Mūsu tautas zvaigžņu stunda

“Vieniem viņu spēks ir kara rati, citiem zirgi, bet mēs esam stipri ar Tā Kunga, mūsu Dieva, Vārdu.” (Ps. 20, 8)

Uz barikāžu laiku sākam atskatīties jau ar zināmu nostaļģiju – toreiz tā īsti pieredzējām tautas vienotību, ne frāzēs, bet ļoti tieši un vienkārši, skatījām nopietnu apņēmību stāvēt līdz galam – savam vai ienīstās sistēmas galam.

Piecu gadu desmitu pieredze mums bija uzskatāmi parādījusi “sociālisma priekšrocības”. Reiz kāds ārzemju mācītājs savam tolaik LPSR amata brālim uzdeva mūsu apstākļiem panaivo jautājumu: “Kā Tev klājas?” — uz ko tas savukārt lakoniski atbildēja: “Skati Jāņa atklāsmes grāmatu 2, 13.” Mācītājs uzšķīris norādīto vietu un izlasījis: “Es zinu, ka tu dzīvo tur, kur sātana tronis.” Tas nav pārspīlējums. Ne velti ASV prezidents Ronalds Reigans PSRS nodēvēja par “Ļaunuma impēriju”. Tas saskan ar Jēzus velnam doto definīciju — “melis” un “slepkava” (Jņ. 8, 44). Melis — jo režīms solīja cilvēkus atbrīvot no visa veida sociālām nebrīvībām, nevienlīdzībām utt., bet patiesībā atbrīvoja no morāles, cilvēcības un visbeidzot — arī no pašas brīvības. Slepkava — jo, lai sagādātu cilvēcei “gaišo nākotni”, padomju holokaustā vajadzēja iedzīt desmitiem miljonu1 cilvēku. Nīče savulaik cildināja pārcilvēku, kura izcilība sasniedzama ar milzu pūlēm, savukārt padomju ideoloģija — zemcilvēku, kura stāvoklis bija “sasniedzams”, atsakoties no pašas cilvēcības un slavējot cilvēka zemiskākās īpašības (Morozova, sava tēva nodevēja, tēls kā Jūdas padomiskais prototips ir vairāk nekā simptomātisks). Robeža, kas šķir cilvēcību no necilvēcības, tika šķērsota bieži, strauji un izaicinoši — “Mēs jaunu pasauli sev celsim”. To uzcēla. Šai komunisma pasaulei A. Solžeņicins ir devis lakoniskāko un izsmeļošāko definīciju: anticivilizācija.

Komunisms faktiski darbojās kā kristietības pretmets. Tas bija bezprecedenta gadījums visā cilvēces pastāvēšanas vēsturē — ateisms bija kļuvis par valstisku ticību un sociālu normu. Visam, kam kristīgā ticība lika “+” zīmi, komunisms lika “–”, un otrādi. Morālā patoloģija kļuva par normu. Padomijai pēc ilgām represijām un nežēlīgas “smadzeņu skalošanas” visas sabiedrības mērogā sekmējās izaudzināt jaunu cilvēku sugu: Homo Sovieticus, kas kļuvis par nelaimi sev un biedu citiem — nelaimīgs, iekšēji izpostīts, bet ārēji agresīvs, mankurtizēts cilvēciņš bez savas valodas, Dzimtenes un ticības, t. i., bez tā, kas cilvēku padara un notur par cilvēku. Tiem tika iepotēts, ka viņi ir atnesuši kultūru, atbrīvojuši citas tautas utt. Viņi tika gatavoti, programmēti uz aktīvu agresiju gadījumā, ja “imperiālisti izraisīs karu”, bet paši tika turēti miesas un gara nabadzībā. Valsts pastāvēja, balstoties uz ieroču ražošanu un spiegu māniju.

“Visi dēsti, ko Mans Debesu Tēvs nav dēstījis, tiks izrauti ar saknēm” (Mt. 15, 13) — tāds bija Dieva Dēla spriedums šim režīmam. To mēs varam apliecināt, jo sprieduma izpilde notika mūsu acu priekšā. Kaut arī ilgi bijām cerējuši uz šī sprieduma stāšanos spēkā, tas notika tik pārsteidzoši ātri, ka nepārprotami — tas bija Dieva darbs. Bet brūkot režīms rāva sev līdzi nevainīgus upurus. Tbilisi, Baku, Viļņas u. c. notikumi bija no jauna apliecinājuši režīma nevarību — nespēju atrisināt jautājumus savādāk, kā vien izlejot asinis. Lai arī cik militāri stiprs šis režīms bija, to vajāja bailes, bailes no patiesības. Lai tās neatklātos, vajadzēja slepkavot. Lai varētu slepkavot, vajadzēja melot. Režīmu māca bailes no tā, kas notiks, ja cilvēki reiz pārstās bīties no varmācības. Ar ko tad viņus varēs iedzīt atpakaļ sociālisma verdzībā?

Tās bija režīma iekšējās problēmas. Mūsu problēmas bija citas. 1991. gadā mēs savu vēsturi jau sākām apgūt apzināti un nopietni. Līdz tam tā ilgi bija vien gruzdējusi mūsu sirdīs. Nu tā izlauzās uz āru. 1990. gada 4. maija visnotaļ biklo deklarāciju par LPSR autonomiju PSRS mums nevarēja piedot. 1990. gada beigas nāca ar Eduarda Ševardnadzes demisiju, bet 1991. gada sākumā kādā intervijā pulkvedis Viktors Alksnis nejauši izpļāpājās par plānoto uzbrukumu demokrātijai.

Mūsu 1940. gada vēsture draudēja atkārtoties. Vai tiešām atkal — “palieciet savās vietās”?! Nē! Piecdesmit gadi mūs bija iemācījuši, ka ar pakļaušanos režīmam mēs no varmācības neizvairīsimies. Palikt nevarībā un neizlēmīgā gļēvumā nozīmēja atkal saņemt “ceļazīmes” pēc sagatavotiem sarakstiem. Kaut arī valstī trūka tērauda, Baltijai tomēr tika izdalīti tūkstošiem roku dzelžu, un Sibīrijā tika atkonservētas nometnes. Perestroika2 parādīja savu īsto seju — tas bija tikai atkāpšanās manevrs pirms pāriešanas jaunā uzbrukumā. Lai komunisms noturētos pie varas, Austrumeiropā jau astoņdesmito gadu beigās ar kompartijas ziņu tika veidotas Tautas Frontes, kurām vajadzēja kalpot kā režīma “amortizatoram”. 3 Bet putnu, kas bija izlaists no krātiņa, vairs nevarēja pierunāt tur atgriezties.4

Latvijā Tautas Fronte jau bija sagatavojusi instrukciju “X stundai”, tāpēc mēs netikām pārsteigti nesagatavoti. Aptuveni trīs mēnešus tika veikts liels organizatoriskais darbs nevarmācīgās pretestības kustības organizēšanai.

Mūsu pusē bija tikai taisnības apziņa un morālais spēks. Pretvarai — desanta divīzijas, čeka, omons, ieroči un impēriskais šovinisms. Pēc nevarmācīgās pretošanās plāna tautai varēja ierādīt galvenokārt publiska upurjēra lomu. (Par nieka 200 Iekšlietu ministrijas kalašņikoviem nebija zināms nekas, bija zināms vienīgi tas, ka pazemojoši tikusi atbruņota Milicijas skola.) Kad barikādēs sastapu savu tēvu, viņš tā arī sacīja: “Es atnācu pēc savas lodes.” Saņēmis šāvienu krūtīs, Gvido Zvaigzne izteica savus pēdējos vārdus: “Man lode sirdī par La…” Viņu, kritušo, nebija daudz, bet katram viņa atņemtā dzīvība bija vienīgā. Un viņi, kritušie — ievērojamie un mazpazīstamie —, bija mums vienīgie. Šo cilvēku ieguldījums — viņu asinis — bija vislielākais upuris. Pēc t. s. “CNN kara” taktikas pasaule par notiekošo uzzināja jau pēc dažām stundām.

Indivīda un tautas dzīvē paretam mēdz būt t. s. “zvaigžņu stunda”, kad piepeši tiek veikts kaut kas daudz nozīmīgāks un labāks, nekā cerēts. Barikādes bija mūsu tautas zvaigžņu stunda pie komunistiskās tumsas debesīm, kad pēc gadu desmitu letarģijas mēs pārspējām paši sevi — saslejoties savā pašcieņas un pretestības apziņā: “Mēs Taču reiz bijām brīvi!” Gadiem apslāpētā sirdsapziņas balss uzvarēja bailes. Labāk šausmīgs gals nekā bezgalīgas šausmas. Tauta nepalika “savā vietā”, bet gāja, kur tika “otrā viļņa”5 apņēmīgu cilvēku saukta. Pārdomāta vadība no augšas sakrita ar saprātīgu iniciatīvu no apakšas. Ikviens darīja, ko nu katrs spēja un prata: vieni vadīja un koordinēja, citi vāca un apkopoja ziņas par padomju armijas daļu kustību, vēl citi būvēja barikādes, nesa pārtiku, zeķes un cimdus, gatavoja tēju — ikviens centās pielikt savu palīdzīgo roku, kā nu spēja. Valdīja satraukums, bet nebija izmisuma un panikas. Bija tikai nopietna apņēmība pretoties. Nebija runas par kādu abstraktu labāku nākotni, par ko cīnīties, jo domājām par šodienu — pazemojumu un pāridarījumu mērs bija pārpildīts pārpārēm. Netika domāts par nākamo dienu iespējamo labklājību, bet gan par cīņu par savu eksistenci, taisnību un godu — šodien un tagad.

Tāpēc pareiza ir atcerē atklātā barikāžu formula — “īstais varonis bija tauta” —, neskatoties uz to, ka daži upurējās vairāk un strādāja smagāk. Neviens nejautāja: “Kas man par to būs?” Mūsu lielākā balva bija un ir — neatkarība (pat ja tik nevarīga un formāla, kāda tā ir šobrīd).

Kādu mācību mums sniedz šis laiks, un ko mēs esam iemācījušies? Kāpēc dzirdamas balsis, ka šobrīd atšķirībā no tā laika vairs nejūtamies kā uzvarētāji? Kāpēc aizvien vairāk cilvēku atzīstas, ka savā valstī ir vīlušies?

Janvāra dienās nebija nekādas izvērstas nākotnes izveides programmas, bet bija gluži saprotama cilvēciska cerība, ka ar šī baisā režīma aiziešanu dzīve pati no sevis visai drīz ieies normālās sliedēs. Nevienam nevarēja ienākt prātā, ka paies tikai daži gadi un pašu ievēlētā valdība sāks runāt par “plaisu” starp sevi un tautu, tā atzīstoties, ka tauta viņus neinteresē vairāk kā pieaugošu nodokļu maksātājs objekts sava aizvien augošā dzīves standarta nodrošināšanai. Cilvēki neiedomājās, ka lielākā daļa tautas dzīvos zem iztikas līmeņa un ka simtiem jauno cilvēku, redzot, ka viņu intelektuālais un radošais potenciāls netiek novērtēts, sāks pamest savu Dzimteni, lai meklētu labāku dzīvi ārzemēs.

Mēs neiedomājāmies, ka barikādes var uzsliet tikai pret ārējo ienaidnieku — bruņutransportieriem un tankiem, bet ka (pārfrāzējot Blaumani) “žogam, ko labā griba uzceļ, grēks viegli kāpj pāri”.

Nopietnāk raugoties lietu sakarībās, sākam arī ievērot, ka — “jo skaļāks ir janvāris, jo klusāks ir augusts“. Par janvāra barikādēm runājam kā par tautas varonības apogeju, bet nezin kāpēc tiek klusuciests par augustu. Vai atkal notiek kāda politmanipulācija? Atcerēsimies — kad puča dienās omons ātri ieņēma janvārī sargātos objektus, tauta vairs netika aicināta celt barikādes. Mūsu liktenis galīgi izšķīrās augustā.

Ja nu vēlreiz notikumi pavērstos līdzīgi, vai mēs atkal ietu uz barikādēm? Pēc desmit gadiem, kas pilni ar nepiepildītām cerībām un vilšanos, tas ir grūti atbildams jautājums. Un tomēr — un tā ir vēl viena svarīga atziņa, varbūt pati svarīgākā — ietu, jo arī tad mēs cīnītos par sevi, savu un savas tautas godu. Politikāņi nāk un iet, bet tauta — paliek. Tā ir grūta, bet svētīga atziņa — ka “sabiedrības krējums” nav tas pats, kas “zemes sāls”. Mēs glābsim nevis valdošo eliti, bet katrs savu sirdsapziņu, tiesības dzīvot brīvībā un ar cilvēka cieņai atbilstošu godu. Ja viņi vēlas, var pievienoties.

Beidzamā janvāra pārdomu atziņa ir tā, ka patriotismam nav jābūt sevis pašslavināšanai, pietukkrustiņismam, mehāniskai nacionālo saukļu propagandiski maģiskai atkārtošanai. Tas nav arī puiciskums un urrāpatriotisms, bet nopietns ikdienas darbs, vispirms cīņa pašam ar sevi, ar to svešo spēku mūsos, kas katram gan ir labi pazīstams, par kuru Kristus ir sacījis: “Tamdēļ Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus.” (1. Jņ. 3, 8) Attiecinot šos vārdus uz tautu, ir vērts atcerēties, ka mācītājs profesors Dr. Roberts Feldmanis sacīja, ka Latviju vajadzētu dibināt no jauna un šoreiz nevis Nacionālajā teātrī uz skatuves, bet Doma baznīcā pie altāra. Un tas liek daudz ko pārdomāt — arī par Baznīcas lomu tautā, valstī un sabiedrībā.

2 To iesāka ar ēekas atbalstu. Sk. Andrew, C, Gordievsky, O. KGB. The inside Story, Harper Perennial, 1990, p. 608.

3 “Kustība tiek veidota Latvijas PSR konstitūcijas noteiktās pastāvošās politiskās sitēmas ietvaros.” “ .. komunisti varētu nodrošināt vadošo lomu kustībā.” “.. tiesības rīkot vispārpolitiskus pasākumus, kas neiziet ārpus sociālisma ietvara.” “.. noturēt patriotiskās kustības partijas pārbūves līnijas atbalstam.” “Uzskatām par mērķtiecīgu jautājumu par tādu kustības izveidošanu republikā apspriest Latvijas kompartijas CK biroja sēdē.” Citātus sk. Latvijas KP CK biroja 1988. g. 5. jūlija sēdē izskatītais dokuments “Par patriotisku kustību partijas pārbūves līnijas atbalstam”. Dienesta lietošanai. Grāmatā: Kalniete S., Es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām, viņi lūza. R., Jumava, 2000., 405.-406. lpp.

4 “Jau no frontes rašanās brīža, kad partija atļāva “radīt savu kapraci”, tā ir divu pretimstāvēšanai nolemtu spēku sadzīvošana, līdz viens no tiem uzvar.” Turpat, 206. lpp.

5 Mūsu tautas atmodas vadību nosacīti var iedalīt trīs “viļņos” – 1. reliģiskie un politiskie disidenti līdz 80. gadu beigām, 2. - inteliģence un beidzot – šodien - 3. – politikāņi. Ar 1. vilni tika galā čeka, 2. vilni nostūma pie malas 3. viļņa manīgie un veiklie politikāņi.

(“Svētdienas Rīts”, 2001. gada 20. janvāris, Nr. 3 (1402). Ar nosaukumu “Pārdomas par janvāri” publicēts izdevumā “Ceļa Biedrs”, 2001. gada marts, Nr. 3 (440))

atgriezties
uz "Noziegumi pret cilvēci" galveno lapu