Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Latviešu kara ziņotāji
Uldis Neiburgs

Neraugoties uz kārtējo reizi sacelto politisko ažiotāžu, šonedēļ 16. martā daudzi pieminēja savus tuviniekus – brāļus, tēvus un vectēvus, kuri Otrajā pasaules karā cīnījās Latviešu leģiona rindās. Šoreiz atcerēsimies kādu mazāk zināmu kara laika vēstures lappusi – latviešu kara ziņotāju gaitas pirms sešdesmit gadiem. Viņu vidū bija pazīstamie literāti un publicisti Fricis Dziesma, Andrejs Eglītis, Uldis Ģērmanis, Pēteris Iklavs, Paulis Kalva, Konstantīns Karulis, Dzintars Sodums, Leonards Švarcs, fotogrāfi Leopolds Sīpoliņš, Jānis Tālavs, Nikolajs Uldriķis, mākslinieki Kurts Fridrihsons, Pēteris Glaudāns, Tenis Grasis, Juris Soikans un daudzi citi.

"Kurt Eggers" kara ziņotāju rota

"Kurt Eggers" latviešu kara ziņotāju rotu nodibināja 1943. gada maijā Rīgā. Sākotnēji tā apmetās divās istabās trešā stāva kazarmās Abrenes ielā 3, bet pēc tam sētas namā Elizabetes ielā 89 – 17. Latviešu kara ziņotāju redakcija ieguva telpas divstāvu namā Lielajā Kalēju ielā. 1943. gada 20. augustā pirmie četrpadsmit latvieši kopā ar vēl piecpadsmit tautību topošajiem kara ziņotājiem beidza apmācības kursus "Neue Europa" redakcijā Berlīnē –Cēlendorfā. Līdzās tiešajiem darba pienākumiem viņi apguva arī iemaņas izpletņlēkšanā un Morzes ābeces lietošanā. 1943. gada 3. septembrī izdeva pavēli par 1. kara ziņotāju vada izveidošanu Latviešu leģiona 2. brigādē un 15. divīzijā. Kopš 1944. gada janvāra latviešu kara ziņotājus Rīgā komandēja vācu virsleitnants Jobsts Geslings, kurš jau 1941. gada beigās bija vācu 18. armijas internacionālās kara ziņotāju rotas komandieris Ļeņingradas frontē. Viņa vadībā Rīgā dienējošo kara ziņotāju skaits sasniedza 180 vīrus. Uz fronti bieži vien sūtīja tos, kuri kaut kādu iemeslu dēļ neiekļāvās štābā valdošajā gaisotnē. Bija arī gadījumi, kad kara ziņotāju rakstus redakcijā Rīgā vienkārši paturēja atvilktnēs vai publicēja, kad tie jau bija zaudējuši aktualitāti.

Kara ziņotājiem uz formas tērpa kreisās rokas piedurknes bija jānēsā melnas krāsas aproce ar uzrakstu – kara ziņotājs (Kriegsberichter). Tās saņemšanu ir dokumentējis Dzintars Sodums "Blēžu romānā 1943 – 44" (2002): "Mantzinis viņam izsniedz melnu lentu, uz kuras sudrabotiem gotu burtiem izšūts: SS Kriegsberichter. Tā liekama ap kreiso piedurkni. Divas SS zīmotnes šujamas pie apkakles. Virsnieks saka, Vāvulis (Dz. Sodums. – U. N.) nav īsts SS, jo nav bijis SS apmācībā Berlīnē. Ja tā, tad jaunceptais kara ziņotājs priecīgi noārda SS burtus no piedurknes lentas. Arī Bucenieks (Jānis Bucenieks. – U. N.) to dara. Viņš un Vāvulis ārda nost SS rūnas arī no apkakles zīmotnēm. Bet Špīss saka, tā nevar. Ja abi bastardi ir pie SS, tad vajag SS nozīmes. Špīss abiem iedod jaunas zīmotnes. Jaunkareivis taču paraksta savus kara ziņotāju rakstus bez SS. Virsnieks viņam norāda, ka raksti jāparaksta SS Kriegsberichter, citādi SS kara ziņotāju centrāle Cēlendorfā, Berlīnē, nezinās, ko ar tiem darīt." Dz. Sodums atceras, ka pēc nonākšanas leģiona 1. (39.) pulka III. bataljonā Volhovā 1943. gada maijā rotas komandieris virsleitnants Miervaldis Ziedainis viņu sagaidījis ar bļāvieniem "Kara ziņotājs? Gumijas stiepējs! Liekēži! Muldoņas! Aizmugures žurkas!". Arī ziņnesis piekrītoši mājis, stenējis un sašutumā vērsis acis uz debesīm. Pēc Dz. Soduma domām, starp izcilākajiem kara ziņotāju darbiem jāmin Jāņa Gulbja raksti par kaujām pie Opočkas un Jāņa Buduļa Jelgavas cīņu apraksti.

Alberts Eglītis atmiņās atstāsta vairākas kara epizodes, kad kara ziņotājiem nācās piedalīties tiešā kaujas darbībā: "Nāves līgošana Kailajā kalnā starp Učenojes, Chvoino ezeriem Kripēna pulkā sākās 22. jūnija rītā un turpinājās dažas dienas. To vēroja, līdzi piedzīvoja J. Gulbis, P. Kalva un filmētāji Laimons, Fricis, kurus pašus viegli ievainoja, bet uzņemšanas aparātus saplosīja šķembas viesuļuguns laikā. 1944. gada Jāņos visi bijām grāvjos pie kaujas grenadieriem, jo visā divīzijā valdīja trauksmes stāvoklis. 1944. gada jūlijā plkst. 11 un 3 pēcpusdienā mūsu abas divīzijas pameta savas pozīcijas un, iespiestas maisa dibenā, sāka ilgu, dramatisku atkāpšanos."

1944. gada septembrī, gatavojoties Rīgas atstāšanai, notika "Kurt Eggers" vienības reorganizācija. Trīsdesmit latviešu kara ziņotāji nonāca pie Sudrabkalniņa un Babītes stacijas izbūvētajās pozīcijās, bet 19. divīzijai piekomandētie piedalījās Vidzemes atkāpšanās kaujās. Daži atstāja Rīgu tikai 1944. gada 12./13. oktobra naktī, nonākot Kurzemē, citi kopā ar 15. divīziju – Vācijā, bet daļa pa ceļam "pazuda".

Kinohronikās un radio

Par pirmo latviešu kara ziņotāju radioreportāžu Rīgas radiofonā jāuzskata Ernesta Jansona un Oskara Muižnieka veidotā radiopārraide, 1943. gada septembrī viesojoties pie ievainotajiem latviešu leģionāriem Rīgas Sarkankalna slimnīcā. Turpmāk Rīgas radiofonā regulāri varēja dzirdēt intervijas ar latviešu leģionāriem, kā arī speciālus raidījumus, veltītus no frontes uz mājām atvaļinājumā atbraukušajiem karavīriem. 1944. gada 12. oktobra rītā Rīgas radiofons veica savu pēdējo pārraidi, vācieši vienlaikus saspridzināja arī Kuldīgas raidītāju. Kara beigās Kurzemē strādāja vienīgi Liepājas radioraidītājs, ko gan vismaz sākotnēji varēja uztvert tikai dažu kilometru rādiusā ap pilsētu. Tajā darbojās arī vairāki latviešu kara ziņotāji. Pēdējais Kurzemei veltītais radioraidījums notika 1945. gada 7. maija vakarā.

Latviešu kara ziņotāju filmētie sižeti bija skatāmi populārajos vācu kinožurnālos "Deutsche Wochenschau" un "Ostland Woche". Kara gados pazīstamākais no latviešu kinooperatoriem neapšaubāmi bija Laimonis Gaigals, kurš 1943. gadā bija beidzis kinooperatoru skolu Berlīnē un piedalījies daudzu vācu armijas kinohroniku tapšanā. Jāatzīst gan, ka tām bija tīri propagandisks raksturs, lai celtu karavīru cīņas sparu un veicinātu atbalstu frontes cīnītājiem dzimtenē. Tā laika propagandas filmās "Sarkanā migla" un "Mēs atbildam!" paustās rindas vēl šodien daudzus neatstās vienaldzīgus: "Mēs esam lepni uz tevi, latviešu leģionār, mūsu varoni, mēs karsti ticam tavas cīņas un asins upuru vērtībai. Mēs esam ar tevi un paliksim ar tevi, tava dzimtene tevi nepievils." Kādā citā kinohronikā kara beigu posmā bija uzsvērts: "Tā mūsu zēni, vienoti dzimtenes mīlestībā, cīnījās pie Volhovas, pie Ostrovas, pie Daugavpils, pie Jelgavas un Madonas. Tā viņi cīnās šodien un cīnīsies aizvien, izturēdami līdz galam. Viņi cīnās par Latviju, par savu tautu, par savu bērnu laimi un nākotni."

Latviešu mākslinieku devums

Saskaņā ar mākslas zinātnieka Jāņa Kalnača pētījumiem Otrajā pasaules karā kā kara ziņotāji piedalījās arī vairāk nekā divdesmit jaunie mākslinieki – Latvijas Mākslas akadēmijas un privāto mākslas studiju audzēkņi. Dienests kara ziņotāju rotā pasargāja viņus no tiešas nokļūšanas frontes pirmajās līnijās. Kara laikā latviešu mākslinieku zīmējumus publicēja frontes izdevumi "Daugavas Vanagi" un "Junda", centrālā prese – "Deutsche Zeitung im Ostland", "Tēvija" un "Laikmets", kā arī citu okupēto Eiropas zemju izdevumi. 1944. gada jūlijā Rīgā bija sarīkota četru kara ziņotāju – Pētera Glaudāna, Kurta Fridrihsona, Gunāra Hermanovska un Zigmunda Zēberga – gleznu un akvareļu izstāde, kas guva plašu publikas atsaucību. Lai gan latviešu mākslinieku darbi bija pakļauti stingrām propagandas prasībām, tās ne vienmēr ievēroja. Juris Soikans atmiņās raksta, ka dažiem par to pat atņemts kara ziņotāja statuss, bet viņu pašu kā latviešu zīmētāju grupas vecāko 1945. gada janvārī izsaukuši uz Berlīni un nosūtījuši uz soda rotu. 1944. gada beigās Kurzemē T. Grasis vienā albumā zīmēja vācu propagandas vajadzībām, bet otrā centās dokumentēt tā laika pārdzīvojumus.

1945. gada pavasarī Rietumu sabiedroto aviācija sabombardēja izdevniecību "VĻlkischer Beobachter" Berlīnē, kur aizgāja bojā simtiem J. Soikana un citu latviešu kara ziņotāju zīmējumu. Mūsdienās ir saglabājušies tikai atsevišķi Teņa Graša, Zigurda Gustiņa, J. Soikana un vēl dažu mākslinieku kara laikā radītie darbi. Jāpiekrīt J. Kalnačam, ka "mākslinieku kara ziņotāju veikums ir atzīstams par Latvijas mākslas dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Tas uzlūkojams no diviem aspektiem: gan kā konkrēta satura mākslas darbi, gan arī kā darbu kopums, kas tieši ietekmējis veselas mākslinieku paaudzes likteni – izglītības ieguvi un pastāvīgo radošo ceļu pēckara gados. Jo īpaši smagi šī ietekme skāra māksliniekus, kas kara beigās nokļuva padomju armijas pārvaldītajās teritorijās. Vērtējot mākslinieku kara ziņotāju darbību no šodienas distances viedokļa, šis otrais aspekts Latvijas mākslas dzīves panorāmā varbūt ir pat būtiskāks par kara ziņotāju māksliniecisko devumu, kas lielā mērā tapis piespiedu kārtā."

Kurzemē

Kurzemē darbu turpināja ap piecdesmit latviešu kara ziņotāji. No savas mītnes Liepājā, Toma ielā 10 viņi devās gan izbraukumos pie vācu, latviešu un citu tautu karavīru vienībām Kurzemes frontē, gan komandējumos uz Vāciju. Uldis Ģērmanis autobiogrāfiskajā romānā "Pakāpies tornī!" (1987) par šo laika posmu raksta: "Pa šīm dienām Kurzemē bija izveidojusies jauna frontes līnija, ko pretinieks sāka pārbaudīt. No kārtīga kara ziņotāja sagaidīja vismaz četrus rakstus mēnesī, kas bija jāsūta uz Liepāju, kur bija apmeties propagandas rotas komandieris Jobsts Geslings ar saviem tuvākajiem līdzstrādniekiem, ar skrīveriem, tulkiem un savu pavāru Runģi. Niks domāja, ka arī viņu drīz pārcelšot uz turieni atbildīgam uzdevumam. Jurim (U. Ģērmanim. – U. N.) un Aivaram (Raimondam Ulmanim. – U. N.) bija laiks "pakāpties tornī"". Pašam U. Ģērmanim 1945. gada martā nācās būt par Latviešu leģiona ģenerālinspektora ģenerāļa Rūdolfa Bangerska pavadoni VI. SS korpusa un 19. latviešu divīzijas štābos Kurzemes frontē.

Dienests leģionā un nonākšana kara ziņotāju rindās negāja secen arī dzejniekam Andrejam Eglītim. Pirms tam – 1944. gada 15. martā – Vecās Ģertrūdes baznīcā Rīgā pirmatskaņojumu piedzīvoja Lūcijas Garūtas komponētā kantāte "Dievs, Tava zeme deg!" ar A. Eglīša vārdiem. Viens no tās solistiem, pazīstamais operdziedonis Mariss Vētra, atmiņu grāmatā "Karaļa viesi" (1954) rakstīja: "Nekad neesmu piedzīvojis lielākus un dziļākus panākumus muzikālam mākslas darbam. Rīgā un Liepājā tie līdzinājās masu hipnozei. Tūkstošiem un atkal tūkstošiem ļaudis atkārtoti plūda uz Veco Ģertrūdes baznīcu Rīgā un Annas baznīcu Liepājā, lai klausītos, pārdzīvotu un lūgtu Dievu līdz ar Garūtas – Eglīša patriotiskās kantātes atskaņojumu. Nezinu vairs, cik reizes tā tika atkārtota – vismaz reizes desmit vai piecpadsmit, un būtu atkārtota vēl un vēl, ja Rīga nebūtu bijusi jāatstāj…". Īpaši spilgti A. Eglīša talants izpaudās Kurzemes cīņu laikā tapušajā patriotiskajā dzejā un esejās, ko kara pēdējos mēnešos publicēja Liepājas "Tēvija", bet pēc kara tās lasāmas Zviedrijā izdotajos krājumos "Cerību zeme" (1945) un "Dvēseļu cietoksnis" (1953).

Pavisam atšķirīga izvērtās kara ziņotāja un Kuldīgas laikraksta "Kurzemnieks" redaktora Pauļa Ducmaņa tālākā karjera. Pēc kara, būdams aktīvs čekas un tās paspārnē darbojošās LPSR Kultūras sakaru komitejas darbinieks, viņš bija viens no autoriem vairākiem melīgiem padomju propagandas izdevumiem, to skaitā arī angļu, vācu un zviedru valodās publicētajam pamfletam "Kas ir Daugavas Vanagi" (1962), kur, pretēji kara laikā rakstītajam, nomelnoja savus cīņu biedrus – latviešu leģionārus.

Frontes laikraksts "Latvijas Kareivis"

No 1944. gada 24. oktobra līdz 1945. gada 6. maijam Kurzemē iznāca VI. SS korpusa 6. (propagandas) nodaļas izdotais frontes laikraksts "Latvijas Kareivis". Tā pirmo numuru nosaukums bija "Pēdējās Ziņas" (tika novilkts uz hektogrāfa), un atšķirībā no citiem labi zināmiem frontes laikrakstiem ("Daugavas Vanagi", "Junda", "Nākotne" un citiem) to iespieda kravas automašīnā piefrontes apstākļos. Laikraksta redakcija sākotnēji atradās vecajā aptiekas ēkā Irlavā, bet kopš 1945. gada marta – mežziņa mājas bēniņos Strutelē un Jaunzemju mājās Aizupē. Laikrakstu izdeva atbildīgais redaktors leitnants Oskars Varlejs un žurnālisti Konstantīns Karulis un Osvalds Porietis. Redakcijas darbu nodrošināja neliela spiestuve, kura izmantoja rokas salikumu, ko veidoja divi burtliči. Divās smagās automašīnās ar brezenta jumtu atradās bijušās armijas spiestuves bostonspiede un strāvas ģenerators. Laikraksts iznāca katru dienu (arī svētdienās un svētku dienās) 500 – 1000 eksemplāru metienā. Katru kārtējo numuru pa dienu salika, vakarā iespieda un agri no rīta izsūtīja uz frontes priekšējām līnijām, kur tas bija vienīgais regulārais informācijas avots. Laikrakstā publicēja vācu armijas virspavēlniecības ziņojumus, korespondenci no 19. latviešu divīzijas, starptautiskā stāvokļa apskatus, dzeju un ideoloģiskus ievadrakstus, kuri, neraugoties uz obligātās propagandas nodevām, pauda ticību un apņēmību atgūt Latvijas brīvību.

Laikraksta redakcijas likteni pēdējās kara dienās Kurzemē atmiņās dramatiski ir aprakstījis K. Karulis: "6. maijā iespiežam vēl pēdējo – 190. laikraksta numuru, bet līdz latviešu vienībām tas vairs nenonāk. 7. maija rītā visu mūsu nodaļas inventāru sakrauj kaudzē, sadauza to, kas dauzāms, tad aizdedzina. Tur paliek filmēšanas iekārtas, fotoaparāti, arhīvs. Tāda ir korpusa komandiera pavēle. Karš ir zaudēts. Korpusa štābs steigā sakāpj mašīnās. Pēdējā apmešanās vieta – Kabiles skola. Štābā pilnīgs haoss. Ir ziņa, ka Ezerē paraksta kapitulācijas aktu."

Pēckara padomju okupācijas gados Latvijas bibliotēkās neiznīcināti bija saglabājušies tikai desmit no 190 klajā nākušajiem "Latvijas Kareivja" numuriem. 1993. gada rudenī Tukuma rajona Matkules pagasta "Dankumu" māju pirts priekštelpā atrada divas alumīnija piena kannas, kas gandrīz 50 gadu ilgumā, paslēptas zem zemes, bija glabājušas leģiona 15. artilērijas pulka dokumentus. Starp tiem atradās arī 150 "Latvijas Kareivja" numuri, kuri mūsdienās ir nonākuši Latvijas Kara muzeja krājumā. Tomēr 38 laikraksta numuru joprojām pietrūkst. Varbūt vēl šodien tie ir atrodami kādu Kurzemes piefrontes joslas māju bēniņos?

Kara ziņotāju likteņi pēc Otrā pasaules kara bija stipri atšķirīgi. Ne visi, kuriem izdevās nokļūt trimdā, turpināja savu radošo darbību – par pagājušo viņi runāja nelabprāt. Vēl vairāk tas sakāms par tiem, kuri nonāca padomju gūstā un tika represēti. Atrašanās kara ziņotāju rindās jūtami apgrūtināja viņu turpmākās dzīves un darba iespējas. Dažiem gan izdevās noslēpt savu pagātni, un plašāka sabiedrība par to uzzināja tikai pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Domājams, kara un varu maiņu rezultātā piedzīvotās personīgās traģēdijas un apziņa, ka savulaik viņi tikuši izmantoti dzīves realitātei neatbilstošas nacistu propagandas radīšanā, ir cēlonis tam, kāpēc līdz šim bijušo kara ziņotāju atmiņas tik maz ir publicētas. Dažiem no viņiem gan vēl ir iespēja to izdarīt, savus kara laika pārdzīvojumus nododot nākamajām paaudzēm.

"Mājas viesis" 21. marts, 2005

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home