Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Ne tikai par nacionālo sastāvu
Jānis Riekstiņš

Krievijas vēstnieka Latvijā V. Kaļužnija sacītais kādā Rīgas krievu laikrakstā, ka Krievijai neesot jāatvainojas Latvijai par okupāciju, jo "čeku vadīja polis Dzeržinskis, un no 44 Revolucionārās kara padomes locekļiem 38 bija ebreji, četri – latvieši un tikai viens – krievs", tātad "krievu tautas" vainas tur nav nekādas, ir atkārtojums pēdējos gados bieži dzirdētajai teorijai par ebreju, latviešu, poļu, ungāru, ķīniešu un citu "inorodcu" (cittautiešu) vainu visās Krievijas nelaimēs.

Šo "teoriju" jau pagājušā gadsimta pirmajos gadu desmitos aizsāka bijušie cara armijas ģenerāļi, atamani un politiķi – monarhisti, kuri savās Krievijas nākotnes vīzijās par bijušās impērijas nomaļu tautu "brīvlaišanu" un neatkarīgu valstu izveidošanu nebija pat ieminējušies. Viņu galvenais lozungs palika "Vienota un nedalāma Krievijas impērija".

Rezumējot cara Krievijas impērisko politiku Latvijā, pazīstamais latviešu politiķis, statistiķis un publicists Marģers Skujenieks rakstīja: "Iestājās tumšais, visu nomācošais pārkrievošanas laikmets. Jau 1869. gadā agrākās apriņķu skolas pārvēršas par krieviskām pilsētas skolām. 1887. gadā tautskolas tika pārkrievinātas un drīz latviešu bērniem vajadzēja, sākot ar pirmo skolas dienu, mācīties viņiem nesaprotamajā krievu valodā. Tāpat pārkrievināja tiesas, un taisnības spriedēji varēja sarunāties ar apsūdzētajiem un lieciniekiem vienīgi ar tulka palīdzību. Latgalē pat tulki nebija pielaisti un tur sprieda tiesu, kaut gan tiesneši nesaprata, ko sūdzētājs vai apsūdzētais teica! Krievu iespaida stiprināšanai cēla pareizticīgas baznīcas. (..) Vietējos iedzīvotājus vēl lielākā mērā nostūma no dalības zemes pārvaldībā, un to vietā stājās visu noteicošais krievu ierēdnis, kuram bija sveša vietējā dzīve."

Vai latvieši ar to varēja samierināties? Saprotams, ne, bet impērijas aizstāvjiem pilsoņu kara sakāves tolaik visvienkāršāk bija izskaidrot ar "inorodcu" milzīgo skaitu boļševiku pusē. "Lai organizētu teroru, formēja nacionālās karaspēka daļas, kuras nebija saistītas ar valsts iedzīvotājiem, – latviešu strēlnieku, ungāru, ķīniešu vienības, kuras izcēlās ar ārkārtīgu cietsirdību.""Ātri tika nostiprināts padomju varas soda aparāts, parādījās stipras, disciplinētas karaspēka daļas, galvenokārt cittautiešu pulki. Latviešu un igauņu pulki. Piesaistīja ķīniešus." Šādas "atziņas" var sastapt daudzos pēdējā laika darbos par Krievijas pilsoņu kara notikumiem. V. Šambarova bestsellerā "Belogvardeiščina" par balto kustības vēsturi visās Pilsoņu kara frontēs 1917. – 1923. gadā cita starpā pausts: "Lai tiktu skaidrībā par Baltijas notikumiem, jāņem vērā, ka kultūras – etniskā aina šeit bija pilnīgi citādāka nekā tagad. Baltieši tad nepavisam nebija un neizvirzīja sevi par "Eiropu" kā tagad. Toreiz tās bija atpalikušas un izmocītas nomales tautas, daudz tumšākas nekā vidēji krievu zemniecība. Igaunietes, piemēram, augstu vērtēja kā mājkalpotājas. Viņas bija tīrīgas un nebāza degunu saimnieku darīšanās. Latvieši ar tādiem plusiem neizcēlās – viņus arī rupjības dēļ par darbiniekiem negribēja ņemt. Nacionālā inteliģence bija ļoti vāja. Bet viss Igaunijas, un jo it sevišķi Latvijas kultūras slānis bija vācu – krievu."

Vēstnieka maldi

Šāda tipa sacerējumos visbiežāk nolamā latviešu strēlniekus, kā arī F. Dzeržinska tuvos palīgus M. Lāci un J. Petersu. Vēstnieka kungs norāda, ka vecās Krievijas sagrāvēji esot bijuši arī Revolucionārās kara padomes locekļi – cittautieši, bet krievu tajā tikpat kā neesot bijis. Noticēt vēstnieka kungam "uz vārda" nevajadzētu. Krievijas Republikas Revolucionāro kara padomi ar Viskrievijas Centrālās izpildu komitejas (VCIK) dekrētu izveidoja 1918. gada 2. septembrī. Par tās locekļiem sākotnēji apstiprināja J. Daniševski, P. Kobozevu, K. Mehonošinu, F. Raskoļņikovu, A. Rozenholcu un I. Smirnovu. Par Republikas Revolucionārās kara padomes priekšsēdētāju VCIK apstiprināja Ļ. Trocki. 1918. gada 6. septembrī par tās locekli kļuva arī Austrumu frontes pavēlnieks un padomju Krievijas visu bruņoto spēku virspavēlnieks J. Vācietis. Jā, J. Daniševskis un J. Vācietis bija latvieši, Ļ. Trockis – ebrejs, bet vai P. Kobozevs, K. Mehonošins, F. Raskoļņikovs, I. Smirnovs nebūtu bijuši krievi?

Revolucionārās kara padomes uzdevums bija armijas, flotes, kā arī visu militāro un jūras iestāžu vadība. Saskaņā ar VCIK 1918. gada 30. septembrī apstiprināto nolikumu tai tika nodotas likvidētās Augstākās kara padomes funkcijas un visas Kara lietu tautas komisariāta kolēģijas tiesības, kuras locekļi tika iekļauti Revolucionārajā kara padomē.

Kad 1918. gada 30. novembrī izveidoja Strādnieku un zemnieku aizsardzības padomi, armijas un flotes vadība tika atstāta Revolucionārās kara padomes pārziņā. Šajā laikā tā sastāvēja no 15 locekļiem. Sakarā ar to, ka daudzi no viņiem atradās frontē, daudzus svarīgus jautājumus Ļ. Trockis izlēma vienpersoniski.

1919. gada 3.– 4. jūlijā notikušais Krievijas komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālās komitejas (KK(b)P CK) plēnums Revolucionāro kara padomi reorganizēja un tās locekļu skaitu samazināja līdz sešiem cilvēkiem. Par priekšsēdētāju atstāja Ļ. Trocki, bet par locekļiem apstiprināja S. Gusevu, I. Smilgu, E. Skļanski, A. Rikovu. No sarkanās armijas virspavēlnieka pienākumiem atbrīvoja J. Vācieti un viņa vietā iecēla S. Kameņevu, bet par lauka štāba priekšnieku – P. Ļebedevu.

Daudzu tautību bērni…

Vēstnieka kunga izteikumu sakarā būtu jānorāda vēl uz kādu svarīgu apstākli, proti, šajā laikā sarkanajā armijā brīvprātīgi bija iestājušies vairāki tūkstoši bijušo cara armijas ģenerāļu un virsnieku. Vēl līdz vispārējās karaklausības izsludināšanai 1918. gada aprīlī boļševiku rīcībā bija tik daudz bijušo virsnieku brīvprātīgo, ka no viņiem varēja nokomplektēt 20 divīziju komandējošo sastāvu. Pilsoņu kara beigās boļševiku sarkanās armijas rindās cīnījās apmēram 30 000 bijušās cara armijas virsnieku un 160 000 apakšvirsnieku. Daudzus balto armiju sakāves plānus izstrādāja tieši bijušie cara armijas ģenerāļi, piemēram, A. Jegorovs, M. Bončs-Brujevičs, D. Karbiševs, B. Šapošņikovs, A. Brusilovs. Kamdēļ to aizmirst un visu vainu uzvelt cittautiešiem?

1922. gadā Republikas Revolucionāro kara padomi pārveidoja par PSRS Revolucionāro kara padomi. Tās pastāvēšanas laikā tajā bija darbojušies priekšsēdētājs Ļ. Trockis (1918. gada 6. septembris – 1925. gada 26. janvāris), priekšsēdētāja vietnieks E. Skļanskis (1918. gada 22. oktobris – 1924. gada 11. marts), virspavēlnieks J. Vācietis (1918. gada 6. septembris – 1919. gada 8. jūlijs), S. Kameņevs (1919. gada 8. jūlijs – 1924. gada 24. aprīlis), K. Mehonošins (1918. gada 6. septembris – 1919. gada 8. jūlijs), F. Raskoļņikovs (1918. gada 6. septembris – 1918. gada 27. decembris), J. Daniševskis (1918. gada 6. septembris – 1919. gada 27. aprīlis), I. Smirnovs (1918. gada 6. septembris – 1919. gada 8. jūlijs), S. Aralovs (1918. gada 30. septembris – 1919. gada 8. jūlijs), V. Antonovs-Ovsejenko (1918. gada 30. septembris – 1919. gada 10. maijs), A. Rozenholcs (1918. gada 30. septembris – 1919. gada 8. jūlijs), V. Ņevskis (1918. gada 30. septembris – 1919. gada 10. maijs), N. Podvoiskis (1918. gada 30. septembris – 1919. gada 8. jūlijs), K. Jureņevs (1918. gada 30. septembris – 1919. gada 8. jūlijs), J. Staļins (1918. gada 8. oktobris – 1919. gada 8. jūlijs; 1920. gada 8. maijs – 1922. gada 1. aprīlis), V. Alfaters (1918. gada 15. oktobris – 1919. gada 24. aprīlis), A. Akulovs (1919. gada 3. janvāris – 1919. gada 8. jūlijs), I. Smilga (1919. gada 8. maijs – 1923. gada 24. marts), S. Gusevs (1919. gada 21. jūnijs – 1919. gada 4. decembris; 1921. gada 18. maijs – 1923. gada 28. augusts), A. Rikovs (1919. gada 8. jūlijs – 1919. gada septembris), D. Kurskis (1919. gada 2. decembris – 1921. gada 5. janvāris). Katram redzams: krievu tautības cilvēku tur noteikti bijis vairāk par vienu.

Pavisam Republikas revolucionārajā kara padomē ir darbojušies 22 cilvēki (pēc vēstnieka kunga teiktā – 44). Kamdēļ tāda starpība? Varbūt vēstnieka kungs būs pieskaitījis fronšu, armiju, flotu, flotiļu, kā arī dažu atsevišķu karaspēka grupu revolucionāro kara padomju locekļus. Pirmā revolucionārā kara padome tika izveidota Austrumu frontē 1918. gada 13. jūnijā. Tās sastāvā iegāja P. Kobozevs, G. Blagonravovs un frontes pavēlnieks M. Murovjovs. 1918. gada 12. jūlijā no jauna saformētajā Austrumu frontes kara padomē iegāja J. Vācietis, J. Daniševskis, P. Kobozevs, K. Mehonošins un F. Raskoļņikovs. 1918. gada 17. septembrī izveidoja Dienvidu frontes revolucionāro kara padomi. Tās locekļi bija J. Staļins, K. Vorošilovs, frontes pavēlnieks bijušais cara armijas ģenerālis P. Sitins un Caricinas padomes priekšsēdētājs S. Miņins. S. Budjonnija 1. jātnieku armijas kara padomē darbojās B. Kozlovskis un V. Šatovs, Turkestānas frontē – P. Baranovs, Š. Eliava un V. Kuibiševs, Dienvidrietumu frontē – R. Bērziņš. Visus nenosauksi.

Sakarā ar situāciju frontēs karaspēka revolucionāro kara padomju locekļi bieži tika nomainīti, taču visbiežāk kā armiju un fronšu kara padomju locekļi tiek minēti A. Bubnovs, N. Gorbunovs, S. Gusevs, F. Džeržinskis, S. Kirovs, I. Kosiors, N. Kuibiševs, G. Ordžonikidze, J. Staļins, P. Šternbergs. Tie ir dažādu tautību cilvēki. Tātad vēstnieka kunga minētie dati, šķiet, īsti precīzi nebūs ne pēc skaita, ne tautībām.

Ne tautas vainīgas

Kas attiecas uz strēlnieku cīņām un četru latviešu darbošanos Revolucionārajā kara padomē, varbūt vietā būtu padomāt, kāpēc viņi to darīja, un atcerēties latviešu diplomāta, skolotāja un žurnālista Jāņa Seska savulaik konstatēto: "Cara valdība visiem līdzekļiem centās latviešu tautu denacionalizēt un tad padarīt par krieviem. Krievu valdība īsā laikā saņēma savā varā visas administratīvās iestādes, kuras pārvērta par attautošanas un pārkrievošanas ieročiem. Latviešu tautskolās par mācību valodu ieveda krievu valodu, kura visā kursā ieņēma galveno vietu. No latviešu skolas tika izskausts viss, kas atgādina latviešu tautas īpatnējo garu un kultūru. Skolēni neko nedabūja zināt par latviešu tautas vēsturi, viņu gara mantām, literatūru un mākslu. Skolā nekad nerunāja par latviešu tautas tiesībām un ideāliem, viņas garu un centieniem. Attautotai jaunatnei jau skolā vajadzēja pārkrievoties: domāt un runāt krieviski, sajūsmināties un censties pēc lielās verdzinātājas tautas labklājības un ideāliem. (..) Krievu agrārbanka uzpirka Latvijā muižas, kuras sadalīja un pārdeva zem labiem noteikumiem jeb atdeva gluži par velti krievu zemniekiem. Īsi pirms kara zemkopības ministra biedrs Krivošeins bija izstrādājis plānu par 300 000 krievu zemnieku nometināšanu Kurzemē kroņa muižās. Šādu projektu izpildot, Kurzeme būtu padarīta par jauktu tautību zemi un latviešu tautai draudētu pilnīga izspiešana no dzimtās zemes. Ne par latviešu bezzemniekiem un strādnieku labklājību domāja krievu valdība, bet par krievu nacionālās varas izplatīšanu un nacionālās latviešu tautas iznīcināšanu." Kā redzams, šeit runa nav par krievu tautu, bet gan par cara valdību…

Būtu jāatceras, ka t. s. proletariāta diktatūras sistēmā vadošo stāvokli ieņēma KK(b)P, kuras centrālkomiteju tāpat kā valdību – Tautas komisāru padomi – pilsoņu kara laikā vadīja V. Uļjanovs (Ļeņins). Vietējām partijas organizācijām CK ieteica arī TKP dekrētus uzskatīt kā partijas direktīvas. Pats boļševiku vadonis norādīja, ka neviena valsts iestāde nevienu svarīgu politisko vai organizatorisko jautājumu nevarot izlemt bez partijas CK vadošiem norādījumiem. Tas pilnā mērā attiecās arī uz Revolucionāro kara padomi.

Padomju totalitārajam režīmam pamati tika ielikti tieši postošā Krievijas pilsoņu kara laikā. Atliek tikai nožēlot, ka tajā bija ierauti arī mūsu tautieši, kuri pamatoti vērsās pret "vienotās un nedalāmās" bruņotajiem aizstāvjiem, bet noticēja arī boļševiku saukļiem un lozungiem. Par to viņi nolika savas galvas pilsoņu kara kauju laukos. Daudziem uz dzīvi PSRS palikušajiem latviešiem, tajā skaitā arī četriem Revolucionārās kara padomes locekļiem, dzīves pēdējā stunda pienāca 1937./38. gada terora laikā, kad gandrīz vai katrs latvietis tika pataisīts par diversantu, bet visbiežāk – par Latvijas spiegu. Sods par to bija viens – lode pakausī. Ne darbošanās Revolucionārajā kara padomē, ne čekā vērā ņemta netika. Un ar ko vainīgi bija tie daudzie tūkstoši latviešu, kurus nošāva 1937./38. gada "Latviešu operācijas laikā"?

Noraidot jebkādu nacionālās kolektīvās vainas meklēšanu, tomēr, sekojot vēstnieka kunga domu gājienam, būtu jāatgādina, ka 1937./38. gada represijas iedvesmoja, organizēja un vadīja ne polis Dzeržinskis, bet gan VK(b)P CK Politbiroja locekļa kandidāts, VK(b)P CK partijas kontroles komitejas priekšsēdētājs, VK(b)P CK sekretārs, PSRS iekšlietu tautas komisārs valsts drošības ģenerālkomisārs Nikolajs Ivanovičs Ježovs.

Latvijas Avīze 18. janvāris, 2005

  Atpakaļ Back   

 Sākumlapa Home