir tas, ko viņi gribēja, lai tiek nodots no viņiem jums, no jums — manai paaudzei, no manas — nākamajai?

Kad mācīju savu vecāko dēlu vingrot, pirms katra grūtāka vingrojuma liku viņam sev sacīt: “Es varu.” “Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba.” Mēs esam tas, ko mēs varam.

Dievs katram no mums ir devis gribu, lai mēs veiktu savas dzīves mazos un lielos uzdevumus.

Jūs kā karavīri un virsnieki no savas pieredzes daudz zināt par cilvēka gribu. Napoleons reiz sacīja, ka slikts ir tas karavīrs, kurš negrib kļūt par virsnieku. Iespējams, ka tā viņš gribēja uzkurināt savu karavīru militāro godkāri, bet viņa teiktais izsaka arī kaut ko vairāk.

Latviešu valodā vārds “virsnieks” sastāv no divām daļām — “virs-” un “-nieks”, kas liek mums domāt, ka virsnieks vispirms ir tas, kurš ir komandieris pats sev. Tāds, kurš atrodas virs niekiem, pāri sava paša rakstura, cilvēcisko vājību un gribas šūpolēm.

Griba, kurai ir dota pavēle, mobilizē ne vien sevi, tā koncentrē prātu, sasprindzina dvēseli un kā atsperi savelk muskuļus.

Kad jūs tikāt iesaukti cīņai — daudzi no jums bija jauni, daži varbūt pat vēl pusaudžu gados —, neviens jūs nedēvēja par “karazēniem” vai “karapusaudžiem”. Nē, jums bija jātop — un jūs tapāt (paši par to nedomājot) — par karavīriem. Tas nozīmēja — prast tikt galā pašiem ar savām bailēm, neziņu, šausmu sastingumu, bieži veikt normālos apstākļos neiespējamo.

Kā mācītājs zinu, ka mātes un vecāsmātes bieži saviem dēliem kā stiprinājumu kara grūtībās deva līdzi uz kādas lapiņas no Bībeles izrakstītu Dieva Vārdu.

Esmu bieži pie sevis domājis: kuri tie varētu būt? Apustulis Pāvils tā vēsta par savu pieredzi grūtā brīdī: “Dievs stāvēja man klāt un iedeva man spēku.” (2. Tim. 4, 17) Tāpat kā komandiera klātbūtne, viņa iedrošinoša uzruna vai skatiens, morālais atbalsts ir vajadzīgs karavīra dvēselei, tāpat arī Dieva — visu komandieru komandiera — uzrunājums ir vajadzīgs karavīra garam.

Svētajos Rakstos dokumentētie notikumi liecina, ka gadījumos, kad Dievs uzrunā cilvēku, viņā notiek dziļas pārmaiņas. Jēzus vaicā saviem mācekļiem: “Ko ļaudis saka Mani esam?” — un, kad ir saņēmis vienīgo pareizo atbildi, to, kas ved uz pestīšanu, Viņš saka atbildētājam — Sīmanim: “Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs. Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” (Mt. 16, 17-18) Kaut kas viņa gara un dvēseles dzīlēs bija tik ļoti pārmainījies, ka viņš tapa par apustuli Pēteri.

Mēs bieži un gluži kā nacionālpatriotisku paroli lietojam savas himnas pirmo rindu — “Dievs, svētī Latviju!”. Tie ir skaisti un cēli vārdi. Bet tie ir vēl kaut kas daudzkārt vairāk nekā šie vārdi vien. Ja mēs tos neizrunājam formāli, bet ar sirds un prāta dziļāko nopietnību, tas ir lūgums Dievam ienākt mūsos — katrā no mums, mūsu tautā un zemē.

Ko nozīmē tas, ko lūdzam Viņam veikt? Šķīstī, attīri, sakārto, iztaisno mani, mūs. Šis lūgums apzināti pakļauj mūs Dieva gribai un vienlaikus dara par Dieva gribas instrumentu, darbarīku. Kurš Viņu tā lūdz, to Viņš arī uzklausa. Ne velti slavenais karavadonis Velingtons reiz sacīja: “Es labāk redzu pret sevi nākam karapulku tūkstošus nekā vienu pārliecinātu protestantu,” — jo acīmredzot zināja, ka Dieva svētīts cilvēks ir kļuvis morāli un garīgi neuzvarams.

Dievs ir liels un varens savā spēkā. Kādreiz cilvēki savā garīgajā analfabētismā mēdz Dievu iztēloties kā mīlīgu debesu večuku, kurš vēlīgi attaisno visu, ko darām vai nedarām. Protams, tā ir karikatūra.

Ļauni, ja Dievu iedomājas “privatizēt”, ekspluatēt saviem ideoloģiskajiem mērķiem. Vācu kareivju jostas sprādzes rotāja lielīgi pašapzinīgs uzraksts “Gott mit uns” (“Dievs ar mums”), tā gribot iegūt vai pat pavēlot Dievam sankcionēt visu, ko vien viņi darīja.

Kaut arī Svētie Raksti kā vienu no Dieva īpašvārdiem zina nosaukt “Imanuēls” (“Dievs ar mums”), Taču “ar” vēl nenozīmē “par”. Dievs nebija ar vāciem, tāpat kā Viņš nebija ar krieviem. Viņš trieca vienu bezdievīgu režīmu pret otru, vienu — nacistu kara mašīnu sašķaidot, bet otru — padomju — sadrupinot no iekšienes militāri rūpnieciskajā sacensībā ar ASV. Tas, kas gadu desmitiem bija būvēts uz sviedriem, asinīm un asarām, sabruka pusgada laikā.

Esmu jautājis militārspeciālistiem: “Cik un kādi kara materiāli, bruņojums, karaspēks būtu vajadzīgs, lai militārā cīņā satriektu PSRS?” Neviens man nav spējis dot pat aptuvenu atbildi, jo visi apzinās — PSRS ir militāra supervalsts. Šādi aprēŠini nebija pat teorētiski iespējami. Satriekt padomju varu un tās militāro potenciālu bez kara spēja vienīgi Dievs.

Par attiecībām ar šādu Dievu tad arī runā Bībele. Šīs attiecības sauc par ticību, kas nekad nav “akla ticība”, bet ir kaut kas īpašs — garīgā redze (par ticības tēviem ir sacīts, ka ticībā uz Dievu tie gāja “kā neredzamo redzēdami” (Ebr. 11, 27)), kura redz tālāk un vairāk nekā miesīgā redze. Ticība ir skatīšanās un redzēšana tajā laikā, “kad manis nebūs vairs”.

Mans garīgais tēvs nesen man atstāstīja kādu gadījumu ar Brīvības cīņu dalībniekiem. Neliela sauja tikko uniformās ietērptu studentu (iespējams, no Studentu rotas ar komandieri kapteini Grundmani priekšgalā) zem ienaidnieka pārspēka bija spiesti atkāpties no Rīgas. Kad viņi, ejot pāri Daugavai, bija nonākuši tilta vidū, virsnieks apstājās un, domādams par to, vai viņi kādreiz atgriezīsies mājup ar uzvaru, saviem karazēniem jautājis: “Vai ticam, brāļi?” Un viņa karavīri atbildēja: “Ticam!” Viņš pats neatgriezās, bet tobrīd gara acīm skatīja to dāvanu, kuru Dievs dāvāja, — brīvu Latviju. Viņa karavīriem un nākamajai paaudzei, jums, tā tika dota. Mēs to uzņemam jau kā pašsaprotamu, kā balvu. Bet reiz tā patiesi tika dota kā dāvana, liela dāvana.

Šī dāvana ir jāaizstāv. “Ir pienākumi, kas nekad nebeidzas, un tie, kas reiz cīnījušies par savu tautu un zemi, nekad šo cīņu nebeidz. Mainās vienīgi cīņas veidi,” tā sacīja kāds no leģionāriem.

“Vienreiz karavīrs, vienmēr karavīrs.” Mēs esam ieguvuši neatkarību, līdz īstai brīvībai vēl ir tāls ceļš ejams. Tāpēc: “Vai ticam?”

atgriezties
uz "Noziegumi pret cilvēci" galveno lapu