Vēstures mācība 
 Runa svētbrīdī 1996.g. 14. jūnijā pie Brīvības Pieminekļa.


Bet sargies un nopietni pielūko, lai tu neaizmirstu notikumus, ko tavas acis ir redzējušas, un ka tie neizzūd tev no atmiņas visās tavās mūža dienās! Un dari tos zināmus saviem bērniem un saviem bērnu bērniem! (5. Moz.4, 9)

Ar katru gadu, kas mūs attālina no deportāciju baisajiem notikumiem, pieaug jautājums - vai ir vēl kāda nozīme piemiņas pasākumiem? Vai ir vēl kas nezināms, kas nepateikts? Šķiet, ka visas sāpes, pazemojums, pārdzīvotās šausmas ir izkliegtas, dusmas izteiktas pamatotos un taisnos sašutuma vārdos. Vēsturnieki archīvos atraks vēl dažus skaitļus, un žurnālisti uzies dažus zīmīgus faktus, kas tikai jo skaidrāk iezīmēs šo notikumu drausmās kontūras.

Kāpēc aizvien mazāk cilvēku piedalās šādos pasākumos? Iespējamās atbildes. Pirmkārt, ar katru gadu mūžībā aiziet aizvien vairāk notikumu tiešo dalībnieku, aculiecinieku. Otrkārt, ilgi gaidītā brīvība nav atnesusi vairākumama pat cilvēka pašcieņai nepieciešamo eksistences minimumu, un cilvēki ir aizņemti ar savām ikdienas izdzīvošanas problēmām tik lielā mērā, ka pavisam maz laika atliek iekšējās telpas pagātnes notikumu apjēgsmei.

Ir ienācis kāds vērā neņemts faktors - skaudrā ikdiena ar neatvairāmo atsalumu, neieinteresētību, citām aktualitātēm un ar no tā izrietošo vienaldzību un nelīdzdaļu.

Šķiet, ka deportāciju notikumus pārdzīvojušo un šeit sapulcējušos cilvēku to gadu sāpēm un rūgtumam sāk pievienoties vēl cits vārdos neizteikts aizvainojums, savas pamestības un nevajadzības sajūta. Ja kādam no viņiem vaicātu, atbilde skanētu apmēram tā: "Mēs esam tā tautas daļa, kurai tika atņemts tas, kas jums daudziem vēl ir un vēl būs, - jaunība, iespēja mācīties un strādāt, veidot savu dzīvi tā, kā paši to vēlaties. Mēs tikām atstāti neaizsargātībā un nevarībā. Nepametiet mūs vismaz tagad!" Kādreiz pat ne tieša palīdzība, bet drīzāk
cita tautieša klātbūtne, pleca un līdzjūtības sajūta vajadzīga. Viņi varētu apelēt arī pie gudrā tautas pašsaglabāšanās instinkta: "Jums varētu noderēt mūsu liecība, mēs esam tās nežēlīgās ideoloģijas upuri, tas nedrīkst atkārtoties!" Treškārt, kā sacītu pragmātiķis, šie pasākumi ir kļuvuši par kaut ko regulāru, pierastu un tāpēc zaudējuši novitāteas pievilcību.

No vienas puses - jārunā, jāraksta, jāatgādina, jāmāca. Mēs varētu minēt vēl daudzus citus šādus "jā...". No otras puses - no daudzās un biežās lietošanas vārdi nemanot iztukšojas, frāzes nodilst, svētie jēdzieni profanizējas. To visu vēl pastiprina apstāklis, ka tos bieži izrunā tie "gumijas cilvēki", "lokāmie divdabji", kuri agrāk bija "biedri", bet tagad "kungi".

Tā veidojas apburtais loks - nerunāt, neatgādināt nevar, citādi nākamās paaudzes aizmirsīs un šī tik lieliem upuriem iegūtā pieredze zudīs; bet arī runāt it kā nevar, jo viss, kas šajā pasaulē tiek lietots, nolietojas, zaudē vērtību. Ko darīt? Kā nodot to cilvēciskos vārdos un teikumos neizsakāmo pieredzi, kas iegūta caur ciešanu, pamestības, neaizsargātības, šausmu gadiem? Katrs cilvēks ir kādreiz sajutis savas dzīvības apdraudētību, bet tas ir bijis tikai uz īsu brīdi, jo apkārtējā sabiedrība, tās ikdienas iekārtotība mūs daudzmaz pasargā no
nelaimes. Bet te ir bijis kas cits - gadi, kas dzīvoti uz dzīvības briesmu un cilvēcības robežas un aiz tās. Kā saglabāt, uzturēt un nepārdot par riecienu nometnes maizes vai vietu uz nārām, vai siltāku apģērba gabalu blakusesošo cilvēku, savu tuvinieku, tautieti? Kā nekļūt par nodevēju, līdēju, rāpuli? Kā palikt par cilvēku tad, kad par cilvēku būt ir neiespējami, kad negatīvā izlase tika izdarīta tieši pēc cilvēcības pazīmes?

Kā visu šo mantojumu saturēt, pasargāt no aizmiršanas, arī no tā, ka tas kļūst tikai par muzejisku vērtību, un kā to nodot tālāk? Kā sagatavot nākamās paaudzes, lai tām tas būtu vajadzīgs?

Tikai un vienīgi tā, ka mēs saskatām šo lietu garīgo jēgu un saturu. Cik daudz cilvēku nometnēs, ešelonos ir lūguši Dievu, lai Viņš palīdzētu pārciest un izturēt, nesalūst un nepadoties! Cik daudz ir saukts un lūgts uz Dievu! Tiem, kuriem esmu jautājis: "Kā izturējāt?"- caur daudzajām atbildēm izkristalizējas dažādi izteiktā, bet saturā viena atbilde: pateicoties Dievam!

Sekulārajā pasaulē vis ir pakļauts laikam. Pirmkārt, kā sacījis filosofs Hēgelis: "Vēsture māca, ka tautas un valdnieki no vēstures neko nemācās". Otrkārt, izrādās, ka morālajām vērtībām ir "aritmētiska" daba - tās mainās, ja tām maina minus zīmi pret plus zīmi vai otrādi. Agrāk "biedri", tagad "kungi". Laicīgajā pasaulē visu var locīt pēc vajadzības un aktualitātes.

Pie Dieva ir savādāk. Viņā nav pārmaiņu ēnu. Dievs ir uzticīgs, derība ar Viņu ir uz visiem laikiem. Pat ja mēs esam mazticīgi, šaubīgi un svārstīgi, Viņš paliek mums uzticams arī cauri sāpēm, ciešanām, grūtībām. "Jēzus Kristus - tas pats vakar, šodien un mūžīgi". Āmen.

(“Svétdienas Rīts”, 1996. gada 23. jünijs, Nr. 17)

atgriezties
uz "Noziegumi pret cilvēci" galveno lapu