Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Latviešiem kapitulācija – traģēdija un prieks
Viesturs Sprūde

1945. gada 8. maijā pulksten 14.00 ieroči apklusa vienā no pēdējām Otrā pasaules kara frontes līnijām Eiropā – Kurzemē. Vācija bija sakauta un arī vācu armiju grupas "Kurzeme" pavēlnieks ģenerālpulkvedis Hilperts izdeva kapitulācijas un karadarbības pārtraukšanas pavēli. Klusums iestājās arī padomju pusē. Kurzemē kapitulēja 42 vācu ģenerāļi, 8083 virsnieki un 181 032 karavīri, viņu vidū ap 14 000 latviešu. Kādas ir viņu atmiņas?

Kapitulācija sakrita ar laiku, kad sarkanarmieši gatavojās kārtējo (jau sesto) reizi mēģināt pārraut Kurzemes fronti. Vācu puse pretinieka gatavošanos laikus pamanīja un veica "atraušanās manevru". Tolaik Puzes pagastā dzīvojošā Kureļa grupas dalībniece Biruta Kaģe par vācu karaspēka kustības sākumu ziņoja: "Redzēju, kā pa lielceļu Ventspils virzienā jau 6. maijā milzu steigā traucās mašīnas un tanki un soļoja veselas karaspēka daļas. Radās iespaids, ka vācieši atvelk Dundagas apkārtnē novietoto karaspēku. 7. maijā kustība palielinājās, un arī naktī uz 8. maiju lielceļš nepārtraukti dunēja kara ratu un tanku troksnī. Visos bija manāms satraukums." Leģionāru atvilkšanās uz jaunām pozīcijām notika naktī no 7. uz 8. maiju, atstājot veco tuvumā sedzējvienības. Drīz sekoja arī tās. Padomju armijai vāciešu atkāpšanās izrādījās negaidīta, bet mēģinājumus sekot apgrūtināja mežainais apvidus, mīnētie ceļi un lauki, tādēļ kapitulācijas brīdī pretiniekus visbiežāk šķīra 10 – 40 kilometru liels attālums.

Kas tālāk?

Karavīri, kas bija kaujā un pildīja pavēles, juta, ka karš iet uz beigām, taču priekšstata par notiekošo viņiem īsti nebija. Leģiona virsleitnants Verners Preijers savās atmiņās liecina, ka jau kopš Hitlera nāves latviešu virsnieku vidū brieduši plāni par pretošanās turpināšanu arī pēc oficiālajām kara beigām: "Daži jaunākie virsnieki no aizmugures štābiem apstaigāja priekšu, lai aprunātos ar vienu otru komandieri, ko uzskatīja par noderīgu šim pasākumam." Tagad mēs zinām, ka tad bija mēģinājumi pierunāt vācu ģenerāli Hilpertu turpināt cīņu "līdz angļu un amerikāņu atnākšanai", bija pulkveža Roberta Oša valdība un neveiksmīgi centieni atjaunot Latvijas armiju un valsti. Arī ar pašu Preijeru kāds štāba virsnieks maija sākumā bija runājis par it kā drīzumā gaidāmo "saplēšanos" agrāko sabiedroto vidū. "Toreiz tas tik naivi nemaz neizklausījās un tā arī bija vienīgā mūsu cerība," raksta 19. divīzijas 42. pulka virsleitnants. Tomēr ideja par organizētu pretošanos izčākstējusi. Pārsvaru guva apziņa, ka bez vācu vienību atbalsta noturēt Kurzemi nebūs iespējams. Savukārt vāciešiem trūka motivācijas, lai ietu ar latviešiem "līdz galam". Pat kara gaitas agrākie ieroču biedri izbeidza atšķirīgi.

Kara muzeja Otrā pasaules kara nodaļas vadītājs Valdis Kuzmins uzsver, ka vācieši nolikuši ieročus organizēti, paliekot virsnieku pakļautībā. Latviešu daļās organizēta ieroču nolikšana bija reta. Leģionāri vienkārši izklīda. Kurzemnieki devās mājās, pārējie klimta pa ceļiem, vērojot, kā šur tur saulainajā 8. maija dienā laukos strādā arāji. Partizānu gaitas uzreiz uzsāka vien daļa leģionāru. Aplēsts, ka pēc kara Kurzemē darbojās ap 2500 nacionālo partizānu. Vismaz puse bija agrākie leģionāri.

Tīri psiholoģiski apziņa, ka karš beidzies, pirmajā brīdī daudziem izsita pamatu zem kājām. "Pa šiem gadiem bijām pieraduši, ka par mums rūpējas un pasaka priekšā, kas darāms. Pēkšņi tas mums jāzina pašiem un tādēļ ir bailes no rītdienas," 1979. gada aprīlī pierakstītajās atmiņās, kas glabājas Kara muzejā, atklāj leģionārs Jānis Blūms. Viņš kara beigas sagaidīja 8. maija pusdienlaikā kaut kur pie Gaiķiem, aiz Remtes: "Sēžam saulītē, kad no pulka štāba atgriežas vada komandieris Krūms un liek mums nostāties ierindā. Nostājamies pagalmā un viņš tādā kā pusaizsmakušā balsī sāk lasīt pavēli. Mēs pirmajā brīdī nesaprotam, jo vārds "kapitulācija", kaut arī pazīstams, tomēr mēs nedomājām, ka šis brīdis ir tik tuvu. Pavēlē teikts, ka Kurzemē 8.05. plkst. 24.00 tiek pārtraukta karadarbība (tad naktī no 8. uz 9. maiju oficiāli stājās spēkā kapitulācijas akts) un vācu armija pieņem kapitulācijas noteikumus. Krūms beidz lasīt pavēli. Brīdi raugās uz mums, jo mēs klusējam. Tad atpogā pistoles maksti, izņem pistoli un ceļ pie deniņiem. Šajā brīdī ierinda sakustas un mēs acumirklī esam pie viņa. Pistole tiek atņemta, un mēs visi cits caur citu sakām, lai nedara muļķības. (..) Pēkšņi mūs ir pārņēmusi neaprakstāma sajūta. Vajadzētu priecāties, lēkāt, karš taču beidzies. Bet vīri drūmi klusē, un lielāko tiesu visus pēkšņi nodarbina viena doma: kas būs tālāk?"

Tās pašas noskaņas jaušamas virsleitnanta Preijera atmiņās. Arī viņš ziņu par kapitulāciju saņēmis Gaiķos ap plkst. 12. Vēsts ienesusi apjukumu. Sākumā štābā pat nav bijis skaidrības par padošanās nosacījumiem. Taču "tūlīt iezīmējās divas grupas – viena par aiziešanu mežā ar domu "tad jau redzēs", otra – par palikšanu uz vietas". Preijers par štābā dzirdēto paziņojis savas rotas karavīriem un, līdzīgi kā citos gadījumos, devis tiem tiesības "uz beztermiņa atvaļinājumu" ar visiem ieročiem, lai apmeklētu tuviniekus, vai arī palikt un "gaidīt krievus". Vairākums izvēlējās pirmo un izklīda. Neapskaužamā stāvoklī nonāca tie, kam kāda iemesla dēļ bija jāpaliek uz vietas pret savu gribu kā virsnieka vietniekam Apinim. Bataljona komandieris kapteinis Līdums viņam pavēlējis vienam palikt bataljona štābā Gaiķos un dežurēt pie telefona gadījumā, ja vēl pienāktu kādas pavēles tām rotām, kas vēl atradās pirmajās pozīcijās. Uz Apini izvēle krita tāpēc, jo viņam bija salīdzinoši mazāk "grēku", tas ir, kaujas apbalvojumu. "Es redzēju, kā viņam trīc roka, kad viņš teica aizsmakušā balsī: "Klausos, kapteiņa kungs." Kas ar viņu notika tad, kad pretinieks naktī [uz 9. maiju] ienāca mūsu novietojumā, to es nezinu, bet viņam bija tādas acis, kuru īpašnieks nedzīvo ilgi. Manuprāt, virsnieka vietnieka varoņdarbs bija Lāčplēša Kara ordeņa vērts," raksta Preijers. Viņš pats ar vairākiem biedriem devies Dundagas mežu virzienā un domājis arī par bēgšanu uz Zviedriju, līdz maija vidū sagūstīts Ulmalē pie Pāvilostas, jau privātās drēbēs ģērbts.

…lai krieviem netiek

Juris Barkāns bija viens no tiem 10 000 latviešu, kas tika iesaukti vācu darba dienestā (RAD). Kara pēdējās dienās Kurzemē viņš nonāca 19. latviešu divīzijas rindās. Grāmatā "Atmiņas par maniem dienesta laikiem" Barkāns raksta: "Ir 8. maija rīts, un mēs nezinām, ka Vācijā jau 4 – 5 dienas vairs nenotiek cīņas, ka tā faktiski jau kapitulējusi." Viņa vienība tobrīd pēc atkāpšanās no iepriekšējām pozīcijām atradās pie Variebas, kad saņēma ziņu "it kā par pamieru". Drīz parādījušies arī sarkanarmieši: "Pāris minūtēs mūsu ieroči ir pozīcijās pa grāvmalām un aiz ēku stūriem. Tur viņi nāk pāri pļavai. Trīs ķēdes, viena aiz otras. Visiem automāti. Te būtu labs darbs "fiksajiem" (ložmetējiem). No uzbrucējiem neviens nepaliktu dzīvs, bet kombata adjutants no pulka dabū pavēli nekādā gadījumā nešaut. Gaidām. Sarkanarmieši ir pavisam tuvu. "Nešaujiet!" viņi sauc. Arī šie ir latvieši. Bataljona ārsts dr. Asarjancis vicina spieķa galā uzsietas baltas apakšbikses. Mēs apskatām labi savus uzvarētājus. Viņi gan neizskatās pēc uzvarētājiem: netīri, noskranduši, bet visi bruņoti automātiem. Mēs stāvam, un mums ir riebīga sajūta. Pienāk kāds sarkanarmijas leitnants. "Salieciet ieročus kaudzē," viņš saka. "Nu puiši, kam ir pulksteņi, kompasi, tālskati – atdodiet man. Tikpat jūs vēlāk kratīs un krievi atņems tā kā tā. Tāpēc labāk lai tiek latviešu puikām.""

Leģiona leitnantu Rolandu Kovtuņenko, atmiņu grāmatas "Neatzītie karavīri" autoru, karadarbības beigas sasniegušas kādā apmācības nometnē – "kaujas skolā" netālu no Kabiles. Par kapitulāciju uzzinājis tikai no baumām. Vienības virsnieki vienkārši pazuda un Kovtuņenko, kas bija palicis vienīgais pakāpē vecākais starp 100 karavīriem, neatlika nekas cits kā sasaukt vīrus un paziņot, ka tie ir brīvi un var doties, kur vēlas. Pats leitnants ar vēl dažiem biedriem nolēma doties uz Vidzemi, lai turpinātu cīņu. Tālāk par Sabili viņi netika. Tur pie Abavas bija iekārtots gūstekņu savākšanas punkts. Zīmīgi, ka pēc kapitulācijas attiecības latviešu un vācu starpā kļuvušas uzsvērti vēsas: "Turpat blakus bija apmetušies arī vācu karavīri, bet atsevišķi no mums. Neviens pie viņiem runāties negāja, jo uzskatīja, ka tie vairs nav mūsējie."

Karavīros valdīja drūmas priekšnojautas, kaut daudzi ticējuši konvojnieku apgalvojumiem, ka pēc dokumentu pārbaudīšanas laidīšot mājās. No frontes karavīru puses apiešanās ar leģionāriem visumā bijusi laba, taču ir gadījumi, kad gūstekņus nogalināja. Leģionārs Antons Lesčanovs atmiņās stāsta, kā piedzērušos padomju karavīru vienība apturējusi gūstekņu kolonnu un gatavojusies katru desmito nošaut, "jo vācieši to pašu esot darījuši ar krieviem". Tikai augstāka virsnieka ierašanās glābusi situāciju. "Starp [sarkanarmiešu] grupas vecāko un ģenerāli sākās vārdu pārmaiņa, kurš tika nosaukts par cūku. Ģenerālis izņēma no "kaburas" ieroci un zaldātu nošāva. Pārējie savāca ložmetēju un aizgāja raudādami. Leģionāri turpināja gājienu," raksta Lesčanovs. Kas frontiniekiem bija izņēmums, tas "orgānu darbiniekiem" ierasta prakse. Gūstekņu pārdzīšanas laikā bieži no kolonnām tika izsaukti, uzrādītāju atpazīti, kaut kāda iemesla dēļ čekistus interesējoši leģionāri. Viņus aizveda nezināmā virzienā. Nereti tie bija virsnieki, kurus nošāva.

Ir lietas, kas kopīgas visām gūsta sākuma atmiņām, – sarkanarmiešu atņemtie pulksteņi, piespiedu maiņa ar zābakiem, pretī saņemot nonēsātās "kirzas", dzīšana kolonnās no vienas vietas uz otru, pārtikas trūkums, latviešu civiliedzīvotāji, kas nesa gūstekņiem pārtiku, kuru tie zibenīgi izkampa no rokām vai groza un aprija, nometnes, dizentērija, pratināšanas, ceļš caur Jelgavu vagonos uz ziemeļiem, darbs "lēģerī" necilvēcīgos apstākļos un atbrīvošana, nereti kopā ar aizliegumu atgriezties dzimtajā zemē.

Prieks bez robežām

Skaidrs, ka pavisam citām acīm uz 8. – 9. maija notikumiem Kurzemē skatījās sarkanajā armijā karojošie. 43. latviešu gvardes divīzijas 121. gvardes strēlnieku pulka artilērijas priekšnieka majora A. Rubika (par radniecību ar Alfrēdu Rubiku informācijas nav) piezīmes apliecina, ka maija sākumā notikusi gatavošanās frontes pārraušanai. Uzbrukums bija paredzēts 10. – 12. maijā. Savdabīgi, bet Rubiks atklāj, ka baumas par Vācijas kapitulāciju sarkanarmiešu rindās izplatījušās, pateicoties tam, ka kāds bija dzirdējis britu raidstacijas BBC ziņojumu. Pašu priekšnieki klusēja. Tikai 8. maija vēlā pēcpusdienā ap plkst. 17 divīzijas komandieris paziņojis pulka komandieriem par karadarbības beigām Kurzemē. "Es skriešus skrēju pie baterijām, jo gribējās pēc iespējas ātrāk par lielo prieku pašam paziņot artilēristiem. Tikko to pateicu, kā atskanēja skaļš un priecīgs "Urrā!". Karavīri mani ielenca un ar saucieniem "Urrā, mūsu majoram!" sāka šūpot uz rokām. Sajūsmai, priekam nebija robežu."

Igors Briežkalns, karam beidzoties, bija 308. latviešu strēlnieku divīzijas 319. pulka štāba priekšnieks. "Ziņu, ka karadarbība jāizbeidz, saņēmu, guļot uz vēdera Imulas krastā pļavā pie Variebas. Vācieši bija otrā krastā krūmos kādus 150 – 200 metrus no mums. Apšaudīja. Mēs tobrīd ar bataljona komandieri Ernestu Veisu spriedām, kā dabūt pāri upītei lielgabalus. Pierāpoja viens kareivis un saka: "Biedri kapteini, jūs izsauc pulka komandieris." Kad saņēmu rīkojumu nešaut, sākumā pat nevarēju aptvert, kā tā. Četrus gadus taču šāvām!" Izjūtas bijušas neaprakstāmas: "Tīri cilvēcisks prieks, ka beidzies karš. Man un daudziem cīņu biedriem sajūta bija tāda kā uz nāvi notiesātajam, kad tam paziņo, ka nāvessods atcelts. Mēs taču riskējām katru mirkli!" Nekādu politisku domu, "ka mēs esam sagrāvuši fašismu", nav bijis. Bet bijis žēl, redzot divus tieši tajā dienā kritušos kareivjus. "Varbūt stundu, pusotras viņi vēl bija dzīvi, bet krita taisni dienā, kad viss bija cauri," atceras bijušais virsnieks.

Ar leģionāriem Briežkalnam kara laikā tikpat kā nekādu darīšanu nav bijis. Bet 9. maija rītā uz ceļa gadījies sastapt latviešu artilērijas bateriju, kuru komandējis leģiona leitnants Tomāss. "Dzirdēju, ka runā latviski. Apturēju un pavēlēju braukt līdzi. Leitnants neko pretī neteica. Ieroči viņiem jau bija sakrauti ratos. Virsniekam bija pistole. Es viņam to nost neņēmu. Mierīgi jājām blakus. Protams, viņa jautājums bija: kas ar mani būs? Atbildēju, ka noteikti pratinās un, cik es zinu, viss atkarīgs no paša. Es jau arī vairāk neko nevarēju paskaidrot. Aizvedu uz divīzijas štābu pie komandiera Mārtiņa Kalniņa." Briežkalns neizslēdz iespēju, ka kaut kur kapitulējušie arī šauti, taču "tie bija citi, ne frontes karavīri, kas ar to nodarbojās". 130. latviešu strēlnieku korpusam, kurā ietilpa 308. divīzija, uzdevums bija pieņemt vācu 24. kājnieku divīzijas kapitulāciju. Vācieši bijuši ļoti disciplinēti – tieši kā paredzēts plkst.14 visā frontē iestājies absolūts klusums. Pavēle bija dota atstāt visus ieročus ugunspozīcijās un karavīriem palikt vietās, bet, ja vācieši nešaus, nešaut arī pašiem. "Atceros to nakti no 8. uz 9. maiju, pirmo miera nakti. Tā bija nesankcionēta iluminācija, kuru neviens arī nevarēja aizliegt. Cik nu kuram bija raķešu, trasējošo ložu – tās visas laida gaisā. Uzkāpu kalniņā un no tā izgaismoto frontes līniju varēja redzēt līdz apvārsnim. Bet tikai padomju armijas pusē. Vācu pusē bija tumšs kā kapā." 

Latvijas Avīze
  10. maijs, 2005

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home