Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Mūžs cauri ugunij un elles lokiem

"Par sevi varu sacīt, ka esmu mīļās Laimas - sargātājas - krekliņā dzimis. Vairākkārt esmu bijis tuvu tai robežlīnijai, aiz kuras ir nebūtība. Reiz frontē vēlā rudens vētrā slīku, tomēr izkļuvu krastā, pie Veļikajas man nāca virsū tanks, šaujot no ložmetēja. Vispirms man izdevās laikus nokrist un lodes izārdīja tikai ziemas ietērpa vateņa virskārtu, pēc tam veiksmīgi izvairīties no samalšanas zem tanka kāpurķēdēm. Turklāt tika pāršauta virsnieka karšu somas plecu siksna. Tādu gadījumu bija bezgala daudz garajā kauju ceļā... Kā redzat, esmu dzīvs, un februāra sākumā draugu pulkā nosvinēju 90.gadskārtu." Tā savu dzīves stāstu iesāk neparasti drosmīgs un izturīgs vīrs no Laidzes Teodors Kalnājs.

Kā īsa Jāņu nakts

Teodors Kalnājs piedzima kā Teodors Bergmanis 1915.gada 4.februārī lauksaimnieka ģimenē Laidzes pagastā Talsu pusē - vienā no skaistākajiem Latvijas novadiem. 1939.gadā daudzi savas dzimtas uzvārdus latviskoja, arī Bergmaņi. Tēvs Eduards bija pagasta vecākais, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. Teodors 1931.gadā beidza Talsu Valsts ģimnāziju. Saimnieciskā krīze, kas skāra arī Latviju, liedza jauneklim doties uz Rīgu studēt, par ko bija sapņots.
Nācās palikt tēva mājās pie zemes darbiem. Gan Laidzē, gan netālajos Talsos pulsēja aktīva sabiedriskā dzīve, kurā aktīvi līdzdarbojās arī Teodors, dziedot korī un spēlējot teātri. Pienāca dienesta laiks. 1935.gadā Teodors apāva karavīra zābakus 11.Dobeles kājnieku pulkā Daugavpilī, nemaz neapjauzdams, ka viņš uzkāpis uz tā ceļa, kas turpmākajā dzīvē viņu bieži vedīs gar pašu bezdibeņa malu. 1936.gadā pēc virsniekvietnieku kursu pabeigšanas Teodors atgriezās savā pulkā un oktobrī demobilizējās.
1938.gadā tika nosvinētas kāzas ar skolas biedreni Elzu un saņemta pārvaldīšanā 33 hektāru prāvā Pēču saimniecība. Lauku darbi veicās, dzīve šķita jauka kā Kurzemes vasara. 1940.gadā pasaulē nāca Kalnāju atvase Guntis. Bet Eiropā jau bija sācies karš, kas līdz Latvijai atnāca ar PSRS kara bāzu līgumiem un sekojošo okupāciju.

Kāpēc devi Ulmanim roku?

Sākoties krievu laikiem, kaut arī saimniekdēls pats bija ganos gājis un sēdējis pie viena azaida galda ar nedaudzajiem algādžiem, Kalnāji tika ieskaitīti budžu kārtā. Rudens pusē Teodoru uzaicināja uz pagasta namu. Tur sagaidīja kāds pazīstams vietējais mūrnieks un "biedrs" no Rīgas, kas runāja krieviski. Kā lielākais pārkāpums Teodoram tika izvirzīts Kārļa Ulmaņa rokasspiediens. Sarokoties ar valsts vadītāju viņam nācās aizsargu organizācijas 20 gadu jubilejas svinībās Rīgas pilī, kad 24 gadus jaunais puisis, pašam par brīnumu, bija uzaicināts uz pieņemšanu pēc parādes Uzvaras laukumā. Pilī bija ielūgti 800 viesu, K.Ulmanis atvadoties katram paspieda roku.
"Jūs esat bijis aizsargu aktīvists," sacīja Rīgas čekists. Teodors smejas - toreiz viņš neesot sapratis, kas tas ir - aktīvists. Uz pavasara pusi apcietināja kaimiņu, no pagasta aizveda 17 ģimenes.
Teodors meklēja glābiņu zemnieku sargātājā - mežā.

Latviešu leģionā

1943.gads bija Latviešu leģiona dibināšanas gads. Formāli to sauca par brīvprātīgu, bet patiesībā tā bija mobilizācija, no kuras izspruka retais.
Latviešu vīrus drīz vien veda uz fronti. Leģions tika ieskaitīts vācu 6.korpusā, kam jācīnās Volhovas purvos. Teodors Kalnājs tur ieradās 9.septembra lielā uzbrukuma priekšvakarā. Lielās kaujas iniciatīvu pārmeta 19.divīzijas 42.pulka komandierim Voldemāram Veisam. Toreiz no ierindas, kā palicis prātā, izsita ap 600 leģionāru. Pārējā laikā bija pozīciju kaujas, kad zaudējumus sagādāja krievu snaiperi. Otrreiz latviešiem lielākie zaudējumi bija 1944.gada pirmajos mēnešos, kad Volhovas fronte sagruva un nācās atkāpties uz pozīcijām pie Veļikajas upes, bet tad Teodora Kalnāja nebija ierindā, jo viņu 22.novembrī ievainoja. Virsnieks tika operēts un evakuēts uz Rīgu. Apārstējies un paspējis Laidzē sagaidīt otrā dēla Ulda nākšanu pasaulē, kara kalps devās uz Rīgu un saņēma pavēli stāties majora Rūdolfa Kociņa jaunformējamā 19.divīzijas 3.pulka 2.bataljona 8.rotas komandiera amatā. 15.divīzija bija pilnībā nokomplektēta, bet 19.divīzija cīnījās frontē tikai divu pulku sastāvā. Virsnoteikšana bija vāciešiem. Divīzijās joprojām bija vācu sakaru virsnieki, ne vairs bataljonos, bet pulkā. Marta sākumā pulks ar jauniem spēkiem izbrauca uz fronti. 19.divīzija bija krietni cietusi, tā ka papildinājums nāca tieši laikā. T.Kalnājs piedalījās leģendārajā 16.marta kaujā par augstieni 93,4, kurā abas latviešu divīzijas cīnījās plecu pie pleca. Kalns, kam bija milzīga stratēģiska nozīme, piederēja te vieniem, te otriem. 18.martā galvenais uzbrukuma trieciens bija jāveic T.Kalnāja bataljonam.
"Lieliska artilērijas sagatavošana, divi trīs smago bumbvedēju uzlidojumi. Tad mūsu trīs rotas pa slīpo atklāto kalnu devās triecienā. Es ar savējo biju rezervē. Pretinieku ložmetējs sāka dragāt. Vīri sagūla. Piecelt tad ir ļoti grūti. Neatceros, vai bataljona komandieris deva signālu vai pats izlēmu, bet ar saucienu "Vīri, aiz manis!" metos uz priekšu, cauri gulošajiem. Mūsu rota pirmā ielēca krievu ierakumos."
Sekoja vēl vairākas līdzīgas kaujas, kas prasīja lielākus upurus. 30.martā, kad ģenerālis Rūdolfs Bangerskis atveda apbalvojumus, bataljona ierindā bija palikuši tikai trīs virsnieki un septiņdesmit karavīri. 8.aprīlī T.Kalnāju ievainoja atkal. Vēlreiz operācija un ārstēšanās, tad atgriešanās rotā jau pie Opočkas. Pēc tam smagas atkāpšanās kaujas uz Latviju. Pie Lubāna notika pamatīgi cietušās divīzijas sakārtošana. Un kauja pēc kaujas - pie Lubāna ezera, pie Barkavas, Aiviekstes, Kārsdabas. 21.augustā T.Kalnāju ievainoja trešo reizi. Kad septembrī T.Kalnājs atgriezās kaujas grupā, tā bija ceļā no Tirzas uz Nītauri. Sekoja Mores kaujas, kas beidzās 30.septembrī, tajās piedalījās arī virsleitnanti Rolands Kovtuņenko un Atis Homka, kuri vēl arvien aktīvi darbojas Latviešu virsnieku apvienībā. Naktī no 5. uz 6.oktobri latvieši atstāja Mori, jo uzdevums bija izpildīts - vācu 18.armija caur Rīgu bija aizgājusi uz Kurzemi. 10.oktobrī T.Kalnājs ar savu rotu pa Pontona tiltu pārgāja Daugavu un ieņēma pozīcijas pie Džūkstes.

Kurzemes lielkaujās

Vairāki virsnieki domāja par savu ģimeņu evakuāciju. Arī T.Kalnājs ņēma motociklu un brauca uz Laidzi. Mājās atklājās, ka ģimene kopā ar draugiem jau devusies uz Ventspili. Teodors, sameklējis benzīnu, posās ceļam uz Ventspili, kad sētā ar pajūgu iebrauca kaimiņš un paziņoja, ka kuģis, uz kura uzkāpuši Kalnāji, tūlīt devies prom. Pēc gadiem satiekoties, atklājās, ka kuģis tikai mainījis piestātni un vēl divas dienas atradies Ventspilī. Arī toreiz liktenis bija labvēlīgs Teodoram, jo maz ticams, ka vīrs būtu atturējies no līdzbraukšanas ģimenei, kurā bija abi mazie dēli. Bet viņš bija virsnieka formā un, ja arī būtu pārģērbies, tiktu nošauts kā dezertieris. Vācieši uz to nebija skubināmi.
T.Kalnājs pēc tam piedalījās visās Kurzemes lielkaujās. Otrajā pasaules karā samērā bieži pretinieki nonāca tuvā distancē, aci pret aci vai, kā sacījis leģendārais izlūku bataljona komandieris Ernests Laumanis - "tu vari saredzēt kaujā pārvērstos ienaidnieka acu baltumus".
Vācu armija jau bija dezorganizēta, bet latviešu pulka vienības kā kaujasspējīgākās sadalītas starp vācu vienībām. Savukārt štāba rezervē bija piekomandēti vācu tankisti, kuru mašīnām beigusies degviela.
T.Kalnājs stāsta: "Gāja vaļā īsta elle. Trīs telefoni, pa vienu runāju vāciski, pa otru latviski ar artilēristiem, pa trešo ar divīzijas komandpunktu. Pulka komandieris Praudiņš stāvēja man aiz muguras, jo viņam vācu valoda nebija stiprā puse. Ar karti gan abi strādājām kopā. Kad paziņoja kapitulācijas pavēli, krievi sāka līst ārā no ierakumiem. Mēs atkāpāmies, bet balto karogu latvieši neizkāra. Arī nešāvām. Tā līdz vakaram."
Iestājoties tumsai, T.Kalnājs paņēma savu mašīnu un kopā ar dažiem virsniekiem devās uz mājām. Ceļi pilni, armijas vienības straumē plūda uz Ventspili. Pa ceļam no Kabiles uz Sabili viņus aizturēja vācu žandarmi. Stāsta T.Kalnājs: "Mani kā augstāko pēc pakāpes žandarmi aizveda uz lauku mājām pie vācu majora. Tas sāka mūs apvainot dezertēšanā. Manus iebildumus, ka no kapitulācijas pagājušas gandrīz desmit stundas, ka nav prātīgi sēdēt un gaidīt krievu gūstu, negribēja ņemt vērā. Man uz krūtīm bija "kaulzāģis", pirksts uz mēlītes, aizsvilos dusmās par vācieša stulbumu un gandrīz nospiedu mašīnpistoles sprūdu. Vācietis laikam nobijās." Pa ceļiem, pa laukiem virsnieki visu nakti brauca līdz Laidzes Pēčām.
"Māte uztaisīja brokastis. Pārģērbāmies. Formas tērpus un apbalvojumus norakām malkas šķūnītī. Paņēmām divus rupjmaizes kukuļus un cūkas šķiņķi un iegājām mežā. Divas nedēļas, tad angļi būs klāt. Ne jau mēs vieni tā domājām," par kara beigām stāsta T.Kalnājs. Kāds paziņa Kurts Grīnups slēpās Pēču mājās. Pagastā tika nodibināta padomju saimniecība, kurā par direktoru bija kļuvis Kurta brālis, agronoms. Tajā strādāja jau kādi seši vīri ar viltotiem dokumentiem. Tomēr decembrī Teodors Kalnājs tika atmaskots un arestēts. Talsu cietums.

Kad miers ir šausmīgāks par karu

1945.gada Ziemassvētkos prāva ieslodzīto kolonna ar mazbānīti caur Dundagu aizveda uz Ventspili. T.Kalnāju ieslodzīja karantīnas kamerā Ventspils cietumā, tagadējā Livonijas pilī.
Pēc tam T.Kalnājs jau bija divdesmitā gadsimta vergs ar numuru uz skrandaina apģērba Vorkutas lēģerī. Vienpadsmit gadu aiz dzeloņdrātīm. Vienā no tām Vorkutas nometnēm, kur pēc Staļina nāves 138 000 uz elli aizgājēja vergi sadumpojās un atteicās strādāt par samazgām līdzīgu zupas šķīvi un maizes gabaliņu. Pirmās ložmetēju kārtas nogalināja astoņus, ievainoja ap simtu. Tad pie dumpiniekiem ieradās pats PSRS lēģeru priekšnieks ģenerālis Jegorovs un PSRS ģenerālprokurora pirmais vietnieks Rudenko. Tas pats Rudenko, kas PSRS pusi pārstāvēja Nirnbergas procesā, kad tiesāja sev līdzīgos. Līdz ar viņiem ieradās divi bataljoni specvienību karavīru un rota ar vācu vilku sugas suņiem. Otrajā politieslodzīto slaktiņā nošāva 55, bet 154 tika smagi ievainoti.
T.Kalnājs stāsta par apbrīnojamām cilvēka izturības rezervēm, par izdzīvošanu prātam neaptveramos apstākļos, kā arī par neizprotamu organisma reakcijas maiņu brīdī, kad šķietami grūtākais ir aiz muguras.

Saplosītā ģimene

1944.gada oktobrī Kalnāju ģimene, kurā bija arī abi mazie dēli - viens četrus gadus, otrs astoņus mēnešus vecs, aizbrauca uz Vāciju. Kas viņus sagaidītu, paliekot Laidzē, liecina 1949.gada izvešanas saraksti, kurā ir visi Pēču iemītnieki. Kalnāji 1950.gadā izceļoja uz ASV. No 1945.gada desmit gadus Teodors neko nezināja par savu ģimeni.
Tad sākās sarakstīšanās. Vispirms ar paziņu palīdzību, vēlāk, kad Teodors bija nometinājumā pēc soda izciešanas Vorkutā, viņš sarakstījās pats. Elzai ar diviem skolojamiem bērniem nenācās viegli izdzīvot arī bagātajā Amerikā.
1989.gadā vecākais dēls pirmo reizi atbrauca uz Latviju. Uz tēva mājām Laidzē viņu nelaida. Gadu vēlāk Teodors bija ciemos ASV, Indianapolisā. Smaga bija izšķiršanās par turpmāko. Elza, smagi strādādama, bija izskolojusi abus dēlus, tie ieguvuši augstskolas izglītību.
"Protams, dēli būtu mani uzturējuši, jo par Latvijā piešķirto pensiju man Amerikā iznāca divas pusdienas. Izšķīros braukt mājās," Teodors piebilst. Palikt neļāva vecā karavīra pašlepnums.
1992.gadā, pēc 48 gadu prombūtnes, Elza kopā ar vecāko dēlu atbrauca uz Latviju. Tika izstaigātas vecās skolas gadu takas, sameklēti jaunības draugi.
Teodors saka: "Lai cik arī tas bija emocionāli, jutu, ka Elza tiecas atpakaļ uz Ameriku, ka viņa te jūtas kā svešiniece, kaut arī septiņus gadus bija saimniece Pēčās. Es biju karavīrs. Mēs bijām kopā tikai trīs gadus. Viņi pāri okeānam dzīvoja savu dzīvi, mums bija jāiztiek ar tādu, kāda tā bija mums. Mēs vairs neesam tie, kādi bijām ģimnāzijā. Daudzos jautājumos mums ir dažādi uzskati. Divas pasaules un laiks ir bijis nežēlīgs."
Nu jau pagājuši divi gadi, kopš Elza ir mirusi.
Apprecēt meiteni no savas klases, savu pirmo un vienīgo mīlestību, ar kuru ganu gaitās rasainajos rītos saūjinājies, ar kuru lēkts pāri Jāņu ugunskuriem un būvētas sapņu vīzijas, kas vītas ap skaistajiem Talsu pakalniem. Pret debesīm izstieptām rokām sagaidīta austošā saule pāri tēva un vectēva tīrumiem, kas tagad novēlēti tev - ko vēl var vēlēties jauns un spēka pilns cilvēkbērns? Ko vēl? Dēlus! Bet tad divi nešķīsteņi - Hitlers un Staļins - sarīko asinsdzīres. Un atņem tev un daudziem miljoniem visu - mīļoto meiteni, dēlus, jaunību, zemi. Saullēktus pārvērš trakojošā uguns murgā, ieraujot tajā veselus, skaistus, cerību pilnus jaunekļus. Un viens no viņiem, kam liktenis lēmis iziet dzīvam no elles lokiem, kuri kā spirāle aizvijas cauri visai dzīvei, redz pretim nākam savu mīļoto meiteni un savus dēlus tad, kad pārkāpts jau septiņdesmit piecu gadu slieksnis.
Talsu pusē pazīst un ciena Kalnāju dzimtu. Teodoram piedāvāja privatizēt tēva celto Laidzes kultūras namu. "Kas celts tautai, tam jāpieder un jākalpo tautai," atbildēja vīrs, kurš visu savu mūžu cietis un kalpojis savai tautai.
Viens dzīvesstāsts, vienas latviešu ģimenes likteņgaitas gandrīz gadsimta tecējumā. Līdzīgu likteņu ir daudz. Teodors Kalnājs ir viens no tiem, kas cauri elles lokiem iznācis nesalauzts, kam izdevies vairākkārt atvairīt nāves roku. Viņa drosmi apbrīnojuši pašu un citu armiju karavīri. Par ko liecina kauju apbalvojumi un daudzās brīvās Latvijas godazīmes.

Andris Kļaviņš  
Latvijas Vēstnesis 04.03.2005

  

 Sākumlapa Home