Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Kara šausmas pēc kara
Gunita Nagle

Pagājuši 60 gadi, kopš Zviedrija PSRS izdeva latviešu leģionārus, arī Jāni Šteinbergu

Bija 1945.gada 5.maijs, kad Latviešu leģiona 15.divīzijas karavīri, sviezdami gaisā cepures, priecājās par ziņu, ka beidzies karš. Tobrīd neviens no viņiem neiedomājās, ka vislielākās šausmas vēl tikai priekšā, stāsta viens no šiem karavīriem, tagad 85 gadus vecs vīrs Jānis Šteinbergs. Bēgot no Sarkanās armijas Dancigā, vairāk nekā 130 baltiešu karavīru sasēdušies kuģīšos Potrimps un Alnis un bēguši uz Dānijas salu Bornholmu. 40 kilometru no turienes ir Zviedrija. Domāja tur atrast mieru, bet atrada karu.

Atzīmējot 60 gadus, kopš Zviedrija Padomju Savienībai izdeva ap 150 okupēto Baltijas valstu karavīru, divi muzeji — Kara un Okupācijas — izveidojuši izstādes par šiem latviešu leģionāriem.

21 dienu bez ēdiena

Jānis Šteinbergs vācu armijā ārrindas dienestā iesaukts 23 gadu vecumā. Pēc viņa stāstītā, līdz karošanai nemaz nav ticis. Veselības traucējumu dēļ viņu jau Sarkanā armija bija atzinusi par karošanai nederīgu. Vācieši gan viņu uzskatījuši par gana labu darbiem virtuvē, stāvēšanai sardzē, vēlāk rakstveža darbam tā dēvētajā veselības rotā. Kara šausmas viņš pirmo reizi īsti piedzīvojis tikai 1945.gada pēdējos mēnešos, kad Dancigu ieņēma Sarkanā armija, sākot tur bezjēdzīgu slaktiņu.

15.divīzijas karavīri izlēmuši bēgt ar nejauši atrastiem velkoņiem Potrimps un Alnis uz Zviedriju. "Domājām, tur būsim drošībā, jo tā galu galā bija neitrāla valsts," saka J.Šteinbergs. Vasaras mēneši karavīriem patiesi aizritējuši mierīgi — pa dienu strādājuši, būvējot Zviedrijas ceļus, pa vakariem uzturējušies savā nometnē teltīs. "Tā pat netika nekādi īpaši apsargāta — apjozta ar vienu drāti, sargu tikpat kā nebija. Ja kāds būtu gribējis, būtu varējis itin mierīgi no nometnes aiziet. Bet mēs godīgi gaidījām, kad mūs laidīs ārā," stāsta J.Šteinbergs.

Novembrī baltieši nejauši uzzinājuši, ka Zviedrijas valdība viņus gatavojas izdot Padomju Savienībai. Jau nākamajā dienā esot pieteikts badastreiks. "Badastreiku mēs paši organizējām. Es pats bez ēdiena izturēju 20, varbūt 21 dienu. Tad jau sapratām, ka nav nozīmes badoties, mūs tāpat izdos. Turklāt mums pie gultas tika nolikts pa policistam, kura uzraudzībā bija jāēd. Logos bija salikti spridzekļi, lai mums neienāktu prātā bēgt, jo diviem lietuviešiem bija izdevies no slimnīcas aizmukt," atminas J.Šteinbergs.

Viņš ļoti labi atceras to virsnieku vārdus, kas izmisumā mēģināja izdarīt un izdarīja pašnāvību. Leitnants Lapa. Leitnants Vabulis. Leitnants Alksnis. Viņš atminas, kā viņi to darīja. "Viņiem visiem sievas ar bērniem bija Vācijā, tādēļ viņiem bija svarīgi nedoties dzīviem krieviem rokās," skaidro J.Šteinbergs. "Tik un tā sabāza mūs visus autobusos un veda uz krievu kuģiem. Noskaņojums bija šausmīgi drūms." Karavīri nezināja, ka tiek vesti uz Liepāju.

Veiksminieks

Tagad, lūkojoties pagātnē, J.Šteinbergs var sevi dēvēt par veiksminieku, jo viņš bija viens no tiem karavīriem, kuri, atgriezušies Latvijā, atrada sev darbu, izveidoja ģimeni un mierīgi dzīvoja. Kara muzeja speciālists Valdis Kuzmins paskaidro, ka pret daudziem leģionāriem Padomju Savienībā izturējās kā pret karagūstekņiem, kurus drīz vien atbrīvoja. PSRS galu galā atzina, ka Latvijas iedzīvotāji tika mobilizēti dienestam vācu armijā pret viņu gribu. Taču pavisam citāda attieksme bija pret virsniekiem — viņi tika izsūtīti, vairākiem piespriests nāves sods.

J.Šteinbergs trīs reizes saukts uz čeku liecināt. Taču, nezinādams neko ne par citiem karavīriem, ne virsniekiem, tikai sadusmojis pratinātājus. Daudzus, ļoti daudzus gadus vēlāk J.Šteinbergs uzzinājis, kas noticis ar citiem viņa karabiedriem. Visus padomju gadus bijušie leģionāri paši savas drošības dēļ nav pat sarakstījušies. Tikai 90.gadu sākumā viņi sākuši meklēt cits citu.

1994.gadā J.Šteinbergs bija viens no 35 dzīviem palikušajiem leģionāriem, kas brauca uz Zviedriju piemiņas braucienā. Toreiz ārlietu ministre Margarēta of Ugle viņiem atvainojusies. Bet J.Šteinbergs saka: "Rūgtums gan palicis iekšā, to nevar izvainot ārā."

***

Izdotie leģionāri

- 1945.g. maijā Zviedrijā ieradās ap 250 Vācijas bruņotajiem spēkiem piederīgu militārpersonu no okupētajām Baltijas valstīm.
- 8.V rītā Zviedrijas dienvidos no Bornholmas ar kuģīšiem Potrimps un Alnis ieradās 133 Latviešu leģiona 15.divīzijas karavīri.
- 2.VI PSRS sūtniecība Stokholmā iesniedza Zviedrijas Ārlietu ministrijai verbālnotu, pieprasot Zviedrijas viedokli par tās teritorijā internētajām "vāciešu vai vācu kontrolē bijušajām militārpersonām".
- 15.VI Zviedrijas valdība nolemj izdot karavīrus PSRS. 24.novembrī precizē, ka izdos visus, kas ieradušies Zviedrijā pēc 1945.g. 30.aprīļa.
- 22.XI baltiešu karavīri sāka badastreiku.
- 28.XI naktī, pārgriežot roku un kāju vēnas, pašnāvību izdarīja leitnants Oskars Lapa.
- 11.XII badastreiku pārtrauca.
- 1946.g. 23.I 225 policisti ar varu sāka Rinkabijas nometnes evakuāciju.
- 25.I evakuēja Geltoftas nometni. Pašnāvību mēģināja izdarīt leitnants Artūrs Plūme. Pašnāvību, pārgriežot kakla artērijas, izdarīja leitnants Pēteris Vabulis.
- 25.I kuģis Beloostrov atstāja Trelleborgas ostu. PSRS tika izdoti 146 baltiešu karavīri — 132 latvieši, 9 lietuvieši un 7 igauņi.
- 27.I kuģis iebrauca Liepājas ostā. 17.VIII gandrīz visus atbrīvoja. Taču 1947.g. pavasarī daudzus no viņiem arestēja. 1947.g. viņi tika tiesāti, piespriežot dažāda ilguma ieslodzījumu. Nāves sodu piesprieda pieciem latviešiem un vienam lietuvietim.


Informācija: historia.lv
Diena, 2006. gada 24. janvāris.

Leģionāru traģēdija Zviedrijā
Uldis Neiburgs

Šonedēļ apritēja sešdesmit gadi, kopš Zviedrija izdeva Padomju Savienībai 146 baltiešu (130 latviešu, septiņus igauņu, deviņus lietuviešu) karavīrus. Lielai daļai no izdotajiem ilgotās brīvās pasaules vietā bija lemts nonākt padomju soda nometnēs.
Baltiešu leģionāru traģēdija atstāja dziļu morālu traumu arī zviedru sabiedrībā. Tikai 1994. gadā, kad četrdesmit bijušie izdotie leģionāri pēc Zviedrijas karaļa Kārļa XVI Gustava uzaicinājuma apmeklēja Stokholmu un Gotlandi, notika simboliska Zviedrijas atvainošanās par notikušo.

Ierašanās Zviedrijā

Vēl 1945. gada 9. maijā četrdesmit latviešu karavīriem atsevišķās vācu desantlaivās no Ventspils, Pāvilostas un Liepājas ostām izdevās atstāt Latvijas rietumu krastu. Daļa no viņiem tūlīt pēc ierašanās Zviedrijā izmantoja iespēju uzdoties par civilistiem, bet daļu internēja kā militārpersonas. Lielākajai latviešu karavīru grupai (119 karavīri un četri civilisti) 1945. gada 28. martā ar nelielu Daugavas satiksmes kuģi "Potrimps" un Rīgas ostas velkoņiem "Augusts" un "Alnis" bija sekmīgi izdevies izkļūt no Dancigas ielenkuma. Pa ceļam Baltijas jūrā "Augusts" gan nogrima, tomēr tā pasažierus uzņēma abi pārējie velkoņi. 30. martā tie ieradās Bornholmas salā, kur noenkurojās Svanekas, vēlāk Rennes ostā. 8. maijā, kad īsi pirms Vācijas kapitulācijas salu okupēja padomju karaspēks, karavīri devās rietumu virzienā, lai padotos sabiedroto gūstā, tomēr sliktās navigācijas dēļ nonāca Īstādes ostā Zviedrijā. No turienes latviešu karavīrus izvietoja Havdhēmas un Bēkebergas kara gūstekņu nometnēs, bet vēlāk sapulcināja vienkopus internēto karavīru nometnē Rennesletē.

Zviedru šķietamā neitralitāte

Lai gan pieņemts uzskatīt, ka Zviedrija kara laikā bija neitrāla valsts, jaunākie vēsturnieku pētījumi apliecina, ka tā pārkāpa savas neitralitātes tiesības gan kara sākumposmā attiecībā pret Vāciju, gan arī vēlāk – pret Rietumu sabiedrotajiem. Tas pats, protams, jāsaka arī par baltiešu karavīru izdošanu, kas notika PSRS politiskā spiediena un zviedru "kalkulētā egoisma" politikas apstākļos. Kā liecina mūsdienās Zviedrijas Valsts arhīvā apzinātie dokumenti, Ārlietu ministrija 1945. gada 2. jūnijā saņēma PSRS sūtniecības notu, kurā bija informēts, ka "Padomju Savienības valdībai ienākušas ziņas, ka daļa vācu vienību, kas atradās Padomju Latvijas teritorijā un Hēlas pussalā, pārkāpjot "aktu par militāro kapitulāciju", ir aizbēgušas no padomju spēkiem un atradušas patvērumu zināmās Zviedrijas ostās [..] Padomju Savienības sūtniecība ir pilnvarota vērsties pie Zviedrijas valdības ar priekšlikumu izdot padomju valdībai visus vācu (un tādus, kas bija vācu kontrolē) kareivjus, virsniekus un pārējo militāro personālu, kas bija ieradušies Zviedrijas ostās".

Zviedrijas valdība savu lēmumu par Vācijas bruņoto spēku militārpersonu (tajā skaitā baltiešu) izdošanu pieņēma Pēra Albīna Hansona vadītā Ministru kabineta sēdē 1945. gada 15. jūnijā. Tajā bija uzsvērts, ka "Zviedrijas valdība ir gatava ļaut tam vācu vai vācu kontrolē esošajam militārajam personālam, kas no minētā rajona atbēguši uz Zviedriju, atstāt mūsu zemi" un ka "Aizsardzības štābam dots rīkojums stāties sakaros ar sūtniecību, lai nokārtotu tehniskās formalitātes attiecībā uz aizceļošanu un izdošanu padomju militārajām iestādēm. Reizē ar to Ārlietu ministrija aizrāda, ka starp šīm personām atrodas arī tādas, kas ieradušās Zviedrijā pirms kapitulācijas akta parakstīšanas. [..] zviedru valdība nedos šīm personām uzturēšanās tiesības Zviedrijā".

Kā redzams, zviedri bija gatavi izdot PSRS arī pirms Vācijas kapitulācijas 1945. gada 8. maijā Zviedrijā ieradušās militārpersonas, ko padomju puse pat nebija pieprasījusi. Mūsdienās nākas konstatēt, ka tā bija nevajadzīga izdabāšana Padomju Savienībai, jo reālu draudu no PSRS Zviedrijai nebija. Laikā no 1945. gada jūnija līdz 1946. gada janvārim līdzās baltiešiem zviedri kopumā Padomju Savienībai izdeva 2376 vācu karavīrus un jau 1944. gada oktobrī arī apmēram tūkstoti vlasoviešu.

"… šodien mūsu zēnus aiztransportē. Šausmīgi."

Par savu iespējamo izdošanu internētie baltiešu karavīri uzzināja tikai 1945. gada 21. novembrī. Nākamajā dienā 165 baltieši sāka bada streiku, ko vadīja ārsts Elmārs Eihfūss Atvars. Vieni to izturēja septiņpadsmit, citi – divdesmit vienu, divdesmit astoņas, bet daži noturējās pat četrdesmit dienas. 28. novembrī Rennesletes nometni likvidēja, karavīrus pārvietojot uz dažādām slimnīcām Zviedrijā.

Nevēlēdamies nonākt padomju režīma varā, leitnants Oskars Lapa pārgrieza roku artērijas un mira no gūtajiem ievainojumiem, bet leitnants Edvīns Alksnis sev acī ietrieca zīmuli, vēlāk palikdams pusakls un pusparalizēts, tomēr arī tas viņu neglāba no izdošanas. 3. decembrī padomju transportkuģis "Kubaņa" uz PSRS aizveda 1600 internētos vācu karavīrus.

Simpātijas pret baltiešu karavīriem pauda zviedru baznīca, arodbiedrības un citi sabiedrības pārstāvji. Pret izdošanu vērsās arī Zviedrijas bruņoto spēku štābs. Baltiešu karavīru apsardzē iesaistītais Zviedrijas armijas 12. Jēnčepingas pulks un 2. Jētas sapieru vienība pat atteicās piedalīties baltiešu izdošanā, tāpēc tos nomainīja ar zviedru policiju. Nesekmīga bija arī Zviedrijas karaļa Gustava V vēršanās pie PSRS diktatora Staļina. Zviedrijas valdība nemainīja savu lēmumu par baltiešu karavīru izdošanu. Zviedrijas Ārlietu ministrs Estēns Undēns 1946. gada 9. janvārī intervijā +laikrakstam "Morgon Tidningen" pat paziņoja, ka šis jautājums nav izšķirams ar jūtām, un atgādināja, ka Zviedrija jau 1940. gadā ir atzinusi Baltijas valstu pievienošanu Padomju Savienībai.

Izdošana diezgan dramatiskos apstākļos norisinājās 1946. gada 25. janvārī Trelleborgas ostā. Izdošanas brīdī pašnāvību izdarīja leitnants Pēteris Vabulis, kurš pārgrieza kakla artēriju. Kopumā no internētajiem divdesmit vienam tomēr izdevās palikt Zviedrijā. Tie bija mirušie, smagi ievainotie un pavisam bezspēcīgie. Izdošanas dienā nazi sev vēderā iedūra leitnants Artūrs Plūme, kuru smagi noasiņojošu aizveda uz Kristianstādes slimnīcu. Ceļā uz ostu pēc spēcīga trieciena autobusa loga rūtīs roku locītavas smagi savainoja Valentīns Silamiķelis, tomēr tas viņu nepaglāba no izdošanas Padomju Savienībai. Daži paglābās citu iemeslu dēļ. Tikai pēdējā brīdī atbrīvoja Ēriku Žilinski, kuram izdevās pārliecināt zviedrus, ka viņš nav militārpersona. Olģertam Gebaueram palīdzēja tas, ka viņa tēvs bija saņēmis Zviedrijas medaļu par karaļa Gustava V apkalpošanu vizītes laikā 1929. gadā Latvijā. Pēdējā brīdī izglābās arī kaprālis Osvalds Līcis, kura sieva bija izmisīgi demonstrējusi pie Zviedrijas Aizsardzības ministrijas, draudot vīra izdošanas gadījumā publiski pakārties. Lai kompensētu cilvēku iztrūkumu, zviedri uz "Beloostrov" pat nogādāja vairākus civilistus. Bezspēcīgi bija arī baltiešu diplomāti Rietumos. Bijušais Latvijas sūtnis Stokholmā Voldemārs Salnais bija spiests konstatēt: "Ar dziļām skumjām jāziņo, ka šodien mūsu zēnus ar nedaudziem izņēmumiem aiztransportē no Malmes ar "Beloostrov". Šausmīgi."

Padomju Latvijā

Liepājas ostā "Beloostrov" ieradās 27. janvāra pēcpusdienā. Atvestie karavīri nonāca izolētā nometnē pie Liepājas cukurfabrikas, bet vēlāk viņus pārveda uz vācu karagūstekņu nometni Rīgā, Mežaparkā. Pēc filtrācijas daļu no gūsta atbrīvoja, bet jaunākā gadagājuma bijušajiem leģionāriem nācās strādāt čekai pakļautajā Iekšlietu ministrijas Šoseju pārvaldē ceļu un ēku būvdarbos. Vairākiem no Zviedrijas izdotajiem leģionāriem pat piespieda Rīgas radio uzstāties ar nepatiesām padomju propagandistu sacerētām runām par notikušo. 1947. gadā tomēr sākās daudzu no Zviedrijas izdoto leģionāru apcietināšana un tiesāšana. Bieži vien lietas safabricēja, un saskaņā ar aptuvenām aplēsēm var pieņemt, ka notiesāja gandrīz trešdaļu no izdotajiem. Ar nāves sodu sodīja leitnantu Pēteri Ziemeli, citus notiesāja uz 10, 15, 25 ieslodzījuma gadiem labošanas darbu nometnēs un pieciem gadiem nometinājumā. Pēc Staļina nāves un politiskajām pārmaiņām PSRS 50. gadu vidū liela daļa izsūtīto drīkstēja atgriezties Latvijā, tomēr daži no Zviedrijas izdotajiem leģionāriem vēl 60. gados (pulkvežleitnants Kārlis Gailītis, kapteinis Ernests Ķesselis) atradās Gulaga nometnēs. Šodien mūsu vidū dzīvi ir vēl ir tikai nepilns desmits no Padomju Savienībai izdotajiem latviešu leģionāriem. Viņu piemiņai ir veltīta arī šonedēļ Okupācijas muzejā atklātā izstāde "Izdošana".
***
Zviedrijā kopumā tika internēti 149 latviešu karavīri (no tiem izdoti 130):

- no tiem pašnāvību izdarīja četri (mira leitnants Oskars Lapa un leitnants Pēteris Vabulis, dzīvi palika leitnants Edvīns Alksnis un leitnants Artūrs Plūme),
- oficiāli atbrīvoti no gūsta Zviedrijā – 5,
- izdošanas brīdī palika slimnīcās Zviedrijā – 8,
- Padomju Savienībai izdoti – 130;
- pēc atgriešanās Padomju Savienībā notiesāti vismaz 23;

Šodien Latvijā dzīvo vismaz astoņi no Zviedrijas izdotajiem latviešu karavīriem.

Latvijas Avīze
27. janvāris, 2006


Izdošana uzdod jautājumus
Andris Sproģis

Gandrīz vienlaikus Latvijas Okupācijas muzejā un Latvijas Kara muzejā atvērtas izstādes, kas atgādina par satraucošiem notikumiem pirms 60 gadiem abpus Baltijas jūrai. 1946.gada 25.janvārī Zviedrija izdeva PSRS 146 baltiešu (130 latviešu, 9 lietuviešu, 7 igauņu) karavīrus. Kara pēdējās dienās viņi bija meklējuši patvērumu neitrālajā Zviedrijā, jo nevēlējās atgriezties dzimtenē, kuru atkārtoti bija okupējusi Padomju Savienība. Izdošana notika, neņemot vērā baltiešu izmisīgos protestus, uzsākot badastreiku un pat izdarot pašnāvības. Pēc tam kad 146 baltieši tika nogādāti dzimtenē, no 1946.līdz 1952.gadam padomju drošības iestādes apcietināja, tiesāja un sodīja gandrīz trešdaļu no Zviedrijas izdotajiem latviešu leģionāriem. Vai toreiz zviedru valdība varēja rīkoties citādi? Uz šo izstādes veidotāju retorisko jautājumu atbilde rodama turpmāko notikumu gaitā: 1994.gadā zviedri simboliski atvainojās par notikušo. Togad 40 baltiešu karavīri pēc zviedru valdības uzaicinājuma apmeklēja Zviedriju un bija pieņemšanā arī pie karaļa Kārļa XVI Gustava. Un Zviedrijas ārlietu ministre Mārgarēta of Uglase vaļsirdīgi atzina: leģionāru izdošana bijusi zviedru valdības kļūda. Jāatgādina, ka PSRS tiesiskā mantiniece Krievija joprojām nav atzinusi savu vainu izdoto baltiešu leģionāru likteņu sakropļošanā. Pašlaik mūsu vidū ir palikuši tikai nedaudzi no tolaik izdotajiem. Izstāde ir veltījums divu valstu apšaubāma pēckara darījuma upuru piemiņai. 

Kad kaujā dodas grāmatas

Pāris desmitgades vēlāk izdoto likteņus no jauna uzjundīja kreisi noskaņotā rakstnieka Pēra Ulova Enkvista romāns "Leģionāri". Zviedru valodā grāmata iznāca 1968.gadā, latviski Rīgā - tikai pēc komunistu varas sabrukuma. Autors pirms tam bija ieradies Latvijā, ticies ar vairākiem izdotajiem, varasvīri viņam deva iespēju ielūkoties padomju drošības iestāžu savāktajos (varbūt arī safabricētajos?) dokumentos. Katrā ziņā "Leģionārus" Zviedrijā latvieši un arī citur trimdā nelasīja ar sajūsmu, drīzāk otrādi, jo romānā aizvainoja autora nespēja vai nevēlēšanās iedziļināties problēmas būtībā. 1970.gadā klajā nāca Alfrēda Dziļuma romāns "Tiesas svētdiena" - latviešu rakstnieka atbilde P.U.Enkvista skatījumam. Ja šī grāmata, kaut arī sakņojās patiesos faktos, uzskatāma par daiļdarbu, tad 1972.gadā iespiestais sējums "Lai neaizmirstam" jau caurcaurēm ir dokumentārs - A.Dziļuma rokās bija nonākušas divu izdoto latviešu dienasgrāmatas. Tolaik īstos vārdus atklāt nedrīkstēja, jo tas bijušajiem leģionāriem Padomju Savienībā varēja sagādāt papildu represijas. Nu piezīmju autori ir zināmi - Valentīns Silamiķelis (1924-2005) un Oskars Daugulis (1922-1992). Dienu pirms izdošanas - 1946.gada 24.janvārī - V.Silamiķelis dienasgrāmatā atklāja tā brīža sajūtas: "Ja kāds no mums paliks dzīvs, tad tam jāraksta par visu, kas te noticis. Tā mēs visi domājam un runājam. Jāraksta." Kā dienasgrāmatas nonāca Alfrēda Dziļuma rīcībā? Pirms izdošanas V.Silamiķelis savu koferi uzticēja kādam zviedru policistam, lūgdams rakstiskās liecības nogādāt Valentīna drauga tēvam. Uz šo un citu savu piezīmju pamata vēlāk V.Silamiķelis uzrakstīja atmiņu un pārdomu grāmatu "Izdotie. Ar Baltijas karogu". Tā vispirms dienasgaismu ieraudzīja zviedru mēlē Baltijas jūras otrā krastā, bet 1998.gadā iznāca arī Rīgā. 

Ar vārdu kā ieroci

Mūža nogalē Valentīns Silamiķelis, kādreizējais padomju politieslodzītais, kam nebrīvē bija dots numurs L720, bija darbīgs laikraksta "Latvijas Vēstnesis" autors. Tikāmies diezgan bieži. Viņš arvien palika uzticīgs 1946.gadā apjaustajam aicinājumam: jāraksta par visu, kas noticis. Arī par pieredzēto vergu nometnē Vorkutā. Tur viņam gan nevajadzēja strādāt pazemē ogļu raktuvēs, bet darboties celtniecībā. Paradokss, bet kāda no ieslodzītā un nākamā arhitekta konstruētajām mājiņām bija pat nonākusi Maskavā PSRS Tautas saimniecības sasniegumu izstādē. Bet spalva kādreizējam leģionāram vienmēr ir klausījusi teicami, talkā nāca svešvalodu zināšanas un analītiskais prāts. Neliels ieskats V.Silamiķeļa atmiņās: "1945.gada 21.novembrī internētie 170 baltieši uzzināja, ka Zviedrijas valdība, pārkāpjot starptautiskās internējuma un bēgļu tiesības, viņus izdos ienaidniekam - totalitārai Padomju Savienībai. Tūlīt sākās kopēja pretošanās. Bada streiks turpinājās trīs nedēļas, līdz tika apsolīta sabiedroto komisija un tas, ka ar varu mobilizētie vai Baigajā gadā cietušo piederīgie netiks izdoti. (Izrādījās, zviedru varas iestādes šādas saistības pat nedomāja pildīt.) Zviedru tautas saviļņojums pret baltiešu izdošanu bija milzīgs. Gāja demonstrācijās, piketēja, pat streikoja. Karalim un valdībai nosūtīja pusmiljonu vēstuļu un telegrammu. Zviedrijas baznīcās lūdza Dievu par saujiņu baltiešu. Pēc badošanās nāca delegācijas un pārstāvji slimnīcās. Nesa dāvanas, saldumus, puķes. Tomēr 146 baltiešu karavīri un divi civilisti tika izdoti. Astoņi mēģināja izdarīt pašnāvību, diviem - Oskaram Lapam un Pēterim Vabulim - tas izdevās. Edvīns Alksnis kļuva pusparalizēts. Krievi, lai mazinātu pretpadomju propagandas iespaidu sakarā ar izdošanu, lietu apgrieza otrādi. Proti, baltieši esot varonīgi turējušies kapitālistiskajā Zviedrijā, kas viņus mērdējusi badā un melojusi par Padomju Savienību. Tagad izdotie esot laimīgi atgriezušies mājās un drīz tikšot atbrīvoti." 

Kā spēļu kauliņi citiem? 

Papildinājumam viens teikums no vēsturnieka Ulda Neiburga pētījuma: "Ceļā uz ostu pēc spēcīga trieciena autobusa loga rūtīs roku locītavas smagi savainoja Valentīns Silamiķelis, tomēr tas viņu nepaglāba no izdošanas Padomju Savienībai." Kādu laiku pēc nogādāšanas ar kuģi "Beloostrov" Liepājā vairākiem izdotajiem, lai tiktu atbrīvoti, vajadzēja Rīgas radio slavināt komunistu režīmu un lasīt citu uzrakstītu melīgu tekstu. Starp šiem runātājiem nosaukts arī V.Silamiķeļa vārds, tomēr acīmredzot čekas uzdevumā radio uzstājies kāds cits, Valentīns pārraides laikā atradies nebrīvē. Slependienests lika lietā savas iespējas, lai kompromitētu nepakļāvīgo. Bez ievērības nevajadzētu atstāt vēl kādu V.Silamiķeļa izvirzītu versiju: iespējams, ka baltiešu izdošanu sekmēja arī rietumvalstu speciālie dienesti. Viņiem vajadzēja sagatavot sabiedrību gaidāmajām pārmaiņām. Šim nolūkam lieti derēja pasaules ieinteresētība baltiešu likteņos, tā mudināja ar skaidru skatienu palūkoties uz staļinistu režīmu. Bijušo sabiedroto starpā jau vējoja atsalums. Un pēc mēneša sākās aukstais karš, ko Fultonā pasludināja Vinstons Čērčils. Vai baltiešu karavīri bija spēļu kauliņi starpvalstu intrigās? Varbūt. Maz cerību, ka uz šo jautājumu reiz gūsim skaidrāku atbildi.

Latvijas Vēstnesis 2.02.2006
 

  Atpakaļ  Back  

 Sākumlapa  Home